Dalībnieks:Evijagrundmane/melnraksts

Sir Ken Robinsons. The Element: How Finding Your Passion Changes Everything

- Grāmatu sarakstījis 6-8 mēnešos, taču, lai šo grāmatu uzrakstītu vajadzēja 35 gadus, tāpēc, ka šī grāmata ietver sevī autora kaismīgumu pret viņa profesionālo darbību dzīvē. Daudziem pieaugušiem nav ne jausmas par saviem talantiem, viņi dara to tāpēc, ka ir tajā kompetenti un tas viņiem padodas, tas jādara, taču viņi neļaujas patiesai kaismībai par to, kas viņiem tiešām patīk. Ir cilvēki, kuri mīl to ko viņi dara savā profesionālajā jomā un viņi pat nevar iedomāties sevi darot kaut ko citu. Grāmatā autors parāda, kādas ir atšķirības starp šiem cilvēkiem. Kas rada šīs atšķirības. Grāmata ir balstīta uz intervijām par to kā cilvēki runā par saviem elementiem. Kā cilvēki nonākuši līdz tam, ka spēj sevi īstenot caur elementiem. Cilvēki dara to ko viņi tiešām mīl darīt, atraduši tajā savu elementu. Kā tas ir būt savā elemenetā? Ir divas lietas - tu dari to, jo tev ir īstā sajūta, ka tas ir tavs darbības lauks, joma. Tas ir atšķirīgs daudziem cilvēkiem, vienus no viņiem autors savā grāmatā sauc par Taranu Tou, kurš ir profesionāls matemātiķis Amerikā štatā Losandželosa būdams 2 gadus vecs sāka lasīt grāmatas, tad 3 gados veica kaut kādus aprēķinus, tad 8 gados viņš nolika koledžā iestājeksāmenus matemātikā un ieguva 97%, 20 gados ieguva augstāko grādu mateātikā, 30 gados medaļu, kas pielīdzināma Nobela prēmijai. Taču esot labs kaut kādā lietā nav pietiekami, lai būtu savā elementā, lai būtu savā elementā ir jāmīl, tas ko tu dari. Autors zin daudzus cilvēkus, kuri savā darbības jomā ir labi, viņi dara to tāpēc, ka viņiem, tas padodas. Autors stāsta kā strādāja pie grāmatas 80. gados un redactors, kas strādāja pie grāmatas bija sieviete, kura reiz koncertos spēlēja klavieres un autors bija pārsteigts par to, kad viņa to viņam pastāstīja un viņš vēlējās uzzināt, kas notika. Viņa stāstīja, ka pēc koncerta pie viņas piegāja klāt klausītājs un teica, tas bija lieliski ko viņa nospēlēja, taču pateica, ka viņa neesot pati izbaudījusi to ko nospēlēja. Tad viņa jautājusi kā jūs to domājat? Viņš atbild, jūsu klavierspēle, jūs to neizbaudiet. Viņa teica, nē, ne īpaši. Viņš jautāja, vai tu gūsti baudu spēlējot klavieres? Viņa atbildēja, ka nē. Viņš jautāja kāpēc tu to dari? Viņa atbildēja, tāpēc, ka esot labi to dara. Viņš atbildēja, esot kaut kādā lietā labs, tas nenozīmē, ka nav labs iemesls to darīt. Viņa tajā mirklī apjauta, ka lielāko dzīves daļu ir darījusi to, kas viņai īsti nemaz nepatīk, mācījusies spēlēt klavieres pie mūzikas skolotājiem, tad gājusi mūzikas skolā, tad koledžā ar mūzikas novirzienu, tad visbeidzot ieguva doktora grādu mūzikā un tad uzstājās koncertos. Viņa pēc tam nebeidzami sev uzdeva jautājumu, kāpēc viņa to ir darījusi? Viņa vienkārši bija laba tajā ko viņa darīja, tad secināja, to, ka viņai, tas nekad nav paticis un no tā brīža viņa beigusi koncetrēt un atklājusi to, ka viņai vienmēr ir patikušas grāmatas gan lasīt tās, gan rakstīt, taču nekad to nevarējusi darīt un tagad