Apskatīt Barbarosa (plāns) izejas kodu

{{Militāras sadursmes infokaste
|conflict=Operācija "Barbarosa"
|partof= [[Otrais pasaules karš|Otrā pasaules kara]] [[Otrā pasaules kara Austrumu fronte|Austrumu frontes]]
|image= [[Attēls:Vācu motorizētā kara tehnika July 21, 1941.jpg|300px]]
|caption= Vācu motorizētā kara tehnika — 3. tanku divīzija — [[Minska]]s apkaimē (1941. gada 26. jūnijs).<ref>Sweeting, C. G. ''Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol'', 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. P. 2.</ref>
|date= [[1941]]. gada [[22. jūnijs]] — [[5. decembris]]
|place= [[Austrumeiropa]] un [[Ziemeļeiropa]]
|result= Vācu taktiskā uzvara; vācu stratēģiskā sakāve
* [[Baltijas valstis|Baltijas valstu]], [[Baltkrievija]]s, [[Krievija]]s rietumu daļas, [[Ukraina]]s un [[Krima]]s okupācija 
* [[Kijiva]]s ieņemšana, [[Ļeņingradas blokāde]], [[Maskava]] paliek [[kauja par Maskavu|neieņemta]]
* [[Arhangeļska]]s–[[Astrahaņa]]s līnija netiek sasniegta
* [[Sarkanā armija]] un [[Padomju Savienība]] netiek līdz galam sakauta
* Padomju–vācu kara sākums
|territory= Vācijas kontrolē nonāk Baltijas valstu, Baltkrievijas, Ukrainas, Krimas un daļa Krievijas rietumu teritorijas 
|combatant1={{karogs|Trešais reihs}}<br />[[Attēls: Flag_of_Romania.svg|22px]] [[Rumānijas Karaliste|Rumānija]]<br />{{flaga|Itālija|1861}} [[Itālijas Karaliste (1861—1946)|Itālija]]<br />[[Attēls: Flag_of_Hungary_(1915-1918,_1919-1946).svg|22px]] [[Ungārijas Karaliste (1920—1946)|Ungārija]]<br />[[Attēls:Flag of Slovakia (1939–1945).svg|22px]] [[Slovākijas Pirmā republika|Slovākija]]<br />{{karogs|Somija}}
|combatant2={{flaga|Soviet Union|1923}} [[Padomju Savienība]]
|commander1 ={{karoga ikona|Trešais reihs}} '''[[Ādolfs Hitlers]]'''<br />{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Valters fon Brauhičs]]<br />{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Francis Halders]]<br />{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Vilhelms fon Lēbs]]<br />{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Fedors fon Boks]]<br />{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Gerds fon Rundštets]]<br />{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Roberts fon Greims]]<br />{{karoga ikona|Rumānija}} [[Jons Antonesku]]<br />{{karoga ikona|Somija}} [[Karls Gustavs Mannerheims]]
|commander2={{flaga|Soviet Union|1923}} '''[[Josifs Staļins]]'''<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Georgijs Žukovs]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Aleksandrs Vasiļevskis]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Semjons Budjonnijs]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Kliments Vorošilovs]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Semjons Timošenko]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Markians Popovs]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Fjodors Kuzņecovs]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Dimitrijs Pavlovs]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Ivans Tjuļenevs]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[Mihails Kirponoss]]
|units1='''Ass valstu armijas'''<br />'''{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Armiju grupa "Ziemeļi"]]'''<br />[[16. armija (Vērmahts)|16. armija]]<br />[[18. armija (Vērmahts)|18. armija]]<br />[[4. tanku armija (Vērmahts)|4. tanku armija]]<br />'''{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Armiju grupa "Centrs"]]'''<br />[[4. armija (Vērmahts)|4. armija]]<br />[[9. armija (Vērmahts)|9. armija]]<br />[[2. tanku armija (Vērmahts)|2. tanku armija]]<br />[[3. tanku armija (Vērmahts)|3. tanku armija]]<br />[[2. armija (Vērmahts)|2. armija]]<br />'''{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Armiju grupa "Dienvidi"]]'''<br />[[6. armija (Vērmahts)|6. armija]]<br />[[11. armija (Vērmahts)|11. armija]]<br />[[17. armija (Vērmahts)|17. armija]]<br />[[1. tanku armija (Vērmahts)|1. tanku armija]]<br />'''{{karoga ikona|Trešais reihs}} [[Vācu armija "Norvēģija"|Armija "Norvēģija"]]'''<br />'''{{karoga ikona|Somija}} [[Somu armija]]
|units2=Padomju armijas<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[PSRS Ziemeļu fronte|Ziemeļu fronte]]<br />[[7. padomju armija|7. armija]]<br />[[8. padomju armija|8. armija]]<br />[[48. padomju armija|48. armija]]<br />[[52. padomju armija|52. armija]]<br />[[54. padomju armija|54. armija]]<br />[[55. padomju armija|55. armija]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[PSRS Ziemeļrietumu fronte|Ziemeļrietumu fronte]]<br />[[11. padomju armija|11. armija]]<br />[[27. padomju armija|27. armija]]<br />[[34. padomju armija|34. armija]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[PSRS Rietumu fronte|Rietumu fronte]]<br />[[3. padomju armija|3. armija]]<br />[[10. padomju armija|10. armija]]<br />[[13. padomju armija|13. armija]]<br />[[16. padomju armija|16. armija]]<br />[[19. padomju armija|19. armija]]<br />[[20. padomju armija|20. armija]]<br />[[22. padomju armija|22. armija]]<br />[[24. padomju armija|24. armija]]<br />[[28. padomju armija|28. armija]]<br />[[34. padomju armija|34. armija]]<br />[[40. padomju armija|40. armija]]<br />[[50. padomju armija|50. armija]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[PSRS Dienvidrietumu fronte|Dienvidrietumu fronte]]<br />[[5. padomju armija|5. armija]]<br />[[6. padomju armija|6. armija]]<br />[[12. padomju armija|12. armija]]<br />[[21. padomju armija|21. armija]]<br />[[26. padomju armija|26. armija]]<br />[[37. padomju armija|37. armija]]<br />{{flaga|Soviet Union|1923}} [[PSRS Dienvidu fronte|Dienvidu fronte]]<br />[[9. padomju armija|9. armija]]<br />[[18. padomju armija|18. armija]]
|strength1=Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais)<br />4 miljoni (personāls)<ref>Beevor, A. ''Stalingrad''. New York: Penguin Books, 1999. P. 12.</ref><br />3350 tanki<ref name="Glantz Barbarossa P. 14.">Glantz, D. M. ''Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941''. Tempus Publishing, 2001. p. 14.</ref><br />2770 kaujas lidmašīnas<ref name="Glantz Barbarossa P. 14." /><br />7200 lielgabali<ref name="Glantz Barbarossa P. 14." />
|strength2=Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais)<br />2,6–2,9 miljoni (personāls)<br />11 000 tanki<br />7000–9000 kaujas lidmašīnas
|casualties1 = Kopējie zaudējumi: <br />800 000+
|casualties2 = Kopējie zaudējumi: <br />4 000 000+
}}
{{Otrā pasaules kara Austrumu fronte}}
{{Operācija "Barbarosa"}}

'''"Barbarosa" plāns''' ([[vācu valoda|vācu]]: ''Fall Barbarossa'') jeb '''operācija "Barbarosa"''' ({{val|de|Unternehmen Barbarossa}}) bija [[Trešais reihs|nacistiskās Vācija]]s stratēģiskais uzbrukuma plāns [[Padomju Savienība]]i [[Otrais pasaules karš|Otrā pasaules kara]] laikā.<ref name="Higgins">{{Atsauce|title=Hitler and Russia|first=Trumbull|last=Higgins| publisher=The Macmillan Company|year=1966|pages=11–59, 98–151}}</ref><ref>Bryan I. Fugate. Strategy and tactics on the Eastern Front, 1941. Novato: Presidio Press, 1984.</ref>

Militārā kampaņa sākās agri [[1941. gads|1941.]] gada [[22. jūnijs|22. jūnijā]] rītausmā — vasaras [[saulgrieži|saulgriežos]] jeb gada īsākajā naktī. Uzbrukumā [[Molotova līnija|PSRS rietumu robežas nocietinājumiem]] piedalījās teju 4 [[miljons|miljoni]] [[Ass valstis|Ass valstu]] karavīru 2900 [[kilometrs|km]]<ref group="P">Šeit tiek domāta distance no [[Barenca jūra]]s ziemeļos līdz [[Melnā jūra|Melnajai jūrai]] dienvidos.</ref> garā frontes līnijā, kas tādējādi operāciju "Barbarosa" padarīja par visapjomīgāko militāro [[invāzija|invāziju]] cilvēces vēsturē.<ref>Glantz, D. M. ''The Soviet—German War, 1941-1945: Myths and Realities: A Survey Essay''. Clemson, SC: Clemson University Press, 2001. P. 7-9.</ref><ref>[http://www.britannica.com/event/Operation-Barbarossa "Operation Barbarossa"]. ''Encyclopedia Britannica''. [Aplūkots 20.01.2016.]</ref> Tā galīgais mērķis bija ne ilgāk kā pāris mēnešu laikā iekarot [[Padomju Savienība]]s rietumu teritorijas un izveidot aizsardzības līniju pret PSRS [[Sibīrija|Āzija]]s daļu, kas stieptos no [[Arhangeļska]]s līdz [[Volga]]s upei un tālāk gar to līdz [[Astrahaņa]]i ("Arhangeļskas—Astrahaņas līnija").<ref>Kirchubel, R. ''Operation Barbarossa, 1941: Army Group Center''. New York: Osprey Publishing, 2007. P. 7.</ref><ref name=":26"/> Līdz ar to pēc šāda scenārija īstenošanas [[Luftwaffe|Vācijas gaisa spēki]] būtu spējīgi iznīcināt pēdējo rūpniecisko apvidu, kas Padomju Savienībai būtu palicis [[Urāli|Urālu]] reģionā, tādējādi nostiprinot Vācijas dominējošo lomu kontinentālajā [[Eiropa|Eiropā]].<ref name=":26">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 26. lpp.</ref>

Operācija "Barbarosa" kalpoja par sākumpunktu vērienīgākajam [[militārs konflikts|militārajam konfliktam]] cilvēces vēsturē — [[PSRS—Vācijas karš|PSRS un Vācijas karam]],<ref>Feldmanis, I. [http://demoshistoria.lv/aktualais-arvalstis/krievija/ka-sakas-padomju-vacu-kars "Kā sākās padomju—vācu karš?"] {{Webarchive|url=https://web.archive.org/web/20160620215908/http://demoshistoria.lv/aktualais-arvalstis/krievija/ka-sakas-padomju-vacu-kars |date={{dat|2016|06|20||bez}} }}. ''Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds''. 2011. [Aplūkots 17.01.2016].</ref> kas citos nosaukumos ir pazīstams arī kā [[Lielais Tēvijas karš]] ([[krievu valoda|krievu]]: ''Великая Отечественная война''), Krievijas kampaņa ([[vācu valoda|vācu]]: ''die Rußlandfeldzug''), Austrumu kampaņa ([[vācu valoda|vācu]]: ''Ostfeldzug'') jeb vienkārši par [[Otrā pasaules kara Austrumu fronte|Austrumu fronti]] ({{val|en|Eastern Front}}).<ref>Bartov, O. ''The Eastern Front, 1941-1945, German Troops and the Barbarisation of Warfare''. 2nd ed. Oxford: Palgrave, 2001.</ref> Ar iebrukuma palīdzību [[Ādolfs Hitlers|Hitlers]] un viņa [[nacionālsociālisms|nacionālsociālistiskā]] kustība gribēja iznīcināt [[boļševisms|boļševismu]] un [[komunisms|komunistisko]] ideoloģiju. Tāpēc šo karagājienu pielīdzināja sava veida "krusta karam", kas tika vērsts uz to, lai pasargātu Eiropu no barbariskās un aziātiskās Padomju Savienības.<ref name="Zēligmanis 163. lpp.">Zēligmanis, R. ''Hitlers: Vācieši un viņa vadonis''. Rīga: Jumava, 2005. 163. lpp.</ref> Šī iemesla dēļ "Barbarosas" plāns tika nosaukts par godu kādreizējam [[Svētā Romas impērija|Svētās Romas]] [[imperators|imperatoram]] [[Frīdrihs I Barbarosa|Frīdriham I Barbarosam]], kurš [[1189. gads|1189.]] gadā uzņēmās vadīt [[krusta kari|krusta karagājienu]] pret [[musulmanis|musulmaņiem]] [[Jeruzaleme|Jeruzalemē]].<ref>Glantz, D. M. ''Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941''. Charleston, SC: Tempus Publishing, 2001. p. 13.</ref><ref>Sweeting, C. G. ''Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol'', 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. P. 1.</ref> Savā uzrunā vācu tautai sakarā ar kara sākšanu, Hitlers kā iemeslu min [[Baltijas valstis|Baltijas valstu]] atbrīvošanu kā arī citu [[Austrumeiropa]]s tautu atsvabināšanu no boļševisma.

== Priekšvēsture ==

=== Orientācija uz Austrumiem ===
<blockquote class="toccolours" style="text-align:left; width:30%; float:left; padding: 10px 15px 10px 15px; display:table;">{{quote|Mēs [nacionālsociālisti] vēlamies apturēt mūžīgo ģermāņu tiekšanos uz Eiropas dienvidiem un rietumiem un norādīt uz teritorijām, kas ir izvietotas [Eiropas] austrumos.<ref name="Hitlers 453. lpp.">Hitlers, Ā. ''Mana cīņa''. Viļņa, 1995. 453. lpp.</ref>|Ādolfs Hitlers}}</blockquote>

Jau savā [[Autobiogrāfija|autobiogrāfijā]] "[[Mana cīņa]]" ([[Vācu valoda|vācu]]: ''Mein Kampf''), kas tika publicēta [[1925. gads|1925.]] gadā, [[Ādolfs Hitlers]] bija uzsvēris, ka uzbruks [[Padomju Savienība]]i, lai nodrošinātu vācu tautu ar tai nepieciešamo "dzīves telpu" (vācu: ''Lebensraum''), kas tādējādi dotu visus vajadzīgos resursus, lai tā kļūtu pašpietiekama un varētu izdzīvot.<ref>Hitlers, Ā. ''Mana cīņa''. Viļņa, 1995. 462. lpp.</ref> Hitlera skatījumā bija svarīgi, ka [[nacionālsociālisms|nacionālsociālistiskā]] kustība par savu [[ārpolitika]]s galveno uzdevumu izvirza nosacījumu noteikt veselīgu, dabisku un dzīvotspējīgu proporciju starp Vācijas iedzīvotāju skaitu un tā pieauguma tempu, no vienas puses, un tās teritoriālo lielumu un kvalitāti, no otras puses.<ref name="Hitlers 444. lpp.">Hitlers, Ā. ''Mana cīņa''. Viļņa, 1995. 444. lpp.</ref> Vārdu sakot, Hitlers norādīja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai nepieciešama pietiekoši liela teritorija.<ref name="Hitlers 444. lpp." /> Šī iemesla dēļ Hitlera skatījumā Vācija (vismaz [[Veimāras Republika]]s posmā) nebūt neatgādināja pasaules lielvalsti, jo tās teritorija bija vairāk kā desmit reizes mazāka nekā Padomju Savienībai, [[Amerikas Savienotās Valstis|ASV]], [[Ķīna]]i, kā arī (ja pieskaita tās [[kolonija|koloniālos]] īpašumus) mazāka par [[Lielbritānija]]s un [[Francija]]s pārraugāmo teritoriju.<ref name=":1">Hitlers, Ā. ''Mana cīņa''. Viļņa, 1995. 445. lpp.</ref> Līdz ar to nav brīnums, ka par Hitlera ārpolitikas galvenajiem mērķiem kļuva jaunu zemju iegūšana austrumu virzienā.

