Kardināls

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas pirmais kardināls Julijans Vaivods

Kardināls (latīņu: Cardinalis — ‘galvenais’) ir katoļu Baznīcas garīdznieka goda tituls, katoļu Baznīcas hierarhijā augstākais jeb nākamais amatpersonas tituls pēc pāvesta kopš astotā gadsimta. Tituls tiek piešķirts uz mūžu.

Kardināls nav priesterības pakāpe, bet tituls, kas tiek piešķirts cilvēkam, kuram uzticēti atbildīgi un svarīgi pienākumi Baznīcā. Mūsdienās pēc Vatikāna II koncila kardinālu kartā var iecelt vienīgi bīskapus.

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajos kristietības gados par kardināliem sauca visus ekleziālās kārtas locekļus, kas nozīmēja personas saistību ar kadu noteiktu dievnamu. Pirmo reizi Baznīcas pārvaldīšanas struktūrā kardināli parādījās 8. gadsimtā pāvesta Pāvila I laikā. Pāvesta Stefana III (768-772) laikā tie bija septiņi tuvākie Romas bīskapi, kas aizstāja pāvestu pontifikālajās funkcijās, bet 25 kardināli prezbiteri, Romas titulāro baznīcu priekšnieki, aizstāja pāvestu Romas patriarhālajās bazilikās. Kardināldiakoni asistēja pāvestam dievkalpojumos, visi kopumā veidojot pāvesta padomi. 10. gadsimtā par kardināliem sāka saukt vienīgi Romas bīskapa tuvākos līdzstrādniekus — priesterus un diakonus, kas viņam palīdzēja aprūpēt Romas diecēzi.[1] Sākot ar 1059. gadu, pāvestu vēlēja tikai kardināli.[2] Kardinālu skaits vēstures periodā ir palielinājies — 1517. gadā līdz 49, 1586. līdz 70, 1983 līdz 138 kardināliem.[3]

Iecelšana kardināla godā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kardināla iecelšanu pāvests veic divos posmos — ieskaitīšanā un izsludināšanā. Ieskaitīšana var izpausties divējādi — pāvests informē kandidātu, ka ir iecēlis kardināla kārtā,nosaucot datumu un laiku, kad notiks izsludināšana vai arī ieskaitīšana sirdī (in pectore), kas nozīmē, ka pāvests uzskata, ka konkrētais cilvēks ir kardināla titula cienīga persona un ir uzskatāms par kardinālu, bet pastāv kautkādi šķēršļi, kāpēc nav iespējams izsludināt par kardinālu. Ja kandidāts ir ieskaitīts in pectore, viņš to neuzzina iepriekš. Līdzīgi bija ar Latvijas kardinālu Jāni Pujatu, kuru pāvests bija iecēlis kardināla godā in pectore jau 1998. gadā, bet izsludināja viņu 2001. gadā, kad pats Jānis Pujats uzzināja, ka viņš ir kardināls.

Izsludināšana notiek Vatikānā kardinālu konsistorijas — iecelšanas kardināla godā, tas ir, speciāli pāvesta sasauktas un vadītas kardinālu sanāksmes laikā, kas parasti notiek Pāvila VI jeb vispārējo audienču zālē. Sākumā Vatikāna valsts sekretārs klātesošo kardinālu vārdā pateicas pāvestam par viņiem izrādīto uzticību, tad pasniedz jaunieceltajiem kardināliem iecelšanas karti, nosaucot katra vārdu. Saņēmuši iecelšanas karti, viņi atstāj zāli, lai ietērptos kardināla drēbēs. Pēc tam atgriežas un apsēžas, ieņemot vietas pirmajā rindā, pretī pāvestam. Tad sākas dievkalpojums, kura laikā kardināli zvēr uzticību. Tad pāvests uzliek kardinālam bireti ka kardināla goda zīmi un piešķir titulbaznīcu vai diakoniju Romā. Vēlāk notiek aizlūgumi par kardināliem. Vēlāk Svētā Pētera bazilikā notiek Svētā Mise, ko pāvests celebrē ar jaunieceltajiem kardināliem. Pēc svētrunas jeb Dieva Vārda liturģijas noslēgumā diakons nokāpj pie Svētā Pētera kapa, paņem tur novietotos gredzenus un uznes pāvestam. Kardinali gredzenus saņem no pāvesta rokām kā īpašas vienotības, kopības simbolu, kas kardinālu saista ar Kristu un pavestu vēlreiz kardināli zvēr uzticību Jēzum Kristum, Baznīcai un pāvestam. Nākamajā dienā notiek kardinālu, viņa piederīgo un pārējo svētceļnieku audience pie pāvesta.

