Jēzus Kristus

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jēzus Kristus
Ἰησοῦς
Jēzus Kristus
Personīgā informācija
Dzimis 7.—2. gadā p.m.ē.
Bētleme, Jūdeja, Romas impērija
Miris 30.—33. gadā
Jūdeja, Romas impērija
Tautība ebrejs
Nodarbošanās sludinātājs, dziednieks
Vecāki Marija un Jāzeps

Jēzus Kristus (dzimis 7.-2. gadā p.m.ē., miris 30.-33. gadā)[1][2], zināms arī kā Jēzus no Nācaretes, Jēzus Nācarietis, Pestītājs un Dieva dēls, ir centrālā figūra kristietībā un lielākā daļa kristiešu baznīcas viņu pielūdz kā Dieva dēlu un Dieva vārda un gribas iemiesojumu. Kristieši viņu uzskata arī par Mesiju, kuru pareģoja Vecajā Derībā; jūdaismā tas tiek noliegts. Islāmā Jēzus tiek uzskatīts par pravieti. Dažās reliģijās viņš tiek godāts arī savādāk, piemēram, hinduismā par avatāru.[3]

Nozīmīgākie informācijas avoti par Jēzus dzīvi un viņa mācību ir četri kanoniskie evaņģēliji, īpaši sinoptiskie evaņģeliji,[4] lai gan daži pētnieki uzskata, ka citi teksti (piemēram, Toma evaņģēlijs) arīdzan ir tikpat nozīmīgi Jēzus dzīves izpētē kā kanoniskie evaņģēliji.[5] Daudzi vēstures un Bībeles pētnieki tic, ka daļa no senajiem tekstiem par Jēzu ir izmantojama viņa dzīves rekonstruēšanai.[6][7][8][9]

Grieķiski Jēzus Kristus vārds tiek pierakstīts kā Ἰησοῦς, kas ir ebreju personvārda ישוע "Ješua" grieķu forma, savukārt "kristus" (Χριστός) nozīmē "iesvaidītais" - epitets, kas norāda uz Jēzus dievišķo dabu.

Jēzus Jaunajā Derībā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēzus Kristus dzīve ir aprakstīta četros kanoniskajos evaņģēlijos, kuri ir iekļauti Jaunajā Derībā, kas ir svētā grāmata visām kristiešu konfesijām. Evaņģēlijos rakstītais ir nozīmīgākais informācijas avots, kas ir iegūstams par Jēzu Kristu, un dažādās kristietības nozarēs tas ir pamats vairākām interpretācijām. Lai gan Jaunajā Derībā ir atrodami vēsturiski elementi, galvenokārt tā pauž kristiešu kopienas ticību periodam, kurā šie teksti ir sarakstīti, un redzējumu, kāds tas bija Jēzus Kristus dzīves laikā.

Piedzimšana un bērnība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rafaēla glezna, kurā attēlota Svētā ģimene: Jāzeps, Marija un Jēzus, kā arī Elizabete ar Jāni Kristītāju, kurš saskaņā ar Lūka evaņģēliju bija Jēzus radinieks.

Stāsti par Jēzus Kristus dzimšanu un zīdaiņa vecumu ir atrodami vienīgi Mateja (Mat. 1:18 - 2:23) un Lūkas evaņģēlijos (Lk. 1:5 - 2:52).[10][11][12][13] Marka un Jāņa evaņģēlijos nekas nav rakstīts par šo Jēzus Kristus dzīves posmu. Mateja un Lūkas evaņģēlijos atšķiras sniegtā informācija par Jēzus dzīves sākumu:

