Arābu valoda

Arābu valoda ; العربية al ‘arabiyyah
al ‘arabiyyah arābu nesha rakstā:
Izruna:	IPA: /alˌʕa.raˈbij.ja/
Valodu lieto:	Alžīrija, Apvienotie Arābu Emirāti, Bahreina, Ēģipte, Irāka, Izraēla, Jemena, Jordānija, Katara, Kuveita, Libāna, Lībija, Mauritānija, Maroka, Omāna, Palestīna, Rietumsahāra, Saūda Arābija, Sudāna, Sīrija, Tunisija (vairākums); Turcija, Irāna, Francija (vietējā arābu minoritāte); islāma liturģiskā valoda.
Pratēju skaits:	Dzimtā valoda: 186 - 207 milj.; Otrā valoda: >246 milj.
Reitings:	2 (kopējais runātāju skaits); 6 (dzimtā valoda)
Valodu saime:	Afroaziātu; Semītu; Rietumsemītu; Centrālās semītu; Arābu valoda
Rakstība:	Arābu alfabēts
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	25 valstīs, trešā izplatītākā pēc angļu un franču valodas Saraksts
Regulators:	Ēģipte: Arābu valodas akadēmija Kairā; Sīrija: Arābu Akadēmija Damaskā (vecākā); Irāka: Irākas Zinātņu akadēmija; Sudāna: Arābu valodas akadēmija Hartūmā; Maroka: Arābu valodas akadēmija Rabātā; Jordānija: Jordānijas Arābu akadēmija; Lībija: Džamahirījas Arābu valodas akadēmija; Tunisija: Beit el Hikma fonds; Izraēla: Arābu valodas akadēmija [1]
Valodas kodi
ISO 639-1:	ar
ISO 639-2:	ara
ISO 639-3:	ara — arābu (kopējs); skatīt arābu valodas variantus atsevišķajiem kodiem
	; Arābu valoda kā vienīgā valsts valoda (zaļā krāsa) vai kā viena no valsts valodām (zilā krāsa).
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Arābu valoda (الْعَرَبيّة — al ʿarabiyyah vai vienkārši عَرَبيْ — ʿarabī) runātāju skaita ziņā ir lielākā dzīvā semītu saimes valoda. Tuvu radniecīga ebreju un aramiešu valodām, ar kurām ir kopēja semītu pirmvaloda. ISO 639-3 standartā modernā arābu valoda tiek klasificēta kā makrovaloda ar 27 apakšvalodām.

Mūsdienu standarta arābu valoda ir cēlusies no klasiskās arābu valodas, kas ir bijusi literārā un islāma liturģiskā valoda kopš 7. gadsimta.

Arābu valoda ir devusi daudz aizguvumus islāma pasaules valodām, līdzīgi, kā latīņu un grieķu valodas lielākajai daļai Eiropas valodu. Tāpat arābu valodā ir daudz aizguvumu no citām valodā, ka persiešu, sanskrita, kā arī grieķu un latīņu valodām.

Viduslaikos arābu valoda bija galvenā kultūras valoda, it sevišķi tādās zinātnes nozarēs, kā matemātika, astronomija un filozofija.^[5] Arī Eiropas valodās ir daudz aizguvumu no arābu valodas. Sevišķi raksturīgi tas ir portugāļu un spāņu valodām, kas izskaidrojams ar 700 gadu kalifāta valdīšanu Ibērijas pussalā.

