Arodbiedrības Eiropā

Arodbiedrības ir viena no galvenajām sociālajām institūcijām industriālajā sabiedrībā. Eiropas Arodbiedrību konfederācija tika izveidota 1973. gadā, lai veicinātu darbinieku interešu īstenošanu Eiropas līmenī un pārstāvētu tās Eiropas Savienības institūcijās. To ir atzinusi Eiropas Komisija un Eiropas Padome kā vienīgo starpnozaru arodbiedrību organizāciju Eiropas līmenī. Latvijā viena no vadošām arodbiedrībām ir Arodbiedrība LVIPUFDA - Latvijas valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrība.

Vēsturiskā attīstība

19. gadsimta brīvprātīgajām apvienībām, tajā skaitā, arodbiedrībām, nebija juridiska eksistences pamata. Apvienošanās arodbiedrībās varēja tikt kvalificēta kā noziedzīgs nodarījums, vai arī šādas organizācijas nevarēja iegūt juridisku statusu un slēgt līgumus. Kontinentālajā Eiropā tika aizliegta apvienošanās brīvība un tiesības uz apvienošanos. Lai izvairītos no tirdzniecības ierobežojumiem, darba ņēmējiem un darba devējiem tika noteikts apvienošanās aizliegums. Arodbiedrības tika dekriminalizētas un ieguva juridiskās personas status tikai – 19. vai pat 20. gadsimtā, pārvarot pirmo slieksni, Eiropas valstis, reaģējot uz jauniem darba - kapitāla konfliktiem agrīnā industrializācijas stadijā pēc korporatīvās ģildes likvidācijas. Lielbritānija piešķīra tiesības veidot apvienības, taču ierobežoja tiesības apvienoties (tas ietekmēja arī Īriju). Šveicē, Nīderlandē (netika īstenots likums) ,bet Skandināvijas valstīs tika īstenots liberālais ceļš, piešķirot apvienošanās brīvību un tiesības apvienoties pēc 1848. gada.

Izšķirami vairāki periodi:

• Pirmā pasaules kara laikā un īsi pēc tā valstu valdības vilcinās atzīt arodbiedrības kā (jaunākos) partnerus krīzes pārvarēšanai un sociālās drošības administrēšanai (piemēram, Francijā, Nīderlandē un Austrijā).
• Pēc 1945. gada darbība sociāli-ekonomiskās politikas veidošanā, tiesību akti nodrošināja to vietu darba vispārējo prasību un koplīgumu slēgšanā, parasti nozares līmenī. Daudzas no šodienas apvienībām atskatās atpakaļ laikā, kad tās parādījās un sāka savu ceļu pirms 1945. gada.
• Līdz 1968. gadam, visas valstis, izņemot Franciju, Itāliju, kā arī Portugāli un Spāniju vēlāk , ieskaitot Lielbritāniju, kuras Konservatīvā valdība 1962. gadā izveidoja Nacionālo ekonomikas attīstības padomi, ar arodbiedrībām un darba devējiem - eksperimentēja ar demokrātiskajām apvienībām dažās jomās sociāli ekonomiskajā politikā.
• 1970. gados šie mēģinājumi bija izšķiroši, un daudz tika apspriestas ienākumu politikas daļas. Arodbiedrības un arodbiedrību galvenās apvienības tika pakļautas demokrātisko apvienību darbības principiem. Ekonomiskās grūtības pēc 1970. gada izraisīja smagas sekas pēckara periodā. Uzreiz pēc naftas krīzes 1970. gados, pieauga inflācija un bezdarba līmenis, Rietumeiropā tika meklēti risinājumi, lai turpmāk izvārītos no strukturāla rakstura ekonomiskās krīzes. Ekonomiskā situācija lika arodbiedrībām meklēt jaunas darbības formas saistītas ar arodbiedrību partnerību darba attiecībās starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Īpaši lietderīgi bija apskatīt Vācijas un Skandināvijas valstu arodbiedrību pieredzi.
• Eiropas Arodbiedrību konfederācija tika izveidota 1973. gadā, lai veicinātu darbinieku interešu īstenošanu Eiropas līmenī un tās pārstāvēt Eiropas Savienības institūcijās. To ir atzinusi Eiropas Komisija un Eiropas Padome ka vienīgo starpnozaru arodbiedrību organizāciju Eiropas līmenī. Dažās valstīs, piemēram, Vācijā, Beļģijā, Zviedrijā, Somijā un citās Ziemeļvalstīs, ir spēcīgas, centralizētas arodbiedrības, kur katru tautsaimniecības nozare pastāv arodbiedrību savienība, kas ir visas nacionālās valsts savienības sastāvā. Lielākās arodbiedrību konfederācijas: vislielākā Eiropā ir Vācijas arodbiedrību konfederācija. Lielākās Zviedrijas arodbiedrību konfederācijas ir Zviedrijas Arodbiedrību konfederācija, kur ir gandrīz divi miljoni dalībnieku, kas ir vairāk nekā piektā daļa Zviedrijas iedzīvotāju. Somijā ir centrālā Somijas Arodbiedrību organizācija, aptuveni viens miljons dalībnieku. Salīdzinājumam, Francijā ir viens no zemākajiem savienības rādītājiem Eiropā, tikai aptuveni 10% no strādājošo pieder arodbiedrībām. Dalība arodbiedrībās, ir īpaši koncentrēta valsts sektorā.

Nozīmīgākie informācijas avoti

No dažādiem avotiem ir pieejams ļoti daudz informācijas par arodbiedrībām. Tomēr noteikti ir jāpiemin sekojoši vissvarīgākie Eiropas Komisijas oficiālie izdevumi:

1. EC Working Document. Consultation on the Future” EU 2020” Strategy Brussels, 24.11.2009 COM(2009)647 final
2. European Social Charter, Council of Europe Treaty, adopted in 1961, revised in 1996
3. C 87 Convention Concerning Freedom of Association and Protection of the Right to Organise"(4 May 1990)
4. C 98 The Right to Organise and Collective Bargaining" (4 May 1990)
5. C 144 Convention Concerning Tripartite Consultations to Promote the Implementation of International Labour Standards"(5 July 1994) EU Employment Contracts Act, June 2001
6. ILO (1997), World Labour Report 1997-98: Industrial Relations, Democracy and Social Stability. Geneva: International Labour Office

Atsauces

1. Hyman R., Trade Unions and the Politics of the European Social Model, Economic and Industrial Democracy, 2005,Vol. 26, No. 1, pp. 9-10.
2. Ignace Ng, The Economic and Political Determinants of Trade Union Growth in Selected OECD Countries, Journal of Industrial Relations, 1987,Vol. 29, No. 2, pp.233-242.

Ārējās saites

ETUI Documentation Centre http://www.etui.org/About-ETUI/Documentation-Centre^{[novecojusi saite]}
European Federation of Public Service Unions https://web.archive.org/web/20140701062508/http://www.epsu.org/
European Commission DG Employment Social Affairs and Inclusion http://ec.europa.eu/social/home.jsp

Arodbiedrība LVIPUFDA Latvijas valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrība https://web.archive.org/web/20180826060951/https://www.arodbiedriba.eu/