Dalībnieks:Marija Greidāne/Smilšu kaste

Džona Stjuarta Milla (1806-1873) eseja „Par Brīvību”

Biogrāfija

Džons Stjuarts Mills (angļu: John Stuart Mill; dzimis 1806. gada 20. maijā, miris 1873. gada 8. maijā) bija britu filozofs, politikas ekonomists un ierēdnis. Viņš tiek dēvēts par 19. gadsimta ietekmīgāko angliski runājošo filozofu. Dž. S. Mills bija viens no utilitārisma pamatlicējiem kopā ar savu tēvu Džeimsu Millu un Džeremiju Bentamu. Viņš sniedza lielu ieguldījumu sociālajā teorijā, politiskajā teorijā un politiskajā ekonomikā. Viens no filozofa ievērojamākajiem darbiem ir 1859. gadā izdotais „Par Brīvību” (On Liberty).

Džons Stjuarts Mills negāja parastās skolās un neuzauga parastā ģimenē. Viņš tika pakļauts tēva izglītībai un jau no agras bērnības t.s. "bīthemistu" aprindās. 3 gadu vecumā sāk mācīties grieķu valodu un aritmētiku. 12 gadu vecumā tēvs Millam spiež lasīt loģikas testus un pašam meklēt atbildes uz dažādiem jautājumiem, apgūst filozofijas un politekonomijas principus.

Mills: „Kad lasīju Dž. Bīthemu, tad gribēju reformēt pasauli, bet pēc brīža atmodos no šī sapņa. Mills vēlējās pārkārtot Anglijas radikāli klerikālo sistēmu, pēc racionāli pamatotiem vispārējā labuma principiem. 21 gada vecumā saprata, ka nav spējīgs to mainīt. Cieš no depresijas, ko izraisīja pārlieku lielas mācīšanās un tajā vaino tēvu.

„Brīvības definēšanas čempions”

Esejā „Par Brīvību” Džons Stjuarts Mills attīsta brīvības teoriju un dažādību, to noliekot pret stingriem morāles kodiem. Viņš uzskata, ka papildus politiskai arī nepieciešama sociālā brīvība – iespēja izvēlēties savu dzīvi un to dzīvot. Darba mērķis ir aizstāvēt vienkāršu principu - "pāri darīšanas principu" (harm principle). Mills uzskata, ka šī principa ievērošana prasa gaumes un nodarbošanās brīvību. Tas nozīmē, ka indivīds var veidot savu dzīvi kā vien to vēlas. Citiem ir jāpieņem indivīda rīcības sekas, pat tad, ja rīcība liekas perversa, muļķīga un nepieklājīga. Citu aizspriedumi nedrīkst būt par pamatu,lai ierobežotu brīvību. Vēl Mills esejā runā par apvienošanās brīvību jebkurā tās izpausmē. Vienīgais veids, kad indivīda brīvībā drīkst iejaukties ir pašaizsardzība vai citu brīvības aizskāruma novēršana.

Sabiedrības attīstība caur individualitāti

Esejas „Par Brīvību” 3.nodaļā Mills sniedz argumentāciju par to kā indivīda brīvība Indivīda neierobežotas autonomija ir nepieciešams priekšnosacījums cildena, radoša un varena cilvēka tapšanai. Pieredze un iepriekšējās zināšanas ir nepieciešamas, bet sasniedzot briedumu, indivīdam būtu jāspēj lietot pieredzi pēc saviem ieskatiem. Indivīdam pašam jāizlemj, kura uzkrātā pieredze ir piemērota tieši viņam. Mills min vairākus priekšnoteikumus, kāpēc indivīdam savu izvēli vajadzētu balstīt tikai pēc saviem ieskatiem. Pirmkārt, cita pieredze var būt kļūdaina un cits var būt kļūdījies, izdarot izvēli. Otrkārt, cita interpretācija var būt pareiza, bet nepiemērota tieši indivīdam, kurš noskatās no citiem. Treškārt, tradīcijas un parašas var arī būt piemērotas, taču pakļaušanās tām, neizanalizējot to piemērotību un atbilstību, neattīsta, neizglīto un neizkopj nevienu no cilvēka īpašībām, kas veido cilvēciskās būtnes īpašās spējas. Izvēles izdarīšana, kā aktivitāte, Millaprāt ļauj pilnveidot un vingrināt personību un garīgo stāju.

„Ja visa cilvēce izņemot vienu indivīdu būtu vienojusies par kādu noteiktu