Dalībnieks:Ksenija kuznecova26/Smilšu kaste

Iežu cikls: dēdēšana

Zemes litosfēra sastāv no iežiem, kuriem ir atšķirīga izcelsme un struktūra. To veido magmatiskie ieži, metamorfie ieži un nogulumieži. Litosfērā kopumā ir ļoti mainīgi apstākļi. Uz to iedarbojas endogēnie procesi - magmatisms, metamorfisms, un eksogēnie ģeoloģiskie procesi – dēdēšana, nogāžu procesi, virszemes un pazemes ūdeņu darbība, ledāju un vēja darbība. Tādējādi nepārtraukti notiek iežu un minerālu pārvērtības. Vienkāršotā veidā sakarības starp trim dažādajiem iežu tipiem , to pārvērtībām jeb apriti atspoguļo iežu cikls

Dēdēšana

Dēdēšana ir procesu kopums, kuru rezultātā atmosfēras, hidrosfēras un biosfēras faktoru ietekmē zemes virskārtā vai nelielā dziļumā notiek minerālu un iežu sairšana vai ķīmiskā sastāva izmaiņas. Dēdēšanas procesā materiāls tiek pārvietots nelielā attālumā vai uzkrājās uz vietas, veidojot dēdēšanas garozu

Galvenie dēdēšanu veicinošie faktori:

• temperatūras maiņa;
• ūdens sasalšana un kušana;
• nogulumu samirkšana un ižžūšana;
• O2 un CO2 gāzu ķīmiskā iedarbība;
• augu sakņu sistēmas mehāniskā iedarbība;
• organismu sadalīšanās produktu (humusvielu) un organisko skābju (humusskābju) ķīmiskā iedarbība;
• augu un dzīvnieku bioķīmiskā un fizikālā ietekme;
• dažādās izcelsmes iežu plaisainība: tektoniskās, glaciotektoniskās, žūšanas (sarukuma), skaldnības plaisas. Skaldnības veidi magmatiskajos iežos – stabveida ērģeļu struktūras bazaltiem, matračveida vai plātņaina – granītiem, lodveida – diabāziem.
  

Mehaniskā dēdēšana

Mehāniska dēdēšana ir fizikāls process, kura laikā nenotiek nekādas iežu ķīmiskā sastāva izmaiņas, tāpēc to bieži sauc arī par fizikālo dēdēšanu. Ieži tiek vienkārši sadrupināti dažāda izmēra fragmentos dažādas izcelsmes fizikāla stresa ietekmē. Mehāniskās dēdēšanas veidi ir termiskā, sala dēdēšana, minerālu kristālu augšana iežu porās un plaisās, kā arī dzīvo organismu mehāniskā iedarbība uz iežiem.

1. REDIRECT [[]]

Termiskā dēdēšana

Termiskā dēdēšana – norisinās temperatūras diennakts un sezonālo maiņu ietekmē. Aptver zemes garozas virsējā daļā dziļumā no dažiem 10 cm līdz dažiem m. Temperatūras svārstību rezultātā mainās iežu tilpuma maiņa, kā rezultātā notiek iežu izplešanās un saraušanās. Termiskās dēdēšanas rezultātā notiek iežu virsmas atslāņošanās („lobīšanās”) vai iežu dezintegrācija

Visintensīvāk sairst dažādgraudaini vai dažādkrāsaini poliminerāli ieži. Ātrāk sadēd tumšas krāsas minerāli un ieži. Teritorijas, kur visintensīvāk norisinās termiskā dēdēšana, ir arīdie apgabali. Tajos ir sauss gaiss un zems gaisa mitrums, kas nosaka lielas temperatūras diennakts svārstības. Ļoti labvēlīgi apstākļi termiskajai dēdēšanai pastāv arī kalnos un lielo vai vidējo platumu paceltajos līdzenumos, kur krasi kontinentāla klimata apstākļos neveidojas vai ir ļoti plāna sniega sega

Sala dēdēšana

Tas ir process, kas saistās ar ūdens sasalšanu iežu plaisās. Šādos apstākļos var veidoties ledus ķīļi vai dzīslas. Ūdens tilpuma pieaugums pat (9-10%) sekmē iežu plaisu paplašināšanos un dezintegrāciju.

Minerālu kristālu augšana iežu kapilārajās porās un plaisās

Minerālu kristālu augšana iežu kapilārajās porās un plaisās, piemēram plūdmaiņu zonā vai mineralizētu pazemes ūdeņu avotu vietās sekmē iežu sašķelšanos un tālāko sairšanu. Pēc fizikālās būtības šim dēdēšanas veidam ir daudz kopīgu iezīmju ar sala dēdēšanu.

Latvijas apstākļos pārsvarā norisinās iežu mehāniskā (fizikālā) dēdēšana.

Ķīmiskā dēdēšanā

Ķīmiskās dēdēšanas procesos mainās iežu sākotnējais ķīmiskais sastāvs un rodas jauni savienojumi. Ļoti izturīgs pret ķīmisko dēdēšanu ir kvarcs, tāpēc tas ir galvenais minerāls tādos izplatītos nogulumiežos kā smilts un smilšakmeņi.