Turklāt savā autobiogrāfijā Hitlers arī norādīja, ka jaunu zemju iekarošana visticamāk izsauktu arī jaunu pasaules karu starp Vāciju un tās [[Antante|nesenajiem ienaidniekiem]], līdz ar to Hitlera skatījumā bija loģiski, ja Vācija savu militāro eksapnsiju vērstu visas [[Austrumeiropa]]s virzienā, nevis karotu par tām teritorijām, kas tika zaudētas [[Pirmais pasaules karš|Pirmā pasaules kara]] rezultātā — gluži vienkārši neizbēgamo upuru dēļ nacionālsociālistiskajai kustībai bija jāizvirza patiešām cienīgi mērķi.<ref>Hitlers, Ā. ''Mana cīņa''. Viļņa, 1995. 450. lpp.</ref> Turklāt Hitlers lika noprast, ka Vācija atšķirībā no Lielbritānijas un Francijas nekāroja pēc koloniālajiem iekarojumiem. Hitlera skatījumā Vācijai bija vajadzīgas tādas zemes, kuras tiešā veidā bija saskarsmē ar dzimtenes pamatteritoriju, jo vienīgi šādā gadījumā, pēc Hitlera domām, pārceļotāji varēja saglabāt ciešu saikni ar Vācijas pamatiedzīvotājiem. Šī iemesla dēļ, runājot par jaunu zemju iekarošanu Eiropā, Vācijai pirmām kārtām bija jādomā vienīgi par Padomju Savienību un tai pakļautajām nomalēm.<ref name=":2">Hitlers, Ā. ''Mana cīņa''. Viļņa, 1995. 452.-453. lpp.</ref>

=== Vācijas un PSRS attiecības (1939—1941) ===

==== Politiskā sadarbība ====
{{Pamatraksts|Molotova—Ribentropa pakts|Sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm}}
[[Attēls:MolotovRibbentropStalin.jpg|thumb|left|185px|[[Padomju-vācu draudzības un robežu demarkācijas līgums|Draudzības un robežu demarkācijas līguma]] parakstīšana 1939. gada 28. septembrī Maskavā.]]
Uzsākot [[Otrais pasaules karš|Otro pasaules karu]] ar [[Polijas kampaņa|uzbrukumu]] [[Polija]]i un riskējot nonākt karadarbībā ar [[Francija|Franciju]] un [[Lielbritānija|Lielbritāniju]], Hitleram sākotnēji bija jānodrošina sava aizmugure pret karu divās frontēs, līdz ar to [[1939. gads|1939.]] gada [[23. augusts|23. augustā]] Maskavā tika parakstīts Vācijas un Padomju Savienības sadarbības un neuzbrukšanas līgums, kas kļuva pazīstams kā [[Molotova—Ribentropa pakts]]. Šī iemesla dēļ līdz [[1941. gads|1941.]] gada vasaras sākumam Vācijai ar Padomju Savienību bija samērā draudzīgas attiecības, un kopš kara sākuma, divdesmit divu mēnešu garumā, [[Kremlis]] bija izdarījis visu lai pieglaimotos [[Berlīne]]i. Sākotnēji abpusējais sadarbības un neuzbrukšanas līgums bija izdevīgs kā vienai, tā arī otrai pusei, kur Vācijas gadījumā tas deva iespēju [[1940. gads|1940.]] gada pavasarī un vasarā sakoncentrēt visus savus militāros spēkus Eiropas rietumos un pabeigt ilgi gaidīto [[Kauja par Franciju|Francijas kampaņu]]. Turpretim Padomju Savienībai tas deva iespēju brīvi rīkoties [[Austrumeiropa|Austrumeiropā]], kur līguma slepenajā protokolā norādītās "[[ietekmes sfēra]]s" ļāva tai [[Baltijas valstu okupācija|iekļaut]] savā sastāvā [[Baltijas valstis]] un pieteikt [[Ziemas karš|karu]] [[Somija]]i. Tomēr 1940. gada jūnijā izvirzītais padomju [[ultimāts]] [[Rumānija]]i, kurā Staļins tai pieprasīja atdot [[Beserābija|Beserābiju]] un [[Ziemeļbukovina|Ziemeļbukovinu]], nebija daļa no slepenās vienošanās Molotova—Ribentropa paktā. Līdz ar to šis notikums aizvien vairāk lika Hitleram apšaubīt patiesās padomju intereses Eiropā un piespieda viņu tā paša gada septembrī uz Rumāniju nosūtīt motorizētu divīziju un gaisa spēkus, lai aizsargātu Rumānijas naftas atradnes, kas Vācijas militārajai industrijai bija vitāli svarīgs komponents.<ref>Kisindžers, H. ''Diplomātija''. Rīga: Jumava, 2005. 360.-361. lpp.</ref>

Taču vēl vairāk abu valstu savstarpējās attiecības iedragāja notikumi, kas norisinājās 1940. gada 27. septembrī, kad [[Berlīne|Berlīnē]] starp [[Trešais reihs|Vāciju]], [[Itālijas Karaliste (1861—1946)|Itāliju]] un [[Japānas Impērija|Japānu]] tika parakstīts trīspusējais [[Ass valstis|Ass valstu]] līgums, kas galvenokārt paredzēja karu pret jebkuru citu valsti, kas izdomātu pievienoties [[Lielbritānija]]s pusei. Lai gan toreizējais Vācijas reihsministrs [[Joahims fon Ribentrops]] uzsvēra, ka Berlīnes pakts nekādā gadījumā neesot vērsts pret Padomju Savienību, tādējādi pat piedāvājot padomju pusei iespēju pievienoties Ass valstu savienībai, Staļinam nevajadzēja daudz iztēles, lai atskārstu, ka pēc kopīgas Lielbritānijas sakaušanas Padomju Savienība būtu salīdzinoši kaila savu iespējamo Berlīnes pakta partneru priekšā, kuri visi galu galā bija agrākie [[Antikominternes pakts|Antikominternes pakta]] biedri.<ref>Kisindžers, H. ''Diplomātija''. Rīga: Jumava, 2005. 361.-368. lpp.</ref> Tomēr kā norāda [[Henrijs Kisindžers]], tad Staļins, iespējams, apzinājās arī iespējamo alternatīvu — proti, ja Lielbritānija kristu bez padomju palīdzības, tad jebkurā gadījumā Padomju Savienībai būtu vēlams uzlabot savu stratēģisko situāciju neizbēgamajam konfliktam ar Hitleru. Tā, 1940. gada novembrī, beidzamajās [[Sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm|sarunās par PSRS pievienošanos Ass valstīm]] nevienprātība vairākos ietekmes sfēras jautājumos noveda pie nesekmīga sarunu iznākuma — Staļins padomju ārlietu komisāram [[Vjačeslavs Molotovs|Vjačeslavam Molotovam]] lika izvirzīt nosacījumus, kurus Hitleram un pārējiem Ass valstu līderiem tā arī nebija iespējams pieņemt: pirmkārt, Vācijai bija jāatvelk visi savi spēki no Somijas un jāļauj Padomju Savienībai brīvi rīkoties šajā valstī; otrkārt, [[Bulgārija]]i bija jākļūst par PSRS ietekmes sfēras sastāvdaļu un jāļauj ierīkot padomju bāzes savā teritorijā; treškārt, [[Turcija]]i arī bija jāatļauj pie sevis uzņemt padomju bāzes, to skaitā [[Dardaneļi|Dardaneļos]]; kā arī Japānai bija jāatsakās no pretenzijām par izrakteņu ieguves tiesībām [[Sahalīna]]s salā. Tā kā šāda veida padomju puses nosacījumi bloķēja jebkādu turpmāku Vācijas ekspansiju austrumu virzienā, tad Hitleram šāds sarunu iznākums kalpoja par galējo signālu tam, ka vācu militārā sagatavošanās karam ar Padomju Savienību varēja ritēt pilnā sparā.<ref>Kisindžers, H. ''Diplomātija''. Rīga: Jumava, 2005. 369.-370. lpp.</ref>

==== Ekonomiskā sadarbība ====
[[Attēls:Bundesarchiv Bild 101I-186-0166-02A, Russland, Treibstoff-Nachschub.jpg|thumb|200px|Kārtējais naftas kravas vilciens, ko vācieši saņēma no Padomju Savienības pirms operācijas "Barbarosa". (1941. gada jūnijs)]]
Sadarbības un neuzbrukšanas līgums ar PSRS, kas tika noslēgts 1939. gadā, Hitleram bija nepieciešams arī ekonomisku iemeslu dēļ — turklāt, iespējams, pat vēl vairāk nekā politisku un militāru iemeslu dēļ.<ref>Ericson, E. E. ''Feeding the German Eagle: Soviet Economic Aid to Nazi Germany, 1933-1941''. London: Praeger, 1999. P. 1.</ref> Nevienam nebija noslēpums, ka, sākoties karam, Lielbritānija izvērsīs kontinentālu blokādi, lai tādējādi nepieļautu, ka Vācijas kara industrija tiek apgādāta ar tai nepieciešamajām izejvielām. Šī iemesla dēļ 1940. gada maijā Vācijas aizjūras [[eksports]] bija krities līdz pat 7600 [[tonna|tonnām]], iekams martā tas vēl bija apgrozījies teju 222 100 tonnu apmērā.<ref name=":3">Ericson, E. E. ''Feeding the German Eagle: Soviet Economic Aid to Nazi Germany, 1933-1941''. London: Praeger, 1999. P. 127.</ref> Turklāt, lai Vācijas militārā rūpniecība varētu darboties Hitleram vēlamajā apjomā, tai iztrūka teju 500 000 tonnas [[mangāns|mangāna]], 200 000 tonnas ar [[gumija|gumiju]] un gandrīz 10 miljoni tonnas ar [[nafta|naftu]], kas, protams, Vācijas gadījumā bija vērāņemami skaitļi.<ref name=":3" /> Turklāt zinot kādā situācijā [[Vācijas Impērija]] pēc britu izvērstās kontinentālās blokādes ilgtermiņā bija nonākusi [[Pirmais pasaules karš|Pirmā pasaules kara]] laikā, Hitlers ļoti labi apzinājās, cik svarīgi bija panākt to, lai Vācijas militāra rūpniecība varētu funkcionēt bez ierobežojumiem. Lai gan Vācija izmantoja arī sintētisko ražošanu, lai kompensētu savu uzkrītošo izejvielu trūkumu, tā tik un tā nespēja nodrošināt tās kara rūpniecību ar tai nepieciešamo apjomu. Līdz ar to sadarbība ar Padomju Savienību ekonomiskajā jomā bija vienīgā iespēja kā Vācija varēja sevi nodrošināt ar visiem nepieciešamajiem resursiem karā pret Lielbritāniju un tās sabiedrotajiem. Tā rezultātā jau 1940. gada februārī Staļina klātbūtnē tika parakstīts tirdzniecības līgums, kas Padomju Savienībai uzlika pienākumu piegādāt Vācijai lielus izejvielu daudzumus (galvenokārt atsevišķus metālus, gumiju un naftu).<ref>Kisindžers, H. ''Diplomātija''. Rīga: Jumava, 2005. 361. lpp.</ref> Tā, piemēram, tikai vēl pāris dienas pirms operācijas "Barbarosa" sākuma, [[Josifs Staļins|Staļins]] uz Vācijas kara rūpnīcām bija aizgādājis deviņas tonnas stratēģisko izejvielu — [[varš|varu]], [[niķelis|niķeli]], [[alva|alvu]], [[molibdēns|molibdēnu]] un [[volframs|volframu]].<ref>Pļešakovs, K. ''Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā — nezināmās lappuses''. Rīga: Atēna, 2006. 16. lpp.</ref> Vācija no Padomju Savienības saņēma arī 1,4 miljonus tonnu labības, 1 miljonu tonnu kokmateriālu un 212 000 tonnu piegāžu no [[Japāna]]s, kas tika nosūtītas pa [[Transsibīrijas dzelzceļš|Transsibīrijas dzelzceļu]]. Turklāt [[padomju propaganda]] bija inscenējusi ekstravagantas solidaritātes izpausmes ar nacistisko Vāciju, ka Staļins pat nosūtīja personīgu apsveikumu Hitleram sakarā ar viņa zibenīgajām uzvarām [[Rietumeiropa|Eiropā]].<ref>Overijs, R. ''Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija''. Rīga: Atēna, 2006. 475. lpp.</ref>

Turpretī Padomju Savienībā apmaiņā saņēma tos resursus, kas visvairāk bija nepieciešami tās militārās rūpniecības un ekonomikas attīstībā — šajā gadījumā [[akmeņogles|ogles]] un cita veida rūpnieciskos izstrādājumus (galvenokārt militārās tehnoloģijas un bruņojumu). Īstermiņā Padomju Savienībai bija nepieciešams militārais bruņojums un ieroči, kas pastiprinātu kā [[Sarkanā armija|Sarkano armiju]], tā arī padomju floti — starp pieprasītajām precēm lielākoties bija [[lielgabals|lielgabali]], [[kreiseris|kreiseri]], [[mīna]]s, kaujas kuģu rasējumi un inovācijas [[luftwaffe|vācu gaisa spēku]] tehnoloģijās.<ref>Ericson, E. E. ''Feeding the German Eagle: Soviet Economic Aid to Nazi Germany, 1933-1941''. London: Praeger, 1999. P. 3.</ref> Tomēr, lai arī kā Padomju Savienība centās apmierināt Vācijas vajadzības pēc visām stratēģiskajām izejvielām, tā arī nebija spējīga to apgādāt tādā apjomā, kādā Hitlers to būtu vēlējies, jo arī pašam Staļinam bija jādomā par savas valsts militārās rūpniecības attīstību, kur resursu prioritāte, protams, tika veltīta pašai Padomju Savienībai.<ref>Ericson, E. E. ''Feeding the German Eagle: Soviet Economic Aid to Nazi Germany, 1933-1941''. London: Praeger, 1999. P. 128.</ref> Līdz ar to Hitlers apzinājās varbūtību, ka padomju labvēlība var nebūt mūžīga, lai ar saviem neizsmeļamajiem dabas resursiem uzturētu Vācijas militāro apjomu. Lai gan līdz 1941. gada 22. jūnijam PSRS bija paspējusi nogādāt uz Vāciju teju 2,2 miljonus tonnu ar graudiem, 1 miljonu tonnu ar naftu un 100 000 tonnas ar kokvilnu,<ref>Williamson, M., Millett, A. R. ''A War to be Won: Fighting the Second World War''. Cambridge, MA: Harvard University Press, 2001. P. 111.</ref> vieglāks variants, ko saskatīja Hitlers, bija iekarot Padomju Savienību, lai Vācija savā rīcībā iegūtu tās nepieciešamās izejvielas, kas tai nodrošinātu arī uzvaru visā karā.

=== Uzbrukuma iemesli ===

==== ''Lebensraum'' jeb dzīves telpas ideja ====
{{pamatraksts|Dzīves telpa Austrumos}}
Kā viena no sākotnēji acīmredzamākajām koncepcijām, kas centās izskaidrot [[Ādolfs Hitlers|Hitlera]] lēmumu uzbrukt [[Padomju Savienība]]i, sevī ietvēra tā saukto "[[Dzīves telpa Austrumos|dzīves telpas]]" ideju, kas [[Trešais reihs|Vācijas]] iebrukumu galvenokārt interpretēja kā mēģinājumu iegūt arvien jaunas teritorijas [[Austrumeiropa|Eiropas austrumos]], lai tādējādi nodrošinātu [[vācieši|vācu]] tautu ar visiem nepieciešamajiem izdzīvošanas resursiem. Vēsturnieki atzīst, ka jau [[20. gadsimts|20. gadsimta]] divdesmito gadu vidū Hitleru bija pilnībā pārņēmusi ideja par dzīves telpas iekarošanu austrumos, kur par [[propaganda|propagandisku]] pamatojumu noderēja vācu pārākuma jūtas pār [[slāvi]]em, ko viņš apvienoja ar savu un vispārējo [[antisemītisms|antisemītisma]] nostāju.<ref name="Zēligmanis 163. lpp." /> Hitlers ticēja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai bija arī vajadzīga pietiekami liela teritorija, ko lielā mērā noteiktu valsts militāri ģeogrāfiskie faktori. Jau [[1925. gads|1925.]] gadā, savā izdotajā darbā "[[Mana cīņa]]", Hitlers izklāstīja savus nacionālos un ģeopolitiskos nolūkus attiecībā uz "dzīves telpas" ideju — vāciešiem reizi par visām reizēm bija jāpārstāj tiekties uz [[Dienvideiropa|Eiropas dienvidiem]] un [[Rietumeiropa|rietumiem]], un vairāk jāpievērš uzmanība tām teritorijām, kas bija izvietotas Eiropas austrumdaļā.<ref name=":1" /> Līdz ar to Vācija varēja domāt tikai un vienīgi par tām teritorijām, kas atradās Padomju Savienības sastāvā.<ref name=":2" /> Ne velti [[nacisti]] uzsvēra, ja gadījumā viņi zaudētu karu pret PSRS, tad Vācija un visa Eiropa varētu krist par upuri jaunam [[mongoļi|mongoļu]] iebrukumam.<ref name="Zēligmanis 163. lpp." /> Šī iemesla dēļ, nacistu skatījumā, uzbrūkošās vācu karaspēka vienības tika uzlūkotas kā [[civilizācija]]s sargātājas no [[žīds|žīdu]] un [[boļševiki|boļševiku]] vadītajiem slāvu barbariem.<ref name="Zēligmanis 163. lpp." />

