Barbarosa (plāns)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Operācija "Barbarosa"
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes
Vācu motorizētā kara tehnika July 21, 1941.jpg
Vācu motorizētā kara tehnika 1941. gada jūlijā
Datums 1941. gada 22. jūnijs5. decembris
Vieta Austrumeiropa un Ziemeļeiropa
Iznākums Vācu taktiskā uzvara; vācu stratēģiskā sakāve
Teritoriālas
izmaiņas
Vācijas kontrolē nonāk Baltijas valstu, Baltkrievijas, Ukrainas, Krimas un daļa Krievijas rietumu teritorijas
Karotāji
Karogs: Trešais reihs Trešais reihs
Karogs: Rumānija Rumānija
Karogs: Itālija Itālija
Karogs: Ungārija Ungārija
Karogs: Slovākija Slovākija
Karogs: Somija Somija
Karogs: Padomju Savienība Padomju Savienība
Komandieri
Valsts karogs: Trešais reihs Ādolfs Hitlers
Valsts karogs: Trešais reihs Valters fon Brauhičs
Valsts karogs: Trešais reihs Francs Halders
Valsts karogs: Trešais reihs Vilhelms fon Lēbs
Valsts karogs: Trešais reihs Fedors fon Boks
Valsts karogs: Trešais reihs Gerds fon Rundštets
Valsts karogs: Rumānija Jons Antonesku
Valsts karogs: Somija Karls Gustavs Mannerheims
Valsts karogs: Padomju Savienība Josifs Staļins
Valsts karogs: Padomju Savienība Georgijs Žukovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Aleksandrs Vasiļevskis
Valsts karogs: Padomju Savienība Semjons Budjonnijs
Valsts karogs: Padomju Savienība Kliments Vorošilovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Semjons Timošenko
Valsts karogs: Padomju Savienība Markians Popovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Fedors Kuzņecovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Dimitrijs Pavlovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Ivans Tjuļenevs
Valsts karogs: Padomju Savienība Mihails Kirponoss
Vienības
Ass valstu armijas
Valsts karogs: Trešais reihs Armiju grupa "Ziemeļi"
16. armija
18. armija
4. tanku armija
Valsts karogs: Trešais reihs Armiju grupa "Centrs"
4. armija
9. armija
2. tanku armija
3. tanku armija
2. armija
Valsts karogs: Trešais reihs Armiju grupa "Dienvidi"
6. armija
11. armija
17. armija
1. tanku armija
Valsts karogs: Trešais reihs Armija "Norvēģija"
Valsts karogs: Somija Somu armija
Padomju armijas
Valsts karogs: Padomju Savienība Ziemeļu fronte
7. armija
8. armija
48. armija
52. armija
54. armija
55. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Ziemeļrietumu fronte
11. armija
27. armija
34. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Rietumu fronte
3. armija
10. armija
13. armija
16. armija
19. armija
20. armija
22. armija
24. armija
28. armija
34. armija
40. armija
50. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Dienvidrietumu fronte
5. armija
6. armija
12. armija
21. armija
26. armija
37. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Dienvidu fronte
9. armija
18. armija
Spēki
Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais)
4 miljoni (personāls)[1]
3350 tanki[2]
2770 kaujas lidmašīnas[2]
7200 lielgabali[2]
Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais)
2,6–2,9 miljoni (personāls)
11 000 tanki
7000–9000 kaujas lidmašīnas
Zaudējumi
Kopējie zaudējumi:
800 000+
Kopējie zaudējumi:
4 000 000+

"Barbarosa" plāns jeb operācija "Barbarosa" (vācu: Unternehmen Barbarossa) bija nacistiskās Vācijas stratēģiskais uzbrukuma plāns Padomju Savienībai Otrā pasaules kara laikā.[3][4] Tas tika sākts 1941. gada 22. jūnijā. Uz padomju–vācu robežas Hitlers bija sakoncentrējis teju 4 miljonus Ass valstu karavīru 2900 km[P 1] garā frontes līnijā, kas tādējādi operāciju "Barbarosa" padarīja par visapjomīgāko militāro invāziju cilvēces vēsturē.[5][6] Tā galīgais mērķis bija ne ilgāk kā pāris mēnešu laikā iekarot Padomju Savienības rietumu teritorijas un izveidot aizsardzības līniju pret PSRS Āzijas daļu, kas stieptos no Arhangeļskas līdz Volgas upei un tālāk gar to līdz Astrahaņai ("Arhangeļskas–Astrahaņas līnija").[7][8] Līdz ar to pēc šāda scenārija īstenošanas Vācijas gaisa spēki būtu spējīgi iznīcināt pēdējo rūpniecisko apvidu, kas Padomju Savienībai būtu palicis Urālu reģionā, tādējādi nostiprinot Vācijas dominējošo lomu kontinentālajā Eiropā.[8]

Operācija "Barbarosa" kalpoja par sākumpunktu vērienīgākajam militārajam konfliktam cilvēces vēsturē — PSRS un Vācijas karam,[9] kas citos nosaukumos ir pazīstams arī kā Lielais Tēvijas karš (krievu: Великая Отечественная война), Krievijas kampaņa (vācu: die Rußlandfeldzug), Austrumu kampaņa (vācu: Ostfeldzug) jeb vienkārši par Austrumu fronti (vācu: die Ostfront).[10] Ar iebrukuma palīdzību Hitlers un viņa nacionālsociālistiskā kustība gribēja iznīcināt boļševismu un komunistisko ideoloģiju. Tāpēc šo karagājienu pielīdzināja sava veida "krusta karam", kas tika vērsts uz to, lai pasargātu Eiropu no barbariskās un aziātiskās Padomju Savienības.[11] Šī iemesla dēļ "Barbarosas" plāns tika nosaukts par godu kādreizējam Svētās Romas imperatoram Frīdriham I Barbarosam, kurš 1189. gadā uzņēmās vadīt krusta karagājienu pret musulmaņiem Jeruzalemē.[12] Savā uzrunā vācu tautai sakarā ar kara sākšanu, Hitlers kā iemeslu min Baltijas valstu atbrīvošanu kā arī citu Austrumeiropas tautu atsvabināšanu no boļševisma.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orientācija uz Austrumiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēs [nacionālsociālisti] vēlamies apturēt mūžīgo ģermāņu tiekšanos uz Eiropas dienvidiem un rietumiem un norādīt uz teritorijām, kas ir izvietotas [Eiropas] austrumos.[13]

Ādolfs Hitlers

Jau savā autobiogrāfijā "Mana cīņa" (vācu: Mein Kampf), kas tika publicēta 1925. gadā, Ādolfs Hitlers bija uzsvēris, ka uzbruks Padomju Savienībai, lai nodrošinātu vācu tautu ar tai nepieciešamo "dzīves telpu" (vācu: Lebensraum), kas tādējādi dotu visus vajadzīgos resursus, lai tā kļūtu pašpietiekama un varētu izdzīvot.[14] Hitlera skatījumā bija svarīgi, ka nacionālsociālistiskā kustība par savu ārpolitikas galveno uzdevumu izvirza nosacījumu noteikt veselīgu, dabisku un dzīvotspējīgu proporciju starp Vācijas iedzīvotāju skaitu un tā pieauguma tempu, no vienas puses, un tās teritoriālo lielumu un kvalitāti, no otras puses.[15] Vārdu sakot, Hitlers norādīja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai nepieciešama pietiekoši liela teritorija.[15] Šī iemesla dēļ Hitlera skatījumā Vācija (vismaz Veimāras republikas posmā) nebūt neatgādināja pasaules lielvalsti, jo tās teritorija bija vairāk kā desmit reizes mazāka nekā Padomju Savienībai, ASV, Ķīnai, kā arī (ja pieskaita tās koloniālos īpašumus) mazāka par Lielbritānijas un Francijas pārraugāmo teritoriju.[16] Līdz ar to nav brīnums, ka par Hitlera ārpolitikas galvenajiem mērķiem kļuva jaunu zemju iegūšana austrumu virzienā.

Turklāt savā autobiogrāfijā Hitlers arī norādīja, ka jaunu zemju iekarošana visticamāk izsauktu arī jaunu pasaules karu starp Vāciju un tās nesenajiem ienaidniekiem, līdz ar to Hitlera skatījumā bija loģiski, ja Vācija savu militāro eksapnsiju vērstu visas Austrumeiropas virzienā, nevis karotu par tām teritorijām, kas tika zaudētas Pirmā pasaules kara rezultātā — gluži vienkārši neizbēgamo upuru dēļ nacionālsociālistiskajai kustībai bija jāizvirza patiešām cienīgi mērķi.[17] Pie tam Hitlers lika noprast, ka Vācija atšķirībā no Lielbritānijas un Francijas nekāroja pēc koloniālajiem iekarojumiem. Hitlera skatījumā Vācijai bija vajadzīgas tādas zemes, kuras tiešā veidā bija saskarsmē ar dzimtenes pamatteritoriju, jo vienīgi šādā gadījumā, pēc Hitlera domām, pārceļotāji varēja saglabāt ciešu saikni ar Vācijas pamatiedzīvotājiem. Šī iemesla dēļ, runājot par jaunu zemju iekarošanu Eiropā, Vācijai pirmām kārtām bija jādomā vienīgi par Padomju Savienību un tai pakļautajām nomalēm.[18]

Vācijas un PSRS attiecības (1939.-1941.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskā sadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Molotova-Ribentropa pakta parakstīšana 1939. gada 23. augustā, Maskava, PSRS

Uzsākot Otro pasaules karu ar uzbrukumu Polijai un riskējot nonākt karadarbībā ar Franciju un Lielbritāniju, Hitleram sākotnēji bija jānodrošina sava aizmugure pret karu divās frontēs, līdz ar to 1939. gada 23. augustā Maskavā tika parakstīts Vācijas un Padomju Savienības sadarbības un neuzbrukšanas līgums, kas kļuva pazīstams kā Molotova-Ribentropa pakts. Šī iemesla dēļ līdz 1941. gada vasaras sākumam Vācijai ar Padomju Savienību bija samērā draudzīgas attiecības, un kopš kara sākuma, divdesmit divu mēnešu garumā, Kremlis bija izdarījis visu lai pieglaimotos Berlīnei. Sākotnēji abpusējais sadarbības un neuzbrukšanas līgums bija izdevīgs kā vienai, tā arī otrai pusei, kur Vācijas gadījumā tas deva iespēju 1940. gada pavasarī un vasarā sakoncentrēt visus savus militāros spēkus Eiropas rietumos un pabeigt ilgi gaidīto Francijas kampaņu. Turpretim Padomju Savienībai tas deva iespēju brīvi rīkoties Austrumeiropā, kur līguma slepenajā protokolā norādītās "ietekmes sfēras" ļāva tai iekļaut savā sastāvā Baltijas valstis un pieteikt karu Somijai. Tomēr 1940. gada jūnijā izvirzītais padomju ultimāts Rumānijai, kurā Staļins tai pieprasīja atdot Beserābiju un Ziemeļbukovinu, nebija daļa no slepenās vienošanās Molotova-Ribentropa paktā. Līdz ar to šis notikums aizvien vairāk lika Hitleram apšaubīt patiesās padomju intereses Eiropā un piespieda viņu tā paša gada septembrī uz Rumāniju nosūtīt motorizētu divīziju un gaisa spēkus, lai aizsargātu Rumānijas naftas atradnes, kas Vācijas militārajai industrijai bija vitāli svarīgs komponents.[19]

