Skaņuplate

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Skaņuplate (saukta arī vinila plate jeb vienkārši plate) ir analogais skaņas nesējs, divpusējs, retāk vienpusējs, disks, kas izveidots no sintētiskiem materiāliem (iesākumā no šellaka), uz kura virsmas vai virsmām iespiesta nepārtraukta viļņaina iedobe jeb celiņš, kā skaņas viļņu atveids. XIX gadsimta beigās un visu XX gadsimtu skaņuplate bija svarīgākais audio nesējs. Skaņu plates galvenie plusi bija masveida tiražēšanas ērtība ar karstās iespiešanas veidu un skaņuplates neietekmēja elektriskie un magnētiskie lauki. Negatīvās īpašības ir nenoturība pret temperatūras izmaiņām un mitruma, kā arī skaņuplates audio īpašības, pie biežas plates klausīšanās, pasliktinājās.

Skaņuplates vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par pašu primitīvāku skaņuplates pirmsākumu var uzskatīt muzikālo lādīti, kurā muzikālās melodijas ieraksta atskaņošanai tiek izmantots metāla disks, kurā ir izveidota dziļa spirālveida iedobe. Noteiktās vietās iedobē tika izveidoti punktveida padziļinājumi, kuru izvietojums ir atkarīgs no melodijas. Diska griešanās laikā, to piedzen pulksteņa atsperu mehānisms, speciāla metāliska adata slīd pa iedobi un "nolasa" izvietoto punktu secību. Adata savienota ar membrānu, kura pie katras adatas iekrišanas punktveida padziļinājumā rada skaņu.

Pašreiz par senāko skaņuplati tiek uzskatīts skaņas ieraksts, kurš tika izveidots 1860. gadā. Pētnieki no skaņu ierakstu pētniecības grupas "First Sounds" atrada to 2008. gada 1. martā, Parīzes arhīvā un spēja atskaņot tautasdziesmas skaņu ierakstu, kuru 1860. gadā izveidoja franču izgudrotājs Eduards Leons Skots de Martenvils ar "fonoautogrāfa" (tā to sauca 1860. gadā) palīdzību. Ierakstā skan 10 sekundes ilgs franču tautasdziesmas fragments. Fonoautogrāfs ieskrāpēja skaņu celiņus papīra lapā, kas apkvēpināta eļļas lampas dūmos[1].

Tomasa Edisona fonogrāfs, 1899. gads

1877. gadā franču zinātnieks Šarls Kro pirmo reizi zinātniski pamatoja skaņas ieraksta uz diska un tā atskaņošanas principus. Šā paša gada vidū, jaunais amerikāņu izgudrotājs Tomass Edisons izgudroja un patentēja fonogrāfu, kurā skaņa tiek ierakstīta uz cilindriskas vārpstas, kas ietīts alumīnija folijā (vai papīra lentē, kas klāta ar vaska kārtu) ar adatas (griežņa) palīdzību, kas saistīts ar membrānu; adata iegravē folija virsmā vītņveidīgu dažādā dziļuma iedobi. Šis fonogrāfs ar vaska vārpstu neguva plašu pielietojumu grūtās ierakstu kopēšanas funkcijas, ātrās vārpstu nodilšanas un sliktās atskaņošanas dēļ.

1887. gadā vācu inženieris Emīls Berliners piedāvāja izmantot diska formas ieraksta nesēju. Strādājot pie savas idejas, Berliners iesākumā uztaisīja un izmēģināja Šarla Kro pirms 20 gadiem izgudroto ierīci, izmantojot hroma plates vietā cinka plati. Emīls Berliners aizvietoja vārpstas ar diskiem (metāliskām matricēm), no kurām varēja tiražēt kopijas. Ar to palīdzību presēja gramofonu plates. Viena matrice ļāva iespiest veselu tirāžu - ne mazāk par 500 platēm, kas ievērojami samazināja ražošanas izdevumus un produkcijas cenu. Atšķirībā no Edisona fonogrāfa, Berliners skaņas ierakstīšanai izveidoja speciālu iekārtu - rekorderi, bet ierakstu atskaņošanai izveidoja citu ierīci - gramofonu, kuru patentēja 1887. gada 26. septembrī[2]. XX gadsimtā membrāna tika aizvietota ar mikrofonu, kas pārvērta skaņas svārstības elektriskajās svārstībās.

