Elektrons

Eksperimentos ar Kruksa lampu pirmo reizi tika nodemonstrēta elektronu daļiņu daba

Elektrons (grieķu: ηλεκτρον, élektron — ‘dzintars’) ir vieglākā no zināmajām stabilajām elementārdaļiņām (neskaitot neitrīno, kam arī ir ļoti niecīga miera masa). Tā simbols ir е⁻ vai e. Tam ir negatīvs elektriskais lādiņš (−1,602176565×10⁻¹⁹ C), kas tiek uzskatīts par elektriskās strāvas lādiņa nesēju. Elektrona miera masa ir 9,10938291×10⁻³¹ kg, kas ir tikai 1/1840 daļa no protona (pozitīvā lādiņa) miera masas. Tieši tādēļ elektronu masa netiek iekļauta, aprēķinot atoma masas skaitli. Atoma kodolu aptver tā sauktais elektronu mākonis. Elektroni pieder pie leptoniem, un tie nosaka atoma mijiedarbību ar citiem atomiem. Elektronus 1897. gadā atklāja Džozefs Tomsons, pētot katodstarus.

Elektroni ietilpst visos atomos un molekulās. Var nosacīti uzskatīt, ka elektroni riņķo ap atoma kodolu ar lielu ātrumu (neierosinātā ūdeņraža atomā šis ātrums vairāk kā 100 reizes mazāks par gaismas ātrumu) pa neregulāru trajektoriju, ko sauc par orbitāli (orbitāles veido tādu kā atoma kodola apvalku). Atomam uzņemot enerģiju, elektroni var pāriet uz augstāku enerģijas līmeni, bet, enerģiju izstarojot, — uz zemāku. Tā kā elektroni ap atoma kodolu kustas līdzīgi izplūdušiem mākoņiem ar negatīvu lādiņu, ir neiespējami paredzēt precīzu to atrašanās vietu kādā laika momentā. Ja vielas atomi vai atomu grupas zaudē vai pievieno vienu vai vairākus elektronus, veidojas joni. Elektronu izvietojumu atomā pa elektronu čaulām pēc orbitālā galvenā kvantu skaitļa un orbitālā kvantu skaitļa vērtībām sauc par elektronu konfigurāciju.

Elektrona antidaļiņa ir pozitrons, kas tiek saukts arī par antielektronu. Pozitrons tika atklāts 1932. gadā.