Taču vēl vairāk abu valstu savstarpējās attiecības iedragāja notikumi, kas norisinājās 1940. gada 27. septembrī, kad Berlīnē starp Vāciju, Itāliju un Japānu tika parakstīts trīspusējais Ass valstu līgums, kas galvenokārt paredzēja karu pret jebkuru citu valsti, kas izdomātu pievienoties Lielbritānijas pusei. Lai gan toreizējais Vācijas reihsministrs Joahims fon Ribentrops uzsvēra, ka Berlīnes pakts nekādā gadījumā neesot vērsts pret Padomju Savienību, tādējādi pat piedāvājot padomju pusei iespēju pievienoties Ass valstu savienībai, Staļinam nevajadzēja daudz iztēles, lai atskārstu, ka pēc kopīgas Lielbritānijas sakaušanas Padomju Savienība būtu salīdzinoši kaila savu iespējamo Berlīnes pakta partneru priekšā, kuri visi galu galā bija agrākie Antikominternes pakta biedri.[20] Tomēr kā norāda Henrijs Kisindžers, tad Staļins, iespējams, apzinājās arī iespējamo alternatīvu — proti, ja Lielbritānija kristu bez padomju palīdzības, tad jebkurā gadījumā Padomju Savienībai būtu vēlams uzlabot savu stratēģisko situāciju neizbēgamajam konfliktam ar Hitleru. Diemžēl 1940. gada novembrī beidzamajās sarunās par PSRS pievienošanos Ass valstīm nevienprātība vairākos ietekmes sfēras jautājumos noveda pie nesekmīga sarunu iznākuma — Staļins padomju ārlietu komisāram Vjačeslavam Molotovam lika izvirzīt nosacījumus, kurus Hitleram un pārējiem Ass valstu līderiem tā arī nebija iespējams pieņemt: pirmkārt, Vācijai bija jāatvelk visi savi spēki no Somijas un jāļauj Padomju Savienībai brīvi rīkoties šajā valstī; otrkārt, Bulgārijai bija jākļūst par PSRS ietekmes sfēras sastāvdaļu un jāļauj ierīkot padomju bāzes savā teritorijā; treškārt, Turcijai arī bija jāatļauj pie sevis uzņemt padomju bāzes, to skaitā Dardaneļos; kā arī Japānai bija jāatsakās no pretenzijām par izrakteņu ieguves tiesībām Sahalīnas salā. Tā kā šāda veida padomju puses nosacījumi bloķēja jebkādu turpmāku Vācijas ekspansiju austrumu virzienā, tad Hitleram šāds sarunu iznākums kalpoja par galējo signālu tam, ka vācu militārā sagatavošanās karam ar Padomju Savienību varēja ritēt pilnā sparā.[21]

Ekonomiskā sadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārtējais naftas kravas vilciens, ko vācieši saņēma no Padomju Savienības pirms operācijas "Barbarosa". (1941. gada jūnijs)

Sadarbības un neuzbrukšanas līgums ar PSRS, kas tika noslēgts 1939. gadā, Hitleram bija nepieciešams arī ekonomisku iemeslu dēļ — turklāt, iespējams, pat vēl vairāk nekā politisku un militāru iemeslu dēļ.[22] Nevienam nebija noslēpums, ka, sākoties karam, Lielbritānija izvērsīs kontinentālu blokādi, lai tādējādi nepieļautu, ka Vācijas kara industrija tiek apgādāta ar tai nepieciešamajām izejvielām. Šī iemesla dēļ 1940. gada maijā Vācijas aizjūras eksports bija krities līdz pat 7600 tonnām, iekams martā tas vēl bija apgrozījies teju 222 100 tonnu apmērā.[23] Turklāt, lai Vācijas militārā rūpniecība varētu darboties Hitleram vēlamajā apjomā, tai iztrūka teju 500 000 tonnas mangāna, 200 000 tonnas ar gumiju un gandrīz 10 miljoni tonnas ar naftu, kas, protams, Vācijas gadījumā bija vērā ņemami skaitļi.[23] Pie tam zinot kādā situācijā Vācijas impērija pēc britu izvērstās kontinentālās blokādes ilgtermiņā bija nonākusi Pirmā pasaules kara laikā, Hitlers ļoti labi apzinājās, cik svarīgi bija panākt to, lai Vācijas militāra rūpniecība varētu funkcionēt bez ierobežojumiem. Lai gan Vācija izmantoja arī sintētisko ražošanu, lai kompensētu savu uzkrītošo izejvielu trūkumu, tā tik un tā nespēja nodrošināt tās kara rūpniecību ar tai nepieciešamo apjomu. Līdz ar to sadarbība ar Padomju Savienību ekonomiskajā jomā bija vienīgā iespēja kā Vācija varēja sevi nodrošināt ar visiem nepieciešamajiem resursiem karā pret Lielbritāniju un tās sabiedrotajiem. Tā rezultātā jau 1940. gada februārī Staļina klātbūtnē tika parakstīts tirdzniecības līgums, kas Padomju Savienībai uzlika pienākumu piegādāt Vācijai lielus izejvielu daudzumus (galvenokārt atsevišķus metālus, gumiju un naftu).[24] Tā, piemēram, tikai vēl pāris dienas pirms operācijas "Barbarosa" sākuma, Staļins uz Vācijas kara rūpnīcām bija aizgādājis deviņas tonnas stratēģisko izejvielu — varu, niķeli, alvu, molibdēnu un volframu.[25] Vācija no Padomju Savienības saņēma arī 1,4 miljonus tonnu labības, 1 miljonu tonnu kokmateriālu un 212 000 tonnu piegāžu no Japānas, kas tika nosūtītas pa Transsibīrijas dzelzceļu. Turklāt padomju propaganda bija inscenējusi ekstravagantas solidaritātes izpausmes ar nacistisko Vāciju, ka Staļins pat nosūtīja personīgu apsveikumu Hitleram sakarā ar viņa zibenīgajām uzvarām Eiropā.[26]

Turpretī Padomju Savienībā apmaiņā saņēma tos resursus, kas visvairāk bija nepieciešami tās militārās rūpniecības un ekonomikas attīstībā — šajā gadījumā ogles un cita veida rūpnieciskos izstrādājumus (galvenokārt militārās tehnoloģijas un bruņojumu). Īstermiņā Padomju Savienībai bija nepieciešams militārais bruņojums un ieroči, kas pastiprinātu kā Sarkano armiju, tā arī padomju floti — starp pieprasītajām precēm lielākoties bija lielgabali, kreiseri, mīnas, kaujas kuģu rasējumi un inovācijas vācu gaisa spēku tehnologijās.[27] Tomēr, lai arī kā Padomju Savienība centās apmierināt Vācijas vajadzības pēc visām stratēģiskajām izejvielām, tā arī nebija spējīga to apgādāt tādā apjomā, kādā Hitlers to būtu vēlējies, jo arī pašam Staļinam bija jādomā par savas valsts militārās rūpniecības attīstību, kur resursu prioritāte, protams, tika veltīta pašai Padomju Savienībai.[28] Līdz ar to Hitlers apzinājās varbūtību, ka padomju labvēlība var nebūt mūžīga, lai ar saviem neizsmeļamajiem dabas resursiem uzturētu Vācijas militāro apjomu. Tādējādi vieglāks variants, ko saskatīja Hitlers, bija iekarot Padomju Savienību, lai Vācija savā rīcībā iegūtu tās nepieciešamās izejvielas, kas tai nodrošinātu arī uzvaru visā karā.

Uzbrukuma iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lebensraum jeb dzīves telpas ideja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā viena no sākotnēji acīmredzamākajām koncepcijām, kas centās izskaidrot Hitlera lēmumu uzbrukt Padomju Savienībai, sevī ietvēra tā saukto "dzīves telpas" ideju, kas Vācijas iebrukumu galvenokārt interpretēja kā mēģinājumu iegūt arvien jaunas teritorijas Eiropas austrumos, lai tādējādi nodrošinātu vācu tautu ar visiem nepieciešamajiem izdzīvošanas resursiem. Vēsturnieki atzīst, ka jau 20. gs. divdesmito gadu vidū Hitleru bija pilnībā pārņēmusi ideja par dzīves telpas iekarošanu austrumos, kur par propagandisku pamatojumu noderēja vācu pārākuma jūtas pār slāviem, ko viņš apvienoja ar savu un vispārējo antisemītisma nostāju.[11] Hitlers ticēja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai bija arī vajadzīga pietiekami liela teritorija, ko lielā mērā noteiktu valsts militāri ģeogrāfiskie faktori. Jau 1925. gadā, savā izdotajā darbā "Mana cīņa", Hitlers izklāstīja savus nacionālos un ģeopolitiskos nolūkus attiecībā uz "dzīves telpas" ideju — vāciešiem reizi par visām reizēm bija jāpārstāj tiekties uz Eiropas dienvidiem un rietumiem, un vairāk jāpievērš uzmanība tām teritorijām, kas bija izvietotas Eiropas austrumdaļā.[16] Līdz ar to Vācija varēja domāt tikai un vienīgi par tām teritorijām, kas atradās Padomju Savienības sastāvā.[18] Ne velti nacisti uzsvēra, ja gadījumā viņi zaudētu karu pret PSRS, tad Vācija un visa Eiropa varētu krist par upuri jaunam mongoļu iebrukumam.[11] Šī iemesla dēļ, nacistu skatījumā, uzbrūkošās vācu karaspēka vienības tika uzlūkotas kā civilizācijas sargātājas no žīdu un boļševiku vadītajiem slāvu barbariem.[11]

Stratēģiskais strupceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģeopolitiskā situācija Eiropā 1941. gada jūnijā. Kartē ir redzams, ka Ass valstu militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām ir atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu rīcības.

Lai gan sākotnēji "dzīves telpas" ideja varētu šķist viena no pašsaprotamākajām koncepcijām, kādēļ Hitlers izvēlējas uzbrukt Padomju Savienībai, šai koncepcijai ir arī savi kritiķi, kā, piemēram, vācu autors Bernds Štegemans, kurš vispār apšauba jebkādu "dzīves telpas" ideju, norādot, ka Hitlers ir galvenokārt vadījies vienīgi no stratēģiskiem apsvērumiem.[29] Tā, piemēram, viena no populārākajām koncepcijām, ko 20. gs. sešdesmito gadu vidū izvirzīja pazīstamais vācu vēsturnieks Andreass Hilgrūbers, uzsvēra, ka uzbrukums ir bijis nepieciešams, lai Vācija varētu izlauzties no stratēģiskā strupceļa, kurā tā bija nonākusi 1940. gada vasarā. Proti, pēc Francijas ieņemšanas un britu karaspēka atkāpšanās no kontinentālās Eiropas, Lielbritānija palika nesakauta un atteicās pieņemt vācu miera piedāvājumus, līdz ar to militārā uzvara pār Franciju tai nenodrošināja nekādas priekšrocības. Šī iemesla dēļ Vācijas militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām lielākoties bija atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu — Lielbritānijas un Padomju Savienības — rīcības.[29] Arī labi pazīstamais amerikāņu autors Henrijs Kisindžers uzskata, ka Hitlera lēmums uzbrukt Padomju Savienībai nekādā ziņā neizrietēja no spontāna jūtu uzplūduma. Tāpat kā Napoleons pirms simt trīsdesmit gadiem, arī Hitlers bija ilgi apsvēris visus par un pret variantus. Tomēr viņus abus vienoja kāda kopīga problēma, proti, gan Napoleonam, gan Hitleram pirms sava karagājiena uz Eiropas austrumiem nebija izdevies pakļaut Lielbritāniju, lai tādējādi atvieglotu savus militāros pūliņus Krievijas kampaņai. Tā rezultātā, pēc sekmīgās Francijas kapitulācijas, Hitleram atlika tikai trīs iespējas: viņš varēja mēģināt sakaut Lielbritāniju, varēja noslēgt mieru ar to, vai arī varēja mēģināt iekarot Padomju Savienību un tad, izmantojot tās lielos resursus, ar visiem saviem spēkiem pavērsties atpakaļ uz rietumiem un pabeigt Lielbritānijas pakļaušanu. Līdz ar to tā kā 1940. gada vasarā Hitlers bija izmēģinājis savas pirmās divas iespējas, viņam neatlika nekas cits kā uzbrukt PSRS.[30][31]