==== Stratēģiskais strupceļš ====
[[Attēls:Europe before Operation Barbarossa, 1941 (in German).png|thumb|left|200px|Ģeopolitiskā situācija Eiropā 1941. gada jūnijā. Kartē ir redzams, ka [[Ass valstis|Ass valstu]] militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām ir atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu rīcības.]]
Lai gan sākotnēji "dzīves telpas" ideja varētu šķist viena no pašsaprotamākajām koncepcijām, kādēļ Hitlers izvēlējas uzbrukt Padomju Savienībai, šai koncepcijai ir arī savi kritiķi, kā, piemēram, vācu autors [[Bernds Štegemans]], kurš vispār apšauba jebkādu "dzīves telpas" ideju, norādot, ka Hitlers ir galvenokārt vadījies vienīgi no stratēģiskiem apsvērumiem.<ref name="Feldmanis agresors" /> Tā, piemēram, viena no populārākajām koncepcijām, ko [[20. gadsimts|20. gadsimta]] sešdesmito gadu vidū izvirzīja pazīstamais vācu vēsturnieks [[Andreass Hilgrūbers]], uzsvēra, ka uzbrukums ir bijis nepieciešams, lai Vācija varētu izlauzties no stratēģiskā strupceļa, kurā tā bija nonākusi 1940. gada vasarā. Proti, pēc [[Francija]]s ieņemšanas un britu karaspēka atkāpšanās no kontinentālās Eiropas, Lielbritānija palika nesakauta un atteicās pieņemt vācu miera piedāvājumus, līdz ar to militārā uzvara pār Franciju tai nenodrošināja nekādas priekšrocības. Šī iemesla dēļ Vācijas militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām lielākoties bija atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu — [[Lielbritānija]]s un [[Padomju Savienība]]s — rīcības.<ref name="Feldmanis agresors" /> Arī amerikāņu autors [[Henrijs Kisindžers]] uzskata, ka Hitlera lēmums uzbrukt Padomju Savienībai nekādā ziņā neizrietēja no spontāna jūtu uzplūduma. Tāpat kā [[Napoleons]] pirms simt trīsdesmit gadiem, arī Hitlers bija ilgi apsvēris visus par un pret variantus. Tomēr viņus abus vienoja kāda kopīga problēma, proti, gan Napoleonam, gan Hitleram pirms sava karagājiena uz Eiropas austrumiem nebija izdevies pakļaut Lielbritāniju, lai tādējādi atvieglotu savus militāros pūliņus Krievijas kampaņai. Tā rezultātā, pēc sekmīgās Francijas [[kapitulācija]]s, Hitleram atlika tikai trīs iespējas: viņš varēja mēģināt sakaut Lielbritāniju, varēja noslēgt mieru ar to, vai arī varēja mēģināt iekarot Padomju Savienību un tad, izmantojot tās lielos resursus, ar visiem saviem spēkiem pavērsties atpakaļ uz rietumiem un pabeigt Lielbritānijas pakļaušanu. Līdz ar to tā kā 1940. gada vasarā Hitlers bija izmēģinājis savas pirmās divas iespējas, viņam neatlika nekas cits kā uzbrukt PSRS.<ref>Kisindžers, H. ''Diplomātija''. Rīga: Jumava, 2005. 358. lpp.</ref><ref>Zēligmanis, R. ''Hilters: Vācieši un viņu vadonis''. Rīga: Jumava, 2005. 161. lpp.</ref>

==== Ideoloģiskais faktors ====
Vēsturnieku vidū netrūkst arī tādu koncepciju, kas Hitlera uzbrukumu lielākoties izvēlas skaidrot caur [[ideoloģija|ideoloģiskiem]] faktoriem. Proti, atskaitot dzīšanos pēc aizvien jaunas "dzīves telpas", Hitleru uz uzbrukumu Padomju Savienībai ir pamudinājis kāds fanātiskāks mērķis — pabeigt kopš [[1933. gads|1933.]] gada aizsākto ideoloģiski [[revolucionārs|revolucionāro]] karu pret [[komunisms|komunismu]] un [[ebreji]]em, kā arī [[Austrumeiropa|austrumu]] bezgalīgajā telpā atbrīvot vietu paliekošai [[Trešais reihs|Vācu impērijai]].<ref>Overijs, R. ''Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija''. Rīga: Atēna, 2006. 476. lpp.</ref> Ne velti toreizējais nacistiskās Vācijas propagandas [[ministrs]] [[Jozefs Gebelss]], savā dienasgrāmatā bija atzīmējis, ka cilvēka prāts nekādā veidā nevar iedomāties, ko nozīmētu fakts, ja dzīvnieku konglomerāts, no kā sastāvēja padomju tauta, jebkad ienāktu Eiropas rietumos. Līdzīgi arī Hitlers uzsvēra, ka tādā drausmīgā karā, kāds izvērstos starp Vāciju un Padomju Savienību, kurā viena ar otru sadurtos divas tik pilnīgi nesamierināmas ideoloģijas, jautājumu par izdzīvošanu varētu nokārtot vienīgi ar vienas vai otras puses pilnīgu iznīcināšanu.<ref>Overijs, R. ''Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija''. Rīga: Atēna, 2006. 473. lpp.</ref> Šādai koncepcijai piekrīt, piemēram, [[krievi|krievu]] vēsturnieks [[Konstantīns Pļešakovs]], kurš norāda, ka Hitleram Padomju Savienības iekarošana bija ne tikai stratēģiska nepieciešamība, bet arī ieildzis civilizēto teitoņu krusta karagājiens pret primitīvajiem [[slāvi]]em.<ref>Pļešakovs, K. ''Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā — nezināmās lappuses''. Rīga: Atēna, 2006. 115. lpp.</ref> Tāpat arī vācu autors, [[Rafaels Zēligmanis]], atzīmē, ka Hitlers vairākkārt bija uzsvēris faktu, ka karš pret Padomju Savienību būšot tīrs pasaules uzskatu karš.<ref>Zēligmanis, R. ''Hitlers: Vācieši un viņa vadonis''. Rīga: Jumava, 2005. 162. lpp.</ref>

==== Britu provokācija ====
[[Attēls:Rudolf Hess - Bf 110D Werk Nr 3869 - Wreckage - Bonnyton Moor.jpg|325px|thumb|Pārpalikums no Rūdolfa Hesa avarējušās ''Messerschmitt Bf 110'' lidmašīnas [[Skotija|Skotijā]], 1941. gada maijs]]
Vēl viena koncepcija, kura skaidro Hitlera vēlmi uzbrukt Padomju Savienībai, ir saistīta ar [[briti|britu]] provokatīvo darbību 1940. gada nogalē un 1941. gada pirmajā pusē. Proti, 1941. gada pavasarī viens no tuvākajiem Hitlera līdzgaitniekiem, [[Rūdolfs Hess]], izstrādāja dīvainu ideju par vienpusēja miera panākšanu ar [[Lielbritānija|Lielbritāniju]], lai tādējādi atvieglotu piepūli [[fīrers|fīreram]] un vācu tautai — būdams bijušais gaisa spēku lidotājs, viņš ar divmotoru lidmašīnu aizlidoja uz [[Britu salas|Britu salām]] un izlēca ar izpletni virs [[Skotija]]s, nodomājis uzsākt sarunas par darījumu ar britu valdību.<ref>Lūkačs, Dž. ''1941. gada jūnijs: Hitlers un Staļins''. Rīga: Atēna, 2007. 33.-37. lpp.</ref> Protams, Hitlers viņu nekavējoties likuma priekšā pasludināja par galīgi vājprātīgu, tomēr briti viņu saņēma gūstā, sniedzot lielisku iespēju rasties sazvērestības teorijām.<ref>Pļešakovs, K. ''Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā — nezināmās lappuses''. Rīga: Atēna, 2006. 81. lpp.</ref> Šai koncepcijai piekrīt arī amerikāņu autors [[Deivids Mērfijs]], kurš uzskata, ka tā kā Staļins šādām sazvērestības teorijām ticēja daudz vairāk nekā marksismam-ļeņinismam, tad pēc kāda laika britu valdība tik tiešām visai neveikli mēģināja pārliecināt Staļinu, ka Hess bija atvedis miera priekšlikumus, lai tādējādi vēl vairāk nostiprinātu paranoīdā [[diktators|diktatora]] uzskatu, ka pret viņu gatavojas nostāties kā briti, tā vācieši.<ref>Mērfijs, D. ''Ko zināja Staļins?: Operācijas Barbarossa mīkla''. Rīga: Atēna, 2006. 121. lpp.</ref> Šeit, protams, jāatzīmē arī tas, ka britu izlūkdienesti darīja visu iespējamo, lai duļķotu ūdeni un nostiprinātu šo atziņu, jo [[Londona]]i bija svarīgi panākt, lai Staļins, kas tolaik vēl skaitījās Hitlera sabiedrotais, mainītu savu ārpolitisko orientāciju un stingri nostātos tās pusē. Tomēr, pēc britu vēsturnieka [[Antonijs Bīvors|Antonija Bīvora]] domām, Staļins tā nedarīja, jo uzskatīja šo politisko manevru par neko vairāk kā britu provokāciju, kurā ietilpa Padomju Savienības niknā ienaidnieka [[Vinstons Čērčils|Vinstona Čērčila]] plāns izraisīt karu starp PSRS un Vāciju. Staļins prātoja, ka pēc Hesa lidojuma uz Skotiju, šī sazvērestība bija izstrādāta vēl sīkāk.<ref name=":25">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 21. lpp.</ref>

==== Padomju provokācija ====
Lai gan pēdējos gados [[historiogrāfija|vēstures literatūrā]] britu [[provokācija]]s koncepcija ir bijusi samērā aktuāla, teju vai pretēju versiju savos darbos aizstāv [[austrieši|austriešu]] vēsturnieks [[Ernsts Topičs]], kurš norāda, ka tieši [[Josifs Staļins|Staļins]], nevis [[Lielbritānija]], ir nodarbojies ar provokatīvu darbību. Proti, Topičs uzskata, ka Staļins tīšuprāt ir vēlējies, lai Padomju Savienība kļūtu par Vācijas kara upuri, jo tādā veidā viņam Hitleru būtu izdevies padarīt par galveno agresoru, kas nodrošinātu [[Maskava]]i iespēju iecerēto karu iztēlot kā atbildi uz vācu iebrukumu un nodrošināt tai daudzu tautu un valstu atbalstu.<ref name="Feldmanis agresors">Feldmanis, I. [http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/253937-ka_agresors_kluva_par_uzbrukuma_upuri "Kā agresors kļuva par uzbrukuma upuri?"] {{Webarchive|url=https://web.archive.org/web/20170517141847/http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/253937-ka_agresors_kluva_par_uzbrukuma_upuri |date={{dat|2017|05|17||bez}} }}. 2006. [Aplūkots 17.01.2016.]</ref> Bez tam šim viedoklim sameklēt apstiprinājumu nav īpaši grūti, jo vizītes laikā [[Berlīne|Berlīnē]] [[1940. gads|1940.]] gada [[novembris|novembrī]] padomju ārlietu tautas komisārs [[Vjačeslavs Molotovs]] centās panākt, lai Vācija "atdotu" Padomju Savienības ietekmes sfērā [[Somija|Somiju]], [[Rumānija|Rumāniju]], [[Bulgārija|Bulgāriju]] un [[Turcija|Turciju]]. Nav šaubu, ja Berlīne tam būtu piekritusi, Eiropā sāktu dominēt Padomju Savienība, bet Vācijas rīcības brīvība kļūtu arvien stipri ierobežotāka.<ref name="Feldmanis agresors" /> Savukārt [[briti|britu]] vēsturnieks [[Ričards Overijs]] uzskata, ka par spīti dažādām autoru versijām, Staļina oficiālā nostāja [[1941. gads|1941.]] gada [[maijs|maijā]] un [[jūnijs|jūnijā]] palika nemainīga, nostājoties pret jebkādām darbībām, kas varētu provocēt vācu atbildes triecienu, iekams [[Sarkanā armija]] līdz [[1942. gads|1942.]] gadam nav gatava cīņām. To pierāda fakts, ka teju visu padomju robežu garumā no Maskavas nāca pavēles izvairīties no provokatīviem priekšdarbiem, lai tādējādi neizaicinātu Vācijas agresiju pret Padomju Savienību. Līdz ar to, pēc Overija domām, Padomju Savienība vēlējās nevis izprovocēt Vāciju uz tiešu karadarbību, bet drīzāk iegūt pēc iespējas vairāk labumu, ko tai sniegtu karadarbība, kas tiktu turēta atstatumā no padomju zemes. Ne velti toreizējais [[PSRS Augstākā padome|Augstākās padomes]] ārpolitikas komitejas priekšsēdētājs, [[Andrejs Ždanovs]], uzsvēra, ka ir iespējams izmantot pretrunas starp [[imperiālisms|imperiālistiem]], lai paplašinātu [[sociālisms|sociālisma]] pozīcijas.<ref>Overijs, R. ''Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija''. Rīga: Atēna, 2006. 474. lpp.</ref>

==== Preventīvais karš ====
<blockquote class="toccolours" style="text-align:left; width:30%; float:left; padding: 10px 15px 10px 15px; display:table;">{{quote|Fīrers rīkojas pilnīgi pareizi, uzbrukdams [Padomju Savienībai] tagad, jo pretējā gadījumā, ja to nedarītu mēs, tad krievi noteikti uzbruktu mums.<ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 22. lpp.</ref>|Joahims fon Ribentrops|''Vācijas reihsministrs''}}</blockquote>
Visbeidzot viena no galvenajām koncepcijām, kas vēstures literatūrā ir ieguvusi zināmu ievērību, ir tā sauktā preventīvā kara ideja, kura savu popularitāti ieguva 20. gadsimta astoņdesmitajos gados. Tā, piemēram, pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, Hitlers bija uzsvēris, ka "ja redzu, ka mans pretinieks ir pacēlis šauteni, es negaidīšu, kad viņš nospiedīs gaili, bet labāk to izdarīšu pirmais".<ref>Ņikonovs, A. ''Kurš pirmais?: Otrā pasaules kara galvenā mīkla''. Rīga: Jumava, 2011. 5. lpp.</ref> Līdz ar to šādi, iespējams, Hitlers vēlējās postulēt faktu, ka viņam ir izdevies dot apsteidzošu triecienu Padomju Savienībai, kas agrāk vai vēlāk būtu uzbrukusi Vācijai. Lai gan sākotnēji šis apgalvojums varētu likties maz ticams, tomēr diskusijās izteikto vēsturnieku viedokļu spektrs ir samērā plašs, kur pēdējos gados parādās arvien jaunas grāmatas, kurās vairāk vai mazāk tiek atspoguļots tas, ka Padomju Savienība negatavojās aizsardzības , bet gan uzbrukuma karam pret Vāciju un visu Eiropu.<ref>Feldmanis, I. "Kā sākās padomju-vācu karš?". ''Latvijas Vēsture: Jaunie un Jaunākie laiki'', 2011, Nr. 2. 112. lpp.</ref> Šajā gadījumā viens no aktīvākajiem autoriem, kas izvirza domu par to, ka Staļins ir gatavojies 1941. gada vasarā uzbrukt Vācijai, ir [[Viktors Suvorovs]], kurš savā darbā "Ledlauzis" apgalvo, ka Staļins ir ticis apsteigts tādēļ, ka Hitlers ir uzzinājis par viņa plāniem un apsteidzoši sācis operāciju "Barbarosa".<ref>Mērfijs, D. ''Ko zināja Staļins?: Operācijas Barbarossa mīkla''. Rīga: Atēna, 2006. 189.-190. lpp.</ref>

Šīs koncepcijas piekritējiem patīk atsaukties uz vienu konkrētu Staļina runu, kas tika nolasīta neilgi pirms Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Proti, 1941. gada 5. maijā Sarkanās armijas militāro akadēmiju absolventu priekšā Staļins uzstājās ar runu, kas ilga teju četrdesmit minūtes. Taču kopš [[1935. gads|1935.]] gada tā bija tikai otrā reize, kad padomju diktators izvēlējās ko tādu darīt. Tomēr šoreiz runa bija daudz nopietnāka, tādēļ padomju valdība to noturēja lielā slepenībā. Līdz ar to daudzi mūsdienu vēsturnieki izvēlas pieturēties pie apgalvojuma, ka tieši šī slepenā runa vēstīja par gaidāmo karu ar nacistisko Vāciju, kurā Staļins lika skaidri saprast, ka tagad vai nekad ir iespēja likvidēt [[kapitālisms|kapitālismu]], kur visticamākais pretinieks ir Vācijas armija. Suvorovs atzīmē, ka tikai ap [[1978. gads|1978.]] gadu padomju avotos parādījās atsauces uz šo slepeno runu. Tādējādi viņš uzdod būtiskus jautājumus, proti, kāpēc tā bija jātur slepenībā, kādēļ neviens Staļina dzīves laikā runu neatcerējās un nepublicēja, jo pēc loģikas, kad Vācija veica savu iebrukumu Padomju Savienībā, Staļinam vajadzēja uzstāties tautas priekšā un teikt: "brāļi un māsas, es taču tādu pavērsienu biju paredzējis un savus virsniekus slepus brīdinājis jau 5. maijā." Taču — nē, Staļins neatcerējās savu runu un klausītājus par lieciniekiem nepiesauca. Pēc Suvorova domām, tam varētu būt tikai viens iemesls: 1941. gada 5. maijā Staļins runāja par neizbēgamu karu ar Vāciju, bet par Vācijas uzbrukuma iespēju vispār nebija ne runas. Staļins bija iedomājies karu ar Vāciju bez vācu uzbrukuma PSRS, bet ar kaut kādu citu kara scenāriju.<ref>Suvorovs, V. ''Ledlauzis: kas sāka Otro pasaules karu>''. Rīga: Dienas Gramata, 2005.</ref> Turklāt līdzīgās domās ir arī krievu vēsturnieks Konstantīns Pļešakovs, kurš norāda, ka maijā un jūnijā neuzkrītoši tika iesaukti teju 800 000 rezervisti, kur līdz jūlija mēnesim pie Padomju Savienības rietumu robežas bija plānots sakoncentrēt vismaz septiņas jaunas armijas. Arī visām karaskolām tika dota pavēle šajā gadā mācības beigt agrāk, lai jaunos [[leitnants|leitnantus]] varētu nosūtīt uz rietumiem.<ref>Pļešakovs, K. ''Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā — nezināmās lappuses''. Rīga: Atēna, 2006. 80.-81. lpp.</ref>

