Viļaka ir pilsēta Latvijas galējos ziemeļaustrumos, Latgalē, Viļakas novada centrs. Tā atrodas Viļakas ezera krastā, pilsētas robeža daļēji iet pa Kiras upi. Atrodas 28 km attālumā no Balviem un 246 km attālumā no Rīgas, tikai 8 km attālumā no Krievijas Pleskavas apgabala robežas.
12. gadsimtā apmetne Viļakas ezerā piederēja latgaļu Atzeles zemei, par kuru cīnījās arī ugauņi un Pleskavas krievi. Viļakas ezerpils bija Purnavas jeb Pornavas novada centrs. 1224. gadā pēc Atzeles dalīšanas Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene tika Livonijas bīskapijai.
1293. gadā Rīgas arhibīskaps Johans Fehte savu Atzeles īpašumu katolizēšanai un aizsargāšanai pret Novgorodas kņazu iebrukumiem uz Viļakas ezera salas nodibināja klosteri Marienhausen. 1478. gadā Maskavija anektēja Novgorodu un Maskavas lielkņazs Ivans III pieprasīja Livonijas konfederācijai maksāt uz 13. gadsimta līgumiem balstītos Novgorodai nesamaksātos meslus Maskavijai. 1509. gadā arhibīskaps Jaspers Linde uz salas uzcēla mūra ezerpili aizsardzībai pret Maskavijas karaspēka iebrukumiem. 1559. gadā arhibīskaps Vilhelms fon Brandenburgs Viļaku ieķīlāja Polijas karalim Sigismundam II Augustam, kā rezultātā turpmākā Viļakas vēsture saistāma ar Latgales kultūrvēsturisko novadu. 1560. gadā Marienhauzenas pilī ieradās poļu garnizons.
Marienhauzenas pilsdrupas uz ezera salas 1747. gadā (Broces arhīvs)
1561. gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Viļaka nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Marienhauzenas pils kļuva par pilsnovada pārvaldes centru. Iepretim pils salai izveidojās Viļakas senpilsēta. 1577. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Jānis Briesmīgais nopostīja Viļaku. 1582. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs atguva Viļaku un lika pili atjaunot. 1601. un 1625. gadā Viļakas pili ieņēma zviedri, un pils tika nopostīta vēlreiz. 1629. gadā pēc Altmarkas miera līguma Latgale (Inflantijas vaivadija - województwo inflanckie), tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas pārvaldē. Viļaka kļuva par Marienhauzenas stārastijas centru un jaunā administratora rezidenci. Tomēr Viļakas stārasti - ievērojamie magnāti Jans Karols Hodkevičs un vairākas Hilzenu dzimtas paaudzes - šeit uzturējās reti, un pils kalpoja galvenokārt kā garnizona apmetne.
Lielā Ziemeļu kara laikā Marienhauzenas pils tika pilnīgi nopostīta. Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts pirmās dalīšanas Viļakas stārastija 1772. gadā tika inkorporēta Krievijas impērijas sastāvā - Pleskavas, Polockas, Baltkrievijas un Vitebskas guberņas sastāvā.
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas daudz pūļu tika pielikts Latgales pierobežas pagastu attīstīšanai. Viļakā tolaik darbojās katoļu, pareizticīgo un luterāņu draudzes, ģimnāzija, divas pamatskolas un mežkopības skola. 1925. gadā Jaunlatgales apriņķa Viļakai (Viļākiem) piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. 1945. gada 8. oktobrī Viļakai piešķīra pilsētas tiesības un četras dienas vēlāk tā kļuva par par Viļakas apriņķi pārdēvētā Abrenes apriņķa centru. No 1949. gada līdz 1959. gadam Viļaka ir Abrenes rajona centrs. Kopš 2009. gada — Viļakas novada centrs.
- Viļakas katoļu baznīca (celta no 1884. līdz 1890. gadam) - historicisma arhitektūras paraugs, kurā celtnes gotiskās formas papildina slaidu egļu apstādījumi.
Latvijas novadu centri  |
|
|
|
|
| Norādīta vieta, kur atrodas novada administrācija; • • • 1 — novada dome atrodas ārpus novada teritorijas |
|
Viļaka, iebraucot pilsētā no dienvidu puses
