Barbarosa (plāns)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Operācija "Barbarosa"
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes
Vācu motorizētā kara tehnika July 21, 1941.jpg
Vācu motorizētā kara tehnika 1941. gada jūlijā
Datums 1941. gada 22. jūnijs1941. gada 5. decembris
Vieta Austrumeiropa un Ziemeļeiropa
Iznākums Vācu taktiskā uzvara
Karotāji
Karogs: Trešais reihs Trešais reihs
Karogs: Rumānija Rumānija
Karogs: Itālija Itālija
Karogs: Ungārija Ungārija
Karogs: Slovākija Slovākija
Karogs: Somija Somija
Karogs: Padomju Savienība Padomju Savienība
Komandieri
Valsts karogs: Trešais reihs Ādolfs Hitlers
Valsts karogs: Trešais reihs Valters fon Brauhičs
Valsts karogs: Trešais reihs Francs Halders
Valsts karogs: Trešais reihs Vilhelms fon Lēbs
Valsts karogs: Trešais reihs Fedors fon Boks
Valsts karogs: Trešais reihs Gerds fon Rundštets
Valsts karogs: Rumānija Jons Antonesku
Valsts karogs: Somija Karls Gustavs Mannerheims
Valsts karogs: Padomju Savienība Josifs Staļins
Valsts karogs: Padomju Savienība Georgijs Žukovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Aleksandrs Vasiļevskis
Valsts karogs: Padomju Savienība Semjons Budjonnijs
Valsts karogs: Padomju Savienība Kliments Vorošilovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Semjons Timošenko
Valsts karogs: Padomju Savienība Markians Popovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Fedors Kuzņecovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Dimitrijs Pavlovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Ivans Tjuļenevs
Valsts karogs: Padomju Savienība Mihails Kirponoss
Vienības
Ass valstu armijas
Valsts karogs: Trešais reihs Armiju grupa "Ziemeļi"
16. armija
18. armija
4. tanku armija
Valsts karogs: Trešais reihs Armiju grupa "Centrs"
4. armija
9. armija
2. tanku armija
3. tanku armija
2. armija
Valsts karogs: Trešais reihs Armiju grupa "Dienvidi"
6. armija
11. armija
17. armija
1. tanku armija
Valsts karogs: Trešais reihs Armija "Norvēģija"
Valsts karogs: Somija Somu armija
Padomju armijas
Valsts karogs: Padomju Savienība Ziemeļu fronte
7. armija
8. armija
48. armija
52. armija
54. armija
55. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Ziemeļrietumu fronte
11. armija
27. armija
34. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Rietumu fronte
3. armija
10. armija
13. armija
16. armija
19. armija
20. armija
22. armija
24. armija
28. armija
34. armija
40. armija
50. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Dienvidrietumu fronte
5. armija
6. armija
12. armija
21. armija
26. armija
37. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Dienvidu fronte
9. armija
18. armija
Spēki
Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais)
4 miljoni (personāls)[1]
3350 tanki[2]
2770 kaujas lidmašīnas[2]
7200 lielgabali[2]
Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais)
2,6–2,9 miljoni (personāls)
11 000 tanki
7000–9000 kaujas lidmašīnas
Zaudējumi
Kopējie zaudējumi:
800 000+
Kopējie zaudējumi:
4 000 000+

"Barbarosas" plāns jeb operācija "Barbarosa" (vācu: Unternehmen Barbarossa) bija nacistiskās Vācijas stratēģiskais uzbrukuma plāns Padomju Savienībai Otrā pasaules kara laikā, kas tika sākts 1941. gada 22. jūnijā.[3][4] Lai iekarotu PSRS, Hitlers uz padomju–vācu robežas bija spiests sakoncentrēt teju 4 miljonus Ass valstu karavīrus 2900 km[P 1] garā frontes līnijā, kas tādējādi operāciju "Barbarosu" padarīja par visapjomīgāko invāziju cilvēces militārajā vēsturē.[5][6] Tās galīgais mērķis bija ne ilgāk kā pāris mēnešu laikā iekarot Padomju Savienības rietumu teritorijas un izveidot aizsardzības līniju pret PSRS Āzijas daļu, kas stieptos no Arhangeļskas līdz Volgas upei un tālāk gar to līdz Astrahaņai ("Arhangeļskas–Astrahaņas līnija").[7][8] Līdz ar to pēc šāda scenārija īstenošanas Vācijas gaisa spēki būtu spējīgi iznīcināt pēdējo rūpniecisko apvidu, kas Padomju Savienībai būtu palicis Urālu reģionā, tādējādi nostiprinot Vācijas dominējošo lomu kontinentālajā Eiropā.[8]

