Romas pāvests

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pāvests)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pāvests Francisks I
pāvestu saraksts Vatikānā, sv. Pētera katedrālē

Pāvests (pappas - tēvs) ir Romas Katoļu baznīcas augstākais virspriesteris (latīņu: Pontifex Romanus), Romas pilsētas bīskaps, Svētā Krēsla (lat. Sancta Sedes) monarhs un suverēns, Vatikāna valsts vadītājs.

Pirmajos m.ē. gadsimtos šo titulu piemēroja visiem kristiešu priesteriem, kuriem bija tiesības svētīt, pēc tam visiem bīskapiem. Sākot ar VI gs. to sāk lietot tikai Romas kā Eiropas centrālās pilsētas bīskaps.

Saskaņā ar Baznīcas tradīciju, pirmais Romas bīskaps ir bijis Jēzus Kristus apustulis sv. Pēteris - vēlākie Romas bīskapi ir tiešie viņa garīgās un laicīgās varas pārmantotāji.

Pašreizējais Romas pāvests ir Francisks I (latīņu: Franciscus PP. I, dzimis 1936.), kurš tika ievēlēts 2013. gada 13. martā.

Pāvesta tituli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pontifex Romanus - Romas Virspriesteris
  • Episcopus Romanus - Romas bīskaps
  • Vicarius Christi - Kristus vikārs
  • Successor principis apostolorum - Apustuļu vecākā mantinieks
  • Caput universalis ecclesiae - Vispasaules baznīcas galva
  • Pontifex Maximus - Dižais Virspriesteris
  • Primatus Italiae - Itālijas vadītājs
  • Archiepiscopus ac metropolitanus provinciae ecclesiasticae Romanae - Romas provinču baznīcas arhibīskaps un metropolīts
  • Princeps sui iuris civitatis Vaticanae - Vatikāna valsts suverēns
  • Servus Servorum Dei - Dieva kalpu kalps

Kopš Baznīcas pirmssākumiem pāvestu tituli ir mainījušies, atkarībā no pārmaiņām Baznīcās un laicīgās pasaules politikā. Ir nākuši klāt jauni tituli, atcelti vecie. Piemēram, 2006. gada 9. martā pāvests Benedikts XVI oficiālajā izdevumā Annuario pontificio izsludināja, ka vairs netiks lietots tituls Rietumu Patriarhs.

Pāvesta stāšanās amatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par pāvestu ievēl.

Mūsu ēras pirmajos gadsimtos, kad kristieši vēl bija mazskaitlīga ticīgo grupa, Romas bīskapu ievēlēja visas Romas draudzes kopsapulcē. Pie tam tam nevajadzēja būt priesterim - pietika, ka tas ir cienījams un morāli nevainojams draudzes loceklis. Arī šobrīd teorētiski par pāvestu var tikt ievēlēts jebkurš vīriešu dzimuma katolis.

1059. gada aprīlī pāvests Nikolajs II izdeva dekrētu In Nomine Domine (Tā Kunga vārdā), kurā tika definēta pāvestu ievēlēšanas kārtība: kopš šī laika pāvestu ievēl Baznīcas kardinālu kopsapulcē, no sava vidus, ar kā minimums 2/3 balsu "par".

1274. gadā, kad pāvesta vēlēšanas ieilga gandrīz trīs gadus (1006 dienas), pāvests Gregors X ieviesa "konklāva" (cum clave - zem atslēgas) praksi: kardinālus ieslēdza atsevišķā telpā (mūsdienās - Siksta kapelā), kuru tie varēja atstāt tikai tad, ka būs ievēlējuši jaunu pāvestu.

1975. gadā pāvests Pāvils VI noteica, ka vēlēšanās drīkst piedalīties ne vairāk kā 120 kardinālu, to vecums nedrīkst pārsniegt 80 gadus.

Šobrīd pāvesta ievēlēšanas kārtību regulē 1996. gada 22. februārī pieņemtā apustuliskā konstitūcija Universi Dominici Gregis (Dieva ganāmpulka gans). Formāla kandidātu saraksta nav. Katram kardinālam ir papīra lapa, uz kuras rakstīts: "Eligo in Summum Pontificem" ("Es izvēlos par Virspriesteri"), kurā tam jāieraksta viņaprāt vispiemērotākā kristieša[P 1] vārdu (prasība rakstīt tā, lai pēc rokraksta nevarētu noteikt rakstītāja personu). Par vienu kandidātu jāsavāc 2/3 balsu. Ja balsu skaits nepietiekams, biļetenus sadedzina kapelas kamīnā, pievienojot sveķus - pa skursteni ceļas melni dūmi un sv. Pētera bazilikas laukumā sapulcējušies ticīgie redz, ka balsošanai vēl nav rezultāta. Kad pāvests ievēlēts, kardinālu kolēģijas vadītājs oficiāli lūdz tā piekrišanu ieņemt šo amatu. ja kandidāts piekrīt, sadedzināmajiem biļeteniem pievieno sausus salmus - dūmi no skursteņa ceļas balti. Tūdaļ pēc tam no bazilikas balkona tiek izsaukta tradicionālā frāze: "Habemus Papam!" (Mums ir tēvs!), ticīgajiem tiek pavēstīts jaunā pāvesta vārds, bet pats jaunievēlētais pontifiks iznāk apustuliski svētīt pilsētu un pasauli - urbi et orbi.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Eimons Dafijs. Svētie un grēcinieki: pāvestu vēsture. No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers. Atēna, 2007; 456 lpp. ISBN 978-9984-34-268-9

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Praksē izvēlas tikai kādu no klātesošajiem kardināliem. Pēdējais pāvests, kurš pirms ievēlēšanas nav bijis kardināls, bija 1513.gadā ievēlētais Leons X (viņš nebija pat priesteris - tikai pēc vēlēšanām viņš tika ordinēts par priesteri, pēc tam - par bīskapu), bet pēdējais pāvests, kurš ievēlēts pašam klāt neesot, bija 1522. gadā ievēlētais Adrians VI.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]