Stompaku kauja
| Stompaku kauja | |||||
|---|---|---|---|---|---|
 Atjaunots bunkurs Stompaku nometnes vietā | |||||
| |||||
| Karotāji | |||||
 Latvijas nacionālie partizāni |
 NKVD karaspēka 143. strēlnieku pulks | ||||
| Komandieri un līderi | |||||
|
Pēteris Supe Staņislavs Ločmelis |
Kuzņecovs Paļčehs Kalojevs[1] | ||||
| Spēks | |||||
| apmēram 300 nacionālie partizāni | 483 karavīri | ||||
| Zaudējumi | |||||
|
28 nacionālie partizāni nogalināti 11-15 ievainoti | 46 NKVD karavīri nogalināti | ||||
Stompaku kauja bija viena no lielākajām kaujām starp Latvijas nacionālajiem partizāniem un Sarkanās armijas vienībām Otrā pasaules kara laikā, kas notika 1945. gada 2. martā pie Stompakiem Susāju pagastā. Kaujā piedalījās aptuveni 300 nacionālo partizānu un apmēram 500 sarkanarmiešu.
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Latgales okupācijas agronoms Pēteris Supe 1944. gada 11. novembrī sāka organizēt partizānu kustību, viņa vietnieks bija bijušais LU students Staņislavs Ločmelis (segvārds "Dūze"). 1944. gada 10. decembrī mežā pie Stompakiem viņi nodibināja Latvijas nacionālo partizānu apvienību (LNPA), kurai bija savs štābs, propagandas, saimnieciskās un pretizlūkošanas nodaļas, tiesa un avīze. Dibināšanas brīdī tajā bija 123 vīri, bet 1945. gadā ap 1000 vīru un drīz vien organizācijas pakļautībā atradās partizānu grupas Abrenes, Alūksnes, Valkas, Gulbenes, Cēsu un daļēji Madonas apriņķī.[2]
1945. gada janvāra sākumā LNPA partizāni pēc P. Supes pavēles sāka pulcēties Stompaku purvos starp Balviem un Viļaku, kur uz vairākām purva saliņām izveidoja nometni ar nosaukumu "Saliņu mītnes".
Kaujas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kauja sākās 1945. gada 2. martā agri no rīta, kad NKVD karaspēka 143. strēlnieku pulks 483 vīru sastāvā sāka uzbrukumu Stompaku nometnei. Cīņas ilga līdz aptuveni 19.30, kad nakts un sniegputeņa aizsegā partizāni spēja izlauzties no aplenktās nometnes. Nometnes aizstāvju pretošanās beidzās 3. marta rītā.
Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet okupanti zaudēja 46 karavīrus. 19 nogalināto partizānu līķus NKVD izlika atpazīšanai un iedzīvotāju iebiedēšanai Viļakā un Šķilbēnos.[3]
Kritušo apbedīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viļakas Brāļu kapos apglabāja vien 18 kritušos NKVD karavīrus, bet pārējos apglabāja Abrenes vai Ostrovas kapos. Savukārt kritušos partizānus sameta bedrē pie Viļakas katoļu baznīcas žoga.[3]
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nacionālo partizānu apbedīšanas vietā pie Viļakas baznīcas 2005. gadā atklāja piemiņas vietu, bet 2011. gada 11. augustā Balvu–Viļakas šosejas malā atklāja pieminekli Stompaku kaujā kritušajiem nacionālajiem partizāniem.[3]
2008. gada 20. jūnijā piemiņas vietā atklāja granīta plāksni ar 55 kritušo nacionālo partizānu vārdiem (segvārdiem) un bojā ejas datumiem:[4]
- Broņislavs Sluckis (Indulis) 15.02.1953.
- Marjans Sluckis (Ritums) 18.06.1945.
- Staņislavs Ločmelis (Dūze) 21.03.1945.
- Antons Circāns (Vārpa) 07.07.1947.
- Vincents Vancāns (Strogonovs) 16.01.1950.
- Vilis Toms (Kārlēns) 14.02.1951.
- Aleksandrs Pļešanovs (Boļšaks) 21.01.1951.
- Jezups Bratuškins (Purviņš) 16.01.1950.
- Arnolds Svārpstonis (Rudzītis) 18.03.1950.
- Aloizs Šaicāns (Garais) 07.11.1948.