Literārā un mūsdienu standarta arābu valoda

Termins "arābu valoda" var attiekties gan uz literāro arābu valodu (الفصحى — al fuşḩá), gan uz daudzajiem vietējiem valodas variantiem, kurus parasti dēvē par "arābu sarunvalodu". Arābi literāro valodu uzskata par standarta valodu un pārējos valodas variantus par dialektiem. Ar "literāro valodu" (اللغة العربية الفصحى — al lughat al ʿarabiyyat al fuşḩá — "visdaiļrunīgākā arābu valoda") saprot gan mūsdienu mediju valodu Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, gan arī Korāna valodu. Literārā arābu valoda ir visu arābu valstu valsts valoda un tā tiek pasniegta visu līmeņu skolās. Arābu "sarunvalodas" vai "dialekti" ir daudzie nacionālie vai reģionālie klasiskās arābu valodas atvasinājumi, kas kalpo par ikdienas saziņas valodu. Šīs sarunvalodas dažkārt ir pietiekoši atšķirīgas, lai būtu savstarpēji nesaprotamas. Šiem dialektiem parasti nav savas rakstu valodas, tomēr zināms literatūras daudzums (lielākoties poēzija un dramaturģija) šajās valodās pastāv.

Mūsdienu arābu valodas sociolingvistiskā situācija ir vislabākais valodniecības fenomena diglosijas piemērs, kad par normu ir kļuvusi vienas valodas divu variantu lietošana. Parasti tas raksturīgs dažādām sociālām situācijām. Jebkura reģiona izglītots arābs runā gan vietējā dialektā, gan skolā apgūto literāro arābu valodu. Runājot ar tās pašas valsts vai reģiona pārstāvi, daudzi runātāji pārslēdzas no literārās valodas uz dialektu un atpakaļ pat vairākkārt vienas sentences laikā. Kad saruna notiek starp dažādu valstu izglītotiem arābiem, parasti tiek lietota literārā valoda.

Arābu valodas ietekme uz citām valodām

Arābu valodas ietekme uz citām valodām visizteiktākā ir islāma valstīs. Arābu valoda ir atstājusi lielu ietekmi uz tik dažādu valodu vārdu krājumu, kā berberu, kurdu, persiešu, svahili, urdu, hindi (sevišķi uz sarunvalodu), turku, malajiešu, indonēziešu. Piemēram, arābu vārds /kitāb/ (grāmata) šādā pat nozīmē tiek lietots visās augstāk minētajās valodās, izņemot malajiešu un indonēziešu valodas, kur šis vārds nozīmē "reliģiska grāmata".

Dažādās valodās aizgūtie termini ir no reliģiskajiem (berberu valodas taẓallit "lūdzējs"), akadēmiskajiem (uiguru valodas mentiq "loģika"), ekonomiskiem (latviešu valodas "cukurs") līdz pat vietniekvārdiem (spāņu valodas fulano "un tā tālāk") un ikdienas sarunvalodai (urdu un hindi lekin "bet"). Valodās, kurām nav bijis tieša kontakta ar arābu valodu, aizguvumi ir ienākuši caur trešajām valodām. Piemēram, lielākā daļa arābu aizguvumu hindi un urdu ienākuši caur persiešu valodu un daudzi senākie arābu aizguvumi hausu valodā ienākuši caur kanuru valodu.

Vairāki vārdi arī latviešu un citās Eiropas valodās cēlušies no arābu valodas, visbiežāk caur spāņu vai itāļu valodām, kā piemēram "cukurs" (sukkar), arhaisms "katūns" (quṭn), "magazīna" (maḫāzin), algebra, alkohols, alķīmija, zenīts u.c.

Arābu valoda un islāms

Arābu valoda ir Korāna valoda. Tradicionāli musulmaņi uzskata, ka ir neiespējami pārtulkot Korānu tā, lai nezaudētu tā tiešo nozīmi. Dažkārt uzskata, ka to nedrīkstētu tulkot vispār. Arābu valodu bieži asociē ar islāmu, kaut arī tajā runā arābi kristieši, druzi, kopti, mizrahi jūdaisti un Irākas mandejieši.

Lielākā daļa pasaules musulmaņu arābiski nerunā, taču prot lasīt uzrakstīto un citēt reliģiskus tekstus.