No šāda viedokļa, Hitlers acīmredzot neapzinājās, ka viņam bija paveicies, uzsākot preventīvu karu pret Padomju Savienību 1941. gada 22. jūnijā, jo, ja operācija "Barbarosa" tiktu pārcelta vēl vismaz par vienu mēnesi, tad, iespējams, Trešais reihs sabruktu krietni ātrāk. Suvorovs atzīmē, ka šo faktu pamazām apstiprina mūsdienās iznākušie padomju [[militārpersona|militārpersonu]] memuāri un arhīvu dokumenti, kas lielākoties norāda uz 1941. gada 6. jūliju kā Padomju Savienības uzbrukuma datumu Vācijas okupētajai Eiropai. No šāda pieņēmuma Suvorovs secina, ka komunistiskā Padomju Savienība bija gatava karam un, ka, pateicoties nelielam veiksmes faktoram, Vācijai to izdevās apsteigt tikai par nieka 14 dienām. Līdz ar to, ja Hitlers atkārtoti būtu atlicis iebrukumu Padomju Savienībā, tad visticamāk, ka jau jūlijā sākumā sekotu padomju invāzija Viduseiropā, pēc kuras [[Sarkanā armija|Sarkanajai armijai]] vajadzētu izskatīties kā Eiropas "atbrīvotājai". Interesants ir arī fakts, ka viens no padomju armijas ģenerāļiem [[Semjons Ivanovs]] vēlāk atzīmēja, ka "vācu karaspēkam izdevās mūs apsteigt burtiski par divām nedēļām".<ref>Suvorovs, V. ''Ledlauzis: kas sāka Otro pasaules karu>''. Rīga: Dienas Gramata, 2005. 350.-351. lpp.</ref> Lai gan pie šāda paša viedokļa pieturas arī jau pieminētais Nikolajs Pļešakovs, viņš šajā jautājumā ir piesardzīgāks, norādot, ka [[arhīvs|arhīvos]] vēl nevienam nav izdevies atrast neapstrīdamus pierādījumus, kas plānoto padomju uzbrukumu ļautu identificēt ar kādu konkrētu datumu, ko būtu parakstījis pats Staļins. Tomēr, pēc autora domām, jaunās liecības rāda, ka padomju tautas vadonis tā plānošanu uzsāka jau 1940. gada vasarā un cerēja sākt uzbrukumu divus gadus vēlāk. Šādu izteikumu Pļešakovs pamato ar faktu, ka Staļins nešaubījās, ka kādu dienu Hitlers savu plēsonīgo skatienu pavērsīs arī pret Padomju Savienību, taču, pēc Staļina domām, tam nevajadzēja notikt līdz 1942. gada pavasarim, iekams Lielbritānija nebija nospiesta uz ceļiem. Vārdu sakot, viņš ticēja, ka Vācijas [[ģenerālštābs]] nepieļaus savai valstij karot divās frontēs, kā tas savulaik bija noticis [[Pirmais pasaules karš|Pirmajā pasaules karā]].<ref>Pļešakovs, K. ''Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā — nezināmās lappuses''. Rīga: Atēna, 2006. 11., 21.-22. lpp.</ref>

== Plānošana ==

=== Vācijas sagatavošanās ===
==== Zibenskarš ====
{{Pamatraksts|Zibenskarš}}
[[Attēls:Bundesarchiv Bild 101I-218-0504-36, Russland-Süd, Panzer III, Schützenpanzer, 24.Pz.Div..jpg|thumb|300px|Zibenskara taktika lielā mērā bija atkarīga no vācu motorizētajām vienībām, kurām, paralēli sadarbojoties ar gaisa spēkiem un kājnieku vienībām, bija jāielaužas dziļi pretinieka aizmugurē, lai tādējādi izraisītu haosu un pēc iespējas vairāk ielenktu atkāpjošās ienaidnieka armijas. (Vācu motorizētā kara tehnika Padomju Savienības teritorijā, 1942. gada jūnijs)]]
Lai iznīcinātu [[Sarkanā armija|Sarkano armiju]] un iekarotu plašo [[Padomju Savienība|PSRS]] teritoriju, [[Ādolfs Hitlers|Hitlers]] un viņa ģenerāļi lielākoties paļāvās uz pilnīgi jaunu kara taktiku, kas [[starpkaru periods|starpkaru periodā]] un [[Otrais pasaules karš|Otrā pasaules kara]] pirmajos divos gados bija ieguvusi samērā lielu popularitāti vadošo [[vācieši|vācu]] [[militārpersona|militārpersonu]] vidū — [[zibenskarš|zibenskaru]]. Tieši sekmīgās zibenskara taktikas dēļ [[Trešais reihs|Vācija]] bija spējīga gūt ātras uzvaras [[Polijas kampaņa|Polijas kampaņā]] (1939.), pret [[Francija|Franciju]] un tās sabiedrotajiem [[Rietumeiropa|Rietumeiropā]] (1940.) un pret [[Dienvidslāvija|Dienvidslāviju]] un [[Grieķija|Grieķiju]] [[Balkānu pussala|Balkānos]] (1941.). Zibenskara taktika bija ideāli piemērota tādai vidēja izmēra valstij kā Vācija, kuras teritorija nebija bagāta ar dabiskajām izejvielām, kas spētu to nodrošināt ar visiem nepieciešamajiem resursiem ilgstošā karā.<ref name=":4">Kirchubel, R. ''Hitler's Panzer Armies in the Eastern Front''. Barnsley: Pen & Sword, 2009. P. 2.</ref> Vienīgais zibenskara priekšnoteikums bija uzbrukt saviem pretiniekiem pa vienam, tad, kad tie bija stratēģiski izolēti — gluži kā Vācija to bija izdarījusi pret Poliju (1939.), Franciju (1940.) un Padomju Savienību (1941.), lai tādējādi būtu iespējams sakoncentrēt visus savu militāro potenciālu pret attiecīgo ienaidnieku.<ref name=":4" /> Līdz ar to šī taktika piedāvāja gūt ātras un zibenīgas uzvaras, ļaujot izvairīties no [[pozīciju karš|ilgstošas un resursiem nogurdinošas karadarbības]], kāda tika piedzīvota Pirmajā pasaules karā.

Zibenskara taktika paredzēja ar spēcīgām [[tanks|tanku]] un kaujas lidmašīnu formācijām veikt koncentrētu uzbrukumu dziļi ienaidnieka teritorijā,<ref>Kirchubel, R. ''Hitler's Panzer Armies on the Eastern Front''. Barnsley, South Yorkshire: Pen & Sword Books, 2009. P. 1.</ref> līdz ar to šī taktika bija ideāls līdzeklis tam, lai veiktu stratēģiskus pārrāvumus atsevišķos ienaidnieka [[Kara fronte|frontes]] līnijas punktos un ielenktu tās atkāpjošās karaspēka daļas vairākos “katlos” ([[vācu valoda|vācu]]: ''Kessel'').<ref name=":5">Kirchubel, R. ''Hitler's Panzer Armies in the Eastern Front''. Barnsley: Pen & Sword, 2009. P. 3.</ref><ref name=":28">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 32. lpp.</ref> Vitāli svarīga loma zibenskara realizācijā (frontes līnijas pārraušanā un pretinieka karaspēka ielenkšanā) bija atvēlēta motorizētajām vienībām, kas operācijas “Barbarosa” brīdī bija iedalītas četrās spēcīgās tanku grupās ([[vācu valoda|vācu]]: ''Panzergruppe''). Tieši Vācija starpkaru periodā bija praktiski vienīga valsts, kas padziļinātākā veidā savu militāro doktrīnu attīstīja caur mehanizēto manevrēšanas [[kara māksla|karamākslu]], kas ļāva vācu militāristiem apvienot sauszemes motorizēto vienību un [[luftwaffe|gaisa spēku]] operatīvo darbību vienotā triecienā. Šī militārā koncepcija, no kuras arī izauga termins “zibenskarš”, jau kopš [[1935. gads|1935.]] gada ietvēra sevī arī neatkarīgu tanku grupu izveidi paralēli jau esošajām sauszemes [[karaspēks|armijām]]. Šī iemesla dēļ tanku vienības pārstāja būt vienīgi kājnieku atbalsta līdzekļi un kļuva par neatkarīgām formācijām [[vērmahts|vērmahta]] sastāvā, kuru sekmīgo rezultātu bija iespējams redzēt iepriekšējos karadarbības gados.<ref>Kirchubel, R. ''Hitler's Panzer Armies in the Eastern Front''. Barnsley: Pen & Sword, 2009. P. 4.</ref>

Lai gan pēc diez gan vieglajām uzvarām Polijā, Francijā un Balkānos vācu karavīru optimisms bija samērā milzīgs, atsevišķu autoru skatījumā pastāv viedoklis, ka zibenskarš kā tāds nebija piemērots karadarbībai ar Padomju Savienību — proti, zibenskara taktika bija labi piemērota karadarbībai ar valstīm, kas bija relatīvi mazākas un vājākas par Vāciju, taču attiecībā pret Padomju Savienību, kas ne būt nebija maza un vāja, zibenskarš lielā mērā bija nolemts neveiksmei, jo PSRS neizsmeļamie plašumi deva iespēju Sarkanajai armijai atkāpties dziļi tās teritorijā un samazināt vācu uzbrukuma taktikas efektu.<ref name=":4"/> Ne velti slavenais [[19. gadsimts|19.]] gadsimta [[Prūsijas Karaliste|prūšu]] kara teorētiķis [[Karls fon Klauzevics]] savā darbā "Par karu" ([[vācu valoda|vācu]]: ''Vom Kriege'') uzsvēra, ka, jo ilgāk uzbrukums tiek vērsts kādā konkrētā virzienā, tā spēka apjoms neizbēgami ir spiests samazināties, līdz karadarbībā tiek sasniegts kritiskais punkts, kurā uzbrucēja kopējais spēks kļūst mazāks par aizsargājamo spēku, kuru piekopj tās pretinieks. Līdz ar to karadarbībā iestājas pagrieziena punkts, kurā sākotnējais uzbrucējs ir spiests aizsargāties un pamazām atkāpties.<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 3.</ref> Tieši nesekmīgās operācijas "Barbarosa" rezultātā šis scenārijs arī piepildījās, kurā atlikušos karadarbības gadus Vācija bija spiesta karot ar Padomju Savienību nogurdinošā karā uz izturību, kur galveno lomu spēlēja resursu pieejamība. Šī iemesla dēļ, lai Vācija vispār varētu pretendēt uz sekmīgu iznākumu karā, ar zibenskara taktiku bija paredzēts iznīcināt visu padomju karaspēku vienā lielā kampaņā PSRS rietumos, pirms Padomju Savienībai būtu iespēja atvilkt savu karapsēku vai sagatavot papildus rezerves vienības.<ref>Glantz, D. M. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Tempus Publishing, 2001. p. 14.</ref> Tomēr vairāki autori atzīst, ka par spīti Vācijas paļāvībai uz zibenskara taktiku, [[vērmahts]] Otrā pasaules kara laikā tā arī nekad pa īstam nesasniedza to pakāpi, kurā zibenskaru būtu iespējams realizēt uz visiem simts procentiem. Proti, Vācijas ierobežotie resursi nebija spējīgi apgādāt visu armiju ar motorizētām vienībām (transportlīdzekļiem u.tml.), tādējādi lielākā daļa vācu armijas pārvietojās ar kājām, kamēr vairāk kā 600 000 zirgu bija spiesti vilkt lielgabalus, sanitāros pajūgus un pārtikas krājumu kulbas.<ref name=":5" /><ref name=":6" /> Šī iemesla dēļ simtprocentīgs zibenskarš nebija iespējams, jo tā kā vairums [[divīzija|divīziju]] bija kājnieki, vidējais virzības ātrums nevarēja būt daudz lielāks kā [[Napoleons Bonaparts|Napoleona]] "Lielās armijas" ([[franču valoda|franču]]: ''Grande Armée'') zaldātiem [[1812. gads|1812.]] gadā.<ref name=":6">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 27. lpp.</ref>

==== Uzbrukuma stratēģija ====
[[Attēls:Marcks Plan for Operation Barbarossa.jpg|thumb|350px|right|Sākotnējais Vācijas uzbrukuma plāns — "Marka plāns" — 1940. gada 5. augustā.]]
[[Attēls:Fall Barbarossa 1.jpg|thumb|200px|1940. gada 18. decembrī parakstītā Barbarosas direktīva "ar ātru karagājienu pakļaut Padomju Krieviju pirms kara ar Angliju beigām" ar Hitlera parakstu.]] 
Pēc veiksmīgās [[Kauja par Franciju|Francijas kampaņas]] [[Rietumeiropa|Rietumeiropā]] [[Ādolfs Hitlers|Hitlers]] saviem ģenerāļiem bija norādījis, ka uzvara pār Rietumu sabiedrotajiem bija beidzot atbrīvojusi viņam rokas ilgi gaidītajai sadursmei ar [[boļševisms|boļševismu]].<ref name=":3"/> Līdz ar to tūlīt pat pēc [[Francija]]s iekarošanas [[1940. gads|1940.]] gada jūlijā Hitlers deva rīkojumu [[vērmahts|vērmahta]] vadībai izstrādāt teorētiskus uzbrukuma plānus [[Padomju Savienība]]i, kur viens no pirmajiem, kas nāca klajā ar teorētisku plānojumu un vēlākās operācijas "Barbarosa"<ref group="P">1940. gada vasarā pirmajos uzbrukuma plānu projektos "Barbarosas" termins vēl nebija izstrādāts, kur potenciālais uzbrukums Padomju Savienībai tika apzīmēts ar terminiem "''Otto''" un "''Fritz''". Pats nosaukums "Barbarosa" parādījās tikai 1940. gada decembrī, kad Hitlers parakstīja galējo direktīvu Nr. 21.</ref> izstrādes pamatprincipiem, bija [[18. armija (vērmahts)|Astoņpadsmitās armijas]] štāba priekšnieks [[ģenerālmajors]] [[Ērihs Marks]] (''Erich Marcks'').<ref name=":8">Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 40.</ref><ref name=":7" /> Šajā gadījumā par labu nāca fakts, ka jau tā paša gada jūlija sākumā toreizējais [[ģenerālštābs|ģenerālštāba]] priekšnieks [[ģenerālis]] [[Francs Halders]] bija mudinājis Marku uz līdzīgu iniciatīvu, līdz ar to pirmais uzmetums [[Trešais reihs|Vācijas]] stratēģiskajam uzbrukuma plānam jau bija gatavs 1940. gada 5. augustā.<ref name=":7">Kay, A. J. ''Exploitation, Resettlement, Mass Murder: Political and Economic Planning for German Occupation Policy in the Soviet Union, 1940—1941''. New York: Berghahn Books, 2006. P. 31.</ref> Lai gan oficiālais nosaukums sākotnējam uzbrukuma plānam bija "Operāciju izklāsts Austrumiem" ([[vācu valoda|vācu]]: ''Operationsentwurf Ost''), tas vairāk kļuva pazīstams kā "Marka plāns".<ref name=":8" />

