Pāriet uz saturu

Žako Pastoriuss

Vikipēdijas lapa

Džons Frensiss Pastoriuss III (angļu: John Francis "Jaco" Pastorius III, /ˈdʒɑːkoʊ pæˈstɔːriəs/; dzimis 1951. gada 1. decembrī, miris 1987. gada 21. septembrī),[1] pazīstams kā Žako Pastoriuss, bija amerikāņu džeza basģitārists, komponists un producents. Viņš ierakstīja albumus kā solo mākslinieks un grupas vadītājs, no 1976. līdz 1981. gadam bija džezroka grupas Weather Report dalībnieks. Viņš arī sadarbojās ar daudziem māksliniekiem, tostarp Patu Meteniju un Džoni Mičelu.[2][3]

Viņa spēles stilu ietekmēja fankmūzika. Atpazīstams ar to, ka izmantoja fretless basģitāru, lai izpildītu liriskus solo, basa akordus un novatoriskas harmonijas. 2017. gadā viņš bija vienīgais no septiņiem DownBeat Džeza Slavas zālē uzņemtajiem basģitāristiem, kurš bija pazīstams ar savu darbu elektriskās basģitāras jomā. Savas dzīve laikā ticis slavēts kā viens no visu laiku labākajiem basģitāristiem.[4][5][6]

Neraugoties uz slavu, Pastorius cieta no narkotiku atkarības un garīgās veselības problēmām. Biežo finansiālo grūtību dēļ viņš 1980. gadu vidū dzīvoja uz ielas. Žako Pastorius nomira 1987. gadā no ievainojumiem piekaušanas rezultātā pie kāda Dienvidfloridas naktskluba.[7]

Arī pēc nāves mūziķa darbs joprojām ir ļoti atzīts un novērtēts. Viņš tika ievēlēts DownBeat slavas zālē 1988. gadā. 2014. gadā par viņu tika uzņemta dokumentālā filma Jaco.

Dzīves pirmais posms un izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastorius dzimis 1951. gada 1. decembrī Noristaunā, Pensilvānijas štatā, vecākais no trim dēliem, kas dzimuši somu izcelsmes sievietei Stefanijai Katrīnai (dzimusi Hāpala; 1925. — 2001.) un mūziķim Džonam Frānsisam Pastoriusam jaunākajam (1922—2004), dziedātājs un džeza bundzinieks. Viņa ģimene pārcēlās uz Oklendas, netālu no Fortloderdeilas, kad viņam bija astoņi gadi.[8] Agrīnais amerikāņu abolicionists Frensiss Daniels Pastoriuss ir viņa radinieks.[9]

Pastoriusa segvārds "Jaco" izveidojās laika gaitā, to daļēji ietekmēja viņa mīlestība pret sportu, kā arī tiesnesis Džoko Konlans. Viņa brālis viņu sauca par "Maugli", ietekmējoties no "Džungļu grāmatas", jo viņš bija enerģisks, kā arī lielu daļu sava laika pavadīja bez krekla pludmalē, kāpjot kokos, skrienot pa mežu un peldoties okeānā. Viņš mācījās Svētā Klementa katoļu skolā. Pastorius bija ļoti konkurētspējīgs un izcēlās beisbolā, basketbolā un futbolā. Viņš spēlēja bungas, līdz savainoja plaukstas locītavu, spēlējot futbolu, kad viņam bija trīspadsmit gadi. Ievainojumi bija pietiekami smagi, tāpēc tika veikta operācija. Kādu laiku viņš nevarēja spēlēt bungas.

Līdz 17 gadu vecumam Pastorius izveidoja savu priekšstatu par džezu un bija ietaupījis pietiekami daudz naudas, lai iegādātos kontrabasu. Tā dziļais, maigais tonis viņu uzrunāja, lai gan finansiāli tas atstāja ļoti lielu ietekmi. Viņam bija grūtības uzturēt instrumentu, ko ietekmēja lielais mitrums Floridā. Kad viņš kādu dienu pamodās un atklāja, ka tas ir saplaisājis, viņš to nomainīja pret 1962. gada Fender Jazz basģitāru.[10]

70. gadu sākumā Pastorius pasniedza basģitāru Maiami Universitātē, kur viņš sadraudzējās ar džeza ģitāristu Pat Metheny. Kopā ar Paul Bley un Bruce Ditmas, Pastorius un Metheny 1974. gadā ierakstīja albumu bez nosaukuma "Jaco".[11] Pēc tam Pastorius spēlēja Metenija debijas albumā "Bright Size Life" (ECM, 1976).[12] Viņš ierakstīja savu debijas solo albumu Jaco Pastorius (Epic, 1976) kopā ar Maiklu Brekeru, Rendiju Brekeru, Herbiju Henkoku, Hubertu Lousu, Semu un Deivu, Deividu Sanbornu un Veinu Šorteru.[13]

