Spēks un slava

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
"Spēks un slava"
The Power and the Glory.jpg
Autors(-i) Greiems Grīns
Oriģinālais
nosaukums
The Power and the Glory
Vāka autors Tim Hetherington
Valsts Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Lielbritānija
Valoda angļu
Žanrs(-i) romāns
Izdota 1940. gadā
Iepriekšējā The Confidential Agent
Nākamā "Baiļu ministrija" (The Ministry of Fear)

"Spēks un slava" (angļu: The Power and the Glory) ir angļu rakstnieka Greiema Grīna romāns. Pirmo reizi izdots 1940. gadā.

Grāmatas nosaukums ir atsauce uz Tēvreizes pēdējo teikumu: "Jo Tev pieder Valstība un spēks un godība mūžīgi. Āmen."

2005. gadā žurnāls Time nosauca šo romānu starp simts labākajiem angļu valodā uzrakstītajiem darbiem, kas iznākuši kopš 1923. gada.[1]

Vēsturiskais fons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grāmatas darbība norisinās Tabasko štatā, Meksikā, divdesmitā gadsimta 30. gados, kad Meksikas valdība ar vardarbīgām metodēm centās apspiest katoļu baznicu. Meksikas revolucionārie līderi to pamatoja ar nepieciešamību atbrīvoties no feodālisma un atņemt katoļu baznīcai lielos zemes īpašumus. Tabasko štatā baznīcas tika slēgtas, katoļu priesterus piespieda atteikties no savas ticības. Bija izveidoti militārie grupējumi "Sarkankrekli", kas īpaši vajāja nepakļāvīgos priesterus.[2]

Satura atstāstījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais varonis ir vārdā nenosaukts katoļu priesteris. Viņš cenšas patverties no vajātājiem, ko vada policijas leitnants, kas ir nežēlīgs savās vajāšanas metodēs. Viņš pielieto ķīlnieku nošaušanu, ja ciema iedzīvotāji neizpauž priestera atrašanās vietu. Katoļticība vēl joprojām ir tik spēcīga iedzīvotāju vidū, ka viņi neuzņemas grēku un nekļūst par nodevējiem. Kādu laiku priesterim izdodas paglābties.

Priesteris ir nemierā ar sevi. Viņš pārdzīvo un kaunas par saviem grēkiem. Viņam jau agrāk ir izveidojusies atkarība no viskija. Bez tam viņam ir arī meita, ko viņš sastop kāda ciemā, iegriežoties pie savas kādreizējās draudzes cerībā uz patvērumu. Viņš savus grēkus cenšas izpirkt ar patiesu kalpošanu cilvēkiem, kas ir izslāpuši pēc ticības, ar ko viņi vienmēr ir dzīvojuši. Priesteris notur slepenas mesas, pieņem grēksūdzes, lai gan viņa fiziskais stāvoklis ir kritisks un spēki ir izsīkuši.

Pēc ilgas bēguļošanas un badošanās priesteris nonāk salīdzinoši drošā rajonā, kuru represijas vēl neskar. Viņš nedaudz atkopjas un alkal ir spējīgs noturēt dievkalpojumus. Viņš plāno doties tālāk, uz vietu, kur drošībā varētu turpināt savu dzīvi. Bet tad pie viņa ierodas kāds ziņnesis, agrāk sastapts cilvēks. Viņš priesteri lūdz iet atpakaļ, jo tur, pusceļā uz vietu, no kuras priesteris izglābās, ir ievainots, mirstošs cilvēks. Tas ir kāds noziedznieks, ko arī vajā tas pats policijas leitnants. Priesteris neuzticas ziņnesim, bet nespēj atteikt pieņemt pēdējo grēksūdzi no mirstoša cilvēka. Kad priesteris ierodas pie mirstošā, viņš uzzina, ka tas viņu nav aicinājis. Priesterim sarīkots slazds, un viņš tiek apcietināts.

Policijas leitnantam priesteris liekas redzēts. Priesteris arī atklāj, kur viņi ir tikušies. Viņiem izraisās saruna, kas skar arī ticības jautājumus. Leitnants, būdams nelokāmi pārliecināts par nepieciešamību iznīcināt katoļu baznīcu un tās priesterus, tomēr izjūt cieņu pret savu gūstekni. Nogādājis viņu pilsētas cietumā, leitnants pat jūt pienākumu pirms nošaušanas izpildīt priestera vēlēšanos. Priesteris vēlas izsūdzēt grēkus pirms nāves. Leitnants apņemas atvest pilsētas bijušo garīdznieku Padre José, kas, baidoties no represijām, ir atteicies no savas ticības un, pakļaujoties norādījumiem, ir apprecējies. Viņš zina, ka pilsētas iedzīvotāji viņu nicina, bet toties viņam ļauts dzīvot. Kad leitnants ierodas pie viņa, lai vestu pie apcietinātā priestera pieņemt grēksūdzi, viņš kategoriski atsakās.

Leitnantam ir žēl, ka nav varējis izpildīt apcietinātā pēdējo vēlēšanos. Viņam priesteris patīk kā cilvēks, bet viņš ir pārliecināts, ka atstāt priesteri dzīvu ir bīstami un nepieļaujami. Rītausmā priesteris tiek nošauts. Leitnants ir gandarīts, ka ir ticis galā ar pēdējo garīdznieku.

Pēc dažām dienām pilsētā slepeni ierodas kāds cilvēks. Tas atkal ir kāds priesteris, kas, riskējot ar savu dzīvību, gatavojas slepeni turpināt kalpošanu katoļticīgajiem.

Grāmatas tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grāmatu Greiems Grīns sarakstīja pēc sava ceļojuma pa Meksiku 1938. gadā. Vēlāk Grīns rakstīja, ka redzot Tabasko iedzīvotāju pašaizliedzīgo uzticību katoļu ticībai, viņš nevarēja palikt vienaldzīgs. Tas veicināja viņa paša pievēršanos kristīgajai ticībai.[3]

Lai gan Grīns savā romānā pauž simpātijas katoļticīgajiem, tomēr 13 gadus pēc grāmatas publicēšanas, 1953. gadā Grīns saņēma paziņojumu no Romas pāvesta biroja, ka grāmata kaitē katoļu priesteru reputācijai. Grīna varonis bija attēlots pārāk grēcīgs, lai baznīca to varētu pieņemt. Tika pat izteikts lūgums grāmatu pārstrādāt. Tomēr vēlāk, jau pēc daudziem gadiem, privātā audiencē Romas pāvests Pāvils VI izteicās, ka, lai gan atsevišķas romāna nodaļas varētu katoļticīgos aizvainot, tomēr Grīnam nevajag piešķirt šai kritikai īpašu vērību.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]