Ideoloģiskais faktors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturnieku vidū netrūkst arī tādu koncepciju, kas Hitlera uzbrukumu lielākoties izvēlas skaidrot caur ideoloģiskiem faktoriem. Proti, atskaitot dzīšanos pēc aizvien jaunas "dzīves telpas", Hitleru uz uzbrukumu Padomju Savienībai ir pamudinājis kāds fanātiskāks mērķis — pabeigt kopš 1933. gada aizsākto ideoloģiski revolucionāro karu pret komunismu un ebrejiem, kā arī austrumu bezgalīgajā telpā atbrīvot vietu paliekošai Vācu impērijai.[32] Ne velti toreizējais nacistiskās Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss, savā dienasgrāmatā bija atzīmējis, ka cilvēka prāts nekādā veidā nevar iedomāties, ko nozīmētu fakts, ja dzīvnieku konglomerāts, no kā sastāvēja padomju tauta, jebkad ienāktu Eiropas rietumos. Līdzīgi arī Hitlers uzsvēra, ka tādā drausmīgā karā, kāds izvērstos starp Vāciju un Padomju Savienību, kurā viena ar otru sadurtos divas tik pilnīgi nesamierināmas ideoloģijas, jautājumu par izdzīvošanu varētu nokārtot vienīgi ar vienas vai otras puses pilnīgu iznīcināšanu.[33] Šādai koncepcijai piekrīt, piemēram, krievu vēsturnieks Konstantīns Pļešakovs, kurš norāda, ka Hitleram Padomju Savienības iekarošana bija ne tikai stratēģiska nepieciešamība, bet arī ieildzis civilizēto teitoņu krusta karagājiens pret primitīvajiem slāviem.[34] Tāpat arī vācu autors, Rafaels Zēligmanis, atzīmē, ka Hitlers vairākkārt bija uzsvēris faktu, ka karš pret Padomju Savienību būšot tīrs pasaules uzskatu karš.[35]

Britu provokācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārpalikums no Rūdolfa Hesa avarējušās Messerschmitt Bf 110 lidmašīnas Skotijā, 1941. gada maijs

Vēl viena koncepcija, kura skaidro Hitlera vēlmi uzbrukt Padomju Savienībai, ir saistīta ar britu provokatīvo darbību 1940. gada nogalē un 1941. gada pirmajā pusē. Proti, 1941. gada pavasarī viens no tuvākajiem Hitlera līdzgaitniekiem, Rūdolfs Hess, izstrādāja dīvainu ideju par vienpusēja miera panākšanu ar Lielbritāniju, lai tādējādi atvieglotu piepūli fīreram un vācu tautai — būdams bijušais gaisa spēku lidotājs, viņš ar divmotoru lidmašīnu aizlidoja uz Britu salām un izlēca ar izpletni virs Skotijas, nodomājis uzsākt sarunas par darījumu ar britu valdību.[36] Protams, Hitlers viņu nekavējoties likuma priekšā pasludināja par galīgi vājprātīgu, tomēr briti viņu saņēma gūstā, sniedzot lielisku iespēju rasties sazvērestības teorijām.[37] Šai koncepcijai piekrīt arī amerikāņu autors Deivids Mērfijs, kurš uzskata, ka tā kā Staļins šādām sazvērestības teorijām ticēja daudz vairāk nekā marksismam-ļeņinismam, tad pēc kāda laika britu valdība tik tiešām visai neveikli mēģināja pārliecināt Staļinu, ka Hess bija atvedis miera priekšlikumus, lai tādējādi vēl vairāk nostiprinātu paranoīdā diktatora uzskatu, ka pret viņu gatavojas nostāties kā briti, tā vācieši.[38] Šeit, protams, jāatzīmē arī tas, ka britu izlūkdienesti darīja visu iespējamo, lai duļķotu ūdeni un nostiprinātu šo atziņu, jo Londonai bija svarīgi panākt, lai Staļins, kas tolaik vēl skaitījās Hitlera sabiedrotais, mainītu savu ārpolitisko orientāciju un stingri nostātos tās pusē. Tomēr, pēc britu vēsturnieka Antonija Bīvora domām, Staļins tā nedarīja, jo uzskatīja šo politisko manevru par neko vairāk kā britu provokāciju, kurā ietilpa Padomju Savienības niknā ienaidnieka Vinstona Čērčila plāns izraisīt karu starp PSRS un Vāciju. Staļins prātoja, ka pēc Hesa lidojuma uz Skotiju, šī sazvērestība bija izstrādāta vēl sīkāk.[39]

Padomju provokācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan pēdējos gados vēstures literatūrā britu provokācijas koncepcija ir bijusi samērā aktuāla, teju vai pretēju versiju savos darbos aizstāv austriešu vēsturnieks Ernsts Topičs, kurš norāda, ka tieši Staļins, nevis Lielbritānija, ir nodarbojies ar provokatīvu darbību. Proti, Topičs uzskata, ka Staļins tīšuprāt ir vēlējies, lai Padomju Savienība kļūtu par Vācijas kara upuri, jo tādā veidā viņam Hitleru būtu izdevies padarīt par galveno agresoru, kas nodrošinātu Maskavai iespēju iecerēto karu iztēlot kā atbildi uz vācu iebrukumu un nodrošināt tai daudzu tautu un valstu atbalstu.[29] Bez tam šim viedoklim sameklēt apstiprinājumu nav īpaši grūti, jo vizītes laikā Berlīnē 1940. gada novembrī padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs centās panākt, lai Vācija "atdotu" Padomju Savienības ietekmes sfērā Somiju, Rumāniju, Bulgāriju un Turciju. Nav šaubu, ja Berlīne tam būtu piekritusi, Eiropā sāktu dominēt Padomju Savienība, bet Vācijas rīcības brīvība kļūtu arvien stipri ierobežotāka.[29] Savukārt britu vēsturnieks Ričards Overijs uzskata, ka par spīti dažādām autoru versijām, Staļina oficiālā nostāja 1941. gada maijā un jūnijā palika nemainīga, nostājoties pret jebkādām darbībām, kas varētu provocēt vācu atbildes triecienu, iekams Sarkanā armija līdz 1942. gadam nav gatava cīņām. To pierāda fakts, ka teju visu padomju robežu garumā no Maskavas nāca pavēles izvairīties no provokatīviem priekšdarbiem, lai tādējādi neizaicinātu Vācijas agresiju pret Padomju Savienību. Līdz ar to, pēc Overija domām, Padomju Savienība vēlējās nevis izprovocēt Vāciju uz tiešu karadarbību, bet drīzāk iegūt pēc iespējas vairāk labumu, ko tai sniegtu karadarbība, kas tiktu turēta atstatumā no padomju zemes. Ne velti toreizējais Augstākās padomes ārpolitikas komitejas priekšsēdētājs, Andrejs Ždanovs, uzsvēra, ka ir iespējams izmantot pretrunas starp imperiālistiem, lai paplašinātu sociālisma pozīcijas.[40]

Preventīvais karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fīrers rīkojas pilnīgi pareizi, uzbrukdams [Padomju Savienībai] tagad, jo pretējā gadījumā, ja to nedarītu mēs, tad krievi noteikti uzbruktu mums.[41]

Joahims fon Ribentrops, Vācijas reihsministrs

Visbeidzot viena no galvenajām koncepcijām, kas vēstures literatūrā ir ieguvusi zināmu ievērību, ir tā sauktā preventīvā kara ideja, kura savu popularitāti ieguva 20. gs. astoņdesmitajos gados. Tā, piemēram, pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, Hitlers bija uzsvēris, ka "ja redzu, ka mans pretinieks ir pacēlis šauteni, es negaidīšu, kad viņš nospiedīs gaili, bet labāk to izdarīšu pirmais".[42] Līdz ar to šādi, iespējams, Hitlers vēlējās postulēt faktu, ka viņam ir izdevies dot apsteidzošu triecienu Padomju Savienībai, kas agrāk vai vēlāk būtu uzbrukusi Vācijai. Lai gan sākotnēji šis apgalvojums varētu likties maz ticams, tomēr diskusijās izteikto vēsturnieku viedokļu spektrs ir samērā plašs, kur pēdējos gados parādās arvien jaunas grāmatas, kurās vairāk vai mazāk tiek atspoguļots tas, ka Padomju Savienība negatavojās aizsardzības , bet gan uzbrukuma karam pret Vāciju un visu Eiropu.[43] Šajā gadījumā viens no aktīvākajiem autoriem, kas izvirza domu par to, ka Staļins ir gatavojies 1941. gada vasarā uzbrukt Vācijai, ir Viktors Suvorovs, kurš savā darbā "Ledlauzis" apgalvo, ka Staļins ir ticis apsteigts tādēļ, ka Hitlers ir uzzinājis par viņa plāniem un apsteidzoši sācis operāciju "Barbarosa".[44]

Šīs koncepcijas piekritējiem patīk atsaukties uz vienu konkrētu Staļina runu, kas tika nolasīta neilgi pirms Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Proti, 1941. gada 5. maijā Sarkanās armijas militāro akadēmiju absolventu priekšā Staļins uzstājās ar runu, kas ilga teju četrdesmit minūtes. Taču kopš 1935. gada tā bija tikai otrā reize, kad padomju diktators izvēlējās ko tādu darīt. Tomēr šoreiz runa bija daudz nopietnāka, tādēļ padomju valdība to noturēja lielā slepenībā. Līdz ar to daudzi mūsdienu vēsturnieki izvēlas pieturēties pie apgalvojuma, ka tieši šī slepenā runa vēstīja par gaidāmo karu ar nacistisko Vāciju, kurā Staļins lika skaidri saprast, ka tagad vai nekad ir iespēja likvidēt kapitālismu, kur visticamākais pretinieks ir Vācijas armija. Suvorovs atzīmē, ka tikai ap 1978. gadu padomju avotos parādījās atsauces uz šo slepeno runu. Tādējādi viņš uzdod būtiskus jautājumus, proti, kāpēc tā bija jātur slepenībā, kādēļ neviens Staļina dzīves laikā runu neatcerējās un nepublicēja, jo pēc loģikas, kad Vācija veica savu iebrukumu Padomju Savienībā, Staļinam vajadzēja uzstāties tautas priekšā un teikt: "brāļi un māsas, es taču tādu pavērsienu biju paredzējis un savus virsniekus slepus brīdinājis jau 5. maijā." Taču – nē, Staļins neatcerējās savu runu un klausītājus par lieciniekiem nepiesauca. Pēc Suvorova domām, tam varētu būt tikai viens iemesls: 1941. gada 5. maijā Staļins runāja par neizbēgamu karu ar Vāciju, bet par Vācijas uzbrukuma iespēju vispār nebija ne runas. Staļins bija iedomājies karu ar Vāciju bez vācu uzbrukuma PSRS, bet ar kaut kādu citu kara scenāriju.[45] Turklāt līdzīgās domās ir arī krievu vēsturnieks Konstantīns Pļešakovs, kurš norāda, ka maijā un jūnijā neuzkrītoši tika iesaukti teju 800 000 rezervisti, kur līdz jūlija mēnesim pie Padomju Savienības rietumu robežas bija plānots sakoncentrēt vismaz septiņas jaunas armijas. Arī visām karaskolām tika dota pavēle šajā gadā mācības beigt agrāk, lai jaunos leitnantus varētu nosūtīt uz rietumiem.[46]