Vēsture

Modernā arābu valoda tiek uzskatīta par semītu saimes arābu-kanaāniešu atzara valodu.^[6] Kaut arī arābu valoda nav vecākā no semītu valodām, tai piemīt daudzas semītu pirmvalodas fonētikas, morfoloģijas un sintakses iezīmes.^[6] Balstoties uz to, cik pilnīgi arābu valodā ir saglabātas semītu pirmvalodas iezīmes, daudzi valodnieki uzskata to par konservatīvāko no semītu valodām.^[6]

Arābu pirmvalodas (senās ziemeļarābu valodas) senākie rakstu pieminekļi ir ar 8. gadsimtu p.m.ē datētie Hasas (الأحساء‎) pieraksti Saūda Arābijas austrumos. Uzraksti ir epigrāfiskajā musnadā — senajā Dienvidarābijas alfabētā. Tiem seko 6. gadsimta p.m.ē. Lihjānas (لحيان) teksti no Saūda Arābijas dienvidaustrumiem un tamūdu (ثمود) dialekta teksti visā Arābijas pussalā un Sinājā. Vēlākie rakstu pieminekļi ir 1. gadsimta p.m.ē. Safas (الصفا) teksti un daudzi arābu personvārdi nabatiešu pierakstos (rakstītos aramiešu valodā).

Mūsu ēras 4. gadsimtā nodibinājās arābu karalistes Irākas dienvidos (lehmīdi), Sīrijas dienvidos (gasanīdi) un centrālajā Arābijā (kindīti), kuru lietvedība saglabājusi līdz mūsu dienām nedaudzos pirmsislāma perioda arābu rakstu pieminekļus arābu alfabētā.

Dialekti

Pamatraksts: Arābu valodas varianti

"Arābu sarunvaloda" ir apkopojošs termins, ar kuru apzīmē arābu pasaulē lietotos arābu valodas variantus, kuri var diezgan radikāli atšķirties no literārās valodas. Galvenās dialektu grupas ir Magribas un Tuvo Austrumu dialekti. Daži no dialektiem tik ļoti atšķiras savā starpā, ka to lietotāji nevar sazināties bez literārās arābu valodas starpniecības.

Viens no galvenajiem faktoriem dialektu diferenciācijā ir attiecīgajos reģionos senāk lietotās valodas, no kurām aizgūts ne tikai vārdu krājums, bet bieži vien arī izruna un vārdu kārtība.

Galvenās dialektu grupas ir:

Ēģiptes dialekts (مصري) : lieto ap 79 miljoni Ēģiptē un ir visplašāk izplatītais dialekts. Lielākoties pateicoties Ēģiptē uzņemtajām filmām un televīzijas raidījumiem.
Magribas dialekti (مغربي) (alžīriešu dialekts, marokāņu dialekts, tunisiešu dialekts, maltiešu valoda un rietumu lībiešu dialekts) Marokāņu un alžīriešu dialektos runā katrā ap 20 miljonu cilvēku.
Levantes dialekti (شامي) (rietumu sīriešu dialekts, libāniešu dialekts, palestīniešu dialekts, rietumu jordāniešu dialekts un Kipras maronītu dialekts).
Irākas dialekts (عراقي) (un Huzestānas dialekts) — ar ievērojamās atšķirībām starp arābiskāko gilit dienvidos un konservatīvāko qeltu ziemeļu pilsētās.
Austrumarābijas dialekti (بحريني) (Saūda Arābijas austrumi, Irākas rietumi, Sīrijas austrumi, Jordānijas austrumi un daļa Omānas).
Līča dialekti (خليجي) (Bahreina, Saūda Arābijas Austrumu province, Kuveita, AAE, Katara, Omāna).