Izstrādājot pirmos teorētiskos uzmetumus Vācijas stratēģiskajam uzbrukumam Padomju Savienībai, vācu virspavēlniecībai bija jāņem vērā arī vairāki blakus apstākļi, kā, piemēram, iespēju, ka [[Sarkanā armija]] vismaz teorētiski varētu atkārtot 1812. gada stratēģiju, kuru toreizējā [[Krievijas Impērija]]s armija piekopa pret [[Napoleons Bonaparts|Napoleonu]] — proti, izteiktu atkāpšanos austrumu virzienā. Tomēr Marks savā teorētiskajā plānojumā nonāca pie atzinuma, ka modernā karā, kāds bija gaidāms starp Vāciju un Padomju Savienību, Sarkanajai armijai nebija izdevīgi pamest PSRS rietumu teritorijas un ļaut vāciešiem tik vienkārši pārņemt savā rīcībā vienus no bagātākajiem lauksaimniecības un rūpniecības reģioniem.<ref name=":9">Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 42.</ref> Līdz ar to viņa skatījumā vērmahtam nebija jāuztraucas par potenciālu padomju karaspēka atkāpšanos dziļi PSRS iekšienē, kas tādējādi vāciešiem deva lielisku iespēju realizēt [[zibenskarš|zibenskaru]] pret Sarkano armiju jau pierobežas teritorijā, kas tiktu balstīts uz pārsteiguma efektu un lielu ātrumu, ielencot padomju vienības un nostiprinot pārejas pār dabiskajiem šķeršļiem.<ref name=":9" />

Tomēr vēl viena būtiska problēma, ar kuru vāciešiem nācās saskarties, plānojot savu uzbrukumu, bija tāda, ka atšķirībā no Rietumeiropas, kur ceļu sistēma (gan automašīnām, gan dzelzceļam) bija izbūvēta pietiekoši lielā līmenī, lai zibenskara taktiku varētu izmantot pēc iespējas efektīvāk, Padomju Savienības teritorijā ceļu sistēma sastādīja vienīgi 40 000 [[jūdze|jūdžu]] lielu tīklu, kamēr dzelzceļam sliedes bija izbūvētas vien 51 000 jūdžu apmērā.<ref>Glantz, D. M. ''When Titans Clashed: How the Red Army Stopped Hitler''. P. 13.</ref> Šī iemesla dēļ Marks apzinājās faktu, ka, uzbrūkot Padomju Savienībai, vērmahta lielākā vājība varētu būt loģisktika jeb armijas apgāde ar visiem nepieciešamajiem papildkrājumiem. Tomēr, plānojot savu teorētisko uzmetumu, Marks paļāvās arī uz to, ka samērā vāji izbūvētā ceļu sistēma varētu kļūt par klupšanas akmeni pašai Sarkanajai armijai, tādējādi ļaujot vāciešiem ielenkt padomju karaspēka formācijas pirms tās būtu spējīgas atkāpties.<ref>Glantz, D. M. ''When Titans Clashed: How the Red Army Stopped Hitler''. P. 14.</ref> Turklāt nevienam nebija noslēpums, ka Krievijas lielie teritoriālie plašumi un bargais klimats (it īpaši ziemā) kalpoja par Padomju Savienības vienu no lielākajiem sabiedrotajiem, līdz ar to Marks savu teorētisko plānojumu sagatavoja tā, lai vācu bruņotie spēki būtu spējīgi pabeigt PSRS iekarošanu no deviņu līdz septiņpadsmit nedēļu laikā.<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 43.</ref>

Marka sākotnējais uzbrukuma plāns paredzēja stratēģisku ofensīvu divos virzienos — [[armiju grupa "Ziemeļi"]] uzbruktu uz ziemeļiem no masīvajiem [[Pripete]]s purviem, kamēr [[armiju grupa "Dienvidi"]] uzbruktu uz dienvidiem no Pripetes purviem, kur spēcīgākais no šiem abiem militārajiem formējumiem būtu armiju grupa "Ziemeļi". Šajā gadījumā ziemeļos esošais [[armiju grupa|armiju grupējums]] sastāvētu no 50 [[divīzija|kājnieku divīzijām]], 2 motorizētajām divīzijām un 15 [[tanks|tanku]] divīzijām, iekams dienvidos izvietotais armiju grupējums saturētu vien 24 kājnieku divīzijas, 6 motorizētās divīzijas un 5 tanku divīzijas — rezervē abām armiju grupām būtu atvēlētas vēl vismaz 44 divīzijas, no kurām 36 būtu kājnieku divīzijas. Pēc šādiem aprēķiniem Marks secināja, ka būtu pilnīgi pietiekami, lai īstenotu PSRS rietumu teritoriju iekarošanu, kur armiju grupas "Ziemeļi" galvenais uzdevums būtu [[Maskava]]s un [[Sanktpēterburga|Ļeņingradas]] ieņemšana, kamēr armiju grupai "Dienvidi" būtu jānovērš potenciāls padomju uzbrukums Vācijas naftas resursiem [[Rumānija|Rumānijā]], iebrūkot [[Ukraina]]s teritorijā un ieņemot [[Kijiva|Kijivu]], kā arī [[Dņepra]]s reģiona vidusdaļu.<ref name=":8"/> Tādējādi sekmīga uzbrukuma rezultātā vāciešiem pavērtos iespēja izvērsties arvien dziļāk Padomju Savienības teritorijā un sasniegt stratēģisko galamērķi, kas, pēc Marka iniciatīvas, sākotnēji tika nosprausts no [[Rostova]]s dienvidos, tālāk gar [[Volga]]s upi augšup, un līdz pat [[Arhangeļska]]i ziemeļos.<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 41.</ref> Šī improvizētā gala līnija vēlākajā "Barbarosas" direktīvā arī kļuva par slaveno Arhangeļskas—Astrahaņas līniju, kas paredzēja tālāko vācu sauszemes spēku virzību Austrumos.<ref name=":7" />

[[Attēls:Bundesarchiv Bild 146-1971-068-14, Russland, v. Beaulieu-Marconnay, v. Leeb, Hoepner, Angern.jpg|thumb|left|300px|Vācu ģenerāļi — armiju grupas "Ziemeļi" virspavēlnieks [[Vilhelms fon Lēbs]] (trešais no kreisās) un armiju grupas "Dienvidi" virspavēlnieks [[Gerds fon Rundštets]] (otrais no labās) — apspriedē par turpmāko operācijas "Barbarosa" gaitu Padomju Savienības teritorijā (1941. gada 30. jūnijs)]]
Lai gan pamatā tā sauktais "Marka plāns" kļuva par operācijas "Barbarosa" principiālo stūrakmeni, līdz galējai uzbrukuma plāna versijai tika veiktas pāris modifikācijas. Tā, piemēram, 1940. gada 31. jūlijā vācu armijas ģenerālštābs publicēja ziņojumu, kurā detalizēti tika izklāstīti labumi, kurus Vācija varēja iegūt ilgtermiņā, ja sekmīgi tiktu iekaroti PSRS nozīmīgākie industriālie un ģeogrāfiskie reģioni. Ziņojumā tika uzsvērts, ka Ukrainas, Maskavas un Ļeņingradas apgabalu okupācija būtu labvēlīga reiha nākotnei, kur tieši Ukrainas teritorija tika uzskatīta par industriāli un lauksaimnieciski attīstītāko reģionu visā Padomju Savienībā, kamēr [[Kaukāzs|Kaukāza]] reģions, it īpaši [[Baku]] apkaimē, bija atbildīgs par teju 73% no PSRS naftas apjoma.<ref>Kay, A. J. ''Exploitation, Resettlement, Mass Murder: Political and Economic Planning for German Occupation Policy in the Soviet Union, 1940—1941''. New York: Berghahn Books, 2006. P. 33.</ref> Turklāt, zinot, ka Napoleonam bija izdevies ieņemt Maskavu, bet nebija izdevies sakaut [[krievi|krievu]] karaspēku, Hitlers norādīja, ka sākotnēji svarīgāk bija koncentrēt vācu militāros spēkus uz, viņuprāt, ģeogrāfiski nozīmīgākiem reģioniem, iekams tiktu pievērsta uzmanība padomju galvaspilsētai — tas ir, sākumā nodrošināt "flangus" (ieņemt [[Baltijas valstis|Baltijas telpu]] un Ļeņingradu, lai tādējādi varētu saglabāt būtiski svarīgo tirdzniecību ar [[Zviedrija|Zviedriju]],<ref group="P">Otrā pasaules kara laikā Zviedrija bija galvenais [[Dzelzsrūda|dzelzs rūdas]] piegādātājs nacistiskajai Vācijai.</ref> un ieņemt Ukrainas teritoriju, kas apgādātu reihu ar visu nepieciešamo lauksaimniecības produkciju).<ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 43. lpp.</ref> Šī iemesla dēļ pēc ģenerāļa [[Alfrēds Jodls|Alfrēda Jodla]] rīkojuma [[pulkvežleitnants]] [[Bernhards fon Losbergs]] (''Bernhard von Lossberg'') 1940. gada 15. septembrī sagatavoja vācu teorētiskā uzbrukuma plāna papildinājumu ar nosaukumu "Operatīvais pētījums Austrumi" ([[vācu valoda|vācu]]: ''Operationsstudie Ost''),<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 47.</ref> kas vairāk vai mazāk arī kļuva par galējās "Barbarosas" direktīvas uzbrukuma scenāriju.

Losberga papildinātais uzbrukuma plāns daudz ko pārņēma no iepriekšējā "Marka plāna", tomēr nedaudz izmainīja stratēģisko spēku izvietojumu un nospraustos galamērķus. Divu iepriekšējo armiju grupu vietā tagad bija trīs, kur [[armiju grupa "Ziemeļi"]] ([[vācu valoda|vācu]]: ''Heeresgruppe Nord'') un jaunizveidotā [[armiju grupa "Centrs"]] ([[vācu valoda|vācu]]: ''Hereesgruppe Mitte'') tiktu izvietotas uz ziemeļiem jau no pieminētajiem Pripetes purviem un kopā sastāvētu no 6 sauszemes armijām un 3 tanku armijām, turpretī [[armiju grupa "Dienvidi"]] ([[vācu valoda|vācu]]: ''Heeresgruppe Süd'') (gluži kā "Marka plānā") atrastos uz dienvidiem no Pripetes purviem un sastāvētu no 3 vācu sauszemes armijām un 1 tanku armijas.<ref group="P">Paralēli vācu militārajiem formējumiem armiju grupu "Dienvidi" atbalstīja viena ungāru armija un divas rumāņu armijas.</ref> Lai gan arī šajā gadījumā vācu militārās ofensīvas lielākais spēks atradās ziemeļos no Pripetes purviem, galamērķi katrai armiju grupai tagad bija izvirzīti trīs galvenajos virzienos — [[Sanktpēterburga|Ļeņingradas]], [[Maskava]]s un [[Kijiva]]s virzienā. Līdz ar to katram no šiem stratēģiskajiem mērķiem tika nozīmēts atsevišķs [[armiju grupa|armiju grupējums]] — 1) armiju grupai "Ziemeļi" [[feldmaršals|feldmaršala]] [[Vilhelms fon Lēbs|Vilhelma fon Lēba]] (''Wilhelm Ritter von Leeb'') vadībā tika uzticēts izlauzties cauri [[Baltijas valstis|Baltijas valstīm]] un ieņemt Ļeņingradu, lai tādējādi varētu apvienoties ar [[Somija]]s karaspēka vienībām [[Karēlija]]s teritorijā un traukties tālāk Arhangeļskas virzienā; 2) armiju grupai "Centrs" feldmaršala [[Fedors fon Boks|Fedora fon Boka]] (''Fedor von Bock'') vadībā bija paredzēts doties pa Napoleona pēdām, izlauzties cauri [[Baltkrievija]]s teritorijai un ieņemt Maskavu; 3) savukārt armiju grupai "Dienvidi" feldmaršala [[Gerds fon Rundštets|Gerda fon Rundšteta]] (''Gerd von Rundstedt'') vadībā vajadzēja traukties Kijivas virzienā, izlauzties cauri Ukrainas teritorijai un ieņemt ar naftas atradnēm bagāto [[Kaukāzs|Kaukāza]] reģionu, lai tādējādi nodrošinātu Vācijas kara potenciālu ar stratēģiskajām izejvielām.<ref name="Bīvors, A. 2005">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 33. lpp.</ref> Visbeidzot visu operāciju kopumā uzņēmās vadīt feldmaršals [[Valters fon Brauhičs]] (''Walther von Brauchitsch''), kur lai iznīcinātu Sarkano armiju un iekarotu Padomju Savienību, vērmahts uz padomju—vācu robežas bija spiests sakoncentrēt vairāk kā 150 divīzijas (no kurām 19 bija tanku un 15 motorizētas).<ref>Glantz, D. M. ''Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941''. Charleston, SC: Tempus Publishing, 2001. P. 14.</ref> Līdz ar to 1940. gada 18. decembrī, uzliekot galējo parakstu "Barbarosas" direktīvai, Hitlers bija apstiprinājis visapjomīgāko un ambiciozāko militāro kampaņu cilvēces vēsturē ar starta datumu 1941. gada 15. maijā. Piecu nedēļu ilgo novēlošanos, kurā bieži vien tiek vainota vienīgi Hitlera kampaņa [[Balkānu pussala|Balkānos]], veicināja arī daudzi citi faktori, ieskaitot neparasti ilgās pavasara lietavas, vācu [[luftwaffe|gaisa spēku]] nespēju laikus sagatvot lidlaukus priekšējās līnijās un autotransporta sadali divīzijām.<ref name=":6"/> Ne velti, zinot kādas likmes bija liktas uz Krievijas kampaņu, Hitlers atzīmēja, ka jūtas tā, it kā atvērtu durvis uz tumšu un līdz šim neredzētu telpu, nezinot to, kas sagaidīs aiz durvīm.<ref>Kisiņdžers, H. ''Diplomātija''. Rīga: Jumava, 2005. 374. lpp.</ref> Vēlāk arī savā testamentā Hitlers uzsvēra, ka tas ir bijis vissmagākais lēmums, kādu jebkad ir nācies pieņemt.<ref>Kisiņdžers, H. ''Diplomātija''. Rīga: Jumava, 2005. 477. lpp.</ref>

==== Īpašie rīkojumi ====
[[Attēls:Einsatzgruppen murder Jews in Ivanhorod, Ukraine, 1942.jpg|thumb|300px|Vācu ''SS'' īpašo uzdevumu vienības veikta ebreju nošaušana Ukrainas teritorijā (1942. gads)]]
Pirms gaidāmās ofensīvas pret [[Padomju Savienība|Padomju Savienību]] ikvienam vācu karavīram bija jānodod personisks uzticības zvērests [[Ādolfs Hitlers|Hitleram]], kas tādējādi gandrīz ikvienu [[militārpersona|militārpersonu]] iesaistīja [[nacionālsociālisms|nacistiskās kustības]] politisko un militāro stratēģiju sekās.<ref name=":11">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 30. lpp.</ref> Tā, piemēram, neilgi pirms operācijas "Barbarosa" sākuma [[pulks (armija)|pulku]] virsnieki tika informēti par zināmām "īpašajām pavēlēm", kas attiecās uz gaidāmo karadarbību. To vidū bija "kolektīvi piespiedu pasākumi pret sādžām" partizānu darbības rajonos un arī "pavēle par komisāriem", kas principā vēstīja to, ka padomju politiskie virsnieki, [[ebreji]] un partizāni bija jānodod ''[[Schutzstaffel|SS]]'' vai lauka [[gestapo|slepenpolicijas]] rīcībā.<ref name=":10">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 28. lpp.</ref> Vairums štāba virsnieku un visi izlūkdienesta virsnieki tika iepazīstināti ar [[feldmaršals|feldmaršala]] [[Valters fon Brauhičs|Valtera fon Brauhiča]] [[1941. gads|1941.]] gada [[28. aprīlis|28. aprīļa]] pavēli, kurā bija izklāstīti pamatprincipi, kam jāvalda attiecībās starp [[Vērmahts|vērmahta]] komandieriem, ''SS'' zonderkomandām ([[vācu valoda|vācu]]: ''Sonderkommando'') un drošības policiju, kas darbojās aizmugurē. To "īpašie uzdevumi" bija daļa no "pēdējās sadurmes starp divām pretējām politiskām sistēmām". Visbeidzot, "pavēle par jurisdikciju", ko 1941. gada [[13. maijs|13. maijā]] parakstīja feldmaršals [[Vilhelms Keitels]] (''Wilhelm Keitel''), atņēma [[krievi|krievu]] civiliedzīvotājiem jebkuras pārsūdzības tiesības un masveidā atbrīvoja vācu kareivjus no atbildības par noziegumiem — slepkavībām, izvarošanām, laupīšanām u.tml. — kas tiktu pastrādāti pret civiliedzīvotājiem.<ref name=":10" />