Operācija "Barbarosa" kalpoja par sākumpunktu vērienīgākajam militārajam konfliktam cilvēces vēsturē — padomju–vācu karam,[9] kas citos nosaukumos ir pazīstams arī kā Lielais Tēvijas karš (krievu: Великая Отечественная война), Krievijas kampaņa (vācu: die Rußlandfeldzug), Austrumu kampaņa (vācu: Ostfeldzug) jeb vienkārši par Austrumu fronti (vācu: die Ostfront).[10] Lai iznīcinātu boļševismu un komunistisko ideoloģiju, Hitlers un viņa nacionālsociālistiskā kustība šo karagājienu pielīdzināja sava veida "krusta karam", kas tika vērsts uz to, lai pasargātu Eiropu no barbariskās un aziātiskās Padomju Savienības.[11] Šī iemesla dēļ "Barbarosas" plāns tika nosaukts par godu kādreizējam Svētās Romas imperatoram Frīdriham I Barbarosam, kurš 1189. gadā uzņēmās vadīt krusta karagājienu pret musulmaņiem Jeruzalemē.[12]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orientācija uz Austrumiem jeb Austrumu politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēs [nacionālsociālisti] vēlamies apturēt mūžīgo ģermāņu tiekšanos uz Eiropas dienvidiem un rietumiem un norādīt uz teritorijām, kas ir izvietotas [Eiropas] austrumos.[13]

Ādolfs Hitlers

Jau savā autobiogrāfijā "Mana cīņa" (vācu: Mein Kampf), kas tika publicēta 1925. gadā, Ādolfs Hitlers bija uzsvēris, ka uzbruks Padomju Savienībai, lai nodrošinātu vācu tautu ar tai nepieciešamo "dzīves telpu" (vācu: Lebensraum), kas tādējādi dotu visus vajadzīgos resursus lai tā kļūtu pašpietiekama un varētu izdzīvot.[14] Hitlera skatījumā bija svarīgi, ka nacionālsociālistiskā kustība par savu ārpolitikas galveno uzdevumu izvirza nosacījumu noteikt veselīgu, dabisku un dzīvotspējīgu proporciju starp Vācijas iedzīvotāju skaitu un tā pieauguma tempu, no vienas puses, un tās teritoriālo lielumu un kvalitāti, no otras puses.[15] Vārdu sakot, Hitlers norādīja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai bija nepieciešama pietiekoši liela teritorija.[15] Šī iemesla deļ Hitlera acīs Vācija (vismaz Veimāras republikas posmā) ne būt neatgādināja pasaules lielvalsti, jo tās teritorija bija vairāk kā desmit reizes mazāka nekā Padomju Savienībai, ASV, Ķīnai, kā arī (ja pieskaita tās koloniālos īpašumus) mazāka par Lielbritānijas un Francijas pārraugāmo teritoriju.[16] Līdz ar to nav brīnums, ka par Hitlera ārpolitikas galvenajiem mērķiem kļuva jaunu zemju iegūšana austrumu virzienā.

Turklāt savā autobiogrāfijā Hitlers arī norādīja, ka jaunu zemju iekarošana visticamāk izsauktu arī jaunu pasaules karu starp Vāciju un tās nesenajiem ienaidniekiem, līdz ar to Hitlera skatījumā bija loģiski, ja Vācija savu militāro eksapnsiju vērstu visas Austrumeiropas virzienā, nevis karotu par tām teritorijām, kas tika zaudētas Pirmā pasaules kara rezultātā — gluži vienkārši neizbēgamo upuru dēļ nacionālsociālistiskajai kustībai bija jāizvirza patiešām cienīgi mērķi.[17] Pie tam Hitlers lika noprast, ka Vācija atšķirībā no Lielbritānijas un Francijas nekāroja pēc koloniālajiem iekarojumiem. Hitlera skatījumā Vācijai bija vajadzīgas tādas zemes, kuras tiešā veidā bija saskarsmē ar dzimtenes pamatteritoriju, jo vienīgi šādā gadījumā, pēc Hitlera domām, pārceļotāji varēja saglabāt ciešu saikni ar Vācijas pamatiedzīvotājiem. Šī iemesla dēļ, runājot par jaunu zemju iekarošanu Eiropā, Vācijai pirmām kārtām bija jādomā vienīgi par Padomju Savienību un tai pakļautajām nomalēm.[18]

Vācijas un Padomju Savienības sadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Molotova-Ribentropa pakta parakstīšana 1939. gada 23. augustā, Maskava, PSRS

