Dalībnieks:Ieva Tālberga/Smilšu kaste

Augļkopība

Augļkopība - augļkopības nozare, kuras uzdevums ražot augļus, ogas, riekstus. Augļus cilvēki audzē daudzus gadsimtus. Mūsdienās dārzkopji gadā izaudzē vairākus miljonus tonnu augļu. Pie augļiem pieskaita arī produktus ko cilvēki ir pieraduši saukt par dārzeņiem, piemēram, gurķus, ķirbjus un tomātus. Tajos ir daudz sīku sēklu. No garšaugiem tādi ir sarkanais un melnais pipars.
Latvija atrodas izdevīgos klimata apstākļos, lai attīstītu augļkopību. Mērenā piejūras klimata apstākļos audzētajiem augļiem ir īpašs aromāts un to izaudzēšanai ir jālieto mazāk ķīmisko vielu nekā mitrākos un siltākos apstākļos, kur kokus vairāk apdraud kaitēkļi un parazītsēnes. Latvijā no citām valstīm ieved ne tikai eksotiskos augļus, bet arī tādus augļus, ko vajadzīgā daudzumā varētu izaudzēt arī Latvijā.
Lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājus ar Latvijā audzētiem svaigiem augļiem un pārstrādes rūpniecības ar vietējām izejvielām, tad augļu dārzu platībām vajadzētu būt no 25 līdz 30 tūkst. ha. Lai līdz 2020. gadam Latvijā nodrošinātu svaigo ābolu tirgu, tad ik gadu būtu jāiestāda 200 ha ābeļdārzs.

Vēsture

Pirmie augļu dārzi Latvijā tika ierīkoti muižās. 19. Gadsimta beigās, kāds ceļotājs savos pierakstos bija rakstījis, ka apceļojot Latviju, viņš ievērojis, ka liels retums esot tāda zemnieku sēta, kurā nebūtu augļu koku vai dažu ogulāju. Toreiz augļus pārdošanai audzēja lielo pilsētu tuvumā dzīvojošie cilvēki.
Dārza zemeņu audzēšana plašāk sākta 19. Gadsimta beigās, kad izbūvēja dzelzceļu Rīga-Pēterburga. Uz Rīgas Jūrmalu zemeņu stādus atveda no Vācijas. Ražas laikā no Asariem uz Pēterburgu esot sūtīti vairāki vagoni ar zemenēm, kas tur esot augstu vērtētas.
Savukārt no Latgales uz Pēterburgu veda ābolus. 20. Gs. sākumā lielākās Latvijas kokaudzētavas apgādāja ar augļu koku stādiem aptuveni 90 Krievijas guberņas. Visvairāk augļu dārzu Latvijā stādīja 20. Gs. 30 gados, kad uz Rietumeiropu sāka eksportēt ābolus un upenes. Padomju laikos lieldārzus stādīja galvenokārt pārstrādei- sulām un vīnam. Kopš 90. Gadiem daudz jaunu dārzu stāda zemnieku saimniecībās.

Augļu izmantošana Latvijā

Latvijā visvairāk audzētie augļi ir upenes, jāņogas, ķirši, avenes, plūmes, āboli, bumbieri, vīnogas, ērkšķogas, mellenes, dzērvenes, zemenes. Izaudzētos augļus lielākoties patērē svaigus, bet augļus var arī saldēt, spiest no tiem sulu, žāvēt, gatavot sīrupus, kompotus un ievārījumus, izmantot kā izejvielas farmācijas rūpniecībā.
Latvijas lielākie augļu pārstrādātāji ir „Spilva”, „Pure Food” un „Kronis”.

Intensīvie augļu dārzi

Šādos dārzos ražu iegūst, uz maza auguma potcelma uzacojot vēlamo šķirni. Lai šādu dārzu izveidotu, tad ābeles stāda tuvu citu citai: 1200-3000 kociņu vienā hektārā. Katra 3m garā ābelīte gadā dod apmēram 20-30kg ābolu. Augļus ir ērtāk novākt un mazos kociņus ir vieglāk kopt. Āboli ir lielāki un spilgtākā krāsā, jo gaisma tiem labāk tiek klāt. Šo ābeļdārzu mūžs ir apmēram 20 gadu, kas ir salīdzinoši īss laiks. Pēc tam tie jāstāda no jauna. Tā pat kā citos ābeļdārzos tā arī intensīvajos dārzos ražu novāc ar rokām.

Pavairošana

No sēklām audzētas ābeles, bumbieres un citi augļu koki, arī ogulāji, nesaglabā mātesaugam raksturīgās pazīmes. Ja mātesauga augļi ir ļoti gardi, tad ir liela iespējamība, ka iesējot tā sēklu, izaugs ābele ar maziem un skābiem augļiem. Šī iemesla dēļ augļu koku šķirnes pavairo veģetatīvi- potējot. Potēšanu ar vienu pumpuru sauc par acošanu, un tas ir galvenais augļu koku pavairošanas veids Latvijā. Potēšanu izmanto ne tikai stādu audzēšanai, bet arī vecāku koku atjaunošanai. Uz viena koka var uzpotēt vairākas šķirnes. Ogulājus galvenokārt pavairo ar spraudeņiem un noliektņiem.

Atsauces

Kļaviņa I. Lielā Latvijas Enciklopēdija. Rīga, Zvaigzne ABC 2005