No šāda viedokļa, Hitlers acīmredzot neapzinājās, ka viņam bija paveicies, uzsākot preventīvu karu pret Padomju Savienību 1941. gada 22. jūnijā, jo, ja operācija "Barbarosa" tiktu pārcelta vēl vismaz par vienu mēnesi, tad Hitleram, iespējams, nāktos padarīt sev galu nevis 1945. gadā, bet krietni agrāk. Suvorovs atzīmē, ka šo faktu pamazām apstiprina mūsdienās iznākušie padomju militārpersonu memuāri un arhīvu dokumenti, kas lielākoties norāda uz 1941. gada 6. jūliju kā Padomju Savienības uzbrukuma datumu Vācijas okupētajai Eiropai. No šāda pieņēmuma Suvorovs secina, ka komunistiskā Padomju Savienība bija gatava karam un, ka, pateicoties nelielam veiksmes faktoram, Vācijai to izdevās apsteigt tikai par nieka 14 dienām. Līdz ar to, ja Hitlers atkārtoti būtu atlicis iebrukumu Padomju Savienībā, tad visticamāk, ka jau jūlijā sākumā sekotu padomju invāzija Viduseiropā, pēc kuras Sarkanajai armijai vajadzētu izskatīties kā Eiropas "atbrīvotājai". Interesants ir arī fakts, ka viens no padomju armijas ģenerāļiem Semjons Ivanovs vēlāk atzīmēja, ka "vācu karaspēkam izdevās mūs apsteigt burtiski par divām nedēļām".[47] Lai gan pie šāda paša viedokļa pieturas arī jau pieminētais Nikolajs Pļešakovs, viņš šajā jautājumā ir piesardzīgāks, norādot, ka arhīvos vēl nevienam nav izdevies atrast neapstrīdamus pierādījumus, kas plānoto padomju uzbrukumu ļautu identificēt ar kādu konkrētu datumu, ko būtu parakstījis pats Staļins. Tomēr, pēc autora domām, jaunās liecības rāda, ka padomju tautas vadonis tā plānošanu uzsāka jau 1940. gada vasarā un cerēja sākt uzbrukumu divus gadus vēlāk. Šādu izteikumu Pļešakovs pamato ar faktu, ka Staļins nešaubījās, ka kādudien Hitlers savu plēsonīgo skatienu pavērsīs arī pret Padomju Savienību, taču, pēc Staļina domām, tam nevajadzēja notikt līdz 1942. gada pavasarim, iekams Lielbritānija nebija nospiesta uz ceļiem. Vārdu sakot, viņš ticēja, ka Vācijas ģenerālštābs nepieļaus savai valstij karot divās frontēs, kā tas savulaik bija noticis Pirmajā pasaules karā.[48]

Plānošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas sagatavošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zibenskarš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Zibenskarš
Zibenskara taktika lielā mērā bija atkarīga no vācu motorizētajām vienībām, kurām, paralēli sadarbojoties ar gaisa spēkiem un kājnieku vienībām, bija jāielaužas dziļi pretinieka aizmugurē, lai tādējādi izraisītu haosu un pēc iespējas vairāk ielenktu atkāpjošās ienaidnieka armijas. (Vācu motorizētā kara tehnika Padomju Savienības teritorijā, 1942. gada jūnijs)

Lai iznīcinātu Sarkano armiju un iekarotu plašo PSRS teritoriju, Hitlers un viņa ģenerāļi lielākoties paļāvās uz pilnīgi jaunu kara taktiku, kas starpkaru periodā un Otrā pasaules kara pirmajos divos gados bija ieguvusi samērā lielu popularitāti vadošo vācu militārpersonu vidū – zibenskaru. Tieši sekmīgās zibenskara taktikas dēļ Vācija bija spējīga gūt ātras uzvaras Polijas kampaņā (1939.), pret Franciju un tās sabiedrotajiem Rietumeiropā (1940.) un pret Dienvidslāviju un Grieķiju Balkānos (1941.). Zibenskara taktika bija ideāli piemērota tādai vidēja izmēra valstij kā Vācija, kuras teritorija nebija bagāta ar dabiskajām izejvielām, kas spētu to nodrošināt ar visiem nepieciešamajiem resursiem ilgstošā karā.[49] Vienīgais zibenskara priekšnoteikums bija uzbrukt saviem pretiniekiem pa vienam, tad, kad tie bija stratēģiski izolēti – gluži kā Vācija to bija izdarījusi pret Poliju (1939.), Franciju (1940.) un Padomju Savienību (1941.), lai tādējādi būtu iespējams sakoncentrēt visus savu militāro potenciālu pret attiecīgo ienaidnieku.[49] Līdz ar to šī taktika piedāvāja gūt ātras un zibenīgas uzvaras, ļaujot izvairīties no ilgstošas un resursiem nogurdinošas karadarbības, kāda tika piedzīvota Pirmajā pasaules karā.

Zibenskara taktika paredzēja ar spēcīgām tanku un kaujas lidmašīnu formācijām veikt koncentrētu uzbrukumu dziļi ienaidnieka teritorijā,[50] līdz ar to šī taktika bija ideāls līdzeklis tam, lai veiktu stratēģiskus pārrāvumus atsevišķos ienaidnieka frontes līnijas punktos un ielenktu tās atkāpjošās karaspēka daļas vairākos “katlos” (vācu: Kessel).[51][52] Vitāli svarīga loma zibenskara realizācijā (frontes līnijas pārraušanā un pretinieka karaspēka ielenkšanā) bija atvēlēta motorizētajām vienībām, kas operācijas “Barbarosa” brīdī bija iedalītas četrās spēcīgās tanku grupās (vācu: Panzergruppe). Tieši Vācija starpkaru periodā bija praktiski vienīga valsts, kas padziļinātākā veidā savu militāro doktrīnu attīstīja caur mehanizēto manevrēšanas karamākslu, kas ļāva vācu militāristiem apvienot sauszemes motorizēto vienību un gaisa spēku operatīvo darbību vienotā triecienā. Šī militārā koncepcija, no kuras arī izauga termins “zibenskarš”, jau kopš 1935. gada ietvēra sevī arī neatkarīgu tanku grupu izveidi paralēli jau esošajām sauszemes armijām. Šī iemesla dēļ tanku vienības pārstāja būt vienīgi kājnieku atbalsta līdzekļi un kļuva par neatkarīgām formācijām vērmahta sastāvā, kuru sekmīgo rezultātu bija iespējams redzēt iepriekšējos karadarbības gados.[53]

Lai gan pēc diez gan vieglajām uzvarām Polijā, Francijā un Balkānos vācu karavīru optimisms bija samērā milzīgs, atsevišķu autoru skatījumā pastāv viedoklis, ka zibenskarš kā tāds nebija piemērots karadarbībai ar Padomju Savienību — proti, zibenskara taktika bija labi piemērota karadarbībai ar valstīm, kas bija relatīvi mazākas un vājākas par Vāciju, taču attiecībā pret Padomju Savienību, kas ne būt nebija maza un vāja, zibenskarš lielā mērā bija nolemts neveiksmei, jo PSRS neizsmeļamie plašumi deva iespēju Sarkanajai armijai atkāpties dziļi tās teritorijā un samazināt vācu uzbrukuma taktikas efektu.[49] Ne velti slavenais 19. gadsimta prūšu kara teorētiķis Karls fon Klauzevics savā darbā "Par karu" (vācu: Vom Kriege) uzsvēra, ka, jo ilgāk uzbrukums tiek vērsts kādā konkrētā virzienā, tā spēka apjoms neizbēgami ir spiests samazināties, līdz karadarbībā tiek sasniegts kritiskais punkts, kurā uzbrucēja kopējais spēks kļūst mazāks par aizsargājamo spēku, kuru piekopj tās pretinieks. Līdz ar to karadarbībā iestājas pagrieziena punkts, kurā sākotnējais uzbrucējs ir spiests aizsargāties un pamazām atkāpties.[54] Tieši nesekmīgās operācijas "Barbarosa" rezultātā šis scenārijs arī piepildījās, kurā atlikušos karadarbības gadus Vācija bija spiesta karot ar Padomju Savienību nogurdinošā karā uz izturību, kur galveno lomu spēlēja resursu pieejamība. Šī iemesla dēļ, lai Vācija vispār varētu pretendēt uz sekmīgu iznākumu karā, ar zibenskara taktiku bija paredzēts iznīcināt visu padomju karaspēku vienā lielā kampaņā PSRS rietumos, pirms Padomju Savienībai būtu iespēja atvilkt savu karapsēku vai sagatavot papildus rezerves vienības.[55] Tomēr vairāki autori atzīst, ka par spīti Vācijas paļāvībai uz zibenskara taktiku, vērmahts Otrā pasaules kara laikā tā arī nekad pa īstam nesasniedza to pakāpi, kurā zibenskaru būtu iespējams realizēt uz visiem simts procentiem. Proti, Vācijas ierobežotie resursi nebija spējīgi apgādāt visu armiju ar motorizētām vienībām (transportlīdzekļiem u.tml.), tādējādi lielākā daļa vācu armijas pārvietojās ar kājām, kamēr vairāk kā 600 000 zirgu bija spiesti vilkt lielgabalus, sanitāros pajūgus un pārtikas krājumu kulbas.[51][56] Šī iemesla dēļ simtprocentīgs zibenskarš nebija iespējams, jo tā kā vairums divīziju bija kājnieki, vidējais virzības ātrums nevarēja būt daudz lielāks kā Napoleona "Lielās armijas" (franču: Grande Armée) zaldātiem 1812. gadā.[56]

Uzbrukuma stratēģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējais Vācijas uzbrukuma plāns — "Marka plāns" — 1940. gada 5. augustā.

Pēc veiksmīgās Francijas kampaņas Rietumeiropā Hitlers saviem ģenerāļiem bija norādījis, ka uzvara pār Rietumu sabiedrotajiem bija beidzot atbrīvojusi viņam rokas ilgi gaidītajai sadursmei ar boļševismu.[23] Līdz ar to tūlīt pat pēc Francijas iekarošanas 1940. gada jūlijā Hitlers deva rīkojumu vērmahta vadībai izstrādāt teorētiskus uzbrukuma plānus Padomju Savienībai, kur viens no pirmajiem, kas nāca klajā ar teorētisku plānojumu un vēlākās operācijas "Barbarosa"[P 2] izstrādes pamatprincipiem, bija Astoņpadsmitās armijas štāba priekšnieks ģenerālmajors Ērihs Marks (Erich Marcks).[57][58] Šajā gadījumā par labu nāca fakts, ka jau tā paša gada jūlija sākumā toreizējais ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Francs Halders bija mudinājis Marku uz līdzīgu iniciatīvu, līdz ar to pirmais uzmetums Vācijas stratēģiskajam uzbrukuma plānam jau bija gatavs 1940. gada 5. augustā.[58] Lai gan oficiālais nosaukums sākotnējam uzbrukuma plānam bija "Operāciju izklāsts Austrumiem" (vācu: Operationsentwurf Ost), tas vairāk kļuva pazīstams kā "Marka plāns".[57]

Izstrādājot pirmos teorētiskos uzmetumus Vācijas stratēģiskajam uzbrukumam Padomju Savienībai, vācu virspavēlniecībai bija jāņem vērā arī vairāki blakus apstākļi, kā, piemēram, iespēju, ka Sarkanā armija vismaz teorētiski varētu atkārtot 1812. gada stratēģiju, kuru toreizējā Krievijas impērijas armija piekopa pret Napoleonu — proti, izteiktu atkāpšanos austrumu virzienā. Tomēr Marks savā teorētiskajā plānojumā nonāca pie atzinuma, ka modernā karā, kāds bija gaidāms starp Vāciju un Padomju Savienību, Sarkanajai armijai nebija izdevīgi pamest PSRS rietumu teritorijas un ļaut vāciešiem tik vienkārši pārņemt savā rīcībā vienus no bagātākajiem lauksaimniecības un rūpniecības reģioniem.[59] Līdz ar to viņa skatījumā vērmahtam nebija jāuztraucas par potenciālu padomju karaspēka atkāpšanos dziļi PSRS iekšienē, kas tādējādi vāciešiem deva lielisku iespēju realizēt zibenskaru pret Sarkano armiju jau pierobežas teritorijā, kas tiktu balstīts uz pārsteiguma efektu un lielu ātrumu, ielencot padomju vienības un nostiprinot pārejas pār dabiskajiem šķeršļiem.[59]