Titulbaznīcā tiek novietots kardināla vapenis un portrets vai fotogrāfija. Tradicionāli kardinals apmeklē šo baznīcu, ka arī notur dievkalpojumus, esot Romā.

Kardināla amata regālijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kardināla ģerbonis.

Kardināla insignijas ir kardināla apgērbs — purpursarkanas krāsas sutana un tādas pašas krāsas kardināla cepurīte jeb birete. Šīs atšķirības zīmes kardināliem parādījās pāvesta Inocentija laikos 13. gadsimtā. Sarkanā krāsa simbolizē gatavību, pat izlejot savas asinis, aizstāvēt Baznīcu. Kardinālam nēsā arī kardināla gredzenu. Kardināls var nēsāt arī melnu sutanu ar purpursarkanām nošuvēm un tādas pašas kŗasa pogām un fasciju -jostu purpursarkanā krāsā.

Kardināla heraldika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kardināla ģerbonī vienmēr tiek atainots galero — kardināla cepure purpursarkanā krāsā ar 30 bārkstīm jeb 15 katrā pusē, zem kura atrodas arhibīskapa krusts. Ja kardināls ir metropolīts, tad ģerbonī tiek atainots arī pallijs, kas apņem vairogu. Vairogā atrodas katram kardinālam personīgi izstrādāts un raksturīgs attēls, zem kura lasāma kardināla devīze.

Kardinālu kolēģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kardinālu kolēģiju sastāda pārstāvji — kardināli no visām zemēm. Kardinālu ieceļ pāvests. Kardinālu uzdevums ir pēc pāvesta nāves ievēlēt konklāvā tā pēcnācēju. Kardināli ir pāvesta tuvākie līdzstrādnieki un padomnieki.[4]

Katoļu baznīcas vadība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vatikana II koncils uzsvēra nepieciešamību izveidot Baznīcas vadību atbilstošu mūsdienu vajadzībām, tāpēc pāvests Pāvils VI 1967. gada 15. augustā publicēja dekrētu "Regimini Ecclesiae universae" ("Pasaules baznīcas vadīšana"), kas noteica jaunos Romas kūrijas jeb Baznīcas vadības pārkārtojumus saskaņā ar koncila prasībām. Saskaņā ar šo dekrētu, Romas kūrija sastāv no kongregācijām, tiesu palātām, amatiem un sekretariātiem. Kardināli ir visu kongregāciju jeb Vatikāna kā valsts ministriju vadītāji, šos kardinalus sauc par kardināliem prefektiem. Kardinālus prefektus katrai kongregācijai ieceļ pāvests.[5] Sekretariātu vada arī kardināls jeb valsts sekretārs, ko ieceļ ikviens no jauna ievēlēts pāvests. Valsts sekretārs ir pāvesta labā roka, pirmais līdzstrādnieks Baznīcas vadīšanā. Viņš ir arī Baznīcas lietu padomes vadītājs un īpašumu pārvaldes prezidents.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Katoļu Dzīve, 2001.Nr.4. 2.lpp.
  2. Trūps, H. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga:Avots, 1992. 106.lpp.
  3. www.vesture.eu
  4. Trūps, H. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga:Avots, 1992. 292.lpp.
  5. Trūps, H. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga:Avots, 1992., 290.lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]