Trojas karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Trojas karš bija karš, par ko vēsta sengrieķu mitoloģija un literatūra. Senie grieķi uzskatīja, ka karš noticis 13.-12. gs. p.m.ē. Trojā, Mazāzijas pilsētā pie Dardaneļu jūras šauruma.

Mīts īsā pārskatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar mītu Trojas karu uzsāka grieķi, kad Trojas valdnieka Priāma dēls Parīds nolaupīja Spartas valdnieka Menelāja skaisto sievu Helēnu. Menelāja brālis Mikēnu valdnieks Agamemnons sapulcēja ahaju (grieķu) karaspēku, devās karagājienā uz Troju un aplenca to. Grieķu aplenkums ilga desmit gadus. Visbeidzot grieķiem izdevās ieņemt pilsētu ar viltu: Odisejs ieteica grieķiem izgatavot lielu koka zirgu (mīts par Trojas zirgu), kurā paslēptos grieķu karavīri. Trojieši ieveda zirgu pilsētā, no tā naktī izkāpa grieķu karavīri un atvēra vārtus savam karaspēkam. Grieķu karaspēks nopostīja Troju, nogalinot lielāko daļu tās iedzīvotājus. Taču arī paši grieķi ilgajā karā bija zaudējuši lielu daļu karaspēka.

Kara izcelšanās apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais iekarošanas mērķis bija varenākā Troādas[nepieciešama atsauce] pilsēta Troja. Tajā valdīja jau pieminētais Priāms ar sievu Hekabi. Parīds, kā jau minēts, bija valdnieka dēls, kurš saskaņā ar valdnieces sapni, tika atstāts zvēriem saplosīšanai, tomēr tika izglābts un viņu uzaudzināja zemnieks. Jau jaunībā parādījies gudrību un valdnieka garu

Pati kara izcelšanās saistīta ar to, ka mīlas dieve Afrodīte kūdīja Parīdu doties pie Menelāja. Helena, Menelāja sieva, bija skaistākā sieviete Grieķijā. Mīlas dieve iedvesa Parīdam kvēlas jūtas pret Helenu, aizvilināja viņu uz Troju. Kad nodarījums tika atklāts, Menelājs iesvēlās dusmās, lai gan bija par vēlu- bēgļi jau bija gabalā, tomēr saparat, ka jāpulcē karaspēks un jāatriebj Helena. Pa to laiku jau uz vēstures skatuves uznāca Pēleja un dieves Tetīdas dēls Ahillejs, kuram bija lemts vai nu ļoti garš vai īss un slavas vainagots mūžs, savu slaveno papēdi ieguva, gremdēts upes Stiksas ūdeņos, kas padarīja viņu neuzvaramu, izņemot papēžus, aiz kuriem māte viņu turējusi. Sākotnēji viņa, zinot par plāniem doties uz Troju, paslēpa dēlu, tāpat no kaujas gribēja izvairīties Odisejs, kurš izlikās par jukušu, tomēr velti.

Bija zināma, ka Troju nevarēs ieņemt bez Ahilleja, tādēļ viņš tika steidzīgi meklēts. Kā līdzīgi grieķu vēsturē, tas tika panākts ar viltu. Tā apvienotā armija devās uz Aulidas ostu, no kurienes devās uz Mazāzijas ziemeļaustrumu piekrasti, no kurienes devās uz Trojas pilsētu, kuru sauca par Īliju. Karotāji ieradās no visiem Grieķijas novadiem, bija Agamemnons no Mikēnām, Menelājs no Lakedaimonas (Sparta), Ajants no Salaminas, šķēpmetis Idomenejs no Krētas, zirgvaldis Nestors. Gatavošanās un kuģu labošana notika Aulidā.

Svarīga bija arī dievu griba, tālab tika uzklausīts pareģis Kalhants, kurš uzskatīja, ka pie visa vainīgs Agamemnons, uz kuru sadusmojusies Artemīda par to, ka reiz nogalinājis viņas iemīļoto briežu māti. Ja Agamemnons upurēšot meitu Ifigeniju Artemīdai, atkal parādīšoties vēji, kas nogādāšot grieķu kuģus Trojā. Agamemnons to darīja ar lielu nepatiku, viņu piekāpties spieda neatlaidīgie Menelāja uzbrukumi. Ifigenijai šī ziedošana tika pasniegat kā precības ar Ahilleju, viņu tas iepriecināja, jo Ahilleja slava bija plaši zināma. Tomēr, uzzinot par tēva plānu, viņa to pieņēma. Šai laikā grieķiem dievu griba lika pārvarēt personisku nepatiku un pat ģimenes saites, svarīgs bija gods, kādu varēja iemantot, darot dieviem tīkamu darbu. Tā Ifigenija Tauridā tika ziedota un vajadzīgie vēji iegūti; Pa ceļam grieķi vēl piestājuši Lēmnas salā, kur sakarā ar smagu ievainojumu atstāts Filoktēts, lielisks šāvējs. Sākotnēji Trojas ieņemšana negāja gludi, milzīgi bija ap Troju celtie mūri, aplenkums ilga deviņus gadus, dalot sirojumos iegūto, Agamemnons saķildojās ar Ahilleju. Sarūgtināts par Agamemnona rīcību, Ahillejs atteicās piedalīties kaujās. Pa vidu vēl parādījās viņa māte, dieviete Tetīda,kura solīja, ka gūs no Zeva gandarījumu, kamēr dēls nepiedalīsies kaujās. Kopā ar draugu vārdā Patrokls viņš vadīja dienas, dziedot dziesmas.