Tomēr vēl viena būtiska problēma, ar kuru vāciešiem nācās saskarties, plānojot savu uzbrukumu, bija tāda, ka atšķirībā no Rietumeiropas, kur ceļu sistēma (gan automašīnām, gan dzelzceļam) bija izbūvēta pietiekoši lielā līmenī, lai zibenskara taktiku varētu izmantot pēc iespējas efektīvāk, Padomju Savienības teritorijā ceļu sistēma sastādīja vienīgi 40 000 jūdžu lielu tīklu, kamēr dzelzsceļam sliedes bija izbūvētas vien 51 000 jūdžu apmērā.[60] Šī iemesla dēļ Marks apzinājās faktu, ka, uzbrūkot Padomju Savienībai, vērmahta lielākā vājība varētu būt loģisktika jeb armijas apgāde ar visiem nepieciešamajiem papildkrājumiem. Tomēr, plānojot savu teorētisko uzmetumu, Marks paļāvās arī uz to, ka samērā vāji izbūvētā ceļu sistēma varētu kļūt par klupšanas akmeni pašai Sarkanajai armijai, tādējādi ļaujot vāciešiem ielenkt padomju karaspēka formācijas pirms tās būtu spējīgas atkāpties.[61] Turklāt nevienam nebija noslēpums, ka Krievijas lielie teritoriālie plašumi un bargais klimats (it īpaši ziemā) kalpoja par Padomju Savienības vienu no lielākajiem sabiedrotajiem, līdz ar to Marks savu teorētisko plānojumu sagatavoja tā, lai vācu bruņotie spēki būtu spējīgi pabeigt PSRS iekarošanu no deviņu līdz septiņpadsmit nedēļu laikā.[62]

Marka sākotnējais uzbrukuma plāns paredzēja stratēģisku ofensīvu divos virzienos — armiju grupa "Ziemeļi" uzbruktu uz ziemeļiem no masīvajiem Pripetes purviem, kamēr armiju grupa "Dienvidi" uzbruktu uz dienvidiem no Pripetes purviem, kur spēcīgākais no šiem abiem militārajiem formējumiem būtu armiju grupa "Ziemeļi". Šajā gadījumā ziemeļos esošais armiju grupējums sastāvētu no 50 kājnieku divīzijām, 2 motorizētajām divīzijām un 15 tanku divīzijām, iekams dienvidos izvietotais armiju grupējums saturētu vien 24 kājnieku divīzijas, 6 motorizētās divīzijas un 5 tanku divīzijas — rezervē abām armiju grupām būtu atvēlētas vēl vismaz 44 divīzijas, no kurām 36 būtu kājnieku divīzijas. Pēc šādiem aprēķiniem Marks secināja, ka būtu pilnīgi pietiekami, lai īstenotu PSRS rietumu teritoriju iekarošanu, kur armiju grupas "Ziemeļi" galvenais uzdevums būtu Maskavas un Ļeņingradas ieņemšana, kamēr armiju grupai "Dienvidi" būtu jānovērš potenciāls padomju uzbrukums Vācijas naftas resursiem Rumānijā, iebrūkot Ukrainas teritorijā un ieņemot Kijevu, kā arī Dņepras reģiona vidusdaļu.[63] Tādējadi sekmīga uzbrukuma rezultātā vāciešiem pavērtos iespēja izvērsties arvien dziļāk Padomju Savienības teritorijā un sasniegt stratēģisko galamērķi, kas, pēc Marka iniciatīvas, sākotnēji tika nosprausts no Rostovas dienvidos, tālāk gar Volgas upi augšup, un līdz pat Arhangeļskai ziemeļos.[64] Šī improvizētā gala līnija vēlākajā "Barbarosas" direktīvā arī kļuva par slaveno Arhangeļskas–Astrahaņas līniju, kas paredzēja tālāko vācu sauszemes spēku virzību Austrumos.[58]

Vācu ģenerāļi – armiju grupas "Ziemeļi" virspavēlnieks Vilhelms fon Lēbs (trešais no kreisās) un armiju grupas "Dienvidi" virspavēlnieks Gerds fon Rundštets (otrais no labās) – apspriedē par turpmāko operācijas "Barbarosa" gaitu Padomju Savienības teritorijā (1941. gada 30. jūnijs)

Lai gan pamatā tā sauktais "Marka plāns" kļuva par operācijas "Barbarosa" principiālo stūrakmeni, līdz galējai uzbrukuma plāna versijai tika veiktas pāris modifikācijas. Tā, piemēram, 1940. gada 31. jūlijā vācu armijas ģenerālštābs publicēja ziņojumu, kurā detalizēti tika izklāstīti labumi, kurus Vācija varēja iegūt ilgtermiņā, ja sekmīgi tiktu iekaroti PSRS nozīmīgākie industriālie un ģeogrāfiskie reģioni. Ziņojumā tika uzsvērts, ka Ukrainas, Maskavas un Ļeņingradas apgabalu okupācija būtu labvēlīga reiha nākotnei, kur tieši Ukrainas teritorija tika uzskatīta par industriāli un lauksaimnieciski attīstītāko reģionu visā Padomju Savienībā, kamēr Kaukāza reģions, it īpaši Baku apkaimē, bija atbildīgs par teju 73% no PSRS naftas apjoma.[65] Turklāt, zinot, ka Napoleonam bija izdevies ieņemt Maskavu, bet nebija izdevies sakaut krievu karaspēku, Hitlers norādīja, ka sākotnēji svarīgāk bija koncentrēt vācu militāros spēkus uz, viņuprāt, ģeogrāfiski nozīmīgākiem reģioniem, iekams tiktu pievērsta uzmanība padomju galvaspilsētai — tas ir, sākumā nodrošināt "flangus" (ieņemt Baltijas telpu un Ļeņingradu, lai tādējādi varētu saglabāt būtiski svarīgo tirdzniecību ar Zviedriju,[P 3] un ieņemt Ukrainas teritoriju, kas apgādātu reihu ar visu nepieciešamo lauksaimniecības produkciju).[66] Šī iemesla dēļ pēc ģenerāļa Alfrēda Jodla rīkojuma pulkvežleitnants Bernhards fon Losbergs (Bernhard von Lossberg) 1940. gada 15. septembrī sagatavoja vācu teorētiskā uzbrukuma plāna papildinājumu ar nosaukumu "Operatīvais pētījums Austrumi" (vācu: Operationsstudie Ost),[67] kas vairāk vai mazāk arī kļuva par galējās "Barbarosas" direktīvas uzbrukuma scenāriju.

Losberga papildinātais uzbrukuma plāns daudz ko pārņēma no iepriekšējā "Marka plāna", tomēr nedaudz izmainīja stratēģisko spēku izvietojumu un nospraustos galamērķus. Divu iepriekšējo armiju grupu vietā tagad bija trīs, kur armiju grupa "Ziemeļi" (vācu: Heeresgruppe Nord) un jaunizveidotā armiju grupa "Centrs" (vācu: Hereesgruppe Mitte) tiktu izvietotas uz ziemeļiem jau no pieminētajiem Pripetes purviem un kopā sastāvētu no 6 sauszemes armijām un 3 tanku armijām, turpretī armiju grupa "Dienvidi" (vācu: Heeresgruppe Süd) (gluži kā "Marka plānā") atrastos uz dienvidiem no Pripetes purviem un sastāvētu no 3 vācu sauszemes armijām un 1 tanku armijas.[P 4] Lai gan arī šajā gadījumā vācu militārās ofensīvas lielākais spēks atradās ziemeļos no Pripetes purviem, galamērķi katrai armiju grupai tagad bija izvirzīti trīs galvenajos virzienos — Ļeņingradas, Maskavas un Kijevas virzienā. Līdz ar to katram no šiem stratēģiskajiem mērķiem tika nozīmēts atsevišķs armiju grupējums — 1) armiju grupai "Ziemeļi" feldmaršala Vilhelma fon Lēba (Wilhelm Ritter von Leeb) vadībā tika uzticēts izlauzties cauri Baltijas valstīm un ieņemt Ļeņingradu, lai tādējādi varētu apvienoties ar Somijas karaspēka vienībām Karēlijas teritorijā un traukties tālāk Arhangeļskas virzienā; 2) armiju grupai "Centrs" feldmaršala Fedora fon Boka (Fedor von Bock) vadībā bija paredzēts doties pa Napoleona pēdām, izlauzties cauri Baltkrievijas teritorijai un ieņemt Maskavu; 3) savukārt armiju grupai "Dienvidi" feldmaršala Gerda fon Rundšteta (Gerd von Rundstedt) vadībā vajadzēja traukties Kijevas virzienā, izlauzties cauri Ukrainas teritorijai un ieņemt ar naftas atradnēm bagāto Kaukāza reģionu, lai tādējādi nodrošinātu Vācijas kara potenciālu ar stratēģiskajām izejvielām.[68] Visbeidzot visu operāciju kopumā uzņēmās vadīt feldmaršals Valters fon Brauhičs (Walther von Brauchitsch), kur lai iznīcinātu Sarkano armiju un iekarotu Padomju Savienību, vērmahts uz padomju–vācu robežas bija spiests sakoncentrēt vairāk kā 150 divīzijas (no kurām 19 bija tanku un 15 motorizētas).[69] Līdz ar to 1940. gada 18. decembrī, uzliekot galējo parakstu "Barbarosas" direktīvai, Hitlers bija apstiprinājis visapjomīgāko un ambiciozāko militāro kampaņu cilvēces vēsturē ar starta datumu 1941. gada 15. maijā. Piecu nedēļu ilgo novēlošanos, kurā bieži vien tiek vainota vienīgi Hitlera kampaņa Balkānos, veicināja arī daudzi citi faktori, ieskaitot neparasti ilgās pavasara lietavas, vācu gaisa spēku nespēju laikus sagatvot lidlaukus priekšējās līnijās un autotransporta sadali divīzijām.[70] Ne velti, zinot kādas likmes bija liktas uz Krievijas kampaņu, Hitlers atzīmēja, ka jūtas tā, it kā atvērtu durvis uz tumšu un līdz šim neredzētu telpu, nezinot to, kas sagaidīs aiz durvīm.[71] Vēlāk arī savā testamentā Hitlers uzsvēra, ka tas ir bijis vissmagākais lēmums, kādu jebkad ir nācies pieņemt.[72]

Īpašie rīkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu SS īpašo uzdevumu vienības apšauda ebrejus Ukrainas teritorijā (1942. gads)

Pirms gaidāmās ofensīvas pret Padomju Savienību ikvienam vācu karavīram bija jānodod personisks uzticības zvērests Hitleram, kas tādējādi gandrīz ikvienu militārpersonu iesaistīja nacistiskās kustības politisko un militāro stratēģiju sekās.[73] Tā, piemēram, neilgi pirms operācijas "Barbarosa" sākuma pulku virsnieki tika informēti par zināmām "īpašajām pavēlēm", kas attiecās uz gaidāmo karadarbību. To vidū bija "kolektīvi piespiedu pasākumi pret sādžām" partizānu darbības rajonos un arī "pavēle par komisāriem", kas principā vēstīja to, ka padomju politiskie virsnieki, ebreji un partizāni bija jānodod SS vai lauka slepenpolicijas rīcībā.[74] Vairums štāba virsnieku un visi izlūkdienesta virsnieki tika iepazīstināti ar feldmaršala Valtera fon Brauhiča 1941. gada 28. aprīļa pavēli, kurā bija izklāstīti pamatprincipi, kam jāvalda attiecībās starp vērmahta komandieriem, SS zonderkomandām (vācu: Sonderkommando) un drošības policiju, kas darbojās aizmugurē. To "īpašie uzdevumi" bija daļa no "pēdējās sadurmes starp divām pretējām politiskām sistēmām". Visbeidzot, "pavēle par jurisdikciju", ko 1941. gada 13. maijā parakstīja feldmaršals Vilhelms Keitels (Wilhelm Keitel), atņēma krievu civiliedzīvotājiem jebkuras pārsūdzības tiesības un masveidā atbrīvoja vācu kareivjus no atbildības par noziegumiem — slepkavībām, izvarošanām, laupīšanām u.tml. — kas tiktu pastrādāti pret civiliedzīvotājiem.[74]