Uzsākot Otro pasaules karu ar uzbrukumu Polijai un riskējot nonākt karadarbībā ar Franciju un Lielbritāniju, Hitleram sākotnēji bija jānodrošina sava aizmugure pret karu divās frontēs, līdz ar to 1939. gada 23. augustā Maskavā tika parakstīts Vācijas un Padomju Savienības sadarbības un neuzbrukšanas līgums, kas kļuva pazīstams kā Molotova-Ribentropa pakts. Šī iemesla dēļ līdz 1941. gada vasaras sākumam Vācijai ar Padomju Savienību bija samērā draudzīgas attiecības, un kopš kara sākuma, divdesmit divu mēnešu garumā, Kremlis bija izdarījis visu lai pieglaimotos Berlīnei. Tā, piemēram, tikai vēl pāris dienas pirms operācijas "Barbarosa" sākuma, Staļins uz Vācijas kara rūpnīcām bija aizgādājis deviņas tonnas stratēģisko izejvielu — varu, niķeli, alvu, molibdēnu un volframu.[19] Vācija no Padomju Savienības saņēma arī 1,4 miljonus tonnu labības, 1 miljonu tonnu kokmateriālu un 212 000 tonnu piegāžu no Japānas, kas tika nosūtītas pa Transsibīrijas dzelzceļu. Turklāt padomju propaganda bija inscenējusi ekstravagantas solidaritātes izpausmes ar nacistisko Vāciju, ka Staļins pat nosūtīja personīgu apsveikumu Hitleram sakarā ar viņa zibenīgajām uzvarām Eiropā.[20] Tomēr Hitlers apzinājās varbūtību, ka padomju labvēlība nebūs mūžīga, lai ar saviem neizsmeļamajiem dabas resursiem uzturētu Vācijas militāro apjomu. Tādējādi vieglāks variants, ko saskatīja Hitlers, bija iekarot Padomju Savienību, lai Vācija savā rīcībā iegūtu tās nepieciešamās izejvielas, kas tai nodrošinātu arī uzvaru visā karā.

Uzbrukuma iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lebensraum jeb dzīves telpas ideja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā viena no sākotnēji acīmredzamākajām koncepcijām, kas centās izskaidrot Hitlera lēmumu uzbrukt Padomju Savienībai, sevī ietvēra tā saukto "dzīves telpas" ideju, kas Vācijas iebrukumu galvenokārt interpretēja kā mēģinājumu iegūt arvien jaunas teritorijas Eiropas austrumos, lai tādējādi nodrošinātu vācu tautu ar visiem nepieciešamajiem izdzīvošanas resursiem. Vēsturnieki atzīst, ka jau 20. gs. divdesmito gadu vidū Hitleru bija pilnībā pārņēmusi ideja par dzīves telpas iekarošanu austrumos, kur par propagandisku pamatojumu noderēja vācu pārākuma jūtas pār slāviem, ko viņš apvienoja ar savu un vispārējo antisemītisma nostāju.[11] Hitlers ticēja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai bija arī vajadzīga pietiekami liela teritorija, ko lielā mērā noteiktu valsts militāri ģeogrāfiskie faktori. Jau 1925. gadā, savā izdotajā darbā "Mana cīņa", Hitlers izklāstīja savus nacionālos un ģeopolitiskos nolūkus attiecībā uz "dzīves telpas" ideju — vāciešiem reizi par visām reizēm bija jāpārstāj tiekties uz Eiropas dienvidiem un rietumiem, un vairāk jāpievērš uzmanība tām teritorijām, kas bija izvietotas Eiropas austrumdaļā.[16] Līdz ar to Vācija varēja domāt tikai un vienīgi par tām teritorijām, kas atradās Padomju Savienības sastāvā.[18] Ne velti nacisti uzsvēra, ja gadījumā viņi zaudētu karu pret PSRS, tad Vācija un visa Eiropa varētu krist par upuri jaunam mongoļu iebrukumam.[11] Šī iemesla dēļ, nacistu skatījumā, uzbrūkošās vācu karaspēka vienības tika uzlūkotas kā civilizācijas sargātājas no žīdu un boļševiku vadītajiem slāvu barbariem.[11]

Stratēģiskais strupceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģeopolitiskā situācija Eiropā 1941. gada jūnijā. Kartē ir redzams, ka Ass valstu militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām ir atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu rīcības.