1892. gadā tika izstrādāts galvaniskā tiražēšanas metode ar cinka diska pozitīvu, kā arī skaņuplašu presēšanas tehnoloģija no ebonīta ar tērauda preses matrici. Bet ebonīts bija dārgs izejmateriāls un drīzumā tika aizvietots ar kompozītmasu uz šellaka bāzes. Plates kļuva kvalitatīvākas un lētākas, tātad, pieejamākas, bet to galvenā nepilnība bija zema mehāniskā izturība - pēc stingrības tas līdzinājās stiklam. Šellaka skaņuplates ražoja līdz XX gadsimta vidum, kamēr tās neaizvietoja ar vēl lētākām platēm no polivinilhlorīda jeb "vinila"[3].

Raksturīpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašu pirmo skaņuplašu diametrs bija 6,89 collas un tas tika sauktas par 7 collu vai 175 milimetru platēm. Šis senākais standarts parādījās jau 1890. gadu sākumā. Skaņuplates tika apzīmētas ar 7″, kur ″ ir diametra izmērs collās. Savas evolūcijas iesākumā skaņuplatēm bija liels griešanās ātrums un liels celiņa biezums, kas zīmīgi samazināja skanēšanas ilgumu - tikai 2 minūtes viena plates puse. Divpusējās skaņuplates parādījās 1903. gadā. Šajā pašā gadā parādījās pirmās 11,89 jeb 12 collu (12″) skaņuplates ar 300 milimetru diametru. Līdz XX gadsimta 10. gadiem uz tām pārsvarā izlaida mūzikas klasiķu skaņdarbu fragmentus, jo uz plates varēja izvietot aptuveni 5 minūtes garus skaņdarbus.

Trešais, no populārākajiem, kļuva 10 collu (10") vai 250 milimetru izmērs, uz šīm skaņuplatēm varēja izvietot uz pusotru reizi vairāk materiālu, nekā standarta 7 collu skaņuplatēs. Šo skaņuplašu kalpošanas mūžs nebija ilgs, skaņas noņēmējs svēra vairāk nekā 100 gramiem, bet tērauda adatas nācās mainīt pēc katras skaņuplates puses atskaņošanas.

XX gadsimta 20. gadu beigās notika pirmā skaņuplašu ierakstu pasaules revolūcija, kad skaņas ierakstīšanai caur ruporu aizvietoja ar elektroakustisko - mikrofonu. 30. gados jau ražoja skaņuplates ar vienu skaņdarbu uz vienas puses, bieži viena izpildītāja koncertieraksts pārdevās vairākos skaņuplašu komplektos, pārsvarā kartona, retāk ādas iepakojumu kārbās. Dēļ kārbu ārējās līdzības ar foto albumiem, tās sāka saukt par record albums jeb ierakstu albumiem.

Otrā revolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Singls, kas ierakstīts skaņuplatē ar griešanās ātrumu 45 apgr/min

1948. gadā, to laiku viens no vecākajiem skaņu ierakstu uzņēmumiem ASV "Columbia" pirmā izlaida, tā saucamo, ilgspēlējošo skaņuplati jeb Long Play (LP). Ilgspēlējošās skaņuplates izdošanu stimulēja konkurences cīņa ar magnētiskajiem audio nesējiem, kas tobrīd bija magnetafona lenšu spoles. Lai varētu konkurēt ar lenšu cenām un nezaudētu skaņas kvalitāti, tika izgudrots jauns materiāls - vinils. Ilgspēlējošās skaņuplates ir paredzētas elektroakustiskajai atskaņošanai ar elektrisko skaņuplašu atskaņotāju, elektrofonu, kā arī kompakto radiolu palīdzību. Šis izgudrojums ļāva nozīmīgi palielināt ierakstāmo frekfenču joslu no 50 līdz 16000 Hz, pilnībā saglabāt skaņas tembru, kā arī palielināt ieraksta dinamisko diapazonu līdz 50-57 dB, samazināt trokšņu līmeni, vairākkārt paildzināt skanējuma kvalitāti. Elektrisko skaņas noņēmēju izgudrošana, kas darbojās ar pastiprinātāju, ļāva atvieglot adatu un veidot to daudz smalkāku, tādēļ samazinājās arī skaņuplates iedobes platums un diska griešanās ātrums.

Atkarībā no 45 apgr/min skaņuplates satura tiek izmantoti nosaukumi Single, Maxi-Single jeb Extended Play (EP).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pats senākais skaņas ieraksts tika veikts 1860. gadā, Михаил Карпов, "Компьюлента" (krieviski)
  2. 1877
  3. Mehāniskās skaņu ierakstīšanas vēsture., rt.mipt.ru (krieviski)