Vairāki komandieri atteicās atzīt vai nodot tālāk tādas instrukcijas — lielākoties tie, kuri cienīja armijas tradicionālo morāli un juta antipātijas pret nacistiem. Daudzi, bet ne visi, bija cēlušies no virsnieku ģimenēm, tomēr viņu skaits virsnieku korpusā tagad strauji ruka.[74] Vismazāk aizbildinājumu pret šāda veida instrukcijām bija ģenerāļiem — vairāk nekā 200 augstāko rangu virsnieku bija klausījušies Hitlera uzrunu, kura neatstāja ne mazākās šaubas par gaidāmo karagājienu. Bija paredzama divu pretēju pasaules uzskatu cīņa, "iznīcināšanas kauja" pret boļševiku komisāriem un komunistisko inteliģenci.[74] Nav šaubu, ka nepieredzēto raksturu Krievijas kampaņai piešķīra nacistu ideja par "rasu karu" (vācu: Rassenkampf). Daudzi vēsturnieki mūsdienās argumentē, ka nacistu propaganda tik efektīvi dehumanizēja padomju ienaidnieku, ka vērmahta karavīri jau kopš kara sākuma ir atradušies sava veida morālās anestēzijas iespaidā, kur, iespējams, par visaugstāko veiksmīgās indoktrinācijas pakāpi vērmahtā liecināja gandrīz nenozīmīgā opozīcija pret ebreju masveida iznīcināšanu, kura tīši tika sapludināta ar ideju par drošības pasākumiem pret partizāniem frontes aizmugurē.[75] Protams, daudzi virsnieki jutās sašutuši par to, ka vērmahts Austrumu frontē (vācu: Ostfront) pārkāpj starptautiskos likumus, tomēr tikai niecīgs mazākums skaļi pauda protestu pret masu slepkavībām, pat ja kļuva skaidrs, ka tās iekļaujas rasistiskā iznīcināšanas programmā.[76] Tādējādi, lai gan daži armijas komandieri nelabprāt izplatīja šīs instrukcijas, vairāki citi tās atbalstīja, kā, piemēram, ģenerālis Hermanis Hots (Hermann Hoth), kurš operācijas "Barbarosa" brīdī komandēja 3. tanku armiju un vēlāk Staļingradas kaujas laikā — 4. tanku armiju — paziņoja, ka "to ebreju iznīcināšana, kuri atbalsta boļševismu un tā slepkavīgo organizāciju — partizānus — ir pašaizsardzības pasākums".[73] Tāpat arī ģenerālis Erihs fon Manšteins (Erich von Manstein), kurš Otrā pasaules kara laikā izpelnījās apbrīnu kā viens no spožākajiem stratēģiem, nonākot Vienpadsmitās armijas komandiera postenī, izdeva pavēli, kurā paziņoja, ka "ebreju–boļševiku sistēma ir jāizskauž uz visiem laikiem".[73] Līdz ar to, pateicoties šādai ģeneralitātes nostājai, vācu armija bija spiesta uzņemties atbildības nastu par slepkavībām un dedzināšanām, kas līdz šim attiecās vienīgi uz SS jeb iekšējām paramilitārajām struktūrām.[76]

Spēku samērs un ieroči[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vērmahts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Panzerkampfwagen I, Panzerkampfwagen II un Junkers Ju 87
Vācu priekšējo uzbrukuma līniju Austrumu kampaņā galvenokārt veidoja t.s. "trešās markas" (Mark III) jeb Panzer III tanki. (Vācu virsnieks un "trešās markas" tanks Balkānu kampaņā, 1941. gada pavasaris)

Operācijas “Barbarosa” brīdī uz padomju–vācu robežas tika izvietoti vairāk kā 3 miljoni vācu karavīri, kas kopskaitā ar fašistiskās Ass valstu armijām sastādīja ap 3,8 miljoniem vīru lielu uzbrukuma kontingentu[77]vērmahts tika sakoncentrēts vairāk kā 150 divīzijās (to skaitā no 19 tanku un 15 motorizētajām kājnieku divīzijām), ko paralēli papildināja 3350 tanki, 7200 artilērijas iekārtas un 2770 kaujas lidmašīnas.[78][79] Bez tam papildus karavīriem tika iesaistīti arī mehāniskie transportlīdzekļi (no kuriem 70% bija aizgūti no sakautās Francijas) un vairāk kā 600 000 zirgu, kas vilka pārtikas krājumus, lielgabalus un sanitāros pajūgus.[56]

Tā kā vācu zibenskara taktikas sekmīgais iznākums karā pret Padomju Savienību lielā mērā bija atkarīgs no vērmahta rīcībā esošajām tanku vienībām, Hitlers pavēlēja līdz operācijas "Barbarosa" sākumam palielināt Vācijas tanku ražošanas apjomu, kur vidēji iepretim 1940. gada otrās puses ikmēneša saražotajiem 182 tankiem, 1941. gada pirmajā pusē vidēji katru mēnesi tika saražoti jau 212 tanki.[80] Šī iemesla dēļ uzbrukuma brīdī vērmahta sastāvā bija vairāki visa veida (galvenokārt vieglā un vidējā tipa) tanki, no kuriem procentuāli lielāko daļu (49%) veidoja tā sauktie "trešās markas" (angļu: Mark III) jeb Panzer III tanki (vācu: Panzerkampfwagen III), kuru sākotnējā ražošana bija attīstījusies jau kopš 1936. gadā.[81][82]

Kopumā jaunākie Panzer III tanku modeļi svēra teju 20 tonnas un tika aprīkoti ar 30 mm biezām priekšējām bruņām, kas bija divreiz vairāk nekā sākotnējo modeļu uzstādījumos.[83] Tāpat, sākot ar 1939. gadu, lielākā daļa "trešās markas" modeļu lielgabala kalibrs tika palielināts no 37 mm uz 50 mm, kas tādējādi šīs markas tankus (vismaz 1941. gadā) padarīja par spēcīgākajiem vācu arsenālā.[83] Papildus "trešās markas" tankiem zināmu ievērību ieguva arī citi vidējā tipa tanki, kā, piemēram, StuG III (vācu: Sturmgeschütz III) un "ceturtās markas" jeb Panzer IV tanki, kuru primārās funkcijas kaujas laukā ietvēra attiecīgi prettanku iznīcināšanas un kājnieku atbalsta lomu.[84]

Vācu 88 mm zenītlielgabals apdraudēja ne tikai padomju aviāciju, bet arī ikvienu pretinieka tanku, kas atradās uz sauszemes. (Vācu artilēristi Padomju Savienības teritorijā, 1942. gada augusts)

Lai gan operācijas "Barbarosa" brīdī vērmahts paļāvās arī uz saviem vieglā tipa tankiem kā Panzer I un Panzer II, kā arī uz atsevišķiem Čehoslovākijas ražotiem tankiem, kuru priekšējais bruņojums sastādīja tikai no 13 līdz 35 mm biezu kārtu, un kas tādējādi veidoja atlikušo 51% no vācu kopējā tanku karaspēka, praktiski neviens no vērmahta rīcībā esošajiem tankiem nebija spējīgs cauršaut jaunāko padomju — T-34 un KV (krievu: Климент Ворошилов Танк) tipa — tanku bruņas, kas viennozīmīgi pēc iebrukuma Padomju Savienībā izraisīja šoku vācu militārpersonu vidū. Kaut gan tehniski vācu Panzer III modelis bija spējīgs izsist no ierindas T-34 vidējā tipa tankus, lai to izdarītu, tam bija jāraida precīzs šāviņš kā minimums no 500 metru attālumā, iekams KV tipa tanki salīdzinoši mierīgi varēja izsist spēcīgākos vācu tankus jau no 2000 metru lielas distances.[85] Šī iemesla dēļ atsevišķi vēsturnieki ir norādījuši, ka praktiski puse no operācijas "Barbarosa" rīcībā esošajiem vācu tankiem bija pilnībā nepiemēroti un nederīgi Austrumu kampaņai.[86]

Tomēr daži autori uzsver, ka atšķirībā no padomju tankiem vācu tanki tika labāk uzturēti, kur, lai gan padomju konstruktori, kas izstrādāja šos tanku projektus, bija labāki nekā viņu vācu kolēģi, strādnieki, kas bija atbildīgi par šo padomju tanku ražošanu bieži vien bija nepietiekami kvalificēti — kā rezultātā, līdzīgi vērmahtam, arī Sarkanā armija bija pastāvīgi spiesta labot bojājumus.[87] Turklāt iepriekšējie divi karadarbības gadi, kuros vērmahts bija aktīvi pielietojis zibenskara taktiku, bija devuši vācu tankistiem ievērojamu pieredzi, kas operācijas "Barbarosa" laikā bija izteikti jūtama — vācu tankisti pareizāk mācēja izmantot savā labā attiecīgo apvidu, labāk pārzināja apšaudes un manevrēšanas principus, kā arī labāk spēja koordinēt uzbrukumus ar Vācijas gaisa spēkiem.[88] Līdz ar to par spīti tam, ka krieviem bija izteikti spēcīgāki tanki nekā vāciešiem, vērmahta spēja kontrolēt padomju gaisa telpu nodrošināja iespēju noslaucīt padomju tanku vienības no gaisa.[89] Pie tam, kā vācieši drīz atklāja, arī viņu viens no atpazīstamākajiem zenītlielgabaliem 8.8 cm Flak jeb t.s. 88 mm zenītlielgabals, lieliski noderēja ne tikai pret padomju kaujas lidmašīnām, bet, notēmēts pret trāpījumiem zemes līmenī, tas bija teju vai nāvējošs pret jebkuru jaunāko un apbruņotāko padomju tanku.[88]

Vācu ražotās Messerschmitt Bf 109 iznīcinātāju lidmašīnas ilgu laiku bija vienas no labākajām Austrumu frontē. (Messerschmitt Bf 109 kaujas lidmašīna Padomju Savienības teritorijā, 1942. gada augusts)

Aviācijas ziņā vērmahtam klājās nedaudz labāk, kur 1941. gada vasarā, gatavojoties uzbrukumam Padomju Savienībai, Luftwaffe jeb Vācijas gaisa spēki bija spējīgi sagādāt ievērojami labākas kaujas lidmašīnas nekā Sarkanā armija. Problēmu radīja tikai fakts, ka 2770 kaujas lidmašīnas, kas operācijas "Barbarosa" brīdī tika transportētas uz Austrumu fronti, veidoja tikai 65% no kopējā vācu gaisa spēku potenciāla, kur atlikušie 35% jeb 1566 kaujas lidmašīnas pēc Hitlera iniciatīvas tika izkaisītas citos karadarbības teātros — Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Ziemeļāfrikā un virs Vācijas — tādējādi liedzot iespēju Vācijas gaisa spēkiem koncentrēt visu savu aviācijas potenciālu stratēģiski svarīgākajā frontes līnijā.[90][91] Kopumā Vācijas gaisa spēki operācijas "Barbarosa" brīdī tika iedalīti četrās daļās, kur katrs no trim stratēģiskajiem vācu armiju grupējumiem kā atbalstu saņēma pa vienai gaisa flotei, kamēr vēl viena atsevišķa gaisa flote tika norīkota galējos Eiropas ziemeļos, lai atbalstītu Somijas teritoriju un sargātu jau ieņemto Norvēģiju.[92] Spēcīgākā no tām bija Otrā gaisa flote, kas tika piekomandēta armiju grupai "Centrs", tādējādi vēlreiz apliecinot šīs armiju grupas stratēģisko nozīmi uzbrukuma īstenošanā.[92]