to darot, viņa secina to, ka nekad nav bijusi laimīgāka kā šobrīt, darot to ko viņa mīl darīt. Autors atzīmē to, ka šī grāmata nav par radošumu, bet gan par dažādību. Grāmata arī rāda to kā tiek zaudēts talants un kāpēc tas tiek zaudēts . - Izglītība ir daļēji atbildīga par to, ka tā novirza cilvēkus no viņu talantiem, nedomājot par induviduāliem skolotājiem vai atsevišķas skolas, bet gan tā ir sistēmas problēma . Ideoloģijiska pieeja pie, kuras cilvēki strādā un uztver tās pašas par sevi sasprotamas, kas piedāvā patiesību, bet autors domā, ka tā nav patiesa. Autors min piemēru kā tas parādās reālajā dzīvē, reiz esot Santfrancisko uz grāmatas prezentācijas pasākumu un to parakstīšanu, kas ietver sevī vismaz vienu minūti, lai varētu aprunāties ar cilvēkiem un uzklausīt viņu pieredzi. Taču viens cilvēks autora parakstīšanas brīdī teica, ka šī grāmata viņu interesē, jo tā ir par viņu un tad autors prasīja ar ko nodarbojas šis cilvēks un viņš atbildēja, ka ir ugunsdzēsējs Denvilā. Autors prasīja cik ilgi tu esi ugunsdzēsējs, viņš atbildēja visu manu darba mūžu. Tad autors jautāja, kā tu izdomāji, ka gribi kļūt par ugunsdzēsēju? Viņš atbildēja, ka to ir vēlējies visu savu mūžu, ka nekad neesmu gribējis mācīties koledžā, vienmēr esmu gribējis kļūt par ugunsdzēsēju, taču man par to lika justies slikti, jo vienreiz skolotājs, kurš mani klases priekšā padarīja par muļķi, viņš man par to, ka nezināju atbildi pateica, ka esmu stūlbs un ka es neko nesasniegšu, nekas nebūšu. Taču pāris mēnešus atpakaļ, es izglābu viņa dzīvību un arī viņa sievas dzīvību. Tagad viņš domājot, ka skolotājs ir labākās domās par viņu. Izglītības sistēma talantīgos cilvēkus, vai viņu talantus nobīda malā. Grāmata ir personiska, jo tā stāsta daudzu cilvēku personisko dzīvesstāstus. Grāmata nav vien par to, ka cilvēkiem jādara to, kas viņiem tiešām patīk, bet gan sniedz trīs argumentus par to, ka pirmkārt, pamats visam ir tas ko mēs daram parāda to, kas mēs itkā esam, tā ir būtība tam zināt, kas mēs esam. Jo tu nezini, ko tu īsti gribi darīt savā dzīvē, profesionālajā jomā, tu nezinu, kas tu vari būt. Cilvēki grāmatā ir no dažādām jomām. Viens no grāmatas personām Bārts Konors ir fantastisks cilvēks, nāk no Oklahomas. Bārts 6 gadu vecumā atklāja to, ka spēj staigāt uz rokām tikpat labi kā staigāt ar kājām, vņš nezin kā viņš to spēj, bet to dara. Tad viņš atklāja to, ka spēj uziet pa kāpnēm un noiet lejā. Taču, kad viņam bija jau 8 gadi māte viņu aizveda uz vietējo sporta skolu ar vieglatlētikas novirzienu, jo viņai, tas šķita interesanti, ka viņas dēls spēj staigāt uz rokām un ka viņam, tas patīk. Viņš teica, ka ejot uz šīm vieglatlētikas nodarbībām, ka tas lika aizrauties elpai, tas viss ko viņš darīja bija kā Disnejlendā nokļuvis bērns, tas esot bijis toksiski, taču labā nozīmē. 