Sojuz-13
| Sojuz-13 | |||||
|---|---|---|---|---|---|
| Союз-13 | |||||
| KA veids | Kosmosa kuģis | ||||
| Izgatavotāji |
OKB-1,  PSRS | ||||
| Bāzes platforma | Sojuz (7KT) | ||||
| Apkalpe |
Pjotrs Kļimuks Valentins Ļebedevs | ||||
| Starta datums | 18.12.1973. 11:55:00 UTC | ||||
| Starta vieta | Baikonura 1 / 5 | ||||
| Nesējraķete | Sojuz | ||||
| Nolaišanās | 26.12.1973. 08:50:35 UTC | ||||
| Nolaišanās vieta |
Kazahijas PSR (tagad  Kazahstāna) | ||||
| Lidojuma ilgums | 7 d 20 h 55 min 35 s | ||||
| NSSDC ID | 1973-103A | ||||
| SCN | 06982 | ||||
| Masa | 6570 kg | ||||
| Orbītas elementi | |||||
| Centr. ķermenis | Zeme | ||||
| Slīpums | 51,6° | ||||
| Periods | 89,20 min | ||||
| apogejs | 272km | ||||
| perigejs | 193 km | ||||
| Apriņķojumi | 127 | ||||
| Apkalpes attēls | |||||
 | |||||
| Kļimuks un Ļebedevs PSRS pastmarkā | |||||
| Programma Sojuz | |||||
| |||||
Sojuz-13 (Союз-13) bija PSRS Sojuz sērijas pilotējams kosmosa kuģis. Tas orbītā tika palaists 1973. gada 18. decembrī ar mērķi izmēģināt modificēto kuģi un veikt astrofiziskos novērojumus. Divi kosmonauti kosmosā pavadīja nepilnas astoņas dienas.
Kosmosa kuģim saslēgšanās mezgla vietā uz īpašas platformas bija uzstādīta Orion-2 kosmiskā observatorija. Kuģim, atšķirībā no Sojuz-12, bija uzstādīti saules bateriju paneļi, kas ļāva paildzināt autonomo lidojumu ilgāk par 2 diennaktīm.
Apkalpe[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kuģa Sojuz-13 apkalpe augšupceļā un lejupceļā:
| Kosmonauts | Virz. | Pozīcija | Lidojums pēc skaita | Valsts / organizācija |
|---|---|---|---|---|
| Pjotrs Kļimuks | ↑↓ | Komandieris | 1. | PSRS
|
| Valentins Ļebedevs | ↑↓ | Lidojuma inženieris | 1. | PSRS
|
Dublējošā apkalpe:
Rezerves apkalpe:
Sākotnēji pamatapkalpe bija Ļevs Vorobjovs un Valerijs Jazdovskis. 1973. gada 7. decembrī, dažas dienas pirms starta, jau Baikonuras kosmodromā, pamatapkalpi nomainīja pret dublieru apkalpi (Pjotrs Klimuks un Valentins Ļebedevs) "...komandiera pārmērīga taisnvirzieniskuma un lidojuma inženiera principialitātes dēļ" (no Valsts komisijas secinājuma). Pēc neoficiālās versijas starp komandieri un lidojuma inženieri bija personības konflikts un psiholoģiska nesaderība.[1] Pēc šī gadījuma visām padomju kosmonautu apkalpēm tika veikti padziļināti saderības pētījumi.
Lidojuma gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sojuz-13 tika palaists 1973. gada 18. decembrī 11:55:00 UTC ar nesējraķeti Sojuz no Baikonuras kosmodroma 1. starta laukuma 5. palaišanas iekārtas.
Kosmisko observatoriju Orion-2 vadīja lidojuma inženieris Valentins Ļebedevs. Tika fotografēti arī noteikti Zemes apgabali. Lidojuma laikā tika veikti arī bioloģiski un medicīniski eksperimenti.
26. decembrī 08:50:35 UTC kosmosa kuģa nolaižamais aparāts nosēdās 180 km uz dienvidrietumiem no Karaghandi. Glābšanas komandu piekļūšanu traucēja sniega vētra.
Orion-2 observatorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Astrofizisko observatoriju Orion-2 projektēja Grigors Gurzadjans. Tai bija Kasegrēna sistēmas platleņķa meniska teleskops, ar ko varēja iegūt zvaigžņu ultravioletās spektrogrammas līdz 10. zvaigžņlielumam 20 kvadrātgrādu laukumā. Teleskopa apertūras diametrs bija 240 mm, fokusa attālums — 1000 mm, ar 4. šķiras kvarca prizmas objektīvu. Spektrogrāfa dispersija bija 17, 28 un 55 nm/mm attiecīgi pie viļņu garumiem 200, 250 un 300 nm.
Ar Sojuz-13 Orion-2 ultravioleto teleskopu tika iegūtas aptuveni 10 000 spektrogrammas 2000—4000 Å diapazonā, kurās bija iemūžināti tūkstošiem zvaigžņu. Starp tām bija objekti ar ļoti neparastu spektrālo struktūru. Pirmo reizi novērojumu vēsturē bija iespējams iegūt ultravioleto spektrogrammu astronomiem visinteresantākajam objektam — planetārajam miglājam. Miglājā IC 2149 pirmo reizi tika reģistrēti divi planetārajiem miglājiem jauni ķīmiskie elementi — alumīnijs un titāns. Ir arī pamats domāt, ka pirmā superjaudīgā zvaigžņu hromosfēra tika atklāta Sojuz-13 lidojuma laikā. Tika atklātas daudzas jaunas vājas zvaigznes, un kapellas apkārtnē tika identificēts daudz vairāk karsto zvaigžņu, nekā bija zināms iepriekš. Tika novērota arī Kohoutekas komēta.
Lielā informācijas apjoma dēļ visu rezultātu apstrādei bija nepieciešami aptuveni 10 gadi. Ultravioleto zvaigžņu katalogu, kā pamatā bija Orion-2 dati, publicēja tikai 1984. gadā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Лев Васильевич Воробьёв astronaut.ru
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- «Союз-13»: восемь дней орбитального полета AstroNautica.ru
- Soyuz 13 spacefacts.de
- Soyuz 13 (7K-T-AF, 11F615A8) Gunter Dirk Krebs, Gunter's Space Page