Ķīmiskās dēdēšanas procesi ir:

• vielu šķīšana
• hidrolīze
• hidratācija
• dehidratācija
• oksidēšanās
• reducēšanās
• karbonizācija
• dekarbonizācija.

Vielu šķīšana

Vielu šķīšana – process, kurā vienas vielas molekulas vienādi izkliedējas šķīdumā un novietojas starp citas vielas molekulām. Galvenie ķīmiskie vielu šķīšanas cēloņi ir ūdens, skābekļa (O2), ogļskābās gāzes (CO2), sēra savienojumu un organisko skābju iedarbība uz iežiem. Izšķīstot ūdenī CO2 gāzei, palielinās H un CO3 jonu koncentrācija ūdenī un tiek šķīdināti Ca un Mg karbonāti . Vislabāk šķīstošie nogulumieži ir hlorīdi un sulfāti, piemēram, akmenssāls, silvinīts, ģipšakmens.

Hidrolīze

Hidrolīze ir process, kurā notiek to magmatisko un metamorfo silikātiežu ķīmiska dēdēšana. Ortoklāzs (kālija laukšpats), kas ir aranītos dominējošais minerāls, sadēdot pārvēršas mālu minerālā kaolinītā (ortoklāzs –hidrovizla – kaolinīts).
Ūdens disociācija jonos sekmē grūti šķīstošu hidroksīdu veidošanos OH jonam savienojoties ar metālu joniem – Fe(OH)3, Al(OH)3, Mn(OH)2, tāpat arī ar Si. No primārajiem minerāliem veidojas sekundārie minerāli, kas raksturojas:

1. ar atšķirīgu ķīmisko sastāvu;
2. sīkiem daļiņu izmēriem (koloīdu stāvoklī)

Galvenokārt veidojas mālu minerāli (ilīts, smektīts, kaolinīts). Mēreni mitrā klimatā veidojas hidrovizlas un montmorilonīta māli. Bieži dominē Si. Tropu mitrajā klimatā veidojas kaolīna māli, laterīti u.c., kas satur Al.

Hidratācija

Hidratācija ir ūdens molekulu piesaistīšanās minerāliem, kuri nesatur ūdeni, piemēram, anhidrīts – ģipsis; hematīts – nešķīstošs Fe hidroksīds.

Dehidratācija

Dehidratācija ir minerāli zaudē ūdeni (ģipsis-anhidrīts) (hematīts - Fe2O3)

Oksidēšana

Oksidēšanas ir raksturīga Fe un Mn saturošiem minerāliem, arī Cu, Co, Cr saturošiem minerāliem. Procesa norises ātrumu ietekmē O2 klātbūtne, tāpēc intensīvāk oksidēšanās notiek zemes virspusē. Pazīstamas ir šādas pārmaiņas – magnetīts – limonīts, pirīts – Fe sulfāts un H2SO4, olivīns – hematīts u.c.

Reducēšana

Reducēšanās notiek anaerobos apstākļos, kur mikroorganismi piesaista sev nepieciešamo skābekli. Reducēšanās intensitāte pieaug dziļumā, samazinoties O2 daudzumam. Reducēšanās rezultātā notiek gleja veidošanās, Fe2O3 (sarkana krāsa) aizvietošana ar FeO2 (zaļganā krāsā).

1. REDIRECT [

Dēdēšanā Garozā (bioloģiska dēdēšanā)

Dēdēšanas garoza jeb elūvijs ir nepārvietoti kontinentālos apstākļos veidojušies dēdēšanas produkti. Veidojas kontinentālos apstākļos sadēdot iežiem, galvenokārt aerācijas zonā. Dēdēšanas garozu biezums mainās no dažiem cm līdz 100 un vairāk m . Tas parasti ir atkarīgs no gruntsūdens ieguluma dziļuma. Biezākās dēdēšanas garozas veidojas mitrā un siltā klimatā.

Dēdēšanas garozu iedalījums

• pēc vecuma – jaunās, kas veidojušās kvartāra, un senās, kas radušās

pirmskvartāra periodā;

• pēc ģeoķīmiskās dēdēšanas apstākļu tipa – laterītu, sialītu,

akumulācijas, rūdu oksidēšanas;

• pēc minerālā sastāva - kaolinītu, montmorilonītu, sulfātu, sulfīdu u.c.
  

Dēdēšanas garozā ir nozīmīga derīgo izrakteņu ieguvē, jo ar tām saistās derīgo izrakteņu iegulas. Laterītu dēdēšanas garozas virskārtā uzkrājas Fe un Al oksīdi, hidroksīdi, Ti un Si oksīdi un hidroksīdi. Laterītu dēdēšanas garozās sastopamas Al, Fe, Ti, Ni, Co rūdu iegulas. Veidojas mitra silta klimata apstākļos, sadēdot ultrabāziskajiem un bāziskajiem magmatiskajiem iežiem, kristāliskajiem slānekļiem un kaļķakmeņiem. Kaolinīta dēdēšanas garoza – porcelāna, fajansa ražošanā. [[]]

Atsauces

• M.seglins. «kas ir ieži». http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vpp/mali_latvija/berniem/4_Iezi.pdf. </ref>