  • Saskaņā ar Mateja evaņģēliju, Jēzus vecāki Marija un Jāzeps dzīvoja Bētlemē. Marija negaidīti kļuva par grūtnieci, bet viņas vīrs Jāzeps nolēma viņu pamest. Pēc šī lēmuma Jāzepam sapnī parādījās eņģelis, kas viņam paziņoja, ka Marija gaida bērnu no Svētā Gara, un pravietoja, ka viņa dēls būs Mesija (Mat. 1:19 - 1:21),[10] kuru ebreji gaidīja pēc pravieša Jesajas vārdiem (Jesaja grāmata 7:14). To uzzināja Jūdejas ķēniņš Hērods Lielais un nosūtīja Austrumu gudros uz Jeruzalemi, lai tie apskata jaundzimušo jūdu karali, jo Hērods bija nolēmis viņu nogalināt. Gudrie, vadoties pēc zvaigznes, nonāca Bētlemē un uzmeklēja bērnu. Savukārt Jāzepam atkārtoti sapnī parādījās eņģelis, brīdinot viņu par to, ka valdnieks Hērods vēlas nogalināt Jēzu (Mat. 2:13).[11] Tāpēc ģimene aizbēga uz Ēģipti un uzturējās tur tik ilgi, kamēr nomira Hērods. Pēc Hēroda nāves Jāzepam sapnī trešo reizi parādījās eņģelis, paziņojot, ka tie, kuri bija tīkojuši Jēzus nāvi, ir miruši un viņiem ir jāatgriežas (Mat. 2:19 - 2:23).[11] Jāzeps paklausīja eņģelim un devās atpakaļ uz dzimto pusi, bet neatgriezās Bētlemē, bet gan apmetās Nācaretē, Galilejā.[11]
  • Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju, Jāzeps un Marija dzīvoja Galilejas pilsētā Nācaretē. Stāsts par Jēzu Kristu šajā evaņģēlijā ir saistīts ar Jāni Kristītāju, respektīvi, Lūkas evaņģēlijā ir norādīts, ka Jēzus māte Marija un Jāņa Kristītāja māte Elizabete bija radinieces. Šajā evaņģēlijā Marijai par Jēzus piedzimšanu sapnī paziņoja eņģelis Gabriēls (Lk. 1:26 - 1:38).[12] Romas imperators Oktaviāns bija licis veikt tautas skaitīšanu, kur katram iedzīvotājam bija jāreģistrē sava dzimšanas vieta, tādēļ Jāzeps ar Mariju devās uz Bētlemi. Tieši šajā laikā piedzima Jēzus Kristus.

Saskaņā ar Mateja evaņģēlijā uzskaitīto ģenealoģiju, Jēzus saknes ir atrodamas līdz Ābramam, bet Lūkas evaņģēlijā šīs saknes stiepjas līdz pat Ādamam, pirmajam cilvēkam, kurš pieminēts Pirmajā Mozus grāmatā (Mat. 1:2 - 1:16; Lk. 3:23 - 3:38).[10][14] Abos radurakstos Jēzus ir senebreju valdnieka Dāvida pēctecis. Lielākā atšķirība ir tā, ka Mateja evaņģēlijā Jēzus ir ķēniņa Zālamana pēcnācējs. Jēzum ir bijuši arī brāļi un māsas, kuru vārdi nav zināmi, bet ir tikai ziņas, ka tādi esot bijuši.

Kristīšana un kārdinājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pjēro dellas Frančeskas (Piero della Francesca) glezna "Kristus kristīšana".

Jēzu Kristu Jordānas upē kristīja pravietis Jānis Kristītājs (pēc Lūkas evaņģēlija viņš bija Jēzus brālēns). Kristību laikā Svētais Garsbalodis nolaidās pie Jēzus, un Dievs nosauca Jēzu Kristu par savu dēlu.

Saskaņā ar sinoptiskajiem evaņģēlijiem, pēc kristībām Svētais Gars Jēzu Kristu aizveda uz tuksnesi, kur viņš gavēja četrdesmit dienas. Pēc tam velns mēģināja Jēzu Kristu ievest kārdinājumā. Vienīgi Jāņa evaņģēlijā nav minēts šāds fakts. Visbeidzot, kad Jēzus bija pārvarējis kārdinājumu, viņš devās uz Galileju un apmetās Kapernaumā, kur sāka sludināt Dieva vārdu.

Sabiedriskā dzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopā ar saviem sekotājiem Jēzus apmeklēja gan Galilejas, gan Jūdejas reģionu, kur sludināja evaņģēliju un veica dažādus brīnumus. Jēzus teiktie vārdi un veiktie darbi kanoniskajos evaņģēlijos atšķiras. Evaņģēlijos nav teikts, cik ilgi Jēzus sludināja Dieva vārdu, lai gan Jāņa evaņģēlijā ir minēts, ka Jēzus trīs reizes Jeruzalemē svinēja ebreju Lieldienas (Pashā). No tā var secināt, ka trīs gadus Jēzus Kristus staigāja no vienas vietas uz otru un sludināja Dievu. Citos evaņģēlijos ir minēti tikai vieni Pashā svētki, kuru laikā Jēzus tika piesists krustā.

Jēzus kā vēsturiska persona[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no vairums citām vēsturiskām personām, nav atrasti arheoloģiski pierādījumi, kas ļautu pārliecināties, ka Jēzus no Nācaretes patiešām būtu eksistējis. Galvenais izskaidrojums, kāpēc nav atrastas arheoloģiskas liecības, ir tas, ka Jēzus savas dzīves laikā nesasniedza neko īpaši ievērīgu, kā, piemēram, tā laika politiskie līderi, bet gan bija vienkāršs ceļojošs sludinātājs.[15] Tomēr, balstoties vienīgi uz arheoloģisko liecību trūkumu, nevar apgalvot, ka Jēzus Kristus nav bijis. Liturģiskajos avotos, kuros ir rakstīts par Jēzu, daudzas aprakstītās vietas, personas un notikumi ir arheoloģiski apstiprināti.[16] Atšķirībā no jautājuma par Dieva eksistenci, ļoti maz cilvēku ir apšaubījuši Jēzus Kristus eksistenci.[17]

Papiruss P52 - vecākais zināmais Jaunās Derības manuskripts, kas satur īsu fragmentu no Jāņa evaņģēlija.