Vācu aviāciju operācijas "Barbarosa" brīdī varēja iedalīt trīs tipu lidmašīnās — iznīcinātājos, pikējošajos bumbvedējos un bumbvedējos, no kuriem tieši iznīcinātāji bija atbildīgi par gaisa pārsvara nodrošinājumu un bumbvedēju piesegšanu.[93] Slavenākais vācu iznīcinātājs Austrumu frontē bija Messerschmitt Bf 109 jeb Me 109, kuram 1941. gadā no padomju aviācijas puses praktiski nebija nekādu konkurentu.[93][89] Lai gan sava lielākā tāldarbības rādiusa dēļ no vācu iznīcinātājiem zināmu ievērību ieguva arī divmotoru būvētā Messerschmitt Bf 110 jeb Me 110 kaujas lidmašīna, gaisa kaujās tā nebija tik prasmīga kā tās līdziniece Me 109.[93] Turpretim no vācu pikējošajiem bumbvedējiem visgraujošāko slavu, it īpaši karadarbības pirmajos divos gados, ieguva Junkers Ju 87 jeb t.s. Štuka (vācu: Sturzkampfflugzeug), kas operācijas "Barbarosa" brīdī bija lielākoties atbildīga par padomju sauszemes spēku — tanku un cita veida motorizēto vienību — iznīcināšanu, kā arī apgādes līniju apšaušanu,[94] kamēr Junkers Ju 52, kas karā laikā tika apzīmēta arī kā Sanitäts–Ju, tika pārveidota par lidojošu hospitāli.[95] Savukārt no bumbvedējiem pazīstamākie modeļi bija Junkers Ju 88, Dornier Do 17, Dornier Do 217 un Heinkel He 111, kas tāpat kā iznīcinātāju gadījumā bija pārāki par padomju bumbvedējiem.[96]

Sarkanā armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: T-34 un Il-2
KV tipa smagie tanki bija praktiski necauršaujami kā vācu artilērijai, tā arī vācu labākajiem tankiem. (Vācu karavīri pēta pamestu KV tipa tanku Padomju Savienības teritorijā, 1941. gada vasara)

Ass valstu uzbrukuma brīdī no kopējiem 5,5 miljoniem Sarkanās armijas karavīru teju 2,7 miljoni bija izvietoti uz padomju–vācu robežas, līdz ar to, par spīti vērmahta skaitliskajam pārākumam, padomju karaspēka vienības, kas atradās PSRS rietumu teritorijā, tik un tā veidoja pietiekoši lielu barjeru uzbrūkošajām vācu armijām.[77] Tomēr dzīvā karaspēka trūkumu sākotnēji kompensēja fakts, ka Padomju Savienībai bija daudz vairāk tanku nekā vāciešiem — 23 767 padomju tanku[97] pret 3350 vācu tankiem.[78][98] Kaut gan šajā gadījumā atsevišķi vēsturnieki uzsver, ka skaitliskajam pārsvaram tanku ziņā nebija tik liela nozīme, kā sākotnēji varētu likties, jo no 23 767 tankiem, kas 1941. gada vasarā atradās Sarkanās armijas rīcībā, teju 15 000 bija novecojušie T-26 un BT-7 tanki, slikti konstruēti un par lētu naudu uzbūvēti.[99] Jaunā ražojuma vidējais tanks T-34 un smagais tanks KV bija lieliski, taču no kopējā tanku skaita padomju karaspēkam tādu bija relatīvi nedaudz — 1861 modelis,[98][97] no kuriem tikai kādi 1475 atradās PSRS rietumos.[98] Turklāt padomju speciālistiem, kas iepriekšējos gados, bija apmeklējuši Vācijas rūpnīcas, vācu tanki nešķita sevišķi iespaidīgi, kur paralēli vēl sliktāk par tiem bija izteikušies Spānijas pilsoņu kara padomju veterāni.[98] Tie lielākoties ziņoja, ka pat novecojušais T-26 bija labāks nekā vācu vieglie tanki — Panzer I un Panzer II. Veterāni norādīja, ka vācu tankiem ne tikai bija vājāki lielgabali, bet arī stipri plānākas bruņas.[98] Līdz ar to, lai gan tādi jaunākie vācu modeļi kā Panzer III un Panzer IV dižojās ar biezākām bruņām un labākiem lielgabaliem, tiem joprojām nebija izredžu un ne tuvu nestāvēja klāt modernajiem padomju T-34 un smagajiem KV tipa tankiem — T-34 bruņas bija 45 mm biezas, kamēr KV tipa tankiem tās bija līdz pat 90 mm biezas (iepretim vācu 20 līdz 30 mm), kur šajā gadījumā pat lielākajai daļai vācu artilērijas nebija pa spēkam cauršaut šādu padomju tanku bruņojumu.[97]

Ne tikai katjušu raķešu zalvju raidītie šaviņi, bet arī tās izraisītā skaņa atstāja biedējošu sajūtu gandrīz ikvienam Ass valstu karavīram Austrumu frontē. (Katjušu raķešu zalves Staļingradas kaujas laikā, 1942. gada oktobris)

Pazīstamais vācu autors Pauls Karells (Paul Carell) uzsver, ka galvenais iemesls, kādēļ sākotnēji Vācijas tanku bruņojums tik ļoti atpalika no padomju ražojumiem, bija vācu slepenā dienesta pasīvās rīcības dēļ. Karells norāda, ka pirms operācijas "Barbarosa" sākuma vācu slepenais dienests Padomju Savienības teritorijā bija kopumā visai vājš — tas par padomju militārajiem jautājumiem nav zinājis gandrīz neko, kamēr krievi par vāciešiem ir zinājuši praktiski visu.[100] Krievi pazina vācu ieročus, vācu garnizonus, vācu apmācību laukumus un vācu bruņošanās rūpniecību. Krievi sīki pārzināja vācu tanku produkciju, kā arī tiem bija skaidri priekšstati par uzbrūkošo vācu divīziju skaitu.[100] Turpretim vācieši kara sākumā lēsa padomju pieejamo divīziju skaitu uz 200, kur jau pirmo sešu nedēļu laikā nācās konstatēt, ka to bija vismaz 360.[100][101] Bez tam vāciešiem nebija nekādas jausmas par jaunākajiem padomju tankiem — T-34 un KV, kā arī raķešu zalvēm, t.s. "katjušām", ko vācieši vēlāk iesauca par "Staļina ērģelēm".[100][102] Karells atzīmē, ka, iespējams, liktenīgu lomu šajā padomju spēku nepietiekamajā novērtējumā spēlēja Ziemas karš, kurā mazākā un relatīvi vājākā Somija spēja pietiekoši ilgi pretoties Padomju Savienības pārspēkam. Tāpat Karells uzsver, ka vēl šodien atrodas pietiekami daudz ļaužu, kas apgalvo, ka Staļins karā pret somiem tīši lietojis vecus ieročus un iesaistījis vienīgi vājus spēkus, lai tādējādi maldinātu pasauli. Katrā ziņā padomju virspavēlniecība karā pret Somiju nelietoja T-34 un smagos KV tipa tankus, kaut tie tika ražoti netālu no Somijas robežas.[103] Ne velti šajā sakarā somu maršals Karls Gustavs Mannerheims savos memuāros vēlāk pieminēja, ka Hitlers 1942. gadā viņam esot atzinies, cik liels ir bijis viņa pārsteigums par krievu bruņošanās potenciālu. Hitlers esot atzinis, ka, ja viņam kāds kara sākumā būtu sacījis, ka krievi var iesaistīt kaujās 35 000 kaujas mašīnu, viņš tam būtu pilnīgi neticējis, taču, sākoties karam ar Padomju Savienību, krievi patiesi ražoja tankus un cita veida bruņmašīnas neiedomājamos apjomos.[103]

Padomju konstruētā Il–2 jeb Ilyushin Il-2 kaujas lidmašīna, 1943. gads.

Tomēr skaitliski lielajam un apbruņotajam padomju tanku potenciālam bija arī savas vājās vietas — T-34 vidējā tipa tankiem bieži vien trūka tēmēšanas precizitātes, kur 1941. gada vasarā tikai nedaudziem krievu komandieriem bija pieklājīgi binokļi, ar kuriem precīzāk varēja noteikt trāpījumus tālākā distancē.[88] Turklāt viens no izteiktākajiem mīnusiem bija radiosakaru ierīču trūkums padomju tankos, kas neļāva pēc iespējas efektīvāk koordinēt uzbrukumus kaujas laukā.[88] Taču pats lielākais trūkums, kā to vēlāk konstatēja arī padomju virspavēlniecība, bija vājā taktika.[88] Ne velti viens no slavenākajiem vācu tanku komandieriem un motorizēto vienību taktikas izveidotājiem Otrajā pasaules karāģenerālis Heincs Guderians — savulaik atzīmēja, ka padomju tankisti bija nepietiekami apmācīti, kur uzbrukuma laikā viņiem trūka izpratnes par taktiku un iniciatīvām.[104] Padomju tanku vienības vai nu cīnījās līdz beidzamam, neizkustoties no vietas, vai arī pēdējā mirklī vienkārši metās bēgt — "krievu tanki gluži kā bruņurupuči izrāpoja no savām pozīcijām un, metot līkločus, mēģināja bēgt", rakstīja kāds novērotājs vācu–padomju kara laikā.[105]

Visbeidzot aviācijas ziņā (vismaz 1941. gadā) spēku samērs lielākoties bija par labu Vācijas pusē, kur, lai gan padomju gaisa spēki ar savām teju 20 000 kaujas lidmašīnām skaitījās lielākā aviācija pasaulē,[106] teju 80% no tās lidmašīnām aizvien vēl bija novecojušas, kurām pietrūka vissvarīgākais no visām vērtībām — ātruma.[89] Iemesls šāda veida tehnoloģiskajai paritātei bija Staļina trīsdesmito gadu tīrīšanas, kuras bija skārušas ne tikai vadošās militārpersonas, bet arī daudzus vadošos padomju aviorūpniecības inženierus, kas tādējādi bija iedragājusi PSRS vadošo lomu aeronautikā.[106] Būtībā 1941. gada vasarā no padomju lidmašīnām tikai divu veidu iznīcinātājusJak–1 un LaGG–3 — varēja uzskatīt par moderniem, tomēr vācu Me 110 bija krietni pārākas.[89] Tādi jaunākie padomju iznīcinātāju modeļi kā MiG–3 (krievu: Микоян и Гуревич МиГ-3) un Il-2 jeb Ilyushin Il-2 (krievu: Илью́шин Ил-2), kas atsevišķos parametros bija pat pārākas nekā vācu līdzgaitnieces, vēl tikai atradās savas attīstības pašā sākumposmā, tādējādi nodrošinot vācu gaisa spēkiem teju vai neierobežotu pārsvaru padomju gaisa telpā.[106] Turklāt, sākoties vācu iebrukumam, vairākiem padomju pilotiem bija tikai pāris stundu liela lidošanas pieredze,[106] kur paralēli vēl tam tikai 15% no visiem pilotiem bija apmācīti lidojumiem nakts apstākļos.[89]

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barbarosas plāna īstenošana tika uzsākta 1941. gada 22. jūnijā, kad vairāk nekā 3,9 miljoni Ass valstu karavīru iebruka Padomju Savienības teritorijā — 2900 km plašā frontes līnijā,[107] kas ir lielākais uzbrukums cilvēces vēsturē. Invāzijas brīdī vērmahts sastāvēja no 151 divīzijas (to skaitā no 19 tanku un 15 motorizētajām kājnieku divīzijām), ko paralēli papildināja 3350 tanki, 7200 artilērijas iekārtas un 2770 kaujas lidmašīnas.[2] Bez tam papildus karavīriem tika iesaistīti 600 000 mehāniskie transportlīdzekļi un 750 000 zirgi.[108]

