Elektronu lampa

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Elektronu lampa

Elektronu lampa — jebkura elektriskās izlādes lampa, kurā viens vai vairāki elektrodi izdala elektriskos lādiņus termoemisijas rezultātā. Parasti par elektronu lampu jeb radiolampu pieņemts saukt vakuumierīci, kurā elektrisko strāvu rada elektroni, kurus emitē karsts katods un uztver viens vai vairāki auksti elektrodi, kas ir zem pozitīva sprieguma attiecībā pret katodu.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parādību, kas ir pamatā gandrīz katras radiolampas darbībai, atklāja pazīstamais amerikāņu izgudrotājs Tomass Edisons. 1883. gadā, mēģinot uzlabot savas elektriskās spuldzes, viņš ievietoja spuldzes balonā kvēldiega tuvumā papildus metālisku plāksnīti, kas ar kvēldiegu nesaskārās. Edisons konstatēja, ka, pieslēdzot plāksnītei baterijas pozitīvo polu, ķēdē plūst strāva, kaut gan no spuldzes balona gaiss bija izsūknēts. Savukārt, pieslēdzot plāksnītei negatīvo polu, strāva ķēdē nebija novērojama. Savā vārdā nosaukto efektu — elektriskās strāvas vienvirziena plūšanu vakuumā — Edisons tā arī neprata izskaidrot. Tomēr Edisonu var uzskatīt par pirmās diodes radītāju, kaut arī nekādas praktiskas nozīmes tolaik šai ierīcei nebija. Edisona efekts tika izskaidrots daudz vēlāk, tikai pēc elektronu atklāšanas 1897. gadā un to nosauca par termoelektronu emisiju.

Lī de Foresta triode

Diodi praktiski pirmais pielietoja Džons Flemings 1904. gadā kā detektoru bezvadu telegrāfa signālu uztveršanai. 1906. gadā Lī de Forests starp diodes diviem elektrodiem ievietoja trešo elektrodu (tīkliņu) , kuram varēja pieslēgt gan pozitīvu, gan negatīvu spriegumu atiecībā pret katodu. Šāda ierīce — triode — spēja pastiprināt elektriskos signālus. Tā bija revolūcija elektronikā. 1913. gadā Ērvings Lengmīrs ieteica uzlabot triodes īpašības, pielietojot otro tīkliņu — tā radās četrelektrodu lampa jeb tetrode. Tetrodes uzlaboja 1916. gadā Šottki un 1926. gadā Hells. 1929. gadā parādījās pirmās piecelektrodu lampas jeb pentodes, kas bija daudz kvalitatīvākas. Nedaudz vēlāk tika izgudrotas arī sešelektrodu lampas jeb heksodes (ar tām bija iespējams ērtāk veikt automātisko pastiprinājuma regulēšanu) un septiņelektrodu lampas (heptodes), kuras tika izmantotas frekvences pārveidošanai superheterodīna uztvērējos. 20. gadsimta 30. gados visas šīs radiolampas jau ražoja un izmantoja masveidā visā pasaulē.

Elektronu lampu noriets sākās pēc tranzistoru izgudrošanas 1947. gadā, to uzlabošanas 50. gados un masveida ražošanas uzsākšanas 60. gados. Tomēr vēl līdz pat 20. gadsimta 80. gadiem tās izmantoja radiouztvērējos un televizoros.

Elektronu lampu tipi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dubulttriode ECC83 darbībā

Elektronu lampas šodien[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašlaik radiolampas izmanto galvenokārt jaudīgu radioraidītāju gala pakāpēs, kur tās joprojām ir pārākas par pusvadītāju ierīcēm. Plaši tiek pielietotas dažādas speciālas elektronu lampas, piemēram, magnetroni (augstfrekvences elektromagnētiskā starojuma ģenerēšanai dažādās iekārtās — no radariem līdz mikroviļņu krāsnīm), klistroni, skrejviļņa lampas, elektronstaru lampas (kineskopi).

“Klasiskās” radiolampas mūsdienās tiek lietotas sevišķi kvalitatīvu skaņas pastiprinātāju izgatavošanai.