Lai gan sākotnēji "dzīves telpas" ideja varētu šķist viena no pašsaprotamākajām koncepcijām, kādēļ Hitlers izvēlējas uzbrukt Padomju Savienībai, šai koncepcijai ir arī savi kritiķi, kā, piemēram, vācu autors Bernds Štegemans, kurš vispār apšauba jebkādu "dzīves telpas" ideju, norādot, ka Hitlers ir galvenokārt vadījies vienīgi no stratēģiskiem apsvērumiem.[21] Tā, piemēram, viena no populārākajām koncepcijām, ko 20. gs. sešdesmito gadu vidū izvirzīja pazīstamais vācu vēsturnieks Andreass Hilgrūbers, uzsvēra, ka uzbrukums ir bijis nepieciešams, lai Vācija varētu izlauzties no stratēģiskā strupceļa, kurā tā bija nonākusi 1940. gada vasarā. Proti, pēc Francijas ieņemšanas un britu karaspēka atkāpšanās no kontinentālās Eiropas, Lielbritānija palika nesakauta un atteicās pieņemt vācu miera piedāvājumus, līdz ar to militārā uzvara pār Franciju tai nenodrošināja nekādas priekšrocības. Šī iemesla dēļ Vācijas militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām lielākoties bija atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu — Lielbritānijas un Padomju Savienības — rīcības.[21] Arī labi pazīstamais amerikāņu autors Henrijs Kisindžers uzskata, ka Hitlera lēmums uzbrukt Padomju Savienībai nekādā ziņā neizrietēja no spontāna jūtu uzplūduma. Tāpat kā Napoleons pirms simt trīsdesmit gadiem, arī Hitlers bija ilgi apsvēris visus par un pret variantus. Tomēr viņus abus vienoja kāda kopīga problēma, proti, gan Napoleonam, gan Hitleram pirms sava karagājiena uz Eiropas austrumiem nebija izdevies pakļaut Lielbritāniju, lai tādējādi atvieglotu savus militāros pūliņus Krievijas kampaņai. Tā rezultātā, pēc sekmīgās Francijas kapitulācijas, Hitleram atlika tikai trīs iespējas: viņš varēja mēģināt sakaut Lielbritāniju, varēja noslēgt mieru ar to, vai arī varēja mēģināt iekarot Padomju Savienību un tad, izmantojot tās lielos resursus, ar visiem saviem spēkiem pavērsties atpakaļ uz rietumiem un pabeigt Lielbritānijas pakļaušanu. Līdz ar to tā kā 1940. gada vasarā Hitlers bija izmēģinājis savas pirmās divas iespējas, viņam neatlika nekas cits kā uzbrukt PSRS.[22][23]

Ideoloģiskais faktors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturnieku vidū netrūkst arī tādu koncepciju, kas Hitlera uzbrukumu lielākoties izvēlas skaidrot caur ideoloģiskiem faktoriem. Proti, atskaitot dzīšanos pēc aizvien jaunas "dzīves telpas", Hitleru uz uzbrukumu Padomju Savienībai ir pamudinājis kāds fanātiskāks mērķis — pabeigt kopš 1933. gada aizsākto ideoloģiski revolucionāro karu pret komunismu un ebrejiem, kā arī austrumu bezgalīgajā telpā atbrīvot vietu paliekošai Vācu impērijai.[24] Ne velti toreizējais nacistiskās Vācijas propagandas ministrs, Jozefs Gebelss, savā dienasgrāmatā bija atzīmējis, ka cilvēka prāts nekādā veidā nevar iedomāties, ko nozīmētu fakts, ja dzīvnieku konglomerāts, no kā sastāvēja padomju tauta, jebkad ienāktu Eiropas rietumos. Līdzīgi arī Hitlers uzsvēra, ka tādā drausmīgā karā, kāds izvērstos starp Vāciju un Padomju Savienību, kurā viena ar otru sadurtos divas tik pilnīgi nesamierināmas ideoloģijas, jautājumu par izdzīvošanu varētu nokārtot vienīgi ar vienas vai otras puses pilnīgu iznīcināšanu.[25] Šādai koncepcijai piekrīt, piemēram, krievu vēsturnieks Konstantīns Pļešakovs, kurš norāda, ka Hitleram Padomju Savienības iekarošana bija ne tikai stratēģiska nepieciešamība, bet arī ieildzis civilizēto teitoņu krusta karagājiens pret primitīvajiem slāviem.[26] Tāpat arī vācu autors, Rafaels Zēligmanis, atzīmē, ka Hitlers vairākkārt bija uzsvēris faktu, ka karš pret Padomju Savienību būšot tīrs pasaules uzskatu karš.[27]

Britu provokācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārpalikums no Rūdolfa Hesa avarējušās Messerschmitt Bf 110 lidmašīnas Skotijā, 1941. gada maijs

