Apskatīt Celiakija izejas kodu

{{Medicīniskais brīdinājums}}

'''Celiakija''' jeb '''glutēna enteropātija''' ir [[tievā zarna|tievās zarnas]] [[autoimūna slimība]], kurai raksturīga [[graudi|graudu]] [[olbaltumvielas|olbaltumvielu]] ([[glutēns|glutēna]]) nepanesamība. Glutēns nav viena olbaltumviela, bet dažādu [[polipeptīdi|polipeptīdu]] ([[gliadīns|gliadīnu]] un [[glutenīns|glutenīnu]]) maisījums. Tievo zarnu bojājumus izsauc nevis šī olbaltumviela, bet gan [[antivielas]], kas pārmērīgi agresīvas [[imūnsistēma]]s darbības dēļ rodas pret cilvēka paša [[audi]]em.

== Vēsture un izplatība ==

Lai arī celiakijai līdzīga slimība aprakstīta jau 2. gadsimtā, pirmais skaidrais apraksts ir veikts 1888. gadā un tā autors ir [[Semjuels Džī]]. Tobrīd cēloņi bija neskaidri, taču jau bija ideja par ārstēšanu ar uztura maiņu, līdz 20. gadsimta Vidum tika izmēģinātas dažādas diētas ar zināmiem panākumiem, līdz [[Vims Dike]] 1950. gadā promocijas darbā pierādīja, ka ievērojamus uzlabojumus dod [[kvieši|kviešu]], [[rudzi|rudzu]] un [[auzas|auzu]] izslēgšana no uztura. 1954. gadā tika aprakstīta zarnas iekšējā pārklājuma [[histoloģija]]. 1968. gadā Anglijā tika dibināta Celiakijas biedrība un šobrīd līdzīgas biedrības ir visā pasaulē.

Celiakijas izplatība pasaulē ir svārstīga. Celiakija biežāk novērota sievietēm kā vīriešiem 2:1 līdz 3:1, bērniem izplatība ir robežās no 0,31—0,9 %, kamēr pieaugušajiem 1—2 % Eiropā, 0,4—0,95 % ASV.

== Diagnosticēšana un simptomi ==

Celiakijas diagnostikas iespējas mūsdienās ir krietni paplašinājušās. “Zelta standarts” joprojām ir [[biopsija]], taču diagnozes noteikšanā iespējams izmantot arī asins seroloģiskos testus un ģenētisko testu. [[Endoskopija|Endoskopijā]] biopsijas rezultātus novērtē saskaņā ar [[Mārša kritēriji]]em, kur [[gļotāda]] tiek novērtēta ar atzīmi sākot no 0 (pilnībā vesela gļotāda) līdz atzīmei III (smagi gļotādas bojājumi).

Celiakijas gadījumā cilvēkam ir traucēta [[uzturvielas|uzturvielu]] uzsūkšanās [[organisms|organismā]]. Bieži vien šīs slimības simptomus ([[caureja]], [[nogurums]], [[vemšana]]) uzskata par kādas citas slimības simptomiem, tādēļ bieži vien tā netiek diagnosticēta. Bērniem un pieaugušajiem celiakijas simptomi atšķiras, bērniem biežāk novērojami klasiskie celiakijas simptomi, kamēr pieaugušajiem biežāk ir atipiskie celiakijas simptomi.

Celiakija, ja netiek ārstēta, saistīta ar nopietnām ilgtermiņa komplikācijām. Salīdzinot ar pamatpopulāciju, noteiktas šādas novirzes:
* palielināts [[barības vads|barības vada]] plakanšūnu [[karcinoma]]s risks (iespējams, saistīts ar mikroelementu trūkumu);
* palielināts tievās zarnas [[adenokarcinoma]]s risks;
* palielināts [[nehodžkina limfoma]]s attīstības risks, jo īpaši [[enterohemorāģiskā T-šūnu limfoma|enterohemorāģiskās T-šūnu limfomas]] attīstības risks, kas pārsvarā raksturīga tikai celiakijas pacientiem.

