Kristietība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kristietība
Christianity symbols.svg

Bībele
Vecā Derība · Jaunā Derība
Apokrifi
Evaņģēliji
Desmit baušļi
Sprediķi

Trīsvienība
Dievs Tēvs
Dieva Dēls (Jēzus Kristus)
Svētais Gars

Kristietības vēsture
Agrīnā kristietība
Apustuļi
Ekumēniskie koncili
Lielā Shizma
Krusta kari
Reformācija

Kristiešu teoloģija
Grēkā krišana · Grēks
Pestīšana · Otrā atnākšana

Kristietības virzieni
Katolicisms · Pareizticība
Protestantisms
Austrumu Baznīcas
Eklektiskās konfesijas

Kristietība (grieķu: Xριστός, Khristos) ir monoteiska reliģija, kas balstās uz Jēzus Kristus dzīvi un mācību, kāda tā aprakstīta Jaunajā Derībā. Saskaņā ar to Jēzus ir ebreju Mesija, kā pravietots Vecajā Derībā. Kristietības svētie raksti ir Bībele. Kristietībā ietilpst daudzas reliģiskās tradīcijas, kas dažādās kultūrās atšķiras un ir sadalījusies tūkstošos ticību un sektu. Trīs lielākie kristietības novirzieni ir katolicisms, pareizticība un protestantisms. Kristietība ir pasaulē visizplatītākā reliģija.[1] Tiek uzskatīts, ka visā pasaulē ir no 1,5[2][3] līdz 2,2 miljardiem[4][5] reliģijas sekotāju.

Kristietības izcelsme saistīta ar jūdaismu, ar kuru tai ir kopīga lielākā daļa svēto rakstu, kā arī agrīnā vēsture. Kristiešu rakstos vārds "kristieši" pirmoreiz parādās Apustuļu darbos 11:26.

Kristietība, tāpat kā jūdaismā, ir savu vērtību sistēma, ieskaitot, piemēram, demokrātiju, komunismu, ir gan dzīves, gan domāšanas, gan arī rīcības veids sabiedrībai, tās atsevišķām grupām un indivīdiem. Taču atšķirībā no jūdaisma, kristietības centrālais tēls nav pats Dievs (Jahve), bet gan Jēzus Kristus — Dieva dēls un tā iemiesojums Zemes virsū. Tāpat kristietības pamatā ir nevis Dieva atklāsme cilvēkiem (praviešiem) kā jūdaismā, bet gan sekošana Jēzus piemēram — viņa rīcībai, uzvedības normām, attieksmei pret lietām un cilvēkiem. Lai gan neticīgajiem šīs atšķirības varētu nelikties nozīmīgas, jūdaisma sludinātājiem un teorētiķiem tās šķita krasā pretrunā ar konsekvento monoteismu un tādēļ kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ kristietība kļuva par patstāvīgu reliģiju.

Kristietību var uzskatīt par vienu no galvenajiem Eiropas konsolidēšanas faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. It īpaši, ja runājam par klasiskās valsts un tiesību saglabāšanu un atjaunošanu, kas kalpoja par visas vēlākās Eiropas civilizācijas idejisko, ētisko pamatu, par neapstrīdamu tās morāles un uzvedības normu avotu.

Ticības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristietība ir sadalīta vairāk nekā 33 000 konfesijās vai grupās. Tādēļ ir grūti izveidot pilnīgu sarakstu, kurā būtu iekļautas visas ticības, kas attiecas uz kristiešiem. Reliģijas centrā tomēr paliek ticība Jēzum Kristum vai arī vienai konkrētai personai, kuru Dievs sūtījis uz zemi, lai glābtu cilvēkus. Kristieši uzskata, ka Jēzum bija jācieš, jāmirst un jāceļas augšā no mirušajiem, lai izpirktu tautas grēkus un atgrieztu viņiem ticību pret Dievu. Kristiešu skatījums uz Jēzus jauno dzīvi pēc viņa nāves ir kā cerība, ka arī viņiem var tikt doda mūžīgā dzīve.

Kristieši arī tic Trīsvienībai. Trīsvienība ir doktrīna par Dievu kā vienotu būtni, kuru veido trīs personas - Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars.

Paradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristiešu dzīvē no visām lietām visvarīgākā ir mīlestība pret Dievu. Kristietība arī liek cilvēkiem vienam otru mīlēt. Cilvēki arīdzan tiek aicināti piedot viens otram, būt pazemīgiem, laipniem un pacietīgiem.

Kristieši visu cauru gadu dažādos veidos pauž savu ticību. Daudzi kristieši regulāri apmeklē dievkalpojumus, kas parasti tiek darīts svētdienās. Dievkalpojumi parasti ietver dziedāšanu, Bībeles lasījumus un sprediķi vai mācību, bet citas sīkākas detaļas un procesa ilgums atšķiras pēc pareizticīgo, protestantu un Romas katoļu tradīcijām.

Daudzās kristiešu baznīcās notiek arī kristības un svētā vakarēdiena ceremonijas. Kristīšana ir veids kā persona oficiāli kļūst par kristieti. Kristībās cilvēks tiek pagremdēts ūdenī, kas simbolizē grēku nomazgāšanu. Savukārt vakarēdiens ir svēts process, kura mērķis ir atcerēties Jēzu. Atceroties Pēdējo vakarēdienu — Jēzus pēdējo maltīti ar viņa mācekļiem —, daudzos dievkalpojumos baznīcēni ēd maizi un dzer vīnu.

Kristieši svin divus nozīmīgus notikumus no Jēzus Krista dzīves. Šie svētki ir Ziemassvētki un Lieldienas. Ziemassvētkos tiek svinēta Jēzus dzimšana. Patiesībā Jēzus dzimšanas datums ir nezināms, tāpēc dažādas konfesijas Ziemassvētkus svin atšķirīgos datumos. Daļa no kristiešu baznīcām tos svin 25. decembrī, bet citi svin 6. janvārī. Mūsdienās lielākā daļa baznīcu Ziemassvētkus svin divas dienas. Pavasarī tiek svinētas Lieldienas, kas īpaši nozīmīgas kristiešiem ir tāpēc, ka šajā laikā Jēzus Kristus tika piesists krustā, bet pēc tam augšāmcēlās no mirušajiem. Katru gadu Lieldienu svinēšanas datums mainās.

Pamatvirzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadsimtu gaitā reliģisko pārliecību un tradīciju atšķirību dēļ kristieši ir sadalījušies vairākās grupās. Mūsdienās galvenie kristietības pamatvirzieni ir katolicisms (ietilpst Romas katoļu baznīca), protestantisms un pareizticība. Šie trīs virzieni atzīst Nīkajas ticības apliecību. 1054. gadā notika nozīmīgākā kristietības sadalīšanās, kuru sauc par Lielo Shizmu. Tajā baznīcas Rietumeiropā atdalījās no baznīcām Bizantijas impērijā austrumos. Līdz ar to izveidojās Romas katoļu baznīca un pareizticīgo baznīca.

Viena no nozīmīgākajām katolicisma atšķirībām starp citiem kristietības virzieniem ir Romas pāvests, kas tiek uzskatīts par baznīcas augstāko autoritāti. Pareizticīgo baznīcas neuzskata pāvestu par savu augstāko vadītāju. Tā vietā pareizticīgo baznīcā ir vairākas neatkarīgas, pašpārvaldošas baznīcas, kur katrai augstākā amatpersona ir bīskaps. Pie šīm baznīcām pieder, piemēram, Krievijas Pareizticīgā baznīca, Koptu Pareizticīgā baznīca, Grieķijas Pareizticīgā baznīca.

16. gadsimta sākumā kustība, kas pazīstama kā Reformācija, aizsāka Romas katoļu baznīcas šķelšanos. Daudzi kristieši atdalījās no Romas katoļu baznīcas un pievienojās protestantu baznīcām. Šīs baznīcas noraidīja vairākas Romas katoļu baznīcas pārliecības, tajā skaitā arī pāvesta autoritāti un dažādas mācības par to, kā var nokļūt paradīzē. Arī protestantisms ir sadalījies vairākās atsevišķās konfesijās. Termins "protestantisms" ļoti bieži tiek attiecināts uz visām kristiešu konfesijām, kas nav Romas katoļi vai pareizticīgie. Pie protestantiem tiek pieskaitīti luterāņi, metodisti, prezbiterāņi, fundamentālisti, baptisti, kvēkeri, mennonīti un daudzi citi.