Vairāki komandieri atteicās atzīt vai nodot tālāk tādas instrukcijas — lielākoties tie, kuri cienīja armijas tradicionālo morāli un juta antipātijas pret [[nacisti]]em. Daudzi, bet ne visi, bija cēlušies no virsnieku ģimenēm, tomēr viņu skaits virsnieku korpusā tagad strauji ruka.<ref name=":10" /> Vismazāk aizbildinājumu pret šāda veida instrukcijām bija [[ģenerālis|ģenerāļiem]] — vairāk nekā 200 augstāko rangu virsnieku bija klausījušies Hitlera uzrunu, kura neatstāja ne mazākās šaubas par gaidāmo karagājienu. Bija paredzama divu pretēju pasaules uzskatu cīņa, "iznīcināšanas kauja" pret [[boļševiki|boļševiku]] komisāriem un [[komunisms|komunistisko]] [[inteliģence|inteliģenci]].<ref name=":10" /> Nav šaubu, ka nepieredzēto raksturu Krievijas kampaņai piešķīra nacistu ideja par "rasu karu" ([[vācu valoda|vācu]]: ''Rassenkampf''). Daudzi vēsturnieki mūsdienās argumentē, ka nacistu [[propaganda]] tik efektīvi dehumanizēja [[Padomju Savienība|padomju ienaidnieku]], ka vērmahta karavīri jau kopš kara sākuma ir atradušies sava veida morālās [[anestēzija]]s iespaidā, kur, iespējams, par visaugstāko veiksmīgās indoktrinācijas pakāpi vērmahtā liecināja gandrīz nenozīmīgā opozīcija pret [[ebreji|ebreju]] [[holokausts|masveida iznīcināšanu]], kura tīši tika sapludināta ar ideju par drošības pasākumiem pret partizāniem [[Kara fronte|frontes]] aizmugurē.<ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 28.-29. lpp.</ref> Protams, daudzi virsnieki jutās sašutuši par to, ka vērmahts [[Otrā pasaules kara Austrumu fronte|Austrumu frontē]] ([[vācu valoda|vācu]]: ''Ostfront'') pārkāpj starptautiskos likumus, tomēr tikai niecīgs mazākums skaļi pauda protestu pret masu slepkavībām, pat ja kļuva skaidrs, ka tās iekļaujas rasistiskā iznīcināšanas programmā.<ref name=":12">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 29. lpp.</ref> Tādējādi, lai gan daži armijas komandieri nelabprāt izplatīja šīs instrukcijas, vairāki citi tās atbalstīja, kā, piemēram, ģenerālis [[Hermanis Hots]] (''Hermann Hoth''), kurš operācijas "Barbarosa" brīdī komandēja [[3. tanku armija (Vērmahts)|3. tanku armiju]] un vēlāk [[Staļingradas kauja]]s laikā — [[4. tanku armija (Vērmahts)|4. tanku armiju]] — paziņoja, ka "to ebreju iznīcināšana, kuri atbalsta [[boļševisms|boļševismu]] un tā slepkavīgo organizāciju — partizānus — ir pašaizsardzības pasākums".<ref name=":11" /> Tāpat arī ģenerālis [[Erihs fon Manšteins]] (''Erich von Manstein''), kurš [[Otrais pasaules karš|Otrā pasaules kara]] laikā izpelnījās apbrīnu kā viens no spožākajiem stratēģiem, nonākot [[11. armija (Vērmahts)|Vienpadsmitās armijas]] komandiera postenī, izdeva pavēli, kurā paziņoja, ka "ebreju—boļševiku sistēma ir jāizskauž uz visiem laikiem".<ref name=":11" /> Līdz ar to, pateicoties šādai ģeneralitātes nostājai, [[vērmahts|vācu armija]] bija spiesta uzņemties atbildības nastu par slepkavībām un dedzināšanām, kas līdz šim attiecās vienīgi uz ''[[Schutzstaffel|SS]]'' jeb iekšējām paramilitārajām struktūrām.<ref name=":12" />

=== Spēku samērs un ieroči ===

==== Vērmahts ====
{{Pamatraksts|Panzerkampfwagen I|Panzerkampfwagen II|Junkers Ju 87}}
[[Attēls:Panzer-3-pzkpfw-iii 6.jpg|thumb|300px|right|Vācu priekšējo uzbrukuma līniju Austrumu kampaņā galvenokārt veidoja t.s. "trešās markas" (''Mark III'') jeb ''Panzer III'' tanki. (Vācu virsnieks un "trešās markas" tanks [[Balkānu kampaņa|Balkānu kampaņā]], 1941. gada pavasaris)]]
Operācijas “Barbarosa” brīdī uz padomju—vācu robežas tika izvietoti vairāk kā 3 miljoni vācu karavīri, kas kopskaitā ar [[Fašisms|fašistiskās]] [[Ass valstis|Ass valstu]] armijām sastādīja ap 3,8 miljoniem vīru lielu uzbrukuma kontingentu<ref name=":14">Glantz, D. M. The Soviet—German War, 1941-1945: Myths and Realities: A Survey Essay. Clemson, SC: Clemson University Press, 2001. P. 9.</ref> — [[vērmahts]] tika sakoncentrēts vairāk kā 150 [[divīzija|divīzijās]] (to skaitā no 19 tanku un 15 motorizētajām kājnieku divīzijām), ko paralēli papildināja 3350 tanki, 7200 artilērijas iekārtas un 2770 kaujas lidmašīnas.<ref name=":16">Glantz, D. M. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Charleston, SC: Tempus Publishing, 2001. p. 14.</ref><ref>Glantz, D. M. Barbarossa Derailed: The Battle for Smolensk, 10 July — 10 September, 1941. Vol. 1. Solihull: Helion & Company Limited, 2010. P. 20.</ref> Bez tam papildus karavīriem tika iesaistīti arī mehāniskie transportlīdzekļi (no kuriem 70% bija aizgūti no sakautās [[Francija]]s) un vairāk kā 600 000 zirgu, kas vilka pārtikas krājumus, lielgabalus un sanitāros pajūgus.<ref name=":6" />

Tā kā vācu [[zibenskarš|zibenskara]] taktikas sekmīgais iznākums karā pret [[Padomju Savienība|Padomju Savienību]] lielā mērā bija atkarīgs no vērmahta rīcībā esošajām tanku vienībām, [[Ādolfs Hitlers|Hitlers]] pavēlēja līdz operācijas "Barbarosa" sākumam palielināt [[Trešais reihs|Vācijas]] tanku ražošanas apjomu, kur vidēji iepretim [[1940. gads|1940.]] gada otrās puses ikmēneša saražotajiem 182 tankiem, [[1941. gads|1941.]] gada pirmajā pusē vidēji katru mēnesi tika saražoti jau 212 tanki.<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 114-115.</ref> Šī iemesla dēļ uzbrukuma brīdī vērmahta sastāvā bija vairāki visa veida (galvenokārt vieglā un vidējā tipa) tanki, no kuriem procentuāli lielāko daļu (49%) veidoja tā sauktie "trešās markas" ([[angļu valoda|angļu]]: ''Mark III'') jeb [[Panzerkampfwagen III|Panzer III]] tanki ([[vācu valoda|vācu]]: ''Panzerkampfwagen III''), kuru sākotnējā ražošana bija attīstījusies jau kopš [[1936. gads|1936.]] gadā.<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 110, 116.</ref><ref>Glantz, D. M. Barbarossa Derailed: The Battle for Smolensk, 10 July — 10 September, 1941. Vol. 1. Solihull: Helion & Company Limited, 2010. P. 24.</ref>

Kopumā jaunākie Panzer III tanku modeļi svēra teju 20 [[tonna]]s un tika aprīkoti ar 30 [[milimetrs|mm]] biezām priekšējām bruņām, kas bija divreiz vairāk nekā sākotnējo modeļu uzstādījumos.<ref name=":13">Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 110-111.</ref> Tāpat, sākot ar [[1939. gads|1939.]] gadu, lielākā daļa "trešās markas" modeļu lielgabala [[kalibrs]] tika palielināts no 37&nbsp;mm uz 50&nbsp;mm, kas tādējādi šīs markas tankus (vismaz 1941. gadā) padarīja par spēcīgākajiem vācu arsenālā.<ref name=":13" /> Papildus "trešās markas" tankiem zināmu ievērību ieguva arī citi vidējā tipa tanki, kā, piemēram, ''StuG III'' ([[vācu valoda|vācu]]: ''Sturmgeschütz III'') un "ceturtās markas" jeb [[Panzerkampfwagen IV|Panzer IV]] tanki, kuru primārās funkcijas kaujas laukā ietvēra attiecīgi prettanku iznīcināšanas un kājnieku atbalsta lomu.<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 111.</ref>

[[Attēls:Bundesarchiv Bild 101I-217-496-24, Russland-Süd, Flak-Stellung.jpg|thumb|300px|left|Vācu 88 mm zenītlielgabals apdraudēja ne tikai padomju aviāciju, bet arī ikvienu pretinieka tanku, kas atradās uz sauszemes. (Vācu artilēristi Padomju Savienības teritorijā, 1942. gada augusts)]]
Lai gan operācijas "Barbarosa" brīdī vērmahts paļāvās arī uz saviem vieglā tipa tankiem kā [[Panzerkampfwagen I|Panzer I]] un [[Panzerkampfwagen II|Panzer II]], kā arī uz atsevišķiem [[Čehoslovākija]]s ražotiem tankiem, kuru priekšējais bruņojums sastādīja tikai no 13 līdz 35&nbsp;mm biezu kārtu, un kas tādējādi veidoja atlikušo 51% no vācu kopējā tanku karaspēka, praktiski neviens no vērmahta rīcībā esošajiem tankiem nebija spējīgs cauršaut jaunāko padomju — [[T-34]] un ''KV'' ([[krievu valoda|krievu]]: ''Климент Ворошилов Танк'') tipa — tanku bruņas, kas viennozīmīgi pēc iebrukuma Padomju Savienībā izraisīja šoku vācu militārpersonu vidū. Kaut gan tehniski vācu Panzer III modelis bija spējīgs izsist no ierindas T-34 vidējā tipa tankus, lai to izdarītu, tam bija jāraida precīzs šāviņš kā minimums no 500 [[metrs|metru]] attālumā, iekams ''KV'' tipa tanki salīdzinoši mierīgi varēja izsist spēcīgākos vācu tankus jau no 2000 metru lielas distances.<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 112-113.</ref> Šī iemesla dēļ atsevišķi vēsturnieki ir norādījuši, ka praktiski puse no operācijas "Barbarosa" rīcībā esošajiem vācu tankiem bija pilnībā nepiemēroti un nederīgi Austrumu kampaņai.<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 110.</ref>

Tomēr daži autori uzsver, ka atšķirībā no padomju tankiem vācu tanki tika labāk uzturēti, kur, lai gan padomju konstruktori, kas izstrādāja šos tanku projektus, bija labāki nekā viņu vācu kolēģi, strādnieki, kas bija atbildīgi par šo padomju tanku ražošanu bieži vien bija nepietiekami kvalificēti — kā rezultātā, līdzīgi vērmahtam, arī Sarkanā armija bija pastāvīgi spiesta labot bojājumus.<ref>Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā — nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 65. lpp</ref> Turklāt iepriekšējie divi karadarbības gadi, kuros vērmahts bija aktīvi pielietojis [[zibenskarš|zibenskara]] taktiku, bija devuši vācu tankistiem ievērojamu pieredzi, kas operācijas "Barbarosa" laikā bija izteikti jūtama — vācu tankisti pareizāk mācēja izmantot savā labā attiecīgo apvidu, labāk pārzināja apšaudes un manevrēšanas principus, kā arī labāk spēja koordinēt uzbrukumus ar [[Luftwaffe|Vācijas gaisa spēkiem]].<ref name=":20">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 95. lpp.</ref> Līdz ar to par spīti tam, ka krieviem bija izteikti spēcīgāki tanki nekā vāciešiem, [[vērmahts|vērmahta]] spēja kontrolēt padomju gaisa telpu nodrošināja iespēju noslaucīt padomju tanku vienības no gaisa.<ref name=":23">Pļešakovs, K. ''Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā — nezināmās lappuses''. Rīga: Atēna, 2006. 66. lpp.</ref> Turklāt, kā vācieši drīz atklāja, arī viņu viens no atpazīstamākajiem zenītlielgabaliem [[8.8 cm Flak]] jeb t.s. 88&nbsp;mm zenītlielgabals, lieliski noderēja ne tikai pret padomju kaujas lidmašīnām, bet, notēmēts pret trāpījumiem zemes līmenī, tas bija teju vai nāvējošs pret jebkuru jaunāko un apbruņotāko padomju tanku.<ref name=":20" />

[[Attēls:Bundesarchiv Bild 101I-398-1794-18, Flugzeug Messerschmitt Me 109 G-2.jpg|thumb|300px|Vācu ražotās ''Messerschmitt Bf 109'' iznīcinātāju lidmašīnas ilgu laiku bija vienas no labākajām Austrumu frontē. (''Messerschmitt Bf 109'' kaujas lidmašīna Padomju Savienības teritorijā, 1942. gada augusts)]]
Aviācijas ziņā [[vērmahts|vērmahtam]] klājās nedaudz labāk, kur 1941. gada vasarā, gatavojoties uzbrukumam Padomju Savienībai, ''[[Luftwaffe]]'' jeb Vācijas gaisa spēki bija spējīgi sagādāt ievērojami labākas kaujas lidmašīnas nekā [[Sarkanā armija]]. Problēmu radīja tikai fakts, ka 2770 kaujas lidmašīnas, kas operācijas "Barbarosa" brīdī tika transportētas uz [[Otrā pasaules kara Austrumu fronte|Austrumu fronti]], veidoja tikai 65% no kopējā vācu gaisa spēku potenciāla, kur atlikušie 35% jeb 1566 kaujas lidmašīnas pēc Hitlera iniciatīvas tika izkaisītas citos [[Karadarbības teātris|karadarbības teātros]] — [[Rietumeiropa|Rietumeiropā]], [[Vidusjūra]]s reģionā, [[Ziemeļāfrika|Ziemeļāfrikā]] un virs [[Trešais reihs|Vācijas]] — tādējādi liedzot iespēju Vācijas gaisa spēkiem koncentrēt visu savu aviācijas potenciālu stratēģiski svarīgākajā DISAMBIGSs līnijā.<ref>Glantz, D. M. Barbarossa Derailed: The Battle for Smolensk, 10 July — 10 September, 1941. Vol. 1. Solihull: Helion & Company Limited, 2010. P. 25.</ref><ref>Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 127.</ref> Kopumā Vācijas gaisa spēki operācijas "Barbarosa" brīdī tika iedalīti četrās daļās, kur katrs no trim stratēģiskajiem vācu [[armiju grupa|armiju grupējumiem]] kā atbalstu saņēma pa vienai gaisa flotei, kamēr vēl viena atsevišķa gaisa flote tika norīkota galējos [[Ziemeļeiropa|Eiropas ziemeļos]], lai atbalstītu [[Somija]]s teritoriju un sargātu jau ieņemto [[Norvēģija|Norvēģiju]].<ref name=":21">Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 126.</ref> Spēcīgākā no tām bija [[2. gaisa flote (Vērmahts)|Otrā gaisa flote]], kas tika piekomandēta [[armiju grupa "Centrs"|armiju grupai "Centrs"]], tādējādi vēlreiz apliecinot šīs armiju grupas stratēģisko nozīmi uzbrukuma īstenošanā.<ref name=":21" />

Vācu aviāciju operācijas "Barbarosa" brīdī varēja iedalīt trīs tipu lidmašīnās — [[iznīcinātājs|iznīcinātājos]], pikējošajos bumbvedējos un [[bumbvedējs|bumbvedējos]], no kuriem tieši iznīcinātāji bija atbildīgi par gaisa pārsvara nodrošinājumu un bumbvedēju piesegšanu.<ref name=":22">Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 122.</ref> Slavenākais vācu iznīcinātājs Austrumu frontē bija ''[[Messerschmitt Bf 109]]'' jeb ''Me 109'', kuram 1941. gadā no padomju aviācijas puses praktiski nebija nekādu konkurentu.<ref name=":23" /><ref name=":22" /> Lai gan sava lielākā tāldarbības rādiusa dēļ no vācu iznīcinātājiem zināmu ievērību ieguva arī divmotoru būvētā ''[[Messerschmitt Bf 110]]'' jeb ''Me 110'' kaujas lidmašīna, gaisa kaujās tā nebija tik prasmīga kā tās līdziniece ''Me 109''.<ref name=":22" /> Turpretim no vācu pikējošajiem bumbvedējiem visgraujošāko slavu, it īpaši karadarbības pirmajos divos gados, ieguva ''[[Junkers Ju 87]]'' jeb t.s. ''Štuka'' ([[vācu valoda|vācu]]: ''Sturzkampfflugzeug''), kas operācijas "Barbarosa" brīdī bija lielākoties atbildīga par padomju sauszemes spēku — tanku un cita veida motorizēto vienību — iznīcināšanu, kā arī apgādes līniju apšaušanu,<ref>Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 122-123.</ref> kamēr ''[[Junkers Ju 52]]'', kas karā laikā tika apzīmēta arī kā ''Sanitäts—Ju'', tika pārveidota par lidojošu hospitāli.<ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 79. lpp.</ref> Savukārt no bumbvedējiem pazīstamākie modeļi bija ''[[Junkers Ju 88]]'', ''[[Dornier Do 17]]'', ''[[Dornier Do 217]]'' un ''[[Heinkel He 111]]'', kas tāpat kā iznīcinātāju gadījumā bija pārāki par padomju bumbvedējiem.<ref>Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 123.</ref>

