Dalībnieks:LivaLily/Smilšu kaste

Eitanāzijas veidi:

Pirmkārt, eitanāziju var klasificēt pēc tā, kādēļ pacients iet bojā. Ja pacientām tiek veikta kaut kāda darbība ar mērķi viņu nogalināt (piemēram, veikta letāla injekcija) - tā ir aktīva, jeb pozitīva eitanāzija. Bet, ja pacients iet bojā kādu pasākumu pārtraukšanas dēļ (piemēram, tiek atslēgts no mākslīgas elpošanas aparāta) - tā ir pasīva, jeb negatīva eitanāzija. Otrkārt, eitanāziju var klasificēt pēc pacienta lomas izlemšanā par eitanāzijas veikšanu. Pēc šis klasifikācijas pastāv trīs eitanāzijas veidi - voluntāra, involuntāra un nevoluntāra. Voluntāra eitanāzija ir kāda darbība vai arī darbību pārtraukšana pacienta labad un tā tiek veikta pēc paša pacienta vēlmes. Dažreiz pie tas pieskaita arī asistēto pašnāvību, taču pašnāvība nav eitanāzijas veids. Nevoluntāra eitanāzija tiek veikta bez pacienta piekrišanas, jo tas nav spējīgs izteikt savu vēlmi. Involuntāra eitanāzija tiek veikta bez pacienta piekrišanas, taču pacients ir spējīgs izteikt savu vēlmi. Asistēta pašnāvība ir grūti nošķirama no voluntārās eitanāzijas, jo abos gadījumos pacients iet bojā pēc savas vēlēšanas. Taču atšķirība no voluntāras eitanāzijas, asistētas pašnāvības gadījumā pats ārsts neveic pacienta nogalināšanu. Ārst iedod pacientam nepieciešamo medikamentu vai kādu citu līdzekli, taču dzīves pārtraukšanu pacients veic pats. Pašlaik eitanāziju vienmēr veic ārsts, nevis pats pacients - tā arī ir galvena atšķirība.

Strīdi par eitanāziju:

1. Hipokrāta zvērests, saskaņā ar kuru ārsts nedrīkst nevienam cilvēkam dot līdzekļi kāda cilvēka nogalināšanai (tai skaitā, sevis nogalināšanai).

2. Sabiedrības viedoklis - eitanāzija ir ciešanu pārtraukšana vai pašnavības legalizācija, mainās cilvēku attieksme pret ārstiem un medicīnu.