Zeltactiņas
| Zeltactiņas Chrysopidae | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthrpoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Kārta | Tīklspārņi (Neuroptera) |
| Apakškārta | Hemerobiiformia |
| Virsdzimta | Chrysopoidea |
| Dzimta | Zeltactiņas (Chrysopidae) |
 Zeltactiņas Vikikrātuvē | |
Zeltactiņu dzimta (latīņu: Chrysopidae) pieder pie Tīklspārņu kārtas (latīņu: Neuroptera). Zeltactiņu dzimta (latīņu: Chrysopidae) ir visizplatītākā Latvijā no Tīklspārņu kārtas. Šajā dzimtā dzimtā ietilpst 75 ģintis ar 1 200 sugām. Lai gan Zeltactiņas ir īpatnējas ar savām raksturīgām iezīmēm, tās bieži tiek jauktas ar strautenēm (latīņu: Plecoptera), knābjgalvjiem (latīņu: Mecoptera) vai zvīņspārņiem (latīņu: Lepidoptera). Zeltactiņas ir ļoti nozīmīgi plēsēji vairākās agroekosistēmās. Šīs dzimtas īpatņi ir ļoti īpaši, jo, pirmkārt, tiem ir ekonomiska nozīme dažādu mazu augu kaitēkļu iznīcināšanai, un, otrkārt, to dzīves cikli atšķiras no citām tīklspārņu dzimtām. To dabiskie ienaidnieki ir kartupeļu lapgrauža (latīņu: Leptinotarsa decemlineata) kāpuri un olas, kas iznīcina dažas zeltactiņu sugas [1].
Morfoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zeltactiņu dzimtu ir ļoti grūti noteikt ģintis līmenī. Zeltactiņu dzimtas sugas morfoloģiski ir gandrīz identiskas, citreiz tās ir vieglāk atšķirt pēc to pārošanās signāliem.Zeltactiņas ir ļoti trausli kukaiņi. Tie tiek atpazīti pēc to lielajiem caurspīdīgajiem spārniem, kas pārklāti ar krustenisku dzīslojumu, kas izskatās pēc mežģīņraksta. To spārni izplesti — sasniedz pat 6 cm izmērus, neskatoties uz to, ka ķermeņa izmērs garumā ir tikai 1,8 cm. Spārnu robežas un dzīslas klāj īss apmatojums, bet ar neapbruņotu aci to nav iespējams ieraudzīt. To spārniem piemīt metālisks spīdums. Pieauguša īpatņa lidojums ir lēns — spārni, atstarojot saules gaismu, ir ar zaļu nokrāsu. Tām ir vara krāsas acis un smalkas garas antenas. To ķermenis ir spilgti zaļā krāsā ar zaļganbrūnu nokrāsu.
Zeltactiņu olas ir ļoti viegli atšķirt no citu kukaiņu olām, jo tās karājas 8 mm garos caurspīdīgos diega pavedienos. Olām ir izstiepta elipsveida forma un tām ir zaļgana un dzeltenīgi zaļgana nokrāsa. Sugām šīs olas ir atšķiras, tās var būt lielākas va mazākas, kā arī diegu pavedieni var būt garāki, vai īsāki, olu krāsa var būt dažādāka. Olas var tikt izdētas visdažādākajās vietās, taču pārsvarā tās tiek dētas uz augiem. Olas ir atrastas izdētas arī zem palodzes, un pat mēteļa piedurknēs. Tās tiek izdētas naktī. Mātīte producē no 100—200 olām.
Zeltactiņu kāpurs pēc izšķilšanās ir 2 mm garš. Zeltactiņu kāpuram kā viena no to dzimtas uzkrītošajām īpašībām tiek minēts pagarinātais apakšžoklis un augšžoklis (attēls pa kreisi). Tos satur kopā ieloks, kur iekšpusē atrodas mazs kanāls, ar kura palīdzību šķidrā barība tiek nogādāta rīklē. Krūškurvis un vēders sastāv no divām daļām, kas ir viegli saredzamas. To ķermeņa priekšējā daļa ir mazāka nekā aizmugurējā.
Ekoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zeltactiņu kāpurus ir ļoti grūti atrast, tie slēpjas koku mizu spraugās, ziedu kopās, tie var būt arī ietinušies puķu lapās. Visvairāk zeltactiņu kāpurus var atrast vietās, kur vairumā ir zālaugu laputis. Kāpuri parasti pārtiek no augu nektāra vai no dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem — medus. Viena no zeltactiņu dzimtas sugām - Chrysopa lineaticornis saukta arī par atkritumu nesēju. Tās var sastapt uz liepām un jaunajiem ozoliem. Līdzīgi kā skarabeju vaboles tās veido mēslu bumbu, ko nēsā sev līdz uz muguras. Bumbas pazaudēšanas gadījumā kāpura uzvedība izmainīs, tas sāk ātrāk kustēties izmisīgi meklējot to, it kā tam būtu vitāli nepieciešana.
Zeltactiņas dažreiz var ieraudzīt uz logiem jau agrā pavasarī — martā. Tās pārziemo dažādās ēkās, namu bēniņos un istabās. Vasarā zeltactiņas var atrast uz kokiem, krūmiem un zālaugiem. Zeltactiņu kāpuri ir plēsīgi un pārtiek lielākoties no laputīm[1].
Zeltactiņu izmantošana bioloģiskai kaitēkļu apkarošanai
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atkarībā no sugas un to vides apstākļiem viena zeltactiņa savā mūžā garumā apēd ap 150 indivīdiem. Citos gadījumos ir zināms, ka tās apēd ap 100 laputīm vienā nedēļā. Tādējādi vairākās valstīs zeltactiņas tiek audzētas un pārdotas kā bioloģiskie augu kaitēkļu apkarotāji, kas tiek galā ar ērcītēm un kukaiņiem, kas kaitē lauksamniecībām un dārziem. Zeltactiņas ir dabiskie Kolorado vaboļu ienaidnieki. Tās ir jāpārdod kamēr tās vēl nav attīstījušas līdz pieaugušiem īpatņiem — olu veidā, lai izvairītos no kanibālisma to starpā, kas ir iespējams, tām atrodoties ierobežotā telpā. Zeltactiņas var piesaistīt saviem dārziem sastādot dažādus lakstaugus – saulespuķes vai pienenes [2].
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 M. CANARD, Y. SÉMÉRIA, T. R. NEW. 1984. http://www.trinidadbirding.com/publications/BiologyOfChrysopidae.pdf Arhivēts 2009. gada 5. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ T. R. NEW.2002. http://actazool.nhmus.hu/48Suppl2/newlacev.pdf