10 gadus vēlāk viņš piedalījās Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā pārstāvot ASV vieglatlētikas komandu. Autors stāsta par to, ka ģimenei ir ļoti liela loma bērna talanta atklāšanā un atbalstīšanā, šajā gadījumā ar Bārtu, viņa māte iedrošināja viņu doties uz vieglatlētikas nodarbībām, jo pamanīja viņa talantu. Izglītība strādā tā, lai mūsu dzīve būtu lineāra, lai mēs peldētu pa straumi, nevis censtos peldēt pret to. Daudzi saka, ka ja tu nemācīsies tu nekad nedabūsi darbu. Autors saka, ka cilvēki ir kā apsēsti, lai tiktu universitātēs. Visas cilvēku darbības ir pakārtots, lai tiktu universitātē. Kāpēc? Autors nesaka to, ka nevajag iet mācīties universitātē, cilvēki var darīt citas lietas, darboties citās jomās, vai neiet tagad uz universitāti, bet izlemt ko tiešām dzīvē vēlies un ja to var panākt tikai ar universitātes palīdzību, tad dodies un mācies, bet nevajag darīt to tikai tāpēc, ka tā dara visi un ja tu nedarīsi, tad būsi atkritējs. Visa izglītības sistēma ir plānota kā lineārs process un tas liek domāt tikai vienā virzienā, ka pastāv viena patiesība, taču tie kas ir atkritēji, kas pārkāpj šo lineāro procesu ir tie, kas grib kaut ko vairāk, kas vēlas atrast sevī to, kas tiešām interesē. Pasaulē ir ekonomiskā krīze, arī grāmata ir par krīzi tikai par cilvēku lēmumu pieņemšanas krīzi. Autors skaidro, ka masu komerciālās intereses ietekmē cilvēki nedara to, kas viņiem patīk, bet dara to tikai tāpēc, ka sabiedrībā ir noteikti tādi kā standarti pēc, kuriem jāvadās, ja nevadīsies, tad izkritīsi no vispārpieņemtā un būsi atkritējs. Cilvēka talants ir dziļi noslēpts, tas ir jāsmeklē. Tāpat kā ar cilvēkiem grāmatā ar viņiem kaut kas notika un viņi nonāca pie sava talanta atklājuma, tas bija viņu acu riekšā tikai, tas vai nu bija jāisteno, vai to jāpilnveido. Tas ir cieši saistīts ar ekonomisko progresu, vecā sistēma standartizē visu, taču jauno sistēmu vajadzētu organizēt tā, lai tajā būtu dažādība. Šī grāmata ir par to, ka katrā no cilvēkiem slēpjas kāds talants tikai tas ir jāatklāj ar šo cilvēku palīdzību autors mēģina parādīt, cik dažādi ir šie talanti. Ir divi gabali talanstS un attieksme, autors uzskata, ka viss it tajā kāda ir cilvēka attieksme. Cilvēki baidās, ka nesanāks un nemaz nemēģina un otrs ir tas, kāda ir ģimene un draugu attieksme pret, taviem centieniem atrast to, kas tev patīk. Autors raksta arī par slaveno grāmatu autoru Paulu Koelju, viņš vēl esot mazs bērns zināja, ka grib būt rakstnieks, vecāki vēlējos to apgāzt, taču esot pusaudzim viņš sāka protestēt, viņš neatkāpās no šīs vēlmes kļūt par rakstnieku pat studiju laikā. Viņam pat bija nozīmēts terapija, lai izdzītu šo domu no galvas, taču viņš tomēr kļuva par rakstnieku. Autors nesaka, ka tas ir viegli atrast tādu jomu, kas tev tiešām dara laimīgu, taču lietas ko mēs varam darīt ir sistemātiskā procesā, caur sabiedrības izglītošanu un organizāciju ir paveicams. Cilvēku dzīve un sabiedrība ir daudz vairāk kā organismi. Izglītības sistēma visu standartizē, taču mums vajag atgriezties pie pamatiem, vajag piemēram, labu skolotāju, lai bērnam iemācītu franču valodu, laba izglītība ir saistīta ar labu pasniegšanu, labiem skolotājiem. Viena no izglītībām ir personiskā izaugsme. Grāmata ir par cilvēku iespējām, kas ir panākam tikai, tad kad ir arī ekonomiskā izaugsme.