==== Sarkanā armija ====
{{Pamatraksts|T-34|Il-2}}
[[Attēls:Bundesarchiv Bild 101I-209-0091-11, Russland-Nord, russischer Panzer KW-2.jpg|thumb|left|300px|''KV'' tipa smagie tanki bija praktiski necauršaujami kā vācu artilērijai, tā arī vācu labākajiem tankiem. (Vācu karavīri pēta pamestu ''KV'' tipa tanku Padomju Savienības teritorijā, 1941. gada vasara)]]
[[Ass valstis|Ass valstu]] uzbrukuma brīdī no kopējiem 5,5 miljoniem [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] karavīru teju 2,7 miljoni bija izvietoti uz padomju—vācu robežas, līdz ar to, par spīti vērmahta skaitliskajam pārākumam, padomju karaspēka vienības, kas atradās PSRS rietumu teritorijā, tik un tā veidoja pietiekoši lielu barjeru uzbrūkošajām vācu armijām.<ref name=":14" /> Tomēr dzīvā karaspēka trūkumu sākotnēji kompensēja fakts, ka Padomju Savienībai bija daudz vairāk tanku nekā vāciešiem — 23 767 padomju tanku<ref name=":17">Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 112.</ref> pret 3350 vācu tankiem.<ref name=":16" /><ref name=":15">Pļešakovs, K. ''Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā — nezināmās lappuses''. Rīga: Atēna, 2006. 64. lpp.</ref> Kaut gan šajā gadījumā atsevišķi vēsturnieki uzsver, ka skaitliskajam pārsvaram tanku ziņā nebija tik liela nozīme, kā sākotnēji varētu likties, jo no 23 767 tankiem, kas 1941. gada vasarā atradās Sarkanās armijas rīcībā, teju 15 000 bija novecojušie [[T-26]] un [[BT-7]] tanki, slikti konstruēti un par lētu naudu uzbūvēti.<ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, P. 113.</ref> Jaunā ražojuma vidējais tanks [[T-34]] un smagais tanks ''KV'' bija lieliski, taču no kopējā tanku skaita padomju karaspēkam tādu bija relatīvi nedaudz — 1861 modelis,<ref name=":17" /><ref name=":15" /> no kuriem tikai kādi 1475 atradās PSRS rietumos.<ref name=":15" /> Turklāt padomju speciālistiem, kas iepriekšējos gados, bija apmeklējuši Vācijas rūpnīcas, vācu tanki nešķita sevišķi iespaidīgi, kur paralēli vēl sliktāk par tiem bija izteikušies [[Spānijas pilsoņu karš|Spānijas pilsoņu kara]] padomju veterāni.<ref name=":15" /> Tie lielākoties ziņoja, ka pat novecojušais T-26 bija labāks nekā vācu vieglie tanki — [[Panzerkampfwagen I|Panzer I]] un [[Panzerkampfwagen II|Panzer II]]. Veterāni norādīja, ka vācu tankiem ne tikai bija vājāki lielgabali, bet arī stipri plānākas bruņas.<ref name=":15" /> Līdz ar to, lai gan tādi jaunākie vācu modeļi kā [[Panzerkampfwagen III|Panzer III]] un [[Panzerkampfwagen IV|Panzer IV]] dižojās ar biezākām bruņām un labākiem lielgabaliem, tiem joprojām nebija izredžu un ne tuvu nestāvēja klāt modernajiem padomju T-34 un smagajiem ''KV'' tipa tankiem — T-34 bruņas bija 45&nbsp;mm biezas, kamēr ''KV'' tipa tankiem tās bija līdz pat 90&nbsp;mm biezas (iepretim vācu 20 līdz 30&nbsp;mm), kur šajā gadījumā pat lielākajai daļai vācu artilērijas nebija pa spēkam cauršaut šādu padomju tanku bruņojumu.<ref name=":17" />

[[Attēls:RIAN archive 303890 A battery of Katyusha during the 1941-1945 Great Patriotic War.jpg|thumb|300px|Ne tikai ''katjušu'' raķešu zalvju raidītie šaviņi, bet arī tās izraisītā skaņa atstāja biedējošu sajūtu gandrīz ikvienam Ass valstu karavīram Austrumu frontē. (''Katjušu'' raķešu zalves Staļingradas kaujas laikā, 1942. gada oktobris)]]
Pazīstamais vācu autors [[Pauls Karells]] (''Paul Carell'') uzsver, ka galvenais iemesls, kādēļ sākotnēji [[Trešais reihs|Vācijas]] tanku bruņojums tik ļoti atpalika no padomju ražojumiem, bija vācu [[abvērs|slepenā dienesta]] pasīvās rīcības dēļ. Karells norāda, ka pirms operācijas "Barbarosa" sākuma vācu slepenais dienests Padomju Savienības teritorijā bija kopumā visai vājš — tas par padomju militārajiem jautājumiem nav zinājis gandrīz neko, kamēr krievi par vāciešiem ir zinājuši praktiski visu.<ref name=":18">Karells, P. ''Barbarossa: Karagājiens pret Krieviju''. Gramatu Draugs, 1965. 62. lpp.</ref> Krievi pazina vācu ieročus, vācu garnizonus, vācu apmācību laukumus un vācu bruņošanās rūpniecību. Krievi sīki pārzināja vācu tanku produkciju, kā arī tiem bija skaidri priekšstati par uzbrūkošo vācu divīziju skaitu.<ref name=":18" /> Turpretim vācieši kara sākumā lēsa padomju pieejamo [[divīzija|divīziju]] skaitu uz 200, kur jau pirmo sešu nedēļu laikā nācās konstatēt, ka to bija vismaz 360.<ref name=":18" /><ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 42. lpp.</ref> Bez tam vāciešiem nebija nekādas jausmas par jaunākajiem padomju tankiem — [[T-34]] un ''KV'', kā arī raķešu zalvēm, t.s. "''katjušām''", ko vācieši vēlāk iesauca par "Staļina ērģelēm".<ref name=":18" /><ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 50. lpp.</ref> Karells atzīmē, ka, iespējams, liktenīgu lomu šajā padomju spēku nepietiekamajā novērtējumā spēlēja [[Ziemas karš]], kurā mazākā un relatīvi vājākā [[Somija]] spēja pietiekoši ilgi pretoties [[Padomju Savienība]]s pārspēkam. Tāpat Karells uzsver, ka vēl šodien atrodas pietiekami daudz ļaužu, kas apgalvo, ka Staļins karā pret [[somi]]em tīši lietojis vecus ieročus un iesaistījis vienīgi vājus spēkus, lai tādējādi maldinātu pasauli. Katrā ziņā padomju virspavēlniecība karā pret Somiju nelietoja T-34 un smagos ''KV'' tipa tankus, kaut tie tika ražoti netālu no Somijas robežas.<ref name=":19">Karells, P. ''Barbarossa: Karagājiens pret Krieviju''. Gramatu Draugs, 1965. 63. lpp.</ref> Ne velti šajā sakarā somu maršals [[Karls Gustavs Mannerheims]] savos memuāros vēlāk pieminēja, ka [[Ādolfs Hitlers|Hitlers]] 1942. gadā viņam esot atzinies, cik liels ir bijis viņa pārsteigums par [[krievi|krievu]] bruņošanās potenciālu. Hitlers esot atzinis, ka, ja viņam kāds kara sākumā būtu sacījis, ka krievi var iesaistīt kaujās 35 000 kaujas mašīnu, viņš tam būtu pilnīgi neticējis, taču, sākoties karam ar Padomju Savienību, krievi patiesi ražoja tankus un cita veida bruņmašīnas neiedomājamos apjomos.<ref name=":19" />

[[Attēls:Il2 2 ns37 machine cannon moscow march 1943.jpg|thumb|300px|left|Padomju konstruētā ''Il—2'' jeb ''Ilyushin Il-2'' kaujas lidmašīna, 1943. gads.]]
Tomēr skaitliski lielajam un apbruņotajam padomju tanku potenciālam bija arī savas vājās vietas — T-34 vidējā tipa tankiem bieži vien trūka tēmēšanas precizitātes, kur 1941. gada vasarā tikai nedaudziem krievu komandieriem bija pieklājīgi binokļi, ar kuriem precīzāk varēja noteikt trāpījumus tālākā distancē.<ref name=":20" /> Turklāt viens no izteiktākajiem mīnusiem bija radiosakaru ierīču trūkums padomju tankos, kas neļāva pēc iespējas efektīvāk koordinēt uzbrukumus kaujas laukā.<ref name=":20" /> Taču pats lielākais trūkums, kā to vēlāk konstatēja arī padomju virspavēlniecība, bija vājā taktika.<ref name=":20" /> Ne velti viens no slavenākajiem vācu tanku komandieriem un motorizēto vienību taktikas izveidotājiem [[Otrais pasaules karš|Otrajā pasaules karā]] — [[ģenerālis]] [[Heincs Guderians]] — savulaik atzīmēja, ka padomju tankisti bija nepietiekami apmācīti, kur uzbrukuma laikā viņiem trūka izpratnes par taktiku un iniciatīvām.<ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 37. lpp.</ref> Padomju tanku vienības vai nu cīnījās līdz beidzamam, neizkustoties no vietas, vai arī pēdējā mirklī vienkārši metās bēgt — "krievu tanki gluži kā bruņurupuči izrāpoja no savām pozīcijām un, metot līkločus, mēģināja bēgt", rakstīja kāds novērotājs vācu—padomju kara laikā.<ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 77. lpp.</ref>

Visbeidzot aviācijas ziņā (vismaz 1941. gadā) spēku samērs lielākoties bija par labu [[Trešais reihs|Vācijas]] pusē, kur, lai gan padomju gaisa spēki ar savām teju 20 000 kaujas lidmašīnām skaitījās lielākā aviācija pasaulē,<ref name=":24">Glantz, D. M. Barbarossa Derailed: The Battle for Smolensk, 10 July — 10 September, 1941. Vol. 1. Solihull: Helion & Company Limited, 2010. P. 28.</ref> teju 80% no tās lidmašīnām aizvien vēl bija novecojušas, kurām pietrūka vissvarīgākais no visām vērtībām — ātruma.<ref name=":23" /> Iemesls šāda veida tehnoloģiskajai paritātei bija [[Josifs Staļins|Staļina]] [[1930. gadi|trīsdesmito]] gadu tīrīšanas, kuras bija skārušas ne tikai vadošās militārpersonas, bet arī daudzus vadošos padomju aviorūpniecības inženierus, kas tādējādi bija iedragājusi PSRS vadošo lomu [[Aeroinženierija|aeronautikā]].<ref name=":24" /> Būtībā 1941. gada vasarā no padomju lidmašīnām tikai divu veidu [[iznīcinātājs|iznīcinātājus]] — ''Jak—1'' un ''LaGG—3'' — varēja uzskatīt par moderniem, tomēr vācu ''Me 110'' bija krietni pārākas.<ref name=":23" /> Tādi jaunākie padomju iznīcinātāju modeļi kā ''MiG—3'' ([[krievu valoda|krievu]]: ''Микоян и Гуревич МиГ-3'') un ''[[Il-2]]'' jeb ''Ilyushin Il-2'' ([[krievu valoda|krievu]]: ''Илью́шин Ил-2''), kas atsevišķos parametros bija pat pārākas nekā vācu līdzgaitnieces, vēl tikai atradās savas attīstības pašā sākumposmā, tādējādi nodrošinot vācu gaisa spēkiem teju vai neierobežotu pārsvaru padomju gaisa telpā.<ref name=":24" /> Turklāt, sākoties vācu iebrukumam, vairākiem padomju pilotiem bija tikai pāris stundu liela lidošanas pieredze,<ref name=":24" /> kur paralēli vēl tam tikai 15% no visiem pilotiem bija apmācīti lidojumiem nakts apstākļos.<ref name=":23" />

== Kaujas kārtība ==
{| class="wikitable" style="font-size:95%; width:70%"
|+'''Kaujas kārtība 1941. gada 22. jūnijā'''<ref>Glantz, D. M. ''Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941''. Charleston, SC: Tempus Publishing, 2001. pp. 245-250.</ref>
|-
! scope="col" | Ass valstu spēki
! scope="col" | Padomju spēki
|-
| valign="top" |
'''Ziemeļeiropas kontingents'''
* [[Armija "Norvēģija" (Vērmahts)|Armija "Norvēģija"]]
* [[Somijas bruņotie spēki]]
** [[Karēlijas armija (Somija)|Karēlijas armija]]

'''[[Armiju grupa "Ziemeļi"]]'''
* [[18. armija (Vērmahts)|18. armija]]
* [[4. tanku armija (Vērmahts)|4. tanku armija]]
* [[16. armija (Vērmahts)|16. armija]]
* [[1. gaisa flote (Vērmahts)|1. gaisa flote]]

'''[[Armiju grupa "Centrs"]]'''
* [[3. tanku armija (Vērmahts)|3. tanku armija]]
* [[9. armija (Vērmahts)|9. armija]]
* [[4. armija (Vērmahts)|4. armija]]
* [[2. tanku armija (Vērmahts)|2. tanku armija]]
* [[2. gaisa flote (Vērmahts)|2. gaisa flote]]
* [[2. armija (Vērmahts)|2. armija]] (rezervē)

'''[[Armiju grupa "Dienvidi"]]'''
* [[6. armija (Vērmahts)|6. armija]]
* [[1. tanku armija (Vērmahts)|1. tanku armija]]
* [[17. armija (Vērmahts)|17. armija]]
** [[Slovāku korpuss Krievijā (Otrais pasaules karš)|Slovāku korpuss]]
** [[Karaliskais ungāru korpuss Krievijā (Otrais pasaules karš)|Ungāru korpuss]]
* [[11. armija (Vērmahts)|11. armija]]
** [[Itāļu korpuss Krievijā (Otrais pasaules karš)|Itāļu korpuss]]
* [[Rumāņu 3. armija (Otrais pasaules karš)|Rumāņu 3. armija]]
* [[Rumāņu 4. armija (Otrais pasaules karš)|Rumāņu 4. armija]]
* [[4. gaisa flote (Vērmahts)|4. gaisa flote]]
| width="50%" |
'''[[Ziemeļu fronte (PSRS)|Ziemeļu fronte]]'''
* [[7.armija (PSRS)|7. armija]]
* [[14.armija (PSRS)|14. armija]]
* [[23.armija (PSRS)|23. armija]]
** [[10. mehanizētais korpuss (PSRS)|10. mehanizētais korpuss]]
* [[1. mehanizētais korpuss (PSRS)|1. mehanizētais korpuss]]
* [[Ziemeļu gaisa flote (PSRS)|Ziemeļu gaisa flote]]

'''[[Ziemeļrietumu fronte (PSRS)|Ziemeļrietumu fronte]]'''
* [[27.armija (PSRS)|27. armija]]
* [[8.armija (PSRS)|8. armija]]
** [[12. mehanizētais korpuss (PSRS)|12. mehanizētais korpuss]]
* [[11.armija (PSRS)|11. armija]]
** [[3. mehanizētais korpuss (PSRS)|3. mehanizētais korpuss]]
* [[Baltijas gaisa flote (PSRS)|Baltijas gaisa flote]]

'''[[Rietumu fronte (PSRS)|Rietumu fronte]]'''
* [[3.armija (PSRS)|3. armija]]
** [[11. mehanizētais korpuss (PSRS)|11. mehanizētais korpuss]]
* [[10.armija (PSRS)|10. armija]]
** [[6. mehanizētais korpuss (PSRS)|6. mehanizētais korpuss]]
** [[13. mehanizētais korpuss (PSRS)|13. mehanizētais korpuss]]
* [[4.armija (PSRS)|4. armija]]
** [[14. mehanizētais korpuss (PSRS)|14. mehanizētais korpuss]]
* [[13.armija (PSRS)|13. armija]]
* [[17. mehanizētais korpuss (PSRS)|17. mehanizētais korpuss]]
* [[20. mehanizētais korpuss (PSRS)|20. mehanizētais korpuss]]
* u.c.

'''[[Dienvidrietumu fronte (PSRS)|Dienvidrietumu fronte]]'''
* [[5.armija (PSRS)|5. armija]]
** [[9. mehanizētais korpuss (PSRS)|9. mehanizētais korpuss]]
** [[22. mehanizētais korpuss (PSRS)|22. mehanizētais korpuss]]
* [[6.armija (PSRS)|6. armija]]
** [[4. mehanizētais korpuss (PSRS)|4. mehanizētais korpuss]]
** [[15. mehanizētais korpuss (PSRS)|15. mehanizētais korpuss]]
* [[26.armija (PSRS)|26. armija]]
** [[8. mehanizētais korpuss (PSRS)|8. mehanizētais korpuss]]
* [[12.armija (PSRS)|12. armija]]
** [[16. mehanizētais korpuss (PSRS)|16. mehanizētais korpuss]]
* [[Kijivas gaisa flote (PSRS)|Kijivas gaisa flote]]
* u.c.