Vismaz 5 gadus ilga stingra bezglutēna diētas ievērošana šos riskus samazina.
Celiakijas galvenā ārstēšanas metode ir stingra bezglutēna diēta uz mūžu. Bezglutēna diētu ieteicams papildināt ar [[uztura bagātinātāji]]em ([[dzelzs]], [[cinks]], [[magnijs]], [[kalcijs]], īpaši B grupas vitamīni). Dažiem celiakijas pacientiem var būt nepieciešama [[steroīdi|steroīdu]] terapija, lai panāktu klīnisku un histoloģisku uzlabošanos. Bezglutēna diēta aizliedz uzturā lietot kviešus, rudzus, [[mieži|miežus]] un tos saturošus produktus. Šobrīd šaubīgs produkts ir auzas — lielākā daļa pārdošanā pieejamo auzu ir piesārņotas ar glutēnu. Tirgū ir ieejamas speciālas bezglutēna auzas, kas lielākajai daļai pacientu ir drošas. Ir aprakstīti atsevišķi pētījumi, kad celiakijas pacienti izrādījušies intoleranti arī pret bezglutēna auzām.

Celiakijas pacienti uzturā var lietot neapstrādātus [[augļi|augļus]] un dārzeņus, neapstrādātu, svaigu gaļu, pienu, riekstus un sēklas. Jāuzmanās no rūpnieciski apstrādātiem produktiem — tajos var būt pievienotas glutēnu saturošas sastāvdaļas (piemēram, kviešu šķiedras kūpinātai gaļai vai miežu [[iesals]] kukurūzas pārslām). Produktiem, kas ražoti rūpnieciski, rūpīgi jālasa etiķete, jo pat žāvēti augļi var būt apkaisīti ar [[milti]]em, lai novērstu mitrumu, [[krējums|krējumam]] var būt pievienota kviešu [[ciete]], dažiem produktiem glutēnu pievieno pašu par sevi, jo tam piemīt labas saistītāja spējas. Tāpat nedrīkst iegādāties dabiski glutēnu nesaturošu augu miltus bez atzīmes “Nesatur glutēnu”, jo tie var būt malti vienās dzirnavās ar glutēnu saturošiem augiem, tādējādi tos piesārņojot.

Ir pieejami speciāli bezglutēna diētai paredzēti produkti, kas ir attiecīgi marķēti. Eiropas Savienībā uzraksts “Nesatur glutēnu” atļauts lietošanai produktiem, kuros glutēna saturs ir mazāk par 20 mg glutēna uz 1 kg produkta.

== Ārējās saites ==
* [http://www.calis.lv/berni/bernu-veseliba/bernu-slimibu-enciklopedija/c/celiakija/ Celiakija]{{Novecojusi saite}}

== Literatūra ==
* Anatolijs Danilāns. Gastroenteroloģija. Nacionālais apgāds. 2007.
* Grīnberga B., Kaže I., Funka K., Zariņš Z. Dzīve bez glutēna. [https://www.vm.gov.lv/lv/media/5693/download Ieteikumi ar celiakiju slimu bērnu ēdināšanai pirmsskolas un vispārējās izglītības iestādēs]. [[Latvijas Republikas Veselības ministrija]].

{{Medical resources
| DiseasesDB = 2922
| ICD10 = {{ICD10|K|90|0|k|90}}
| ICD9 = {{ICD9|579.0}}
| ICDO = 
| OMIM = 212750
| MedlinePlus = 000233
| eMedicineSubj = med
| eMedicineTopic = 308
| eMedicine_mult = {{eMedicine2|ped|2146}} {{eMedicine2|radio|652}}
| MeshID = D002446
| GeneReviewsNBK = NBK1727
| GeneReviewsName = Celiac Disease
}}

{{autoritatīvā vadība}}

[[Kategorija:Slimības]]