Karjera

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms debijas albuma ierakstīšanas Pastorius apmeklēja džeza, fusion grupas "Weather Report" koncertu Maiami. Pēc koncerta viņš vērsās pie taustiņinstrumentālista Džo Zavinula, kurš vadīja grupu. Kā ierasts, viņš iepazīstināja ar sevi, sakot: "Es esmu Džons Frensiss Pastoriuss III. Es esmu labākais basģitārists pasaulē." Zavinuls apbrīnoja viņa nekaunību un lūdza viņa mūzikas kaseti. Noklausījies lenti, Zavinuls saprata, ka Pastoriusam ir ievērojamas prasmes.[8] Viņi sarakstījās, un Pastorius nosūtīja Zavinulam viņa soloalbuma iestrādes.

Pēc tam, kad basģitārists Alfonso Džonsons atstāja "Weather Report", Zavinuls lūdza Pastoriusu pievienoties grupai. Pastorius debitēja grupas albumā "Black Market" (Kolumbija, 1976). Pastorius pilnībā nostiprinājās kā vienīgais basģitārists grupas "Heavy Weather" (Kolumbija, 1977) ierakstīšanai, kurā bija iekļauts "Grammy" balvai nominētais hits "Birdland".

"Warner Bros" 70. gadu beigās parakstīja ar Pastorius izdevīgu līgumu, akcentējot viņa revolucionārās prasmes un kvalitāti, kas, viņuprāt, radīs lielus pārdošanas apjomus. Viņš izmantoja šo līgumu, lai izveidotu savu "Word of Mouth" bigbendu[8], kurā darbojās trompetists Čaks Findlijs, Hauards Džonsons (tuba), Veins Šorters, Maikls Brekers un Toms Skots, Toots Tīlemans, Kenvuds Denards, Pīters Erskins un Džeks Dežonets, un Dons Aliass. Šī grupa ierakstīja Žako otro soloalbumu "Word of Mouth" (Warner Bros., 1981).[14]

1982. gadā Pastorius koncertēja ar "Word of Mouth" ​​bigbendu, kurā bija 21 dalībnieks. Atrodoties Japānā, viņš, satraucot grupas dalībniekus, noskuva galvu, nokrāsoja seju melnu un iemeta savu basģitāru Hirosimas līcī. 1982. gada beigās pēc turnejas viņam tika diagnosticēti bipolārie traucējumi.[15][16] Pastoriusam bija bipolāro traucējumu pazīmes pirms diagnozes noteikšanas, taču šīs pazīmes tika noraidītas kā ekscentriskums, rakstura trūkumi, un pats Pastoriuss to uztvēra kā normālu viņa brīvās personības sastāvdaļu.

Neskatoties uz preses uzmanību, "Word of Mouth" daiļrade tika pārdota vājos apmēros. "Warner Bros." Pastorius izdeva trešo albumu "Invitation" (1983), kas ir tiešraides ieraksts no "Word of Mouth" turnejas Japānā. Tā kā viņa dzīvē dominēja alkohola un narkotiku lietošanas problēmas, viņam bija grūtības atrast darbu, un viņš kļuva par bezpajumtnieku.[17] 1985. gadā, filmējot mācību video (Modern Electric Bass), Pastorius pastāstīja intervētājam Džerijam Džemotam, ka, lai gan viņš bieži tika slavēts par viņa spējām, viņš vēlas, lai kāds viņam dotu darbu. Tomēr tajā pašā gadā viņš Briselē (Beļģijā) sniedza ļoti slavētu koncertu kopā ar Tūtsu Tīlemanu.[18]

Aprīkojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bass of Doom

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadu gaitā Pastorius spēlēja vairākus "Fender Jazz" basģitāras, bet slavenākā bija 1962. gada basģitāra, ko viņš sauca par "Bass of Doom". Kad viņam bija 21 gads, Pastorius ieguva basu, kas tika modificēts, noņemot ladas. Nav skaidrs, kad ladas tika noņemtas, jo viņa atmiņas gadu gaitā mainījās. Viens no stāstiem ir tāds, ka viņš izmantoja parastu sviesta nazi, lai noņemtu ladas, un aizzīmogoja grifu ar epoksīda sveķiem.[19][20] 1986. gadā basu salaboja Kevins Kaufmans un Džims Hamiltons, jo tas bija sadalīts daudzos gabalos.[21] Pēc remonta Pastorius ierakstīja sesiju ar Maiku Stērnu, pēc tam bass tika nozagts no parka soliņa Manhetenā 1986. gadā. Tas tika atrasts ģitāru veikalā 2006. gadā, taču veikala īpašnieks atteicās to atdot. Pastorius ģimene piesaistīja juristus, lai palīdzētu, bet 2010. gadā gandrīz bankrotēja. Roberto Truhiljo, Metallica basģitārists, uzskatīja Pastoriusu par vienu no saviem varoņiem, viņš uzskatīja, ka Žako ģimenei ir jāatdod ģitāra. Truhiljo palīdzēja samaksāt, lai basģitāra tiktu atgriezta. Tomēr viņš ir tās glabātājs.[22][23] Astoņdesmito gadu vidū Fender sāka piedāvāt sava standarta "Jazz Bass" fretless versiju, bet 1999. gadā sāka piedāvāt "Fender Jaco Pastorius Jazz Bass" savā "Artist" un "Custom Shop" sērijā. Šie instrumenti tika veidoti pēc "Bass of Doom" parauga, un Custom Shop versijai bija ar epoksīda sveķiem aizzīmogots grifs.[24] 2000. gados Fender budžeta zīmols Squier piedāvāja "Squier Vintage Modified Fretless Jazz Bass", kas arī atgādināja Jaco instrumentu. Kopš 1980. gadiem citi uzņēmumi, piemēram, Tokai[25] un Edwards, ir piedāvājuši fretless basģitāras, kas ir ļoti līdzīgas vai veidotas pēc tā parauga.

Balvas un apbalvojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1977. gadā Pastorius saņēma divas Grammy balvas nominācijas par debijas albumu kategorijās: Best Jazz Performance by a Group un one for Best Jazz Performance by a Soloist ("Donna Lī").[26] 1978. gadā viņš saņēma Grammy nomināciju par labāko solista džeza priekšnesumu par darbu "Weather Report" albumā "Heavy Weather".[27] Žurnāls "Bass Player" viņam piešķīra otro vietu visu laiku simts labāko basģitāristu sarakstā aiz Džeimsa Džemersona.[28] Pēc viņa nāves ,1987. gadā, žurnāla "Down Beat" lasītāji viņu iebalsoja tā Slavas zālē, pievienojoties basģitāristiem Džimijam Blantonam, Rejam Braunam, Ronam Kārteram, Čārlzam Mingusam, Čārlijam Hadenam un Miltam Hintonam.[29] Daudzi mūziķi ir komponējuši dziesmas viņam par godu, piemēram, Pat Metheny dziesma "Jaco" albumā "Pat Metheny Group" (1978), Markusa Millera "Mr. Pastorius" Mailza Deivisa albumā "Amandla" un Roda Ardženta "Pastorius Mintioned" savā 1978. gada albumā "Moving Home". Kā arī tādi mākslinieki kā Rendijs Brekers, Eliane Eliass, Čaks Lēbs, Džons Maklalins, Bobs Mozuss, Ana Popoviča, Deivs Samuels un grupa "Yellowjackets".

2007. gada 2. decembrī, dienu pēc viņa dzimšanas dienas, Brovardas skatuves mākslas centrā Fortloderdeilā, Floridā, notika koncerts "20th Anniversary Tribute to Jaco Pastorius". Tajā uzstājās Pastorius bigbends, kurā piedalījās Rendijs Brekers, Deivs Bargerons, Pīters Erskins, Džimijs Haslips, Bobs Mincers, Džeralds Vīslijs, Pastoriusa dēli Džons un Jūlijs Pastorius, Pastorius meita Mērija Pastorius, Ira Salivana, Bobijs Tomass jaunākais un Dana Pola. Gandrīz divdesmit gadus pēc viņa nāves "Fender" izlaida Jaco Pastorius Jazz Bass, fretless instrumentu savā "Artist" sērijā.