Vēl viena koncepcija, kura skaidro Hitlera vēlmi uzbrukt Padomju Savienībai, ir saistīta ar britu provokatīvo darbību 1940. gada nogalē un 1941. gada pirmajā pusē. Proti, 1941. gada pavasarī viens no tuvākajiem Hitlera līdzgaitniekiem, Rūdolfs Hess, izstrādāja dīvainu ideju par vienpusēja miera panākšanu ar Lielbritāniju, lai tādējādi atvieglotu piepūli fīreram un vācu tautai — būdams bijušais gaisa spēku lidotājs, viņš ar divmotoru lidmašīnu aizlidoja uz Britu salām un izlēca ar izpletni virs Skotijas, nodomājis uzsākt sarunas par darījumu ar britu valdību.[28] Protams, Hitlers viņu nekavējoties likuma priekšā pasludināja par galīgi vājprātīgu, tomēr briti viņu saņēma gūstā, sniedzot lielisku iespēju rasties sazvērestības teorijām.[29] Šai koncepcijai piekrīt arī amerikāņu autors Deivids Mērfijs, kurš uzskata, ka tā kā Staļins šādām sazvērestības teorijām ticēja daudz vairāk nekā marksismam-ļeņinismam, tad pēc kāda laika britu valdība tik tiešām visai neveikli mēģināja pārliecināt Staļinu, ka Hess bija atvedis miera priekšlikumus, lai tādējādi vēl vairāk nostiprinātu paranoīdā diktatora uzskatu, ka pret viņu gatavojas nostāties kā briti, tā vācieši.[30] Šeit, protams, jāatzīmē arī tas, ka britu izlūkdienesti darīja visu iespējamo, lai duļķotu ūdeni un nostiprinātu šo atziņu, jo Londonai bija svarīgi panākt, lai Staļins, kas tolaik vēl skaitījās Hitlera sabiedrotais, mainītu savu ārpolitisko orientāciju un stingri nostātos tās pusē. Tomēr, pēc britu vēsturnieka Antonija Bīvora domām, Staļins tā nedarīja, jo uzskatīja šo politisko manevru par neko vairāk kā britu provokāciju, kurā ietilpa Padomju Savienības niknā ienaidnieka Vinstona Čērčila plāns izraisīt karu starp PSRS un Vāciju. Staļins prātoja, ka pēc Hesa lidojuma uz Skotiju, šī sazvērestība bija izstrādāta vēl sīkāk.[31]

Padomju provokācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan pēdējos gados vēstures literatūrā britu provokācijas koncepcija ir bijusi samērā aktuāla, teju vai pretēju versiju savos darbos aizstāv austriešu vēsturnieks Ernsts Topičs, kurš norāda, ka tieši Staļins, nevis Lielbritānija, ir nodarbojies ar provokatīvu darbību. Proti, Topičs uzskata, ka Staļins tīšuprāt ir vēlējies, lai Padomju Savienība kļūtu par Vācijas kara upuri, jo tādā veidā viņam Hitleru būtu izdevies padarīt par galveno agresoru, kas nodrošinātu Maskavai iespēju iecerēto karu iztēlot kā atbildi uz vācu iebrukumu un nodrošināt tai daudzu tautu un valstu atbalstu.[21] Bez tam šim viedoklim sameklēt apstiprinājumu nav īpaši grūti, jo vizītes laikā Berlīnē 1940. gada novembrī padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs centās panākt, lai Vācija "atdotu" Padomju Savienības ietekmes sfērā Somiju, Rumāniju, Bulgāriju un Turciju. Nav šaubu, ja Berlīne tam būtu piekritusi, Eiropā sāktu dominēt Padomju Savienība, bet Vācijas rīcības brīvība kļūtu arvien stipri ierobežotāka.[21] Savukārt britu vēsturnieks Ričards Overijs uzskata, ka par spīti dažādām autoru versijām, Staļina oficiālā nostāja 1941. gada maijā un jūnijā palika nemainīga, nostājoties pret jebkādām darbībām, kas varētu provocēt vācu atbildes triecienu, iekams Sarkanā armija līdz 1942. gadam nav gatava cīņām. To pierāda fakts, ka teju visu padomju robežu garumā no Maskavas nāca pavēles izvairīties no provokatīviem priekšdarbiem, lai tādējādi neizaicinātu Vācijas agresiju pret Padomju Savienību. Līdz ar to, pēc Overija domām, Padomju Savienība vēlējās nevis izprovocēt Vāciju uz tiešu karadarbību, bet drīzāk iegūt pēc iespējas vairāk labumu, ko tai sniegtu karadarbība, kas tiktu turēta atstatumā no padomju zemes. Ne velti toreizējais Augstākās padomes ārpolitikas komitejas priekšsēdētājs, Andrejs Ždanovs, uzsvēra, ka ir iespējams izmantot pretrunas starp imperiālistiem, lai paplašinātu sociālisma pozīcijas.[32]

Preventīvais karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fīrers rīkojas pilnīgi pareizi, uzbrukdams [Padomju Savienībai] tagad, jo pretējā gadījumā, ja to nedarītu mēs, tad krievi noteikti uzbruktu mums.[33]

Joahims fon Ribentrops, Vācijas reihsministrs

Visbeidzot viena no galvenajām koncepcijām, kas vēstures literatūrā ir ieguvusi zināmu ievērību, ir tā sauktā preventīvā kara ideja, kura savu popularitāti ieguva 20. gs. astoņdesmitajos gados. Tā, piemēram, pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, Hitlers bija uzsvēris, ka "ja redzu, ka mans pretinieks ir pacēlis šauteni, es negaidīšu, kad viņš nospiedīs gaili, bet labāk to izdarīšu pirmais".[34] Līdz ar to šādi, iespējams, Hitlers vēlējās postulēt faktu, ka viņam ir izdevies dot apsteidzošu triecienu Padomju Savienībai, kas agrāk vai vēlāk būtu uzbrukusi Vācijai. Lai gan sākotnēji šis apgalvojums varētu likties maz ticams, tomēr diskusijās izteikto vēsturnieku viedokļu spektrs ir samērā plašs, kur pēdējos gados parādās arvien jaunas grāmatas, kurās vairāk vai mazāk tiek atspoguļots tas, ka Padomju Savienība negatavojās aizsardzības , bet gan uzbrukuma karam pret Vāciju un visu Eiropu.[35] Šajā gadījumā viens no aktīvākajiem autoriem, kas izvirza domu par to, ka Staļins ir gatavojies 1941. gada vasarā uzbrukt Vācijai, ir Viktors Suvorovs, kurš savā darbā "Ledlauzis" apgalvo, ka Staļins ir ticis apsteigts tādēļ, ka Hitlers ir uzzinājis par viņa plāniem un apsteidzoši sācis operāciju "Barbarosa".[36]

