Dalībnieks:Abc~lvwiki/Smilšu kaste
_2.svg)
Azimuts ir leņķis starp atskaites plakni un punktu. Parasti to izsaka grādos un mēra pulksteņrādītāja virzienā, par atskaites plakni ņemot virzienu uz ziemeļiem. Azimuta koncepciju izmanto tādās praktiskās nozarēs kā navigācija , astronomija, kartogrāfija, šahtu ierīkošana, artilērija. Vārds "azimuts" ir aizgūts no arābu valodas السمت (as-sumūt), kas nozīmē "ceļi", saistot to ar ceļiem vai virzieniem, uz kuru virzīta persona.
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ja par atskaites plakni ņem ģeogrāfisko meridiānu, tad azimutu sauc par īsto. Ja par atskaites plakni ņem magnētisko meridiānu, t. i., virzienu uz magnētisko ziemeļpolu, tad azimutu sauc par magnētisko. Ja azimutu mēra ar magnētisko kompasu, tad viegli noteikt magnētisko meridiānu. Lai pārietu uz īsto meridiānu, jāzina magnētiskā deklinācija jeb nobīde noteiktā punktā. Magnētiskā deklinācija tiek norādīta uz daudzām kartēm. Galvenie virzieni:
| virziens | azimuts grādos |
| ziemeļi | 0° vai 360° |
| ziemeļaustrumi | 45° |
| austrumi | 90° |
| dienvidaustrumi | 135° |
| dienvidi | 180° |
| dienvidrietumi | 225° |
| rietumi | 270° |
| ziemeļrietumi | 315° |
Astronomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Astronomijā par spīdekļa azimutu A sauc sfērisko leņķi pie zenīta, kuru ierobežo no vienas puses novērotāja meridiāns un no otras puses spīdekļa vertikāls. Azimutu mēra ar atbilstošo īstā horizonta loku, sākot no novērotāja meridiāna un beidzot ar spīdekļa vertikālu. Augšējā zīmējumā azimuts ir loks no punkta "north point" līdz punktam "45° east".[1]
Zenīts ir punkts uz debess sfēras, virs galvas, kur novērotāja vietā vilkta svērteniskā jeb vertikālā līnija krusto debess sfēru. Plakni, kas perpendikulāra novērotāja vietā vilktai svērteniskai līnijai un iet caur tā aci - sauc par īstā horizonta plakni. Riņķi, kas veidojas īstā horizonta plaknei krustojoties ar debess sfēru - sauc par īsto horizontu. Lielos lokus uz debess sfēras, kuru plakne sakrīt ar svērtenisko līniju, sauc par vertikāliem. Bet pats lielais loks ir jebkurš loks, kura plakne iet caur sfēras centru.
Azimutu attēlošana loku veidā ir ērtāka. Jūrniecības astronomijā pielieto trīs azimutu izmērīšanas veidus, kuri atšķiras ar atskaites sākuma punktu un mērīšanas virzienu.[2]
Pusriņķa azimuts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pusriņķa azimutu Ap mēra no tās novērotāja meridiāna puses, kuras lielākā daļa atrodas virs īstā horizonta, tas ir N vai S, pa īstā horizonta loku uz Ost vai W pusi līdz spīdekļa vertikālam.[2]
Tā kā debess ekvators dala debess sfēru divās vienādās daļās - ziemeļu un dienvidu pussfērās, tad arī katrs meridiāns, kurš ir lielais loks, tiek dalīts divās daļās. Tā daļa, kurā atrodas debess ziemeļpols ir meridiāna ziemeļu daļa, tā, kurā atrodas debess dienvidpols, ir meridiāna dienvidu daļa. Vienlaicīgi virs īstā horizonta var atrasties tikai viens pols.