No otras puses Jēzus tāpat kā daudzi citi antīkās pasaules reliģiskie līderi un filozofi neveica pierakstus; vismaz liturģiskajos avotos par to nekas nav teikts. Visus vēsturiskos avotos par Jēzu Kristu ir sarakstījuši citi autori. Senākais dokuments, kurš nepārprotami attiecas uz Jēzu, ir papiruss P52. Tas satur fragmentu no Jāņa evaņģēlija, un tiek lēsts, ka tas ir rakstīts ap 125. gadu jeb aptuveni gadsimtu pēc Jēzus nāves.

Lai gan materiāla rakstura liecības par Jēzus dzīvi tika sarakstītas daudz vēlāk par viņa nāvi, filoloģiskajos pētījumos ir izdevies atjaunot notikumu hronoloģiju ar lielu ticamības pakāpi. Tā rezultātā ir secināts, ka pirmie teksti par Jēzu (Pāvila vēstules) tika uzrakstīti aptuveni divdesmit gadus pēc Jēzus nāves, savukārt gandrīz visa informācija par viņa dzīvi ir pierakstīta Jēzus mācekļu pierakstītajos kanoniskajos evaņģēlijos, kuri tika sarakstīti laika posmā no mūsu ēras 65. līdz 80. gadam,[nepieciešama atsauce] un ir iekļauti kristiešu Bībeles Jaunajā Derībā. Vēl par Jēzus dzīvi Zemes virsū vēsta tā sauktie "apokrifi" (grieķu: ἀπόκρῠφος - "slēpts"), kas ir aptuveni 50 teksti, ko it kā sarakstījuši citi Jēzus mācekļi un laikabiedri, taču kas nav iekļauti Jaunajā derībā. Piemēram, neatzītais "Jēkaba pirmevaņģēlijs" (ko it kā sarakstījis Jēzus brālis par viņa bērnības gadiem), "(pseido)Mateja evaņģēlijs jeb stāsts par svētās Marijas izcelsmi un Pestītāja bērnību", kā arī citi vienā laikā ar atzītajiem evaņģēlijiem sarakstītie apokrifi:

Ir tikai divi vēsturiski rakstu avoti, kuri ir tuvu Jēzus dzīves laikam un kuros pieminēts Jēzus Kristus. Tie ir mūsu ēras 90. gados Jozefa Flāvija sarakstitā hronika "Jūdu senatne", un Kornelija Tacija ap 115. g. sarakstītais darbs "Annales". Flāvijs tikai piemin, ka "tajā laikā dzīvoja kāds gudrs vīrs vārdā Jēzus", savukārt Tacits min, ka Nerons Romas ugunsgrēkos vainojis "tos, kurus dēvē par kristiešiem".

Loma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Nīkajas koncila doktrīnu, Jēzus ir daļa no Dieva (Trīsvienība, kuru veido 3 aspekti: Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars) - Dievs Dēls, kurš nācis zemes virsū kā dzīvs cilvēks (piedzimis jaunavai no Svētā Gara), lai mācītu un pēc tam mirtu mokās sists krustā, izpērkot pasaules un cilvēku grēkus. Savukārt monofizīti atzīst tikai un vienīgi Jēzus zemes dzīves dievišķo dabu, noliedzot cilvēcisko faktoru (zemes ķermeņa fizioloģisko dabu).

Ja kristietībā uzskata, ka Jēzus Kristus ir Vecajā Derībā pieminētais Mesija, tad Jēzus islāmā ir tikai viens no nozīmīgākajiem praviešiem, taču netiek uzskatīts par Dieva dēlu. Jūdaisti Jēzu neuzskata ne par Mesiju, ne Dieva dēlu.

Jēzus jūdaismā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ebreji tradicionāli Jēzu ir uzskatījuši par vislielāko no viltus mesijām. Lai arī jūdaismā Jēzum nav nekādas nozīmes, daudz svarīgāka un traģiskāka ir bijusi kristiešu attieksme pret ebrejiem gadsimtu laikā. Jūdaisms nekad nav akceptējis nevienu no it kā piepildītajiem pareģojumiem, kas īstenojušies Jēzus dzīvē un darbībā. Jūdaismā arī par elkdievību tiek uzskatīta kādas personas pielūgsme, jo eksistē tikai viens Dievs.