Citi dialekti:

Hasānīja (حساني) (Mauritānija, Mali, Rietumsahāra).
Sudānas dialekti (سوداني) (Sudāna, Čadas ziemeļi).
Hidžāzas dialekts (حجازي) (Saūda Arābijas rietumi).
Nedždas dialekts (نجدي) (Saūda Arābijas centrālā daļa).
Jemenas dialekts (يمني) (Jemena un Saūda Arābijas dienvidi).
Andalūzijas dialekts (أندلسي) (Ibērijas pussala līdz 17. gadsimtam).
Sicīlijas dialekts (صقلي) (Sicīlija un Itālijas dienvidi līdz 14. gadsimtam)

Maltiešu valoda (مالطي) ir vienīgais no arābu valodas dialektiem, kas izveidojies par atsevišķu pilnvērtīgu valodu ar neatkarīgām valodas normām. Neskaitot fonoloģiju, maltiešu valodai ir zināma līdzība ar tunisiešu dialektu, bet laika ritumā valoda ir adaptējusi daudz vārdu, fonoloģisku elementu un gramatisku risinājumu no itāļu, sicīliešu un angļu valodas. Tā ir arī vienīgā semītu valoda, kas lieto latīņu alfabētu.

Fonētika

Zemāk aprakstīta standarta literārā arābu valoda.

Patskaņi un divskaņi

Standarta arābu valodā ir trīs īsie, trīs garie patskaņi un divi divskaņi. Divskaņi veidojas no īsā /a/ kombinācijas ar puspatskaņiem /j/ un /w/.

Alofonija ir novērojama atsevišķu līdzskaņu tuvumā. Piemēram, /a/ un /aː/ pārveidojas šādi:

atvirzās līdz [ɑ] blakus /r/ vai /q/ vai empātiskajiem līdzskaņiem;
[ɐ] pirms vārda robežas;
pacelts līdz [æ] blakus parastiem labiāliem vai koronālie līdzskaņiem vai /j/;.

Pārējie patskaņi pakļaujas līdzīgai alofonijai. Līdzskaņu garuma atšķirība zūd pirms pauzes, kad visi patskaņi ir īsi.

Patskaņi un divskaņi
	īsie		garie
i	/ʕidd/	solījums	/ʕiːd/	dzīres
u	/ʕudd/	atgriezies!	/ʕuːd/	lauta
a	/ʕadd/	saskaitīts	/ʕaːdd/	atgriežas
aj			/ʕajn/	acs
aw			/ʕawd/	atgriešanās

Līdzskaņi

**Standarta arābu valodas līdzskaņi un afrikātas**
		Bilabiāli	Labio- dentāli	Inter- dentāli	Dentāli un alveolāri		Post- alveolāri	Palatāls	Velāri	Uvulārs	Faringāli	Glotāli
		Bilabiāli	Labio- dentāli	Inter- dentāli	parasti	empātiski	Post- alveolāri	Palatāls	Velāri	Uvulārs	Faringāli	Glotāli
Slēdzeņi	nebalsīgi				ت t̪	ط t̪ˁ			ك k	ق q		ء ʔ
Slēdzeņi	balsīgi	ب b			د d̪	ض d̪ˁ	ج dʒ ¹
Berzeņi	nebalsīgi		ف f	ث θ	س s	ص sˁ	ش ʃ		خ x ⁵		ح ħ ⁴	ه h
Berzeņi	balsīgi			ذ ð	ز z	ظ ðˁ			غ ɣ		ع ʕ ^3,4
Nazāli		م m			ن n
Laterāli					ل l ²
Vibranti					ر r
Spraudzeņi		و w						ي j

Skatīt arābu alfabētu par Starptautiskā fonētiskā alfabēta simbolu nozīmi.

[dʒ] dažkārt tiek izrunāts kā [ɡ]. Sevišķi raksturīgi Ēģiptes un Jemenas dialektiem. Vairākos Ziemeļāfrikas un Levantes reģionos tiek izrunāts kā [ʒ].
/l/ tiek izrunāts kā [lˁ] tikai vārdā /ʔalːaːh/, Allāhs, kad vārds seko a, ā, u vai ū (pēc i vai ī tas ir nevelarizēts: bismi l-lāh /bismilːaːh/).
/ʕ/ parasti ir fonētisks spraudzenis.
Daudzos dialektos /ħ, ʕ/ parasti ir epiglotāli [ʜ, ʢ].
/x/ dažkārt tiek uzskatīta par uvulāru skaņu (/χ/).