Operācija "Barbarosa" ilga līdz 5. decembrim, kad Vācijas bruņotie spēki, kuri pilnībā nebija sagatavoti karadarbībai ziemas apstākļos, cieta savu pirmo lielo sakāvi kaujā par Maskavu. Lai gan padomju karaspēkam izdevās atsist Vērmahta mēģinājumus ieņemt PSRS galvaspilsētu, Hitleram, lai nobeigtu karu, neatlika nekas cits kā turpināt militārās operācijas Padomju Savienības iekšienē, no kurām visas, kā, piemēram, "Blau" plāns, gala rezultātā izrādījās nesekmīgas.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neveiksmīgais "Barbarosas" noslēgums noveda pie tā, ka Vācija tika ierauta ilgstošā un nogurdinošā karadarbībā pret resursiem bagātāko Padomju Savienību, kurai viennozīmīgi šāds kara scenārijs bija daudz izdevīgāks nekā ar resursiem ierobežotajai Vācijai. Līdz ar to karadarbība starp abām totalitārajām lielvalstīm turpinājās līdz pat 1945. gada maijam, kuras laikā tika piedzīvotas vienas no lielākajām un asiņainākajām kaujām cilvēces vēsturē. Bez tam pieaugošās brutalitātes dēļ konflikts ieguva arī iznīcības kara raksturu.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Šeit tiek domāta distance no Barenca jūras ziemeļos līdz Melnajai jūrai dienvidos.
  2. 1940. gada vasarā pirmajos uzbrukuma plānu projektos "Barbarosas" termins vēl nebija izstrādāts, kur potenciālais uzbrukums Padomju Savienībai tika apzīmēts ar terminiem "Otto" un "Fritz". Pats nosaukums "Barbarosa" parādījās tikai 1940. gada decembrī, kad Hitlers parakstīja galējo direktīvu Nr. 21.
  3. Otrā pasaules kara laikā Zviedrija bija galvenais dzelzs rūdas piegādātājs nacistiskajai Vācijai.
  4. Paralēli vācu militārajiem formējumiem armiju grupu "Dienvidi" atbalstīja viena ungāru armija un divas rumāņu armijas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Beevor, A. Stalingrad. New York: Penguin Books, 1999. P. 12.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Glantz, D. M. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Tempus Publishing, 2001. p. 14.
  3. Higgins, Trumbull (1966), Hitler and Russia, The Macmillan Company, pp. 11–59, 98–151
  4. Bryan I. Fugate. Strategy and tactics on the Eastern Front, 1941. Novato: Presidio Press, 1984.
  5. Glantz, D. M. The Soviet–German War, 1941-1945: Myths and Realities: A Survey Essay. Clemson, SC: Clemson University Press, 2001. P. 7-9.
  6. "Operation Barbarossa". Encyclopedia Britannica. [Aplūkots 20.01.2016.]
  7. Kirchubel, R. Operation Barbarossa, 1941: Army Group Center. New York: Osprey Publishing, 2007. P. 7.
  8. 8,0 8,1 Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 26. lpp.
  9. Feldmanis, I. "Kā sākās padomju–vācu karš?". Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds. 2011. [Aplūkots 17.01.2016].
  10. Bartov, O. The Eastern Front, 1941-1945, German Troops and the Barbarisation of Warfare. 2nd ed. Oxford: Palgrave, 2001.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 Zēligmanis, R. Hitlers: Vācieši un viņa vadonis. Rīga: Jumava, 2005. 163. lpp.
  12. Glantz, D. M. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Charleston, SC: Tempus Publishing, 2001. p. 13.
  13. Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 453. lpp.
  14. Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 462. lpp.
  15. 15,0 15,1 Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 444. lpp.
  16. 16,0 16,1 Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 445. lpp.
  17. Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 450. lpp.
  18. 18,0 18,1 Hitlers, Ā. Mana cīņa. Viļņa, 1995. 452.-453. lpp.
  19. Kisindžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2005. 360.-361. lpp.
  20. Kisindžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2005. 361.-368. lpp.
  21. Kisindžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2005. 369.-370. lpp.
  22. Ericson, E. E. Feeding the German Eagle: Soviet Economic Aid to Nazi Germany, 1933-1941. London: Praeger, 1999. P. 1.
  23. 23,0 23,1 23,2 Ericson, E. E. Feeding the German Eagle: Soviet Economic Aid to Nazi Germany, 1933-1941. London: Praeger, 1999. P. 127.
  24. Kisindžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2005. 361. lpp.
  25. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 16. lpp.
  26. Overijs, R. Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija. Rīga: Atēna, 2006. 475. lpp.
  27. Ericson, E. E. Feeding the German Eagle: Soviet Economic Aid to Nazi Germany, 1933-1941. London: Praeger, 1999. P. 3.
  28. Ericson, E. E. Feeding the German Eagle: Soviet Economic Aid to Nazi Germany, 1933-1941. London: Praeger, 1999. P. 128.
  29. 29,0 29,1 29,2 29,3 Feldmanis, I. "Kā agresors kļuva par uzbrukuma upuri?". 2006. [Aplūkots 17.01.2016.]
  30. Kisiņdžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2005. 358. lpp.
  31. Zēligmanis, R. Hilters: Vācieši un viņu vadonis. Rīga: Jumava, 2005. 161. lpp.
  32. Overijs, R. Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija. Rīga: Atēna, 2006. 476. lpp.
  33. Overijs, R. Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija. Rīga: Atēna, 2006. 473. lpp.
  34. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 115. lpp.
  35. Zēligmanis, R. Hitlers: Vācieši un viņa vadonis. Rīga: Jumava, 2005. 162. lpp.
  36. Lūkačs, Dž. 1941. gada jūnijs: Hitlers un Staļins. Rīga: Atēna, 2007. 33.-37. lpp.
  37. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 81. lpp.
  38. Mērfijs, D. Ko zināja Staļins?: Operācijas Barbarossa mīkla. Rīga: Atēna, 2006. 121. lpp.
  39. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 21. lpp.
  40. Overijs, R. Diktatori: Hitlera Vācija un Staļina Krievija. Rīga: Atēna, 2006. 474. lpp.
  41. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 22. lpp.
  42. Ņikonovs, A. Kurš pirmais?: Otrā pasaules kara galvenā mīkla. Rīga: Jumava, 2011. 5. lpp.
  43. Feldmanis, I. "Kā sākās padomju-vācu karš?". Latvijas Vēsture: Jaunie un Jaunākie laiki, 2011, Nr. 2. 112. lpp.
  44. Mērfijs, D. Ko zināja Staļins?: Operācijas Barbarossa mīkla. Rīga: Atēna, 2006. 189.-190. lpp.
  45. Suvorovs, V. Ledlauzis: kas sāka Otro pasaules karu>. Rīga: Dienas Gramata, 2005.
  46. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 80.-81. lpp.
  47. Suvorovs, V. Ledlauzis: kas sāka Otro pasaules karu>. Rīga: Dienas Gramata, 2005. 350.-351. lpp.
  48. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā – nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 11., 21.-22. lpp.
  49. 49,0 49,1 49,2 Kirchubel, R. Hitler's Panzer Armies in the Eastern Front. Barnsley: Pen & Sword, 2009. P. 2.
  50. Kirchubel, R. Hitler's Panzer Armies on the Eastern Front. Barnsley, South Yorkshire: Pen & Sword Books, 2009. P. 1.
  51. 51,0 51,1 Kirchubel, R. Hitler's Panzer Armies in the Eastern Front. Barnsley: Pen & Sword, 2009. P. 3.
  52. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 32. lpp.
  53. Kirchubel, R. Hitler's Panzer Armies in the Eastern Front. Barnsley: Pen & Sword, 2009. P. 4.
  54. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 3.
  55. Glantz, D. M. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Tempus Publishing, 2001. p. 14.
  56. 56,0 56,1 56,2 Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 27. lpp.
  57. 57,0 57,1 Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 40.
  58. 58,0 58,1 58,2 Kay, A. J. Exploitation, Resettlement, Mass Murder: Political and Economic Planning for German Occupation Policy in the Soviet Union, 1940–1941. New York: Berghahn Books, 2006. P. 31.
  59. 59,0 59,1 Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 42.
  60. Glantz, D. M. When Titans Clashed: How the Red Army Stopped Hitler. P. 13.
  61. Glantz, D. M. When Titans Clashed: How the Red Army Stopped Hitler. P. 14.
  62. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 43.
  63. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 40.
  64. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 41.
  65. Kay, A. J. Exploitation, Resettlement, Mass Murder: Political and Economic Planning for German Occupation Policy in the Soviet Union, 1940–1941. New York: Berghahn Books, 2006. P. 33.
  66. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 43. lpp.
  67. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 47.
  68. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 33. lpp.
  69. Glantz, D. M. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Charleston, SC: Tempus Publishing, 2001. P. 14.
  70. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 27. lpp.
  71. Kisiņdžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2005. 374. lpp.
  72. Kisiņdžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2005. 477. lpp.
  73. 73,0 73,1 73,2 Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 30. lpp.
  74. 74,0 74,1 74,2 74,3 Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 28. lpp.
  75. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 28.-29. lpp.
  76. 76,0 76,1 Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 29. lpp.
  77. 77,0 77,1 Glantz, D. M. The Soviet–German War, 1941-1945: Myths and Realities: A Survey Essay. Clemson, SC: Clemson University Press, 2001. P. 9.
  78. 78,0 78,1 Glantz, D. M. Barbarossa: Hitler's Invasion of Russia, 1941. Charleston, SC: Tempus Publishing, 2001. p. 14.
  79. Glantz, D. M. Barbarossa Derailed: The Battle for Smolensk, 10 July – 10 September, 1941. Vol. 1. Solihull: Helion & Company Limited, 2010. P. 20.
  80. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 114-115.
  81. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 110, 116.
  82. Glantz, D. M. Barbarossa Derailed: The Battle for Smolensk, 10 July – 10 September, 1941. Vol. 1. Solihull: Helion & Company Limited, 2010. P. 24.
  83. 83,0 83,1 Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 110-111.
  84. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 111.
  85. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 112-113.
  86. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 110.
  87. Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā - nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 65. lpp
  88. 88,0 88,1 88,2 88,3 88,4 Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 95. lpp.
  89. 89,0 89,1 89,2 89,3 89,4 Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā - nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 66. lpp.
  90. Glantz, D. M. Barbarossa Derailed: The Battle for Smolensk, 10 July – 10 September, 1941. Vol. 1. Solihull: Helion & Company Limited, 2010. P. 25.
  91. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 127.
  92. 92,0 92,1 Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 126.
  93. 93,0 93,1 93,2 Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 122.
  94. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, pp. 122-123.
  95. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 79. lpp.
  96. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 123.
  97. 97,0 97,1 97,2 Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 112.
  98. 98,0 98,1 98,2 98,3 98,4 Pļešakovs, K. Staļina neprātība: vācu iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā - nezināmās lappuses. Rīga: Atēna, 2006. 64. lpp.
  99. Stahel, D. Operation Barbarossa and Gemany's Defeat in the East. Cambridge: Cambridge University Press, P. 113.
  100. 100,0 100,1 100,2 100,3 Karells, P. Barbarossa: Karagājiens pret Krieviju. Gramatu Draugs, 1965. 62. lpp.
  101. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 42. lpp.
  102. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 50. lpp.
  103. 103,0 103,1 Karells, P. Barbarossa: Karagājiens pret Krieviju. Gramatu Draugs, 1965. 63. lpp.
  104. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 37. lpp.
  105. Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. 77. lpp.
  106. 106,0 106,1 106,2 106,3 Glantz, D. M. Barbarossa Derailed: The Battle for Smolensk, 10 July – 10 September, 1941. Vol. 1. Solihull: Helion & Company Limited, 2010. P. 28.
  107. World War II Chronicle, 2007. Legacy/ Publications International, Ltd. Page 146.
  108. Yad vashem – Chronology of the Holocaust

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]