Silīcijskābe

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Silīcijskābe
Kyselina křemičitá.PNG
Mēģene ar silīcijskābi
Citi nosaukumi ortosilīcijskābe
CAS numurs 10193-36-9
Ķīmiskā formula H4SiO4
Molmasa 95,988 g/mol

Silīcijskābe, pazīstama arī kā kramskābe[1], ir ļoti vāja silīciju un skābekli saturoša skābe ar mainīgu sastāvu ([SiOx(OH)4-2x]n). Hidrolizējoties silikātiem (silīcijskābes sāļiem) vai silīcija skābajiem binārajiem savienojumiem, rodas ortosilīcijskābe H4SiO4, kas eksistē tikai vājos ūdens šķīdumos. Uzglabājot tā polimerizējas un veido koloīdos šķīdumus — solus, kuri vēlāk pārvēršas recekļainās liela tilpuma nogulsnēs ar lielu ūdens saturu vai arī pilnīgi sarec, veidojot gelu. Ir pazīstama arī metasilīcijskābe H2SiO3. Silīcijskābju sastāvs ir atkarīgs no iegūšanas veida un reakciju apstākļiem.

Ķīmiskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no daudzām citām neorganiskām skābēm silīcijskābe ūdenī gandrīz nešķīst. Tā kā silīcijskābe ir ūdenī praktiski nešķīstoša, tad ūdeņraža joni no tās molekulām gandrīz nemaz neatšķeļas. Tāpēc silīcijskābei nav raksturīga skābēm kopējā īpašība — iedarbība uz indikatoriem. Silīcijskābe ir nestabila — tā sadalās, pat nedaudz karsējot:

H2SiO3 → SiO2 + H2O

Ja polimērās silīcijskābes nogulsnes uzmanīgi izkarsē, var iegūt tā saucamo silikagelu — sīkdispersu silīcija dioksīdu, kam piemīt laba ūdens uzsūkšanas spēja.

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Silīcijskābi iegūst, hidrolizējot silikātu šķīdumus. To nav iespējams iegūt koncentrētā veidā, jo tā sadalās par ūdeni un silīcija dioksīdu. Silikātus lielākoties iegūst, sārmiem vai bāziskajiem oksīdiem reaģējot ar silīcija dioksīdu.

Silikātu koloidālos šķīdumus izmanto papīra ražošanā un tekstilrūpniecībā, keramisko izstrādājumu un katalizatoru ražošanā, foto materiālu gaismas jutīgo kārtiņu izveidē, ūdens un eļļu attīrīšanas filtru izgatavošanā. Daudzi dabā sastopamie minerāli ir silikāti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]