Trojiešus šāds notikumu pavērsiens tikai iedvesmoja. Trojiešu vadonis Hektors ar milzīgu akmeni izlauza grieķu nometnes vārtus. Tad viņi tika pie grieķu kuģiem, kurus nekavējoties aizdedzināja, tomēr grieķu hellēņu aizsardzība nebija iznīdēta, viņus iedvesmoja Ajants un kuģi tika glābti. Līdz ar šo Patrokls vairs nespēja nosēdēt malā, un, kaut negribīgi, Ahillejs atvēlēja viņam ņemt savas bruņas, lai dotos kaujā. Bailēs no varoņa bruņās tērptā Patrokla, trojieši metās bēgt, tomēr, nokļuvis pret Hektoru, viņš apjuka un tika nogalināts.

Redzot šādu notikumu pavērsienu, arī Ahillejs nebija apturams, neskatoties uz mātes drūmajiem pareģojumiem par iesaisti kaujās. Viņš tika nodrošināts ar Hēfaista bruņām, te parādās cilvēku(varoņu) ciešā saistība ar daudzajiem dieviem, kas lielākoties vienmēr izšķir cilvēku cīņu likteņu. Ahillejs iedvesmoja brāļus cīnās ar savu neatlaidību, vienīgi viņam neizdevās stāties pretim Hektoram, trojiešu vadonim, tikai pašās beigās viņi nostājās aci pret aci, bet Ahillejam nācās trojiešu vadoni vajāt, līdz viņš sadūšojās stāties pret grieķu milzi. Galu galā arī viņš krita, Ahillejs vēl pazemoja trojiešus, velkot Hektora līķi apkārt Trojai. Nav gan pamata uzskatīt viņu par gļēvuli, jo viņam bija bail par savas ģimenes un tautas likteni, zinot grieķu nežēlību.

Drīz gan mira arī pats Ahillejs, kuru nogalināja Parīda raidītā bulta, septiņpadsmit dienu grieķi sēroja par varoņa nāvi, tad, saskaņā ar tradīcijām, viņš tika sadedzināts. Vēlāk tika zaudēts arī Ajants, kurš izdarīja pašnāvību pēc strīda ar Odiseju un sava goda neatzīšanu. Arvien grūtāk pie mūriem klājās grieķiem, viņiem bija nepieciešama Filoktēta palīdzība ,kuru bija kaunpilni atstājuši, kurš pārvarējis rūgtumu, atgriezās pie brāļiem. Tālāk sekoja slavenās Odiseja viltība, kurš gribēja it kā vadīt grieķu kuģus prom, bet kā cieņas izrādīšanas zīmi trojiešu (iespējams, semītu cilts, taču veltījums bija dievei Atēnai) dieviem ievest pilsētā milzu zirgu(ar drosmīgākajiem grieķiem iekšā)Šis plāns arī tika akceptēts. Trojieši iekrita uz šo viltību un ar lielu pompu ievilka zirgu pilsētā. Svinot uzvaru, kas ievilkās dziļi naktī, viņi ļoti nogura un, saulei lecot un grieķu uzbrukumam sākoties, nebija spējīgi aizsargāties. Jāmin, ka vienīgais, kurš pretojās zirga ievilkšanai, bija priesteris Laookonts, kuru būtu klausījuši,taču nesaprotamā kārtā no jūras iznira čūskas, kas apvijās ap Laookonta dēliem un ap pašu vīru, nožņaudzot tos. Trojieši šo notikumu iztulkoja kā nepieciešamību klausīt dieviem un vest zirgu pilsētā. Sekojošās kaujās gāja bojā visi spējīgie vīri, bērni un sievas tika aizvesti verdzībā

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Helena atgriezās pie Menelāja un atkal dzīvoja Lakedaimonā, tomēr bija krituši daudzi varoņi. Sakrāvuši kuģus ar bagātību, paši varoņi gāja bojā, jo tie nespēja noturēt milzu svaru. Daudzi, atbraucot mājās, saprata, ka nemaz nav gaidīti un devās svešumā. Trojai karš atnesa pilnīgu iznīcību, kā to pareģoja.

Nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja runā par mūsdienu izpēti saistībā ar mēģinājumiem precīzi ģeogrāfiski novietot Troju, ir ļoti daudz hipotēžu, ap 100 ir par Odiseja vēlāko klejojumu vietām. Darbu Odiseja pēc populārā uzskata sarakstījis aklais dzejnieks Homērs. Darbā minētas dažādās vēsturiskas vietas, kā Krēta., bet jāmin, ka pati Troja neietilpst Grieķijas ģeogrāfiskajā tīklā, lai gan to aprakstījuši visi antīkās Grieķijas vēsturnieki. Pilsētas aplenkšana norisinājusies n o1194. Līdz 1184. G. BC. Trojai jābūt ļoti senai pilsētai, jo tās nosaukums atvasināts no mītiskā varoņa Troja(Priāma vecvectēva) vārds. Sākotnēji pilsētai bija nosaukums "Ilium, Ilion, Troas". Turklāt ciklopisko mūru celtniecībā palīdzējis Apollons. Te rodas jautājums, vai H. Šlīmaņa atklātā Troja ir tā pati, kas mitoloģiskā. Mūsdienu leģenda vēsta, ka vēsturisko Troju Šlīmanis atklājis ar Iliādu Tas ir populārs uzskats. Izmantojot mantisko stāvokli, arheologam- amatierim radās iespēja sākt izrakumus, lai gan laulātā draudzene negribēja pārcelties no Krievijas uz Grieķiju.

Grieķi un romieši uzskatīja, ka Troja atradusies Hellesponta apvidū, netālu no hisarlikas pakalna, Iespaidojoties no šī pieņēmuma izrakumus tur veicis arī F. Kalvets, ASV vicekonsuls Atēnās un Stambulā, kurš ieguva pakalnu savā īpašumā, vēlāk to pārņemot Šlīmanim. Neskatoties uz šo visu, nevar būt pilnīgi pārliecināts,ka atradums ir mītiskā Troja. Homēra Troja bija milzīga pilsēta, vieta, kur netrūcis izglītotu cilvēku. Arheologi izrakušies caur 48 plānākiem un 9 pamat- slāņiem, taču nekur nav atrasta plāksne ar pilsētas nosaukumu, vienīgi daži hetu hieroglifi. No tā var secināt, ka Troja nav bijusi senākā perioda grieķu pilsēta, bet gan pieder kādai citai senākai kultūrai , proti, hetiem.

Šlīmanis izrakumus atrada apstiprinājumus savai pārliecībai, identificējot Ahilleja Hektora vajāšanas vietas. Kopš 1988.g. izrakumi Trojā uzticēti internacionālai komandai Tībingenes profesora M. Korfmana vadībā. Neviena vasara nepaiet bez sensācijām Noskaidrots, ka Hisarlikas pakalns nepārtraukti bijis apdzīvots jau no 3. g.t. BC līdz pat Romas laikiem Nozīmīgi izpētē 4., 5. Slānis, kuri datēti ap 2100. Un 1800. G. BC, kas parādīja, ka tad trojiešiem nav klājies spoži. Visplāšākais bija „Troja 6.” Slānis, kurš datējams ar 1800.- 1250. G. BC. Pēc arheologu domām, pilsētu vajadzējis skart ugunsgrēkam. Šai slānī bijis aizsardzības mūris, kas bijis biezāks par iepriekšējiem, tomēr nebija milzīgu šķēpu un vairāku atradumu, kādus tos ilustrējis Homērs, „Troja 7.” Slānis nebija nozīmīgs, vienīgi hieroglifi hetu valodā, tāpat „Troja 8” tikai nenozīmīgas grieķu perioda liecības.

Jautājums paliek, vai Homērs būtu nejēdzīgi pārspīlējis, vai vainīgs lielais Šlīmana fantāzijas devums, kas gan apšaubāmi, no kā izriet, ka Troja neav tā pati, par kuru runā dzejnieks. Nozīmīgus pētījumus šai jautājumā veicis ģeoarheologs Eberhards Cangers (Zangger E. : Atlantis- eine Legende wird entziffert Munchen 1992), kura darbs izraisīja plašu ievērību, jo centies darbā pierādīt, ka Atlantīda un Troja ir viena un tā pati vieta, ko balstīja smalkos ģeoloģiskos aprēķinos. Saskaņā ar to, Atlantīda zudusi tikai 1184. G. BC Tomēr slāņi „Troja 6, 7” to neapstiprina. Tas savukārt uzdod jautājumu, vai Atlantīda ir kas vairāk par mītu un sapņu tēlu. Šie atklājumi parāda, ka ‘’Trojas problēma” no arheoloģiskā viedokļa ir daudz plašāka, kā līdz šim domāts un paver jaunas iespējas senatnes interesentiem

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ķemere, I., Cīrule, I. Sengrieķu mīti: Rīga, Zvaigzne ABC 1997, 181 lpp.
  • fon Dēnikens, Ē. Zeva vārdā : Rīga, 2005, 262 lpp.