Viļaka

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viļaka
Viļaka, iebraucot pilsētā no dienvidu puses Viļaka, iebraucot pilsētā no dienvidu puses
Viļakas karogs Viļakas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Viļaka (Latvija)
Viļaka
Viļaka
Koordinātas: 57°11′03″N 27°40′21″E / 57.18417, 27.6725
Novads Viļakas novads
Platība 6,4 km²
Iedzīvotāji (2012) 1519[1]
Blīvums 238.3 iedz./km²
Vēsturiskie nosaukumi vācu: Marienhausen, latgaliešu: Vileks[nepieciešama atsauce]
Pilsētas tiesības no 1945. gada
Pasta indekss LV-4583
Mājaslapa www.vilaka.lv

Viļaka ir pilsēta Latvijas galējos ziemeļaustrumos, Latgalē, Viļakas novada centrs. Tā atrodas Viļakas ezera krastā, pilsētas robeža daļēji iet pa Kiras upi. Atrodas 28 km attālumā no Balviem un 246 km attālumā no Rīgas, tikai 8 km attālumā no Krievijas Pleskavas apgabala robežas.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atzeles sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

12. gadsimtā apmetne Viļakas ezerā piederēja latgaļu Atzeles zemei, par kuru cīnījās arī ugauņi un Pleskavas krievi. Viļakas ezerpils bija Purnavas jeb Pornavas novada centrs. 1224. gadā pēc Atzeles dalīšanas Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene tika Livonijas bīskapijai.

Rīgas arhibīskapijas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1293. gadā Rīgas arhibīskaps Johans Fehte savu Atzeles īpašumu katolizēšanai un aizsargāšanai pret Novgorodas kņazu iebrukumiem uz Viļakas ezera salas nodibināja klosteri Marienhausen. 1478. gadā Maskavija anektēja Novgorodu un Maskavas lielkņazs Ivans III pieprasīja Livonijas konfederācijai maksāt uz 13. gadsimta līgumiem balstītos Novgorodai nesamaksātos meslus Maskavijai. 1509. gadā arhibīskaps Jaspers Linde uz salas uzcēla mūra ezerpili aizsardzībai pret Maskavijas karaspēka iebrukumiem. 1559. gadā arhibīskaps Vilhelms fon Brandenburgs Viļaku ieķīlāja Polijas karalim Sigismundam II Augustam, kā rezultātā turpmākā Viļakas vēsture saistāma ar Latgales kultūrvēsturisko novadu. 1560. gadā Marienhauzenas pilī ieradās poļu garnizons.

Marienhauzenas pilsdrupas uz ezera salas 1747. gadā (Broces arhīvs)

Pārdaugavas hercogistes sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1561. gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Viļaka nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Marienhauzenas pils kļuva par pilsnovada pārvaldes centru. Iepretim pils salai izveidojās Viļakas senpilsēta. 1577. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Jānis Briesmīgais nopostīja Viļaku. 1582. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs atguva Viļaku un lika pili atjaunot. 1601. un 1625. gadā Viļakas pili ieņēma zviedri, un pils tika nopostīta vēlreiz. 1629. gadā pēc Altmarkas miera līguma Latgale (Inflantijas vaivadija - województwo inflanckie), tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas pārvaldē. Viļaka kļuva par Marienhauzenas stārastijas centru un jaunā administratora rezidenci. Tomēr Viļakas stārasti - ievērojamie magnāti Jans Karols Hodkevičs un vairākas Hilzenu dzimtas paaudzes - šeit uzturējās reti, un pils kalpoja galvenokārt kā garnizona apmetne.

Krievijas impērijas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļakas ģimnāzija (1931)
Viļakas novada muzejs

Lielā Ziemeļu kara laikā Marienhauzenas pils tika pilnīgi nopostīta. Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts pirmās dalīšanas Viļakas stārastija 1772. gadā tika inkorporēta Krievijas impērijas sastāvā - Pleskavas, Polockas, Baltkrievijas un Vitebskas guberņas sastāvā.

Latvijas Republikas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas daudz pūļu tika pielikts Latgales pierobežas pagastu attīstīšanai. Viļakā tolaik darbojās katoļu, pareizticīgo un luterāņu draudzes, ģimnāzija, divas pamatskolas un mežkopības skola. 1925. gadā Jaunlatgales apriņķa Viļakai (Viļākiem) piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. 1931. gadā uz Viļakas muižas pamatiem uzbūvētā ēkā atklāja Viļakas Valsts ģimnāziju.

Latvijas PSR laikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada 8. oktobrī Viļakai piešķīra pilsētas tiesības un četras dienas vēlāk tā kļuva par Viļakas apriņķa (nesenā Abrenes apriņķa). No 1949. gada līdz 1959. gadam Viļaka bija Abrenes rajona centrs.

Pilsētbūvniecība un arhitektūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsēta izveidojusies un attīstījusies pie ezera. Kādreiz te krustcelēs bijis Krapāna traktieris. Pie ceļa, kas ved uz Žīguriem, izveidojies viens no jaunākajiem pilsētas rajoniem, kur uzceltas Līvānos ražotās saliekamās mājas.

Arhitektūras pieminekļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļakas katoļu baznīca

Viļakā darbojas Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu draudze, evaņģēliski luteriskā draudze un Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo draudze.

  • Viļakas Romas katoļu draudze pastāvējusi jau 1712. gadā. 1716. gadā tika nolemts atjaunot baznīcu. Otra koka baznīca Viļakā celta 1748. gadā. 1890. - 1891. gadā uzcēla jaunu baznīcu, kas tika konsekrēta Vissvētākās Jēzus Sirds godam. 1920. - 1925. gadam draudzes dekāns bija P. Apšinīks.[2] Viņš nodibinājis draudzes skolu. Pašreiz draudzes prāvests ir Jāzeps Kornaševskis.[3]
  • Viļakas evanģēliski luteriskā draudze dibināta 1920. gadā. Sākumā dievkalpojumi noturēti skolā. Baznīca celta pēc J. Cīruļa projekta un iesvētīta 1928. gadā. 1939. gadā tā ieguva jaunas ērģeles. Interjerā izceļas altārglezna "Jēzus ar mācekļiem iet caur labību", kuras autors ir viršmežzinis Reinholds. Mācītāji, kas tajā laikā vadīja draudzi bija galvenokārt no Balvu, Rēzeknes, kā arī no Abrenes draudzes un bieži mainījās.
  • Pareizticīgo baznīca uzcelta 19. gs. beigās (atjaunota 1990. gadā) bijušā seno latgaļu Eržepoles pilskalnā. Tur atrodas arī kapi.
  • 1937. gadā Viļakā tēvs Toms Gumperbergs nodibināja kapucīnu ordeņa klosteri un uzcēla lielu divstāvu mūra ēku ar kapliču, kuru Romas pāvesta nuncijs iesvētīja 1940. gada pavasarī. Klosteri uzcēla vietā, kur kādreiz atradās 1784. gadā celtā koka vecā Romas katoļu baznīca. Kopš 1997. gada klosteri atjauno.
  • Mūsdienās Viļakā vairs nav sinagogas, bet pirms 2. pasaules kara Viļakā gandrīz 1/3 iedzīvotāju bija ebreji.[2]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās 01.01.2012. (PDF). PMLP.gov.lv.
  2. 2,0 2,1 2,2 Iltnere, A. Placēns, I. 1999. Latvijas pilsētas. Rīga, Preses nams. 568 - 573 lpp.
  3. Romas Katoļu Baznīca Latvijā

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]