Arābu valodā ir tradicionāli par empātiskiem saukti līdzskaņi /tˁ, dˁ, sˁ, ðˁ/, kas ir vienlaicīgi gan velarizēti [tˠ, dˠ, sˠ, ðˠ], gan faringalizēti [tˁ, dˁ, sˁ, ðˁ]. Šādu vienlaicīgu velarizāciju un faringalizāciju valodnieki sauc par "atvirzītu mēles pamatni".^[7] Dažās transkribēšanas sistēmās empātija tiek norādīta ar burtu kapitālrakstu, piemēram, /dˁ/ tiek apzīmēts ‹D›. Citkārt tiek lietots burta pasvītrojums vai punkts zem burta (‹ḍ›).

Patskaņi un līdzskaņi fonoloģiski var būt gan īsi, gan gari. Garie (geminētie) līdzskaņi latīņu transkripcijās parasti tiek rakstīti ar burtu dubultojumu (kā bb, dd utt.), kas zināmā mērā uzrāda arābu diakritisko zīmi "tašdīd", kas apzīmē līdzskaņu dubultošanos.

Zilbes struktūra

Arābu valodā ir divi zilbju veidi: atvērtās zilbes (LP)¹ un (LPP) un slēgtās zilbes (LPL). Katra zilbe sākas ar līdzskani, izņemot gadījumus, kad frāze sākas ar noteikto artikulu, piemēram "(tas) direktors" tiek izrunāts kā [al mudiːr]. Kad vārds beidzas ar patskani un nākamais vārds ir ar noteikto artikulu, tad artikula patskanis tiek atmests un līdzskanis pievienots iepriekšējā vārda pēdējai zilbei. Piemēram bajtu —l mudiir (direktora māja) pārveidojas par [bajtul mudi:r].

L — līdzskanis, P — patskanis

Uzsvars

Standarta arābu valodā uzsvaram nav fonēmiski kontrastējošas nozīmes. Tas ir cieši saistīts ar patskaņu garumu. Pamatprincipi ir šādi:

Tikai viena no trijām pēdējām zilbēm var būt uzsvērta.
Ievērojot iepriekšējo nosacījumu, pēdējā "supersmagā" (ar garo patskani un slēgta) zilbe ir uzsvērta.
Ja nav augstākminēto zilbju, pirmspēdējā zilbe tiek uzsvērta, ja tā ir "smagā" (ar garo patskani vai slēgtā). Citādi tiek uzsvērta pirmā pieļaujamā zilbe.
Standarta arābu valodā galotnes garais patskanis var būt neuzsvērts. (Tas neattiecas uz dialektiem, kuros sākotnējais garais patskanis ir saīsinājies un parādījies sekundārs garais patskanis.)

Piemēram: ki.TĀ.bun (grāmata), KĀ.ti.bun (rakstnieks), MAK.ta.bun (tāfele), ma.KĀ.ti.bu (tāfeles), mak.TA.ba.tun (bibliotēka), KA.ta.bū (tie raksta), ka.ta.BŪ.hu (tie raksta to), ka.TA.ba.tā (tās raksta), ka.TAB.tu (es rakstu). Geminētie līdzskaņi tiek uzskatīti par diviem līdzskaņiem: ma.DƷAL.la (veikals), ma.HALL (vieta).

Dialektu variācijas

Pamatraksts: Arābu valodas varianti

Arābu valodas reģionālajos dialektos var būt no standarta valodas atšķirīgs fonēmu skaits. Piemēram, nearābiskais [v] tiek lietots Magribas dialektu runas un rakstu valodās lielākoties svešas cilmes vārdos. Semītiskais [p] kļuvis par [f] jau pirms rakstības ieviešanas. Daži mūsdienu dialekti (kā no persiešu un turku valodām ietekmējušais Irākas dialekts) atšķir [p] un [b] skaņas.

