Siltumnīcas efekts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Enerģijas plūsmas Zemes atmosfērā

Siltumnīcas efekts ir planētas atmosfēras zemāko slāņu temperatūras paaugstināšanās, salīdzinot ar planētas siltuma starojumu, kas novērojams no kosmosa (efektīvo temperatūru).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siltumnīcas efekta mehānismu pirmo reizi apskatīja 1827. gadā Žozefs Furjē rakstā "Piezīmes par zemeslodes un citu planētu temperatūrām".[1] Šajā rakstā apskatīti dažādi faktori, kas ietekmē Zemes kopējo siltuma balansu (Saules siltums, Zemes iekšējais siltums, atdzišana izstarošanas rezultātā u.c.), kā arī atmosfēras ietekme. Furjē analizēja mēģinājumu ar trauku, kas pārklāts ar stiklu un izlikts Saules gaismā. Temperatūras paaugstināšanos šādā traukā Furjē izskaidroja ar konvektīvās siltumpārneses bloķēšanu (stikls neļauj sajaukties uzsilušajam gaisam iekšpusē ar vēso gaisu ārpusē) un stikla dažādo caurspīdību redzamajā un infrasarkanajā diapazonā. Tieši pēdējo faktoru vēlāk sāka dēvēt par siltumnīcas efektu — virsma sasilst no gaismas, ko laiž cauri stikls un sāk izstarot infrasarkanos starus, bet tie netiek cauri stiklam un uzsilda gaisu zem stikla. Furjē postulēja, ka Zemes atmosfēra var uzvesties līdzīgi stiklam.

1896. gadā zviedru fizikālķīmiķis Svante Arēniuss izanalizēja amerikāņu astronoma Semjuela Lenglija datus par dažādā augstumā virs horizonta esoša Mēness starojumu infrasarkanajā diapazonā, lai noteiktu Zemes atmosfēras absorbēto siltuma starojuma daudzumu.[2] Viņš aprēķināja ūdens tvaiku un ogļskābās gāzes infrasarkanā starojuma absorbcijas koeficientus, kā arī novērtēja Zemes atmosfēras temperatūras izmaiņas atkarībā no CO2 koncentrācijas. Arēniuss izvirzīja hipotēzi, ka CO2 daudzuma samazināšanās atmosfērā var būt ledus laikmetu iestāšanās cēlonis.[3]

1909. gadā fiziķis Roberts Vuds aprakstīja eksperimentu, kas, pēc fiziķa domām, apgāž siltumnīcas efekta izskaidrojumu.[4] Viņš novietoja saules staros divas vienādas kastītes, no kurām viena bija pārsegta ar stiklu, bet otra ar līdzīgu akmeņsāls plāksnīti. Tā kā sāls brīvi laiž cauri IS starojumu, temperatūrai otrajā kastītē vajadzēja būt zemākai, tomēr temperatūras tajās bija gandrīz vienādas. Vuds secināja, ka galvenā nozīme siltumnīcas efektā ir mehāniskai konvekcijas bloķēšanai. Tomēr šis eksperiments tika kritizēts, jo šādus datus nevar brīvi ekstrapolēt uz Zemes atmosfēru.

Siltumnīcas gāzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Zemes atmosfērā esošajām gāzēm vislielāko ieguldījumu siltumnīcas efektā dod ūdens tvaiki, mazāk ogļskābā gāze, metāns un ozons.[5]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Joseph Fourier. Mémoire sur les températures du globe terrestre et des espaces planétaires p.97-125 Mémoires de l’Académie royale des sciences de l’Institut de France, t. VII, p.570 à 604. Paris, Didot; 1827 // Gallica-Math: Œuvres complètes
  2. Samuel P. Langley (and Frank W. Very). The Temperature of the Moon, Memoir of the National Academy of Sciences, vol. iv. 9th mem. 193pp (1890)
  3. «On the Influence of Carbonic Acid in the Air Upon the Temperature of the Ground», Philosophical Magazine and Journal Science, Series 5, Volume 41, pages 237-276
  4. Note on the Theory of the Greenhouse
  5. Kiehl, J. T.; Kevin E. Trenberth (1997-02). "Earth's Annual Global Mean Energy Budget". Bulletin of the American Meteorological Society 78 (2): 197-208. doi:10.1175/1520-0477(1997)078<0197:EAGMEB>2.0.CO;2. ISSN 0003-0007. Atjaunināts: 2011-08-15.