Kristietības galvenie virzieni
protestantisms
Reformācija16. gadsimts  
  anglikānisms
 
katolicisms (rietumu)
Apvienošanās katolicisms
Agrīnā kristietība Lielā Shizma 11. gadsimts   (austrumu)
431.g.   451.g.    
    pareizticība
   
  austrumu pareizticība, koptu baznīca
 
asīriešu baznīca

Katolicisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Protestantisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis kristietības virziens radies 16. gadsimtā reformācijas rezultātā.

Pareizticība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumu Baznīcas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šīs baznīcas atzīst pirmos trīs ekumēniskos koncilus - Nīkajas, Konstantinopoles un Efesas, bet noraida Halkēdonas koncilā pieņemto dogmatisko formulējumu par Jēzus divām dabām - dievišķo un cilvēcīgo.

Eklektiskās konfesijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šie virzieni radušies galvenokārt 19. gadsimta sākumā ASV un ievērojami atšķiras no tradicionālajām konfesijām.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēzus un sākotnējie sekotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristietības aizsākumi ir meklējami Tuvo Austrumu zemēs. Tā ir attīstījusies no ebreju reliģijas jūdaisma. Ebreji uzskatīja sevi par Dieva izvēlētu tautu. Viņi gaidīja Mesiju, kas nestu Dieva ziņu un palīdzētu ebrejiem tikt vaļā no saviem ienaidniekiem. Ap 29. gadu mūsu ērā ebreji nosauca Jēzu par sludinātāju Galilejā. Daudziem cilvēkiem Jēzus patika viņa dziedinošo spēju dēļ, kā arī tāpēc, ka viņš spēja sludināt reliģiju, izmantojot stāstus, kuros vilka paralēles ar reālo dzīvi. Daudzi uzskatīja, ka Jēzus ir solītā Mesija, lai gan citi, īpaši aristokrāti, vēlējās viņu apcietināt. Viens no Jēzus mācekļiem Jūda nodeva viņu un izstāstīja varasiestādēm par Jēzus atrašanās vietu. Jēzus tika apcietināts un notiesāts uz nāvi. Bībelē tiek stāstīts, ka Jēzus trīs dienas pēc nāves augšāmcēlās un vēl 40 dienas pavadīja uz Zemes. Pēc tam viņš tika uzņemts paradīzē.

Pēc Jēzus nāves cilvēki, kuri sevi dēvēja par kristiešiem, turpināja praktizēt reliģiju tādā pašā veidā kā ebreji. Vienīgi kristieši visu uzmanību veltīja Jēzum, bet ebreji uzskatīja, ka viņu glābējs vēl nav ieradies. Vēlāk misionārs Svētais Pāvils deva lielu ieguldījumu kristietības atdalīšanās procesā no jūdaisma. Viņš arī izplatīja Jēzus vēstījumus neebreju un pagānu vidū.

Kristietības izplatīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izplatītu Jēzus macības, daži no agrīnajiem kristiešiem sarakstīja tekstus par viņu. Mateja, Marka, Lūka un Jāņa evaņģēliji ir pamatteksti, kuri ir Jaunās Derības pamatā.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. (angliski) Major Religions Ranked by Size. Adherents.com. Atjaunināts: 2010-03-09.
  2. (angliski) "between 1,250 and 1,750 million adherents, depending on the criteria employed" (McGrath, Alister E. Christianity: An Introduction. Blackwell Publishing (2006). ISBN 1-4051-0899-1, page xvl.)
  3. (angliski) "1.5 thousand million Christians" (Hinnells, John R. The Routledge Companion to the Study of Religion (2005), p. 441.)
  4. (angliski) 33.2% of 6.7 billion world population (under the section 'People') World. CIA world facts.
  5. (angliski) The List: The World’s Fastest-Growing Religions. foreignpolicy.com (2007-03). Atjaunināts: 2010-01-04.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]