Dažos dialektos (Levantes, Ēģiptes, Magribas) interdentālie berzeņi [θ] un [ð] pārtapuši par slēdzeņiem [t] un [d], bet citos tie pārveidojušies par [s] un [z] no standarta valodas iemācītajos vārdos. Atšķirīgās empātiskās fonēmas [dˁ] un [ðˁ] vietumis saplūdušas vienā, lielākoties [dˁ]. Dialektos, kuriem nav interdentālo berzeņu, no standartvalodas iemācītos vārdos [ðˁ] kļūst par [zˁ] (Tuvajos Austrumos) vai [dˁ] (Ziemeļāfrikā).

Cita svarīga dialektu iezīme ir velāro un uvulāro slēdzeņu /q/, /ʤ/ (protosemītu [g]) un /k/ interpretācija:

Nebalsīgais uvulārais eksplozīvais slēdzenis /q/ saglabā oriģinālo skanējumu tādos cita no citiem attālos reģionos, kā Jemena, Maroka un Magribas pilsētas;
- Persijas līča, Irākas, Augšēģiptes, Levantes lauku un lielākajā daļā Magribas dialektu šī skaņa transformējas par balsīgu velāru eksplozīvu slēdzeni [ɡ];
- Sudānas dialektā šī skaņa pārvēršas par balsīgu uvulāru berzeni [ʁ];
- Levantes kristieši un Bahreinas šiīti šo skaņu izrunā kā nebalsīgu velāru eksplozīvu slēdzeni [k];
- Dažos Persijas līča dialektos skaņa tiek palatalizēta līdz [ʤ] vai [ʒ].
- Daudzos dialektos ar modificētu /q/ izrunu šī skaņa tiek saglabāta no standarta valodas aizgūtos (ar izglītību vai reliģiju saistītos) vārdos.
Balsīgais alveopalatālais afrikatīvais slēdzenis /ʤ/ saglabā savu skanējumu Irākā un lielākajā daļā Arābijas pussalas;
- Kairas dialektā un daļā Jemenas tas tiek izrunāts kā [g];
- Marokā un Levantes dialektos to izrunā kā [ʒ];
- Dažos Persijas līča dialektos atsevišķos vārdos pārvēršas par [j].
Nebalsīgais velārais eksplozīvais slēdzenis /k/ saglabā skanējumu lielākajā daļā dialektu;
- Palestīnā, Irākā un Arābijas pussalas dialektos atsevišķos vārdos tiek palatalizēts par /ʧ/.

Rakstība

Pamatraksts: Arābu alfabēts

Arābu alfabēts cēlies no aramiešu raksta, kas attīstījies vispirms sīriešu un pēc tam nabatiešu rakstu sistēmās un ar ko joprojām ir saglabāta attāla līdzība, tāpat kā koptu alfabētam un kirilicai ar grieķu alfabētu. Arābu alfabētā, tāpat kā citos semītiskajos alfabētos, raksta no labās puses uz kreiso. Pastāv vairāki rakstu stili. Visizplatītākie mūsdienās ir neshs, ko lieto izdevniecībā un datorikā un ruka, ko pārsvarā izmanto rokrakstos.^[8] Uz arābu grafēmikas pamata izveidotas arī citu valodu rakstības, kā persiešu, urdu, uiguru u.c.

Kaligrāfija

Pēc arābu rakstu sistēmas nostabilizēšanās ap 786. g., kurā lielu ieguldījumu deva Halīls Ibn Ahmeds Al Farāhīdi, izveidojās vairāki rakstu stili. Tika izstrādāti speciāli rakstu stili grāmatām un citiem rakstu darbiem un speciāli stili dekorācijām un monumentālajai mākslai.

Islāma pasaulē kaligrāfija joprojām ir lielā godā. Ja rietumu pasaulē sakarā ar drukas izgudrošanu kaligrāfijas māksla zaudēja vienu no galvenajiem ekonomiskajiem pamatiem, tad islāma pasaulē, sakarā ar ticības priekšrakstiem, kaligrāfija turpina attīstīties un kaligrāfija tiek uzskatīta par galveno mākslas formu. Islāma dogmas aizliedz attēlot dzīvas radības un tādēļ kaligrammas kļūst par vienu no iespējamajiem izpausmes veidiem.