Nāve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1987. gada 11. septembrī Pastorius uzkāpa uz skatuves koncertā Sunrise muzikālajā teātrī, Sunrise, Floridā. Pēc izraidīšanas viņš devās uz "Midnight Bottle Club" Viltonas muižā.[30] Viņš iesaistījās vardarbīgā konfrontācijā ar Luku Havanu, kluba darbinieku, kurš bija cīņas mākslas eksperts.[31] Pastorius tika hospitalizēts ar vairākiem sejas lūzumiem un labās acs, kreisās rokas ievainojumiem, viņš nonāca komā. Bija iepriecinošas pazīmes, ka viņš iznāks no komas un atveseļosies, taču tās drīz vien tās izgaisa. Pēc dažām dienām smadzeņu asiņošana izraisīja nāvi. 1987. gada 21. septembrī 35 gadu vecumā Brovardas vispārējā medicīnas centrā Fortloderdeilā. Viņu apbedīja dzimtās pilsētas Sv.Klementa draudzē. Havanam tika izvirzīta apsūdzība otrās pakāpes slepkavībā. Viņš atzina savu vainu slepkavībā, un viņam tika piespriests divdesmit divu mēnešu cietumsods un piecu gadu pārbaudes laiks. Pēc četru mēnešu cietumsoda izciešanas viņš tika atbrīvots par labu uzvedību. [32]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Colin Larkin. The Guinness Encyclopedia Popular Music. Guinness Publishing. 1918. lpp. ISBN 0-85512-939-0.
  2. ↑ [Newspapers.com ""John Jaco Pastorius""]. The Sacramento Bee.: p.60. 1987. gada 23. septembrī. Atjaunināts: 2023. gada 9. oktobrī.
  3. ↑ Harrison, Angus, "Jaco Pastorius is the most Important Musician You Might Have Never Heard Of"
  4. ↑ "Downbeat Archives"
  5. ↑ ""Reader Poll: Top 10 Bassists of All Time"". Rolling Stone. 2011. gada 31. martā.
  6. ↑ Johnsons, David, "The greatest Bass Player In The World: Jaco Pastorius"
  7. ↑ ""L.A. Times Archives"". "L.A. Times". 1987. gada 26. septembrī.
  8. ↑ 8,0 8,1 Bill Milkowski. Jaco: The Extraordinary and Tragic Life of Jaco Pastorius, The World's Greatest Bass Player. San Francisco : Miller Freeman, 1995. gada 12. oktobrī. ISBN 0-87930-361-1..
  9. ↑ Pat Jordan. «"Who Killed Jaco Pastorius?"».
  10. ↑ Bobbing, Bob, Jaco and the upright bass
  11. ↑ Yanow, Scott, "Jaco"
  12. ↑ Ginell, Richard S, "Bright Size Life"
  13. ↑ "Jaco Pastorius Credits"
  14. ↑ Yanow, Scott, "Word of Mouth"
  15. ↑ Chinen, Nate (2015. gada 11. ). ""Jaco, a Documentary About the Jazz Musician Jaco Pastorius"". The New York Times.
  16. ↑ NPR Staff. «Metallica's Robert Trujillo On His Hero, Jaco Pastorius». NPR Staff. Skatīts: 2023. gada 10. oktobrī.
  17. ↑ «Jaco Pastorius "The Lost Tapes Documentary"». YouTube.
  18. ↑ Karel Cuelenaere. «Jaco+Toots - Three Views of a Secret». YouTube. Skatīts: 2023. gada 8. oktobrī.
  19. ↑ The Life of Jaco, No Treble. Atjaunināts: 2023. gada 10. oktobrī
  20. ↑ Duffy, Mike (2010. gada 21. jūnijā). "METALLICA’S TRUJILLO RESCUES JACO PASTORIUS’ BASS OF DOOM". Fender News.
  21. ↑ Will Sacks. «Remembering Jaco Pastorius: A Tribute to His Favourite Gear». reverb.com. Skatīts: 2023. gada 5. oktobrī.
  22. ↑ Kevin Johnson. «Robert Trujillo Helps Pastorius Family Reclaim Jaco's "Bass of Doom"». Notreble.com. No Treble. Skatīts: 2023. gada 7. oktobrī.
  23. ↑ E.E Bradman. «"Jaco!The story Behind Robert Trujillos Intense New Documentary"». BassPlayer.com. Skatīts: 2023. gada 2. oktobrī.
  24. ↑ Bacon, Tony; Moorhouse, Barry. The bass book: a complete illustrated history of bass guitars. (Hal Leonard Corporation, second edition. izd.), 2008. gadā. p. 101–103.. lpp. ISBN 0-87930-924-5.
  25. ↑ «The World of Musical Instruments Brochures- Tokai guitar catalog 1981.». Brochures.yokochou.com. Skatīts: 2023. gada 12. septembrī.
  26. ↑ «Grammy Awards 1977». Awards and shows. Skatīts: 2023. gada 12. oktobrī.
  27. ↑ «Grammy Awards 1978». Awards and Shows. Skatīts: 2023. gada 12. oktobrī.
  28. ↑ «The 100 Greatest Bass Players of All Time». BassPlayers.com. Skatīts: 2023. gada 9. oktobrī.
  29. ↑ DownBeat Hall of Fame
  30. ↑ Scott Stanton. The Tombstone Tourist (2nd edition izd.). New York : Pocket Books, 2003. gadā. ISBN 0-7434-6330-7.
  31. ↑ Stratton, Jeff (2006. gada 30. novembrī). "Jaco Incorporated". New Times Broward-Palm Beach..
  32. ↑ Lee Zimmerman. «Happy Birthday, Jaco Pastorius!». New Times Broward-Palm Beach. Skatīts: 2023. gada 12. oktobrī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Žako_Pastoriuss&oldid=4121189"