Parastais ozols

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par augu sugu. Par citām jēdziena Ozols nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Parastais ozols
Quercus robur
Parastais ozols
Klasifikācija
Valsts Augi (Plantae)
Tips Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda Dižskābāržu rinda (Fagales)
Dzimta Dižskābaržu dzimta (Fagaceae)
Ģints Ozoli (Quercus)
Suga Parastais ozols (Q. robur)

Parastais ozols (latīņu: Quercus robur) ir dižskābaržu dzimtas ozolu ģints koku suga, vienīgā šīs ģints suga, kas Latvijā aug savvaļā.[1] Ir arī selekcionētas vairākas dekoratīvas apstādījumu šķirnes. Parastais ozols izaug liels koks ar vērtīgu koksni, augļi — rieksti (tautā saukti par zīlēm jeb ozolzīlēm). Zīles senāk cilvēki izmantoja pārtikā (gatavoja "ozolzīļu kafiju"), kā arī tās ir nozīmīgs barības avots dažādiem dzīvniekiem. Lielākais blīvums parastajiem ozolu dižkokiem Eiropā ar apkārtmēru virs 4 metriem ir Latvijā.[2]

Simbolisms latviešu kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par ozola simbolismu latviešu kultūrā liecina tādi salīdzinājumi kā „Vīrs kā ozols”, „Stalts kā ozols”, „Stiprs kā ozols”. Tautas dziesmās un senajos ticējumos ozols simbolizē tautu dēlu un stipru vīru, tādēļ šūpuli, šūpuļa līksti un pirmās pirtsslotas zēnam gatavo no ozola.[3] Vislielākie latviešu svētki Jāņi, ir vasaras saulgriežu laiks, kad līgotāji vij ozolzaru vainagus un liek tos galvā Jānim, ar ozolzariem pušķo mājas, pajūgus un automašīnas.

Pēc senlatviešu ticējuma Jāņu naktī meitām jāmet Jāņu vainagi ozolā. Tās, kuru vainagi ar pirmo sviedienu paliks zaros, tajā pašā gadā izies pie vīra. Pārējām būs vēl precinieks jāgaida. Cik reizes vainags nokrīt zemē, tik gadi jāgaida[4].

Sapnī redzēt ozolu vai ozola vainagu nozīmē ilgu mūžu, lielu godu, bagātību, varu, bet redzēt nolūzušu – nomirs kāds spēcīgs, varens vīrs, valdnieks, būs liela nelaime un bēdas.

Mūsdienās ozola zariem ir rotāts Latvijas Republikas ģerbonis, mūsu naudas zīmes, firmu un organizāciju emblēmas. Ozols tiek izmantots nosaukumos, uzvārdos, mājasvārdos. Vēl arvien ozola zaru vītnes ir rotājums ne tikai vasaras saulgriežos, bet arī ģimenes godos, valsts svētkos, Dziesmu svētkos, atklājot un iesvētot jaunas ēkas, tiltus un pieminekļus. Ozola lapa Latvijā ir īpaši aizsargājamo dabas teritoriju simbols.

Pielietojums medicīnā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ozola koksne ar mizu.
Quercus robur

Ozolu mizas preparātu iedarbība pamatojas uz miecvielu spēju sablīvēt, miecēt ādu, gļotādas. No drogas gatavo tējas un novārījumus, kurus lieto kā savelkošus, pretiekaisuma līdzekļus, caurejas, kuņģa un zarnu asiņošanu ārstēšanai. Ārīgi tos lieto mutes dobuma skalošanai hroniska rīkles iekaisuma (tonsilīta), stomatītu, kā arī ādas iekaisumu, ja izdalās daudz eksudātu, un apdegumu ārstēšanai, pret hemoroidālām asiņošanām, peldēm pret roku un kāju svīšanu, skalojumiem, uroģenitālo orgānu, akūtu iekaisumu ārstēšanai. Tautas medicīnā parastā ozola mizu izmanto tāpat kā zinātniskajā medicīnā, bet bez tam vēl apsaldējumu, izgulējumu, skrofulozes ārstēšanai, skalojumiem pret baltajiem ziediem un trihomonu invāzijām. Iekšķīgi lieto dizentērijas, pārmērīgu menstruālo asiņošanu, urīnpūšļa iekaisumu, cingas, rahīta, aknu un liesas slimību ārstēšanai, kā arī pret saindēšanos ar sēnēm un vara sāļiem. Uz lapām izveidojušos pangu novārījumu lieto apdegumu un apsaldējumu ārstēšanai. Ozolu mizas pulveri ar melnās papeles pumpuriem līdzīgās daļās vārot eļļā vai taukos (uz 1 - 2 ēdamkarotēm drogas 10 ēdamkarotes eļļas), gatavo ziedi, ko lieto izgulējumu ārstēšanai. Ozolu miza ietilpst dažādu jaukto tēju sastāvā.

Dižozoli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bavārijas dižozols « König-Ludwig-Eiche », 2012

Dižkoku skaita ziņā Latvijā lielākā daļa ir ozoli, bet visas pārējās koku sugas kopā veido tikai mazāko daļu. Latvijas lielākie dižozoli pārsniedz 9 metru apkārtmēru. Kaives dižozols, kas atrodas Tukuma novada Sēmes pagastā ar 10,2 m apkārtmēru[5] ir resnākais ozols Baltijā un Ziemeļeiropā.

Kopš 2010. gada pavasara 16. marta Latvijā Ministru kabinets noteikumos Nr. 264 „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” ir noteicis mazākus izmērus kokiem, kuri ir aizsargājami koki un uzskatāmi par dižkokiem. Esam izpratuši un apzināmies savu bagātību un tagad dižkokus nosakām pēc tādiem pašiem kritērijiem kā visā Eiropā. Ozolam jāsasniedz 4 m apkārtmērs 1,3 m augstumā no zemes, lai kļūtu par dižozolu, vai arī jāstiepjas 32 m augstumā. Līdz izmaiņām dižozols Latvijā skaitijās tikai no 5m apkārtmēra sasniegšanas. Aizsargājamo teritoriju arī dižkoku var apzīmēt ar speciālu „ozollapas zīmi”. Šo zīmju sagatavošanu un izvietošanu nodrošina Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar attiecīgo pašvaldību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. R:, LU akadēmiskais apgāds, 2006, 273. lpp. ISBN 9984-802-21-3
  2. G. Eniņš. 100 dižākie un svētākie. AS "Lauku Avīze", 2008, 25. lpp. ISBN 978-9984-827-15-5
  3. G. Eniņš. 100 dižākie un svētākie. AS "Lauku Avīze", 2008, 24. lpp. ISBN 978-9984-827-15-5
  4. http://kllproject.lv/ziemassvetki/jani-un-ligo/
  5. Andris Grīnbergs. Kur aug Baltijā resnākie ozoli? (latviski). Vides Vēstis. Atjaunināts: 2012-07-23.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]