Termoelektronu emisija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Termoelektronu emisija - brīvu elektronu atdalīšanās no sakarsētiem ķermeņiem jeb elektronu emisijas veids, kas pamatojas uz temperatūras iedarbību. Lai emisija būtu iespējama, elektronu kinētiskajai enerģijai jābūt pietiekamai, lai sarautu saiti ar emitējošo vielu. Istabas temperatūrā šī enerģija parasti nav pietiekama, tādēļ emitējošie ķermeņi (piemēram, radiolampu katodi) ir jāuzkarsē. Vislabākās emitējošās vielas ir dažādu sārmu metālu oksīdu maisījumi.

Uz termoelektronu emisijas parādību balstās visa lampu elektronika.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elektronu izstarošanu no sarkani nokaitētas dzelzs pirmais atklāja Daniels Lordans 1873. gadā. No jauna šo efektu atklāja Tomass Edisons 1880. gada 13. februārī, pētot kvēlspuldžu kvēldiegu pārdegšanu. Edisona efekts tika izskaidrots daudz vēlāk, tikai pēc elektronu atklāšanas 1897. gadā un tad to arī nosauca par termoelektronu emisiju. Praktisku parādības pielietojumu (detektēšanai radioviļņu uztveršanā) atrada Džons Flemings 1904. gadā. Termoelektronu emisijas fenomenu daudz pētījis fiziķis Ovens Ričardsons (Owen Willans Richardson), par ko saņēmis Nobela prēmiju 1928. gadā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]