Paleogrāfija

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, tos var pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Paleografija (no grieķu palaiós 'sens' un graphein 'rakstīt') ir vēstures zinātnes palīgdisciplīna, kas pēta rakstu zīmju attīstības vēsturi, kā arī konstatē un pēta rakstību grafisko formu, veidošanas paņēmienus, saīsinājumus u.c. īpašības, attīstības likumsakarības dažādu laiku rakstu pieminekļos. Paleografijas uzdevums ir izzināt rakstības vēsturi, izzināt tekstu, noteikt autoru, sarakstes laiku un vietu, noteikt rakstu autentiskumu.

Paleografija pēta burtu un rakstības zīmju (piemēram, hieroglifu) attīstību, īpatnības katrā reģionā, pēta saīsinājumus, pieturzīmes, ciparu rakstību, rakstību rīkus, rakstības materiālus. Atsevišķa paleografijas nozare kriptografija pēta slepenrakstus. Paleografijas intrešu sfērā ietilpst arī ornamentu, ūdenszīmju, formāta un manuskriptu iesiešanas tehnikas pētīšana (XXgs. otrajā pusē ar manuskriptu tehniskās izgatavošanas niansēm sāka nodarboties speciāla palīgdisciplīna - kodikoliģija).

Paleografiju iedala atkarībā no rakstības sistēmas un valodas grieķu, latīņu, slāvu, armēņu, ķīniešu, arābu u.c. paleografijās. Kopējas paleografijas kā tādas nav, lai gan XX gs. vidū daži zinātnieki (francūzis Ž.Mallons, austrietis L.Santitallers, beļģiis F.Mazē u.c.) izvirzīja ideju par visaptverošas paleografijas izveidošanu, kura pētītu visām rakstībām kopējas attīstības likumsakarības.

Pats termins radies XVIII gs. Francijā, kad pirmais paleografiju zinātniski sāka pētīt franču zinātnieks B.Monfokons, kurš arī nodalīja paleografiju no diplomātikas kā patstāvīgu vēstures palīgdisciplīnu.

No XX gs. vidus paleografija sāka pētīt visus rakstveida vēstures avotus, neatkarīgi no to izgatavošanas materiāla - t.i. ne tikai tekstus uz pergamenta, papīra, bet arī uz citiem materiāliem, piemēram, uz papirusa, akmens vai bērza tāss (līdz XX gs. vidum ar papirusa izpēti nodarbojās tādas vēstures palīgdisciplīnas kā epigrafika un papiroloģija).

Paleografijā ir sekojošas pētniecības metodes:

• grafiskā analīze (burtu vai rakstības veids);
• detaļu analīze (pieturzīmes, pirmo burtu noformējums, cipari);
• materiālu analīze (pergaments attiecas uz vēlāku laiku, ūdenszīmes pēta filigrānisti).

Paleografijā izmanto arī citu zinātņus nozaru, piemēram, filoloģijas (analizējot valodas īpatnības), diplomātikas (analizējot saturu, stilu, dokumenta vēsturi), mākslas vēstures, ķīmijas, fizikas atziņas un metodes.