Šīs koncepcijas piekritējiem patīk atsaukties uz vienu konkrētu Staļina runu, kas tika nolasīta neilgi pirms Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Proti, 1941. gada 5. maijā Sarkanās armijas militāro akadēmiju absolventu priekšā Staļins uzstājās ar runu, kas ilga teju četrdesmit minūtes. Taču kopš 1935. gada tā bija tikai otrā reize, kad padomju diktators izvēlējās ko tādu darīt. Tomēr šoreiz runa bija daudz nopietnāka, tādēļ padomju valdība to noturēja lielā slepenībā. Līdz ar to daudzi mūsdienu vēsturnieki izvēlas pieturēties pie apgalvojuma, ka tieši šī slepenā runa vēstīja par gaidāmo karu ar nacistisko Vāciju, kurā Staļins lika skaidri saprast, ka tagad vai nekad ir iespēja likvidēt kapitālismu, kur visticamākais pretinieks ir Vācijas armija. Suvorovs atzīmē, ka tikai ap 1978. gadu padomju avotos parādījās atsauces uz šo slepeno runu. Tādējādi viņš uzdod būtiskus jautājumus, proti, kāpēc tā bija jātur slepenībā, kādēļ neviens Staļina dzīves laikā runu neatcerējās un nepublicēja, jo pēc loģikas, kad Vācija veica savu iebrukumu Padomju Savienībā, Staļinam vajadzēja uzstāties tautas priekšā un teikt: "brāļi un māsas, es taču tādu pavērsienu biju paredzējis un savus virsniekus slepus brīdinājis jau 5. maijā." Taču – nē, Staļins neatcerējās savu runu un klausītājus par lieciniekiem nepiesauca. Pēc Suvorova domām, tam varētu būt tikai viens iemesls: 1941. gada 5. maijā Staļins runāja par neizbēgamu karu ar Vāciju, bet par Vācijas uzbrukuma iespēju vispār nebija ne runas. Staļins bija iedomājies karu ar Vāciju bez vācu uzbrukuma PSRS, bet ar kaut kādu citu kara scenāriju.[37] Turklāt līdzīgās domās ir arī krievu vēsturnieks Konstantīns Pļešakovs, kurš norāda, ka maijā un jūnijā neuzkrītoši tika iesaukti teju 800 000 rezervisti, kur līdz jūlija mēnesim pie Padomju Savienības rietumu robežas bija plānots sakoncentrēt vismaz septiņas jaunas armijas. Arī visām karaskolām tika dota pavēle šajā gadā mācības beigt agrāk, lai jaunos leitnantus varētu nosūtīt uz rietumiem.[38]

No šāda viedokļa, Hitlers acīmredzot neapzinājās, ka viņam bija paveicies, uzsākot preventīvu karu pret Padomju Savienību 1941. gada 22. jūnijā, jo, ja operācija "Barbarosa" tiktu pārcelta vēl vismaz par vienu mēnesi, tad Hitleram, iespējams, nāktos padarīt sev galu nevis 1945. gadā, bet krietni agrāk. Suvorovs atzīmē, ka šo faktu pamazām apstiprina mūsdienās iznākušie padomju militārpersonu memuāri un arhīvu dokumenti, kas lielākoties norāda uz 1941. gada 6. jūliju kā Padomju Savienības uzbrukuma datumu Vācijas okupētajai Eiropai. No šāda pieņēmuma Suvorovs secina, ka komunistiskā Padomju Savienība bija gatava karam un, ka, pateicoties nelielam veiksmes faktoram, Vācijai to izdevās apsteigt tikai par nieka 14 dienām. Līdz ar to, ja Hitlers atkārtoti būtu atlicis iebrukumu Padomju Savienībā, tad visticamāk, ka jau jūlijā sākumā sekotu padomju invāzija Viduseiropā, pēc kuras Sarkanajai armijai vajadzētu izskatīties kā Eiropas "atbrīvotājai". Interesants ir arī fakts, ka viens no padomju armijas ģenerāļiem Semjons Ivanovs vēlāk atzīmēja, ka "vācu karaspēkam izdevās mūs apsteigt burtiski par divām nedēļām".[39] Lai gan pie šāda paša viedokļa pieturas arī jau pieminētais Nikolajs Pļešakovs, viņš šajā jautājumā ir piesardzīgāks, norādot, ka arhīvos vēl nevienam nav izdevies atrast neapstrīdamus pierādījumus, kas plānoto padomju uzbrukumu ļautu identificēt ar kādu konkrētu datumu, ko būtu parakstījis pats Staļins. Tomēr, pēc autora domām, jaunās liecības rāda, ka padomju tautas vadonis tā plānošanu uzsāka jau 1940. gada vasarā un cerēja sākt uzbrukumu divus gadus vēlāk. Šādu izteikumu Pļešakovs pamato ar faktu, ka Staļins nešaubījās, ka kādudien Hitlers savu plēsonīgo skatienu pavērsīs arī pret Padomju Savienību, taču, pēc Staļina domām, tam nevajadzēja notikt līdz 1942. gada pavasarim, iekams Lielbritānija nebija nospiesta uz ceļiem. Vārdu sakot, viņš ticēja, ka Vācijas ģenerālštābs nepieļaus savai valstij karot divās frontēs, kā tas savulaik bija noticis Pirmajā pasaules karā.[40]

Plānošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējais Vācijas uzbrukuma plāns (1940. gadā).

Lai iznīcinātu Sarkano armiju un iekarotu plašo PSRS teritoriju, Hitlers un viņa ģenerāļi lielākoties paļāvās uz zibenskara taktiku, kas paredzēja ar spēcīgām tanku un kaujas lidmašīnu formācijām veikt koncentrētu uzbrukumu dziļi ienaidnieka teritorijā.[41] Tieši sekmīgās zibenskara taktikas dēļ Vācija bija spējīga gūt ātras uzvaras Polijas kampaņā (1939), pret Franciju un tās sabiedrotajiem (1940), un pret Dienvidslāviju un Grieķiju (1941).

Operācija "Barbarosa" paredzēja veikt stratēģisku uzbrukumu trijos virzienos — Ļeņingradas, Maskavas un Kijevas virzienā. Līdz ar to katram no šiem stratēģiskajiem mērķiem tika nozīmēts atsevišķs armiju grupējums — 1) armiju grupai "Ziemeļi" (vācu: Heeresgruppe Nord) tika uzticēts izlauzties cauri Baltijas valstīm un ieņemt Ļeņingradu, lai tādējādi varētu apvienoties ar Somijas karaspēka vienībām Karēlijas teritorijā un traukties tālāk Arhangeļskas virzienā; 2) armiju grupai "Centrs" (Hereesgruppe Mitte) bija paredzēts izlauzties cauri Baltkrievijas teritorijai un ieņemt Maskavu; 3) savukārt armiju grupai "Dienvidi" (Heeresgruppe Süd) vajadzēja traukties Kijevas virzienā, izlauzties cauri Ukrainas teritorijai un ieņemt ar naftas atradnēm bagāto Kaukāza reģionu, lai tādējādi nodrošinātu Vācijas kara potenciālu ar stratēģiskajām izejvielām.

Lēmums par operācijas sākšanu tika pieņemts 1940. gada 18. decembrī pēc slepeno sarunu pārtraukšanas par PSRS pievienošanos Ass valstīm sakarā ar principiālām domstarpībām par PSRS interešu zonu Bulgārijā un Turcijā.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barbarosas plāna īstenošana tika uzsākta 1941. gada 22. jūnijā, kad vairāk nekā 3,9 miljoni Ass valstu karavīru iebruka Padomju Savienības teritorijā — 2900 km plašā frontes līnijā,[42] kas ir lielākais uzbrukums cilvēces vēsturē. Invāzijas brīdī vērmahts sastāvēja no 151 divīzijas (to skaitā no 19 tanku un 15 motorizētajām kājnieku divīzijām), ko paralēli papildināja 3350 tanki, 7200 artilērijas iekārtas un 2770 kaujas lidmašīnas.[2] Bez tam papildus karavīriem tika iesaistīti 600 000 mehāniskie transportlīdzekļi un 750 000 zirgi.[43]

Operācija "Barbarosa" ilga līdz 5. decembrim, kad Vācijas bruņotie spēki, kuri pilnībā nebija sagatavoti karadarbībai ziemas apstākļos, cieta savu pirmo lielo sakāvi kaujā par Maskavu. Lai gan padomju karaspēkam izdevās atsist Vērmahta mēģinājumus ieņemt PSRS galvaspilsētu, Hitleram, lai nobeigtu karu, neatlika nekas cits kā turpināt militārās operācijas Padomju Savienības iekšienē, no kurām visas, kā, piemēram, "Blau" plāns, gala rezultātā izrādījās nesekmīgas.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neveiksmīgais "Barbarosas" noslēgums noveda pie tā, ka Vācija tika ierauta ilgstošā un nogurdinošā karadarbībā pret resursiem bagātāko Padomju Savienību, kurai viennozīmīgi šāds kara scenārijs bija daudz izdevīgāks nekā ar resursiem ierobežotajai Vācijai. Līdz ar to karadarbība starp abām totalitārajām lielvalstīm turpinājās līdz pat 1945. gada maijam, kuras laikā tika piedzīvotas vienas no lielākajām un asiņainākajām kaujām cilvēces vēsturē. Bez tam pieaugošās brutalitātes dēļ konflikts ieguva arī iznīcības kara raksturu.