Jēzus mākslā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēzus Kristus mākslā tradicionāli tiek attēlots kā cietējs: viņš bieži ir redzams piesists krustā un ar ērkšķu vainagu galvā. Biežs motīvs ir arī pietà — Jaunava Marija ar mirušo Jēzu klēpī. Viduslaikos Jēzus tika attēlots kā cēls bruņinieks vai godībā (Majestas Domini), savukārt krustā sišanas motīvs attīstījies renesanses posmā.

Saule simbolizē Jēzu Kristu kā taisnīguma un patiesības nesēju.

Jēzus literatūrā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 19. gadsimta beigām daudzi rakstnieki ir uzrakstījuši darbus, kuros ir devuši savu interpretāciju par Jēzus dzīvi. Starp izcilākajiem darbiem, kur ir apskatīts šis jautājums, ir šādi:

Jēzus kinofilmās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēzus dzīve saskaņā ar Jaunās Derības stāstiem un parasti no kristiešu viedokļa bieži ir bijusi par pamatu kinofilmu sižetiem. Patiesībā Jēzus Kristus ir viens no visvairāk apspēlētākajiem kinotēliem. Starp slavenākajām filmām par Jēzu Kristu ir Martina Skorsēzes filma "Pēdējais Kristus kardinājums" (1988) un Mela Gibsona filma "Kristus ciešanas" (2004).

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Daži vēsturnieki un Bībeles pētnieki, piemēram, D. A. Kārsons (D. A. Carson), Duglass Dž. Mū (Douglas J. Moo) un Leons Moriss (Leon Morris), Jēzus dzimšanas un miršanas laiku ir iekļāvuši dotajos intervālos. An Introduction to the New Testament. Grand Rapids, MI: Zondervan Publishing House, 1992, 54, 56
  2. Michael Grant, Jesus: An Historian's Review of the Gospels, Scribner's, 1977, p. 71; John P. Meier, A Marginal Jew, Doubleday, 1991—, vol. 1:214; E. P. Sanders, The Historical Figure of Jesus, Penguin Books, 1993, pp. 10—11, un Ben Witherington III, "Primary Sources," Christian History 17 (1998) No. 3:12—20.
  3. (angliski) Jesus. The Columbia Encyclopedia, Sixth Edition. 2008. Atjaunināts: 2010-01-08.
  4. Funk, Robert W. and the Jesus Seminar. The acts of Jesus: the search for the authentic deeds of Jesus. HarperSanFrancisco. 1998. Introduction, pp. 1—40
  5. Amy-Jill Levine, The Oxford History of the Biblical World, New York, Oxford University Press, 1999, p. 371, Chapter 10: Visions of Kingdoms: From Pompey to the First Jewish Revolt (63 BCE — 70 CE), M. Coogan et al. (eds.)
  6. Funk, Robert W., Roy W. Hoover, and the Jesus Seminar. The five gospels. HarperSanFrancisco. 1993. "Introduction," p. 1—30.
  7. Harris, Stephen L., Understanding the Bible. Palo Alto: Mayfield. 1985. "The Historical Jesus" pp. 255—260
  8. Crossan, John Dominic. The essential Jesus. Edison: Castle Books. 1998.
  9. Thomas L. Thompson The Messiah Myth: The Near Eastern Roots of Jesus and David (Jonathan Cape, Publisher, 2006); Michael Martin, The Case Against Christianity (Philadelphia: Temple University Press, 1991), 36—72; John Mackinnon Robertson
  10. 10,0 10,1 10,2 (latviski) Mateja evaņģēlijs. 1. nodaļa. Latvijas Bībeles biedrība. Atjaunināts: 2010-01-09.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 (latviski) Mateja evaņģēlijs. 2. nodaļa. Latvijas Bībeles biedrība. Atjaunināts: 2010-01-09.
  12. 12,0 12,1 (latviski) Lūkas evaņģēlijs 1. nodaļa. Latvijas Bībeles biedrība. Atjaunināts: 2010-01-09.
  13. (latviski) Lūkas evaņģēlijs 2. nodaļa. Latvijas Bībeles biedrība. Atjaunināts: 2010-01-09.
  14. (latviski) Lūkas evaņģēlijs 3. nodaļa. Latvijas Bībeles biedrība. Atjaunināts: 2010-01-12.
  15. (angliski) "Is it reasonable to expect such artifacts or inscriptions? After all, the man Jesus was not a prominent governmental leader. He was essentially an itinerant preacher, with few possessions, and eventually suffered the death of a common outlaw. Would the Romans have recorded His life or death with an inscription or statue? Certainly not.", John D. Morris: Has Archaeological Evidence for Jesus Been Discovered?
  16. (angliski) History, Archaeology and Jesus. Paul L. Maier. Atjaunināts: 2010-01-14.
  17. (latviski) Kas ir Jēzus Kristus?. Got Questions?org. Atjaunināts: 2010-01-14.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reliģiskie pārskati
Vēsturiskie un skeptiskie pārskati