Notariālais akts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiesiskā darījuma forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiesiska darījuma forma ir atkarīga no lietas dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītus gadījumus (CL 1473.pants).

Darījuma formas neievērošana tajos gadījumos, kad formu prasa likums, vai kad līdzēji darījuši no tās atkarīgu sava darījuma spēku, padara pašu darījumu par spēkā neesošu (CL 1475.pants)

Ja darījuma dalībnieki ir vienojušies par darījuma notariālo formu, tad formas neievērošana ne vienmēr izsauc darījuma spēkā neesamību (Civillikuma 1489.pants). Tikai tad, ja līdzēji vienojušies, ka darījuma spēks ir atkarīgs no tā ietērpšanas īpašā formā (rakstiskā, apliecinātā vai koroborētā), šīs vienošanās neizpildīšana padara darījumu par spēkā neesošu. Taču, ja līgumu izpildījusi viena vai pat abas puses, tad sekas nosaka Civillikuma 1488.pants. Taču tiesiskie darījumi, kuri saskaņā ar likumu obligāti jānoslēdz pie notāra [..] vienmēr ir jāietver notariālā aktā. Civillikuma 1488.panta noteikumi neattiecas uz šiem līgumiem (SKC – 268/2008).

Valsts noteiktās prasības, atsevišķās jomās ierobežojot darījuma formas izvēli, nav pretrunā privātautonomijas principam. Valstis nosaka paaugstinātas prasības darījuma formai ņemot vērā vairākus kritērijus: iesaistīto personu raksturojums, attiecību nozīmīgums, tiesisko seku būtiskums, sabiedrības intereses (tiesiskais miers, efektīva tiesību realizācija, ticama publiska informācija valsts reģistros, tiesu sistēmas noslodze, efektīva nodokļu iekasēšana u.c.). Latvijā nav, bet Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Beļģijas, Francijas,Grieķijas, Rumānijas, Ukrainas u.c. Eiropas valstīs obligāta notariāla akta forma ir: nekustamā īpašuma atsavināšanas darījumiem; servitūta tiesību nodibināšanas darījumiem; ilgtermiņa nomas līgumiem; kapitālsabiedrību dibināšana līgumiem; kapitālsabiedrību statūtu grozījumiem; kapitālsabību apvienošanas un sadalīšanas līgumiem; kapitālsabiedrību daļu atsavināšanas līgumiem; dāvinājuma līgumiem; reģistrēto partnerattiecību līgumiem; uztura līgumiem (saistīti ar nekustamā īpašuma nodošanu).

Notariālā akta izpratne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aktus, kurus taisa zvērināts notārs, ierakstot tos aktu grāmatā, sauc par notariāliem aktiem.

Zvērināts notārs īsteno valsts funkciju nodrošināt tiesisko satbilitāti un bezstrīdu raksturu privātpersonu ekonomiskajās attiecībās.

Apliecinot gribas izteikumu, zvērināts notārs taisa notariālo aktu.

Notariālie akti ir publiski dokumenti.

Zvērināts notārs noskaidro notariālā akta dalībnieku gribu un darījuma noteikumus, skaidri un nepārprotami pieraksta personu paziņojumus, iepazīstina dalībniekus ar iespējamām darījuma tiesiskajām sekām, lai likumu nezināšana un pieredzes trūkums netiktu izmantots viņiem par ļaunu.

Zvērināts notārs sniedz paskaidrojumu akta dalībniekiem par darījumam nepieciešamajām tiesu vai iestāžu atļaujām un apstiprinājumiem un par likumiskajām pirmpirkuma tiesībām un to norāda aktā.

Zvērināts notārs nedrīkst taisīt notariālos aktus, kuri aizliegti ar likumu vai kuru saturs ir acīmredzamā pretrunā ar likumiem, kas aizsargā pārvaldes kārtību, sabiedrības tikumību vai personas godu.

Ja zvērinātam notāram rodas šaubas par darījuma atsevišķu noteikumu spēku, viņam tas jādara zināms notariālā akta dalībniekiem un jānorāda notariālajā aktā.

Ja zvērinātam notāram rodas šaubas par darījuma atbilstību likumam, patērētāju tiesību aizsardzības noteikumiem vai dalībnieku patiesajai gribai, viņam šīs šaubas jāapspriež ar darījuma dalībniekiem. Ja darījuma dalībnieki tomēr pastāv uz akta taisīšanu, zvērinātam notāram aktā jāieraksta gan savi paskaidrojumi, gan darījuma dalībnieku šajā sakarā sniegtie paskaidrojumi.

Notariālā akta atbilstības likumam nodrošināšana ir notāra pienākums (SKC– 711/2010).

Notariālais akts jāparaksta zvērināta notāra klātbūtnē.

Notariālā akta oriģināls ir akts, kas ierakstīts notariālo aktu grāmatā.

Par notariālo aktu grāmatā ierakstīto notariālo aktu zvērināts notārs izdod notariāli apliecinātus notariālo aktu grāmatas izrakstus un notariālo aktu norakstus.

Notariālā akta priekšrocības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšrocības, kuras likums piešķir publiskā kārtībā sastādītiem dokumentiem pamatotas uz prezumpciju, ka amatpersonām, kuras piedalās aktu sastādīšanā, nav nekādas intereses kaut ko nepatiesu apliecināt un amatpersonas atbild par nepatiesu apstākļu apliecināšanu.

Publisko aktu priekšrocība ir tāda, ka, ja tā īstums nav apstrīdēts, tad dokumenta saturu nevar apgāzt nedz ar liecinieku liecībām, nedz ar mājas kārtībā sastādītiem dokumentiem (Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga, 1933. 392.-393.lpp.).

Ievērojot kārtību, kādā tiek sastādīti notariālie akti, Civilprocesa likuma 178. panta trešajā daļā paredzēts, ka notariālo aktu patiesīgumu nevar apšaubīt. Tos var apstrīdēt, ceļot atsevišķu prasību (SKC-176/2012). Civilprocesa likuma 178. panta trešā daļa: “[..] ceļot atsevišķu prasību, ja paraksts dots vardarbības, draudu vaiviltus ietekmē.”

Attiecībā uz notariālā akta izcelsmi pastāv autentiskuma prezumpcija. Tas nozīmē pierādīšanas pienākuma maiņu tam, kurš gribētu apstrīdēt akta pierādījuma spēku. Pati akta pastāvēšana jau ir pierādījums, un aktam kā tādam ir pierādījuma spēks, savukārt privātam dokumentam pierādījuma spēks būs tikai tad, ja puse, pret kuru akts ir vērsts, atzīs savu gribu un parakstu.

Notariālā akta autentiskais raksturs ir pamats ne tikai pierādījuma spēkam, bet arī izpildāmībai Civilprocesa likumā noteiktajā tiesas spriedumu izpildes kārtībā.

Notariālā akta nošķiršana no paraksta īstuma apliecināšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No tiesiskā darījuma noslēgšanasnotariālā formā atšķiras tie gadījumi, kuros zvērināts notārs apliecinadarījuma dalībnieku parakstu īstumu uz darījuma akta. Notariāli akti ir publiski dokumenti, bet dokumenti, uz kuriem apliecināts tikai parakstu īstums,atzīstami par privātiem dokumentiem. Ja notārs apliecina tikai parakstu īstumu darījumā, tad darījumu nevar uzskatīt par noslēgtu notariālā formā. Notārs neatbild par darījuma satura atbilstību likuma prasībām.