Transliterācija

Pamatraksts: Arābu valodas transliterācija

Arābu valodas transliterēšanai latīņu alfabētā vēsturiski izveidojušies vairāki atšķirīgi standarti. Pastāv vairākas konfliktējošas transliterācijas motivācijas. Zinātniskās sistēmas tiecas precīzāk un nepārprotamāk atveidot arābu valodas fonēmas. Šādās sistēmās bieži tiek lietotas diakritiskās zīmes, lai atšķirtu latīņu alfabētu lietojošajās valodās ar vienu un to pašu grafēmu apzīmētas skaņas, kā piemēram h, ħ, ḥ, ẖ; s, š, ş u.c. Citas sistēmas tiecas izmantot lielākoties angļu valodas digrafus (kā sh, th, dh), uzskatot, ka tas padara uzrakstīto intuitīvāk saprotamu, bet lielākoties neļauj korekti veikt atgriezenisko transliterāciju.

Skatīt arī

Arābu īpašvārdu atveidošana

Atsauces

↑ Three lists Arhivēts 2011. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē., Ethnologue, Encarta Arhivēts 2008. gada 24. jūlijā, Wayback Machine vietnē., «Languages Spoken by More Than 10 Million People». Microsoft ® Encarta ® 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-03. Skatīts: 2007-02-18. Arhivēts 2007-12-03 Wayback Machine vietnē.
↑ «Languages Spoken by More Than 10 Million People». Microsoft ® Encarta ® 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-03. Skatīts: 2007-02-18. Arhivēts 2007-12-03 Wayback Machine vietnē.
↑ «Most Widely Spoken Languages». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. septembrī. Skatīts: 2011. gada 27. septembrī.
↑ John W. Wright. The New York Times Almanac 2002. Routledge, 2001. ISBN 1579583482.
↑ «Islāma tradicionālā kultūra». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. martā. Skatīts: 2012. gada 31. decembrī.
↑ ^6,0 ^6,1 ^6,2 Brian Bishop. «A History of the Arabic Language». The Center for Arabic Culture, April 1998.
↑ Thelwall, 52
↑ Hanna, Sami A., Naguib Greis. Writing Arabic: A Linguistic Approach, from Sounds to Script. Brill Archive, 1972. p. 2. lpp.

Ārējās saites

Arābu valodas Vikipēdija, brīvā enciklopēdija

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Arābu valoda.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
"Evolution of Arabic Writing" by Ralph H. Pinder-Wilson (angļu val.)
"The Development of Classical Arabic" by Kees Versteegh (angļu val.)
Arābu valodas izruna
Arābu tiešsaistes tastatūra

[1] Three lists Arhivēts 2011. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē., Ethnologue, Encarta Arhivēts 2008. gada 24. jūlijā, Wayback Machine vietnē., «Languages Spoken by More Than 10 Million People». Microsoft ® Encarta ® 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-03. Skatīts: 2007-02-18. Arhivēts 2007-12-03 Wayback Machine vietnē.

[2] «Languages Spoken by More Than 10 Million People». Microsoft ® Encarta ® 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-03. Skatīts: 2007-02-18. Arhivēts 2007-12-03 Wayback Machine vietnē.

[3] «Most Widely Spoken Languages». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. septembrī. Skatīts: 2011. gada 27. septembrī.

[Wright-4] John W. Wright. The New York Times Almanac 2002. Routledge, 2001. ISBN 1579583482.

[5] «Islāma tradicionālā kultūra». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. martā. Skatīts: 2012. gada 31. decembrī.

[Bishop-6] 6,0 ^6,1 ^6,2 Brian Bishop. «A History of the Arabic Language». The Center for Arabic Culture, April 1998.

[7] Thelwall, 52

[8] Hanna, Sami A., Naguib Greis. Writing Arabic: A Linguistic Approach, from Sounds to Script. Brill Archive, 1972. p. 2. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]