'''[[Dienvidu fronte (PSRS)|Dienvidu fronte]]'''
* [[9.armija (PSRS)|9. armija]]
** [[2. mehanizētais korpuss (PSRS)|2. mehanizētais korpuss]]
** [[18. mehanizētais korpuss (PSRS)|18. mehanizētais korpuss]]
* [[18.armija (PSRS)|18. armija]]
* [[Odesas gaisa flote (PSRS)|Odesas gaisa flote]]

----
'''Rezerves armijas (otrais stratēģiskais ešelons)'''
* [[16.armija (PSRS)|16. armija]]
** [[5. mehanizētais korpuss (PSRS)|5. mehanizētais korpuss]]
* [[19.armija (PSRS)|19. armija]]
** [[26. mehanizētais korpuss (PSRS)|26. mehanizētais korpuss]]
* [[20.armija (PSRS)|20. armija]]
** [[7. mehanizētais korpuss (PSRS)|7. mehanizētais korpuss]]
* [[21.armija (PSRS)|21. armija]]
** [[25. mehanizētais korpuss (PSRS)|25. mehanizētais korpuss]]
* [[22.armija (PSRS)|22. armija]]
* [[24.armija (PSRS)|25. armija]]
* u.c.
|}

== Norise ==
<blockquote class="toccolours" style="text-align:left; width:30%; float:right; padding: 10px 15px 10px 15px; display:table;">{{quote|Kad sāksies [operācija] "Barbarosa", [visa] pasaule aizturēs elpu!<ref name=":26"/>|Ādolfs Hitlers}}</blockquote>

Savā testamentā [[Ādolfs Hitlers|Hitlers]] vairākkārt bija uzsvēris, ka, gaidot vācu nosprausto uzbrukumu [[Padomju Savienība]]i, viņu personīgi visvairāk biedēja iespējamība, ka [[Josifs Staļins|Staļins]] varētu pēkšņi un negaidīti uzsākt uzbrukumu pirmais.<ref>Genoud, F. (ed.). ''Political Testament of Adolf Hitler''. pp. 27, 48.</ref> Galu galā, pēc Hitlera domām, karš starp [[Trešais reihs|Vāciju]] un Padomju Savienību bija neizbēgams, līdz ar to [[nacionālsociālisms|nacistu]] skatījumā alianse ar Padomju Savienību bija izdevīga tikai līdz noteiktam laika posmam, kā rezultātā bija svarīgi uzsākt uzbrukumu pirmajiem, lai tādējādi iegūtu stratēģisko iniciatīvu un izvērstu karadarbību ienaidnieka teritorijā.<ref>Genoud, F. (ed.). ''Political Testament of Adolf Hitler''. pp. 26-27.</ref>

Lai gan Staļins bija aizliedzis savam [[Sarkanā armija|karaspēkam]] uz padomju—vācu robežas veikt provokatīvas darbības, lai tādējādi neizprovocētu Hitleru uz priekšlaicīgu kara pieteikumu, lielākā problēma, ar ko [[1941. gads|1941.]] gada [[22. jūnijs|22. jūnija]] rītausmā nācās saskarties Sarkanās armijas karavīriem bija tas, kā atšķirt negaidītu vācu "provokāciju" no reālas karadarbības.<ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 21., 24. lpp.</ref> Iepriekšējo astoņu mēnešu laikā [[Kremlis]] bija saņēmis vairāk kā astoņdesmit brīdinājumus par to, ka Vācija gatavojās uzbrukt Padomju Savienībai.<ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 19. lpp.</ref> Taču Staļins līdz pat vācu [[invāzija]]s brīdim atteicās atzīt uzbrukuma iespējamību, uzskatot, ka Hitlers nekad neuzsāktu karu divās frontēs, iekams [[Lielbritānija]] netiktu sakauta. Šī iemesla dēļ ikreiz, kad Staļins saņēma kārtējo brīdinājumu par gaidāmo vācu uzbrukumu, tā tika klasificēta kā [[dezinformācija]]. Britu autors [[Antonijs Bīvors]] norāda, ka Staļins jutās pārliecināts, ka vairums saņemto brīdinājumu bija nekas vairāk kā "''anglijskaja provakacija''", kas ietilpa Padomju Savienības niknā ienaidnieka [[Vinstons Čērčils|Vinstona Čērčila]] plānā izraisīt karu starp Krieviju un Vāciju.<ref name=":25" /> Līdz ar to par spīti tam, ka virknē padomju robežapsardzes ziņojumu tika minēts tas, ka mežos turpat aiz robežas tiek iesildīti vācu tanku motori, ka vācu sapieri būvē tiltus pār upēm un novāc dzeloņstiepļu aizsprostus, Staļins joprojām nespēja pieņemt domu, ka notikumi vairs nepakļāvās viņa kontrolei. Ne velti toreizējais Vācijas [[propaganda]]s ministrs [[Jozefs Gebelss]] visai pamatoti padomju diktatoru salīdzināja ar trusīti, kuru bija nohipnotizējusi čūska.<ref name=":25" />

[[Attēls:22june1941.jpg|200px|left|thumb|Vācu karavīri šķērso Padomju Savienības robežu. (1941. gada 22. jūnijs)]]
Tikmēr simtiem tūkstošu [[Ass valstis|Ass valstu]] karavīru, kas slēpās [[Austrumprūsija]]s un okupētās [[Polija]]s klusajās birzīs, bija saņēmuši pavēli nelietot radiosakarus.<ref name=":26"/> [[Artilērija]]s [[pulks (armija)|pulki]], aizbildinoties ar manevriem, ieradušies austrumu pierobežā jau vairākas nedēļas iepriekš bija labi sagatavojušies savam uzdevumam.<ref name=":26" /> Austrumprūsijā artilēristi, ģērbušies vecās, no vietējiem iedzīvotājiem aizlienētās drēbēs, ar pajūgiem bija aizveduši šāviņu rezerves uz iepriekš izraudzītām uguns pozīcijām un tur tās labi nomaskējuši.<ref name=":26" /> Tomēr, satumstot naktij, tika dota pavēle, un [[vērmahts|vācu armijai]] vairs nepalika nekādu šaubu.<ref name=":26" /> No lielgabaliem tika novākta kamuflāža, vai arī tie tika izvilkti no paslēptuvēm šķūņos.<ref name=":26" /> Pēc tam tie tika nogādāti uz pozīcijām, izmantojot zirgus, riteņkāpurķēžu mašīnas vai artilērijas vilcējus ar aptumšotiem starmešiem.<ref name=":26" /> Artilērijas virsnieki kopā ar kājniekiem devās uz priekšu, kur līdz padomju robežsargu priekšposteņiem atlika vien pārsimt metru.<ref name=":26" /> Lai gan daudzi vācu karavīri baidījās doties pār robežu uz nezināmo zemi, par kuru bija dzirdējuši tikai šausmu stāstus, vairums no viņiem paļāvās uz virsnieku sacīto, ka par ziemas mītnēm nebūs jāuztraucas, jo karš ar Krieviju turpināsies tikai četras nedēļas.<ref name=":6"/>

Visbeidzot 22. jūnija rītausmā — pulksten 3.15 pēc Vācijas laika — uz padomju—vācu robežas sākās pirmās artilērijas apšaudes,<ref name=":29">Glantz, D. M. ''Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941''. Charleston, SC: Tempus Publishing, 2001. P. 35.</ref><ref>Stahel, D. ''Operation Barbarossa and Germany's Defeat in the East''. Cambridge: Cambridge University Press, 2009. P. 153.</ref><ref name=":27">Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 31. lpp.</ref> kur atsevišķos frontes sektoros vācu artilērijas radītā kanonāde turpinājās veselas trīs stundas no vietas.<ref>Kirchubel, R. ''Hitler's Panzer Armies on the Eastern Front''. Barnsley: Pen & Sword, 2009. P. 132.</ref> Vairāk kā 3 miljoni vācu karavīru kopā ar [[Fašisms|fašistiskās]] [[Ass valstis|ass valstu]] armijām, kopskaitā ap 4 miljoniem vīru — iedalīti trijās [[armiju grupa|armiju grupās]] — no [[Somija]]s līdz [[Melnā jūra|Melnajai jūrai]] uzsāka ilgi gaidīto uzbrukumu Padomju Savienībai.<ref name=":26"/> Tilti pār upēm tika sagrābti pirms [[PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts|NKVD]] robežsargi paguva reaģēt.<ref name=":29" /><ref name=":27" /> Robežsargu ģimenes, kas dzīvoja pie robežposteņiem, gāja bojā kopā ar viņiem.<ref name=":27" /> Dažos gadījumos jau iepriekš bija veikti slepeni reidi, lai aizvāktu [[mīna]]s.<ref name=":27" /> Turklāt, sākoties uzbrukumam, vācu diversantu grupas jau darbojās krievu robežas aizmugurē, atvienojot telefona līnijas.<ref name=":29" /><ref name=":27" /> Kad vācu kājnieku vienības tajā 22. jūnija rītausmā ieraudzīja austrumos svīstam gaismu, to priekšpulki jau kāpa laivās, lai forsētu ūdens šķēršļus.<ref name=":28" /> Daudzi kājnieku pulki, mērodami pēdējos pārsimt metrus līdz savai starta līnijai, dzirdēja, kā no aizmugures jau tuvojas ''[[Luftwaffe]]'' [[bumbvedējs|bumbvedēju]] un [[iznīcinātājs|iznīcinātāju]] vienības, lai dotu pirmo gaisa triecienu ienaidnieka pozīcijām.<ref name=":28" /> Līdz ar to vairāk par visu Hitlers varēja būt apmierināts, ka ir uzsācis visambiciozāko un pārdrošāko militāro kampaņu cilvēces vēsturē, kuru labprātāk pats mēdza dēvēt par savu ilgi gaidīto [[Eiropa]]s krusta karu pret [[boļševisms|boļševismu]].<ref name="Bīvors, A. 2005"/>

=== Pirmā fāze (22. jūnijs—10. jūlijs) ===
==== Pirmās gaisa kaujas ====
[[Attēls:Stalin's Bunker 0009.JPG|thumb|1942. gadā, gatavojoties atkāpties no Maskavas, uzbūvētais slepenais Staļina bunkurs [[Kuibiševa]]s pazemē.]]  
Sākoties operācijai "Barbarosa", tieši [[Luftwaffe|Vācijas gaisa spēki]] bija tie, kas deva pirmo postošo triecienu padomju militārajiem objektiem visā [[Otrā pasaules kara Austrumu fronte|Austrumu fronte]]s garumā, kur jau pulksten 3.15 uzreiz pēc vācu iebrukuma Padomju Savienībā [[Melnā jūra|Melnās jūras]] [[flote]]s virspavēlniecība ziņoja [[Kremlis|Kremlim]] par vācu uzlidojumiem [[Sevastopole]]s jūras karabāzei.<ref>Bīvors, A. ''Staļingrada''. Rīga: Atēna, 2005. 24. lpp.</ref> Tāpat 4.00 no rīta vācu kara aviācija sāka uzlidojumus [[Ventspils|Ventspilij]] un [[Liepāja]]i, kur paralēli uzbrukumiem ostu karabāzēm tika bombardēti arī padomju gaisa spēku [[aerodroms|aerodromi]], štābi, karaspēka koncentrācijas vietas un dzelzceļa mezgli.<ref>Bleiere, D. u.c. ''Latvijas vēsture: 20. gadsimts''. Rīga: Jumava, 2005. 238. lpp.</ref> Tomēr galvenais ''[[Luftwaffe]]'' trieciens tika vērsts pret [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] aviācijas pulkiem.<ref name=":28" /> Tā, piemēram, preventīvos uzlidojumos pirmo deviņu stundu laikā pirmais ''Luftwaffe'' uzbrukuma vilnis, kas sastāvēja no 500 bumbvedējiem, 270 pikējošajiem bumbvedējiem un 480 iznīcinātājiem, deva triecienu veseliem 66 padomju aviācijas koncentrācijas punktiem jeb lidlaukiem, kur jau līdz pirmās dienas beigām visas frontes garumā Vācijas gaisa spēkiem bija izdevies iznīcināt vairāk kā 1200 padomju lidmašīnu, no kurām lielākā daļa pat nebija paspējušas pacelties gaisā.<ref name=":28" /><ref name=":29" /><ref>Williamson, M., Millett, A. R. ''A War to be Won: Fighting the Second World War''. Cambridge, MA: Harvard University Press, 2001. pp. 120-121.</ref> Vācu ''Messerschmitt'' piloti gandrīz vai neticēja savām acīm, kad, riņķodami pār padomju lidlaukiem, kurus acumirklī pazina pēc izlūkošanas fotogrāfijām, ieraudzīja simtiem ienaidnieka lidmašīnu, akurāti sarindotu gar skrejceļiem.<ref name=":28" /> Arī tās, kurām izdevās pacelties gaisā vai kuras ieradās no lidlaukiem tālāk austrumos, bija salīdzinoši viegls mērķis vācu pieredzējušajiem pilotiem.<ref name=":28" /> Turklāt kā norāda britu vēsturnieks [[Antonijs Bīvors]], šīs gaisa kaujas pret nepieredzējušajiem padomju pilotiem kāds vācu gaisa spēku [[ģenerālis]] esot pat nosaucis par "bērnu slepkavošanu".<ref name=":28" />

Pateicoties vācu zibenīgajam uzbrukumam, arī turpmākajās dienās ''Luftwaffe'' turpināja gūt vērāņemamus panākumus Padomju Savienības gaisa telpā, kur laika posmā starp 23. un 26. jūniju viens no vācu gaisa spēku [[ģenerālfeldmaršaliem]], [[Erhards Milhs]] ''(Erhard Milch)'', atzīmēja, ka papildus jau pirmajā dienā iznīcinātajām 1200 lidmašīnām vācu pilotiem bija izdevies notriekt vēl teju 2000 pretinieka lidmašīnu, kā rezultātā jau praktiski pirmajās karadarbības dienās vāciešiem bija izdevies izveidot un nostiprināt absolūtu gaisa pārsvaru Padomju Savienības teritorijā.<ref>Williamson, M., Millett, A. R. ''A War to be Won: Fighting the Second World War''. Cambridge, MA: Harvard University Press, 2001. P. 121.</ref> Ne velti toreizējais vācu ģenerālštāba priekšnieks [[Francs Halders]] ''(Franz Halder)'' lakoniski savā dienasgrāmatā atzīmēja, ka militārie panākumi, kas tika īstenoti jau karadarbības pirmajā dienā, lika secināt, ka "visā frontes līnijas garumā pretiniekam acīmredzami ir sagādāts taktiskais pārsteigums".<ref>Williamson, M., Millett, A. R. ''A War to be Won: Fighting the Second World War''. Cambridge, MA: Harvard University Press, 2001. P. 120.</ref><ref>Pļešakovs, K. ''Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā — nezināmās lappuses''. Rīga: Atēna, 2006. 117. lpp.</ref>

== Sekas ==
Neveiksmīgais "Barbarosas" noslēgums noveda pie tā, ka Vācija tika ierauta ilgstošā un nogurdinošā karadarbībā pret resursiem bagātāko Padomju Savienību, kurai viennozīmīgi šāds kara scenārijs bija daudz izdevīgāks nekā ar resursiem ierobežotajai Vācijai. Līdz ar to karadarbība starp abām [[totalitārisms|totalitārajām]] lielvalstīm turpinājās līdz pat [[1945. gads|1945.]] gada [[maijs|maijam]], kuras laikā tika piedzīvotas vienas no lielākajām un asiņainākajām kaujām cilvēces vēsturē. Bez tam pieaugošās brutalitātes dēļ konflikts ieguva arī [[totāls karš|iznīcības kara]] raksturu.

== Skatīt arī ==
* [[Otrā pasaules kara Austrumu fronte]]
* [[Operācija "Blau"]]

== Piezīmes ==
{{atsauces|group=P}}

== Atsauces ==
{{Atsauces|2}}

== Ārējās saites ==
{{Commons category|Operation Barbarossa|"Barbarosas" plāns}}
* [https://web.archive.org/web/20110615013114/http://vesture.sauc.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=47&Itemid=1 Plāns „Barbarosa”]

{{Vēsture-aizmetnis}}
{{militārisms-aizmetnis}}

{{autoritatīvā vadība}}

[[Kategorija:Otrais pasaules karš]]
[[Kategorija:Operācijas Otrajā pasaules karā]]
[[Kategorija:1941. gads]]