- Joahims Logins (Mazais) 16.01.1950.
- Jānis Spruklis (Tarzāns) 27.10.1948.
- Jāzeps Kozlovskis (Gunārs) 23.03.1950.
- Ādams Kuprišs (Tralla) 16.01.1950.
- Donats Sprukulis (Kaspars) 16.01.1950.
- Annele Sprukule (Laima) 16.01.1950.
- Donats Circens (Grava) 31.08.1948.
- Arvīds Vīksniņš (Jaunais) 20.04.1954.
- Ignats Supe (Smilga) 07.02.1948.
- Alberts Svārpstonis (Skujenieks) 20.06.1948.
- Vilhelms Romans (Sirmais) 19.09.1946.
- Aloizs Logins (Līcis) 03.03.1945.
- Jānis Vancāns (Rubens) 26.06.1945.
- Jānis Grīslis (Vilnis) -.06.1946.
- Antons Dortāns (Jurītis) 27.02.1946.
- Alberts Ikerts (Miza) 27.02.1946.
- Eduards Lapšāns (Edžus) 22.12.1948.
- Stanislavs Dortāns (Mārtiņš) 13.09.1947.
- Broņislavs Mednis (Auziņš) 16.01.1950.
- Benedikts Mednis (Ūsiņš) 16.01.1950.
- Ludvigs Logins 03.03.1945.
- Antons Bratuškins 03.03.1945.
- Marjans Rudzāns 12.03.1945.
- Bernards Strapcāns 28.06.1946.
- Aloizs Sluckis 28.05.1946.
- Valentīna Dortāne 27.02.1946.
- Malvīne Dukovska 16.01.1950.
- Antoņina Logina (Ance) 16.01.1950.
- Jānis Sprukulis (Krauja) 23.03.1950.
- Vitolds Kokorevičs (Balodis) 24.03.1950.
- Donats Kazinovskis (Āboliņš) 14.03.1945.
- Arvīds Svārpstonis (Mednieks) 01.07.1946.
- Aloizs Bondars (Students) 18.06.1945.
- Jānis Brokāns (Krūms) 27.10.1948.
- Aloizs Circens (Dotis) 24.08.1947.
- Mateušs Barkāns (Caunītis) 22.09.1947.
- Janis Circens (Raitis) 04.01.1949.
- Vilis Polks 1946.
- Jāzeps Zondaks (Duncis) 03.03.1945.
- Stanislavs Lapšāns 30.04.1946.
- Stanislavs Barkāns (Doktors) 13.12.1947.
- Agata Sprukule (Elvīra) 06.04.1951.
- Jezups Supe (Strods) 07.02.1948.
- Stanislavs Supe (Drosmiņš) 07.02.1948.
- Donats Ivanovskis 26.04.1945.
Stompaku nometnes vietā 2017. gada 29. jūlijā tika uzstādīti divi informatīvie stendi ar informāciju par LNPA, tās vadītājiem un Stompaku nometni. Lai atvieglotu cilvēku pārvietošanos līdz purva salām, kurās atradās partizānu bunkuri, 2018. gada vasarā pāri purvam tika ierīkotas koka laipas. 2022. gadā tika atklāts atjaunots baznīcas bunkurs, bet 2023. gadā – nometnes štāba un štāba apsardzes bunkuri. Pirms bukuru atjaunošanas tika veikti arheoloģiskie izrakumi un bunkuru bedres izraktas vietās, kur tie atradās.[5]
Katru gadu 2. martā partizānu apmetnes vietā un Viļakā tiek organizēts atceres pasākums par godu kaujas gadadienai. Kopš 2022. gada tiek atzīmēta Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena par godu šai kaujai.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Neiburgs, U., "Grēka un ienaida liesmās!", Latvijas Otrā pasaules kara stāsti', Rīga, Latvijas Mediji, 2018.
- Turčinskis, Z., 'Bruņotā pretošanās padomju un nacistiskajai okupācijai (1940–1957)', Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā, Rīga, Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 2017, 105.–123. lpp.
- Turčinskis, Z., 'Latvijas Nacionālo partizānu apvienības izveidošanās un darbība Stampaku periodā (1944. gada oktobris–1945. gada marts)', Okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1959. gadā, Latvijas Vēsturnieku komisijas 2002. gada pētījumi, 10. sēj., 2. izd., Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004, 433.–482. lpp.