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Šeit tiek domāta distance no Barenca jūras ziemeļos līdz Melnajai jūrai dienvidos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Beevor, A. Stalingrad. New York: Penguin Books, 1999. P. 12.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Glantz, D. M. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Tempus Publishing, 2001. p. 14.
  3. Higgins, Trumbull (1966), Hitler and Russia, The Macmillan Company, pp. 11–59, 98–151
  4. Bryan I. Fugate. Strategy and tactics on the Eastern Front, 1941. Novato: Presidio Press, 1984.
  5. Glantz, D. M. The Soviet–German War, 1941-1945: Myths and Realities: A Survey Essay. Clemson, SC: Clemson University Press, 2001. P. 7-9.
  6. "Operation Barbarossa". Encyclopedia Britannica. [Aplūkots 20.01.2016.]
  7. Kirchubel, R. Operation Barbarossa, 1941: Army Group Center. New York: Osprey Publishing, 2007. P. 7.
  8. 8,0 8,1 Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 26. lpp.
  9. Feldmanis, I. "Kā sākās padomju–vācu karš?". Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds. 2011. [Aplūkots 17.01.2016].
  10. Bartov, O. The Eastern Front, 1941-1945, German Troops and the Barbarisation of Warfare. 2nd ed. Oxford: Palgrave, 2001.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 Zēligmanis, R. Hitlers: Vācieši un viņa vadonis. Rīga: Jumava, 2005. 163. lpp.
  12. Glantz, D. M. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Tempus Publishing, 2001. p. 13.
  13. Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 453. lpp.
  14. Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 462. lpp.
  15. 15,0 15,1 Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 444. lpp.
  16. 16,0 16,1 Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 445. lpp.
  17. Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 450. lpp.
  18. 18,0 18,1 Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 452.-453. lpp.
  19. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 16. lpp.
  20. Overijs, R. Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija. Rīga: Atēna, 2006. 475. lpp.
  21. 21,0 21,1 21,2 21,3 Feldmanis, I. "Kā agresors kļuva par uzbrukuma upuri?". 2006. [Aplūkots 17.01.2016.]
  22. Kisiņdžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2005. 358. lpp.
  23. Zēligmanis, R. Hilters: Vācieši un viņu vadonis. Rīga: Jumava, 2005. 161. lpp.
  24. Overijs, R. Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija. Rīga: Atēna, 2006. 476. lpp.
  25. Overijs, R. Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija. Rīga: Atēna, 2006. 473. lpp.
  26. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 115. lpp.
  27. Zēligmanis, R. Hitlers: Vācieši un viņa vadonis. Rīga: Jumava, 2005. 162. lpp.
  28. Lūkačs, Dž. 1941. gada jūnijs: Hitlers un Staļins. Rīga: Atēna, 2007. 33.-37. lpp.
  29. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 81. lpp.
  30. Mērfijs, D. Ko zināja Staļins?: Operācijas Barbarossa mīkla. Rīga: Atēna, 2006. 121. lpp.
  31. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 21. lpp.
  32. Overijs, R. Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija. Rīga: Atēna, 2006. 474. lpp.
  33. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 22. lpp.
  34. Ņikonovs, A. Kurš pirmais?: Otrā pasaules kara galvenā mīkla. Rīga: Jumava, 2011. 5. lpp.
  35. Feldmanis, I. "Kā sākās padomju-vācu karš?". Latvijas Vēsture: Jaunie un Jaunākie laiki, 2011, Nr. 2. 112. lpp.
  36. Mērfijs, D. Ko zināja Staļins?: Operācijas Barbarossa mīkla. Rīga: Atēna, 2006. 189.-190. lpp.
  37. Suvorovs, V. Ledlauzis: kas sāka Otro pasaules karu>. Rīga: Dienas Gramata, 2005.
  38. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 80.-81. lpp.
  39. Suvorovs, V. Ledlauzis: kas sāka Otro pasaules karu>. Rīga: Dienas Gramata, 2005. 350.-351. lpp.
  40. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 11., 21.-22. lpp.
  41. Kirchubel, R. Hitler's Panzer Armies on the Eastern Front. Barnsley, South Yorkshire: Pen & Sword Books, 2009. P. 1.
  42. World War II Chronicle, 2007. Legacy/ Publications International, Ltd. Page 146.
  43. Yad vashem – Chronology of the Holocaust

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]