Ģeogrāfiskais platums ir leņķis starp Zemes ekvatora plakni un Zemes rādiusu, kurš vilkts novērotāja vietā. Tā kā Zemes ekvatoram perpendikulāra līnija ir Zemes ass, bet Zemes rādiusa, kas vilkts novērotāja vietā, turpinājums ir svērteniskā jeb vertikālā līnija, kurai perpendikulāra ir īstā horizonta plakne, tad par ģeogrāfisko platumu var saukt arī leņķi starp debess asi un īstā horizonta plakni, jo leņķi ar savstarpēji perpendikulārām malām ir vienādi. Nav būtiski vai tiek ņemta Zemes ass vai debess ass, jo tās abas ir paralēlas un tāpēc leņķa lielumu neietekmē.
Lai uzzīmētu debess sfēru (skatīt zīmējumā pa labi), var vispirms uzvilkt svērtenisko, jeb vertikālo līniju novērotāja vietā, kura aiziet uz zenītu Z. Tai perpendikulāri novērotāja vietā zīmē īsto horizontu (zilais, aizpildītais riņķis). Lai iegūtu debess asi, var Zemes asi paralēli sev pārnest uz novērotāja vietu. Kur debess ass šķērsos debess sfēru - būs debess pols. Ģeogrāfiskais platums var tikt iegūts arī no debess sfēras - tas būs leņķis starp īsto horizontu un debess asi. No zīmējuma redzams, ka novērotājs atrodas uz Zemes, ziemeļu puslodē, tāpēc tam ir ziemeļu platums. Lai platums, kas iegūts no debess sfēras, arī būtu tāda paša nosaukuma, debess polam līdz kuram mēra platuma leņķi, jāpiešķir tāds pats nosaukums kā platumam.
Meridiāna loks 90° uz katru pusi no debess ziemeļpola, tiek saukts par meridiāna ziemeļu daļu. Ja virs īstā horizonta atrodas debess ziemeļpols, tad redzams, ka lielāko daļu no novērotāja meridiāna virs īstā horizonta, veido tā ziemeļu daļa. Tāpēc zīmējumā pa labi Ap sāk skaitīt no punktam S pretējā īstā horizonta punkta.
Citiem vārdiem, pirmais pusriņķa azimuta nosaukuma burts, vienmēr ir vienāds ar novērotāja platuma nosaukumu. Otrais burts ir atkarīgs no tā, kādā sfēras pusē (Ost vai W) atrodas spīdeklis. Pusriņķa azimuta vērtība var mainīties no 0 līdz 180°. Augšējā attēlā redzamā spīdekļa Ap = N 45° Ost vai Ap = 45° NO. Lieto abus pierakstus. Pusriņķa azimutu pielieto dažādos sfērisko trijstūru risināšanas paņēmienos un dažās tabulās.[2]
Ceturkšņa azimuts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ceturkšņa azimutu Ac mēra pa horizonta loku no punktiem N vai S uz Ost vai W pusi līdz spīdekļa vertikālam. Tā lielums var būt no 0 līdz 90°. Šāds skaitīšanas veids sakrīt ar horizonta iedalīšanu grādos pa ceturkšņiem, kādu lieto navigācijā.[2][3]. Tāpat sakrīt arī apzīmējumi ceturkšņa azimutam un horizonta iedalīšanai grādos pa ceturkšņiem. Augšējā zīmējumā Ac = 45° NO. Zīmējumā, debess sfēra, Az ir ceturkšņa azimuts.
Ceturkšņa azimutu pielieto aprēķinot kuģa atrašanās vietu un kompasa kopizlabojumu.[2]
Rinķa azimuts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Riņķa azimutu Ar mēra pa īstā horizonta loku, vienmēr no punkta N uz Ost pusi līdz spīdekļa vertikālam. Tā lielums mainās no 0 līdz 360°, tāpēc nav vajadzīgs rakstīt klāt nosaukumu. Piemēram, augšējā zīmējumā attēlotajam spīdeklim Ar = 45°. Riņķa azimuts sakrīt ar īsto peilējumu mērīšanas virzienu navigācijā un mūsdienu kompasu rozes iedalījumu grādos. To plaši izmanto atrodot kompasa kopizlabojumu ar jūrniecības astronomijas palīdzību.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]