Oksīds

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Silīcija dioksīds (SiO2) — viens no izplatītākajiem oksīdiem uz Zemes

Oksīdi ir elementu binārie savienojumi ar skābekli. Gandrīz visi ķīmiskie elementi spēj veidot oksīdus.

Iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oksīdus iedala:

  • skābajos — spēj reaģēt ar bāzēm, veidojot sāļus, var reaģēt ar ūdeni, veidojot skābes, šajos oksīdos elementam parasti ir liela oksidēšanas pakāpe (SO2, SO3, CO2, CrO3)
  • bāziskajos — spēj reaģēt ar skābēm, veidojot sāļus, var reaģēt ar ūdeni, veidojot hidroksīdus. Šajos oksīdos elementam parasti ir maza oksidēšanas pakāpe (Na2O, K2O, CaO).
  • amfotērajos — var reaģēt gan ar skābēm, gan arī ar bāzēm, abos gadījumos veidojot sāļus (Al2O3, ZnO).
  • sāļus neradošajos jeb indiferentajos oksīdos — nereaģē ne ar skābēm, ne bāzēm (CO, N2O).

Oksīdu kristālrežģos vai molekulās skābekļa atomi savā starpā NAV saistīti.

Skābeklis var veidot arī peroksīdus, superoksīdus un ozonīdus. Par peroksīdiem sauc tādus savienojumus, kuros divi skābekļa atomi ir ķīmiski saistīti savā starpā. Peroksīdus uzskata par ūdeņraža peroksīda H2O2 sāļiem, jo tam piemīt vājas skābes īpašības.

Superoksīdi satur superoksīdjonu O2.

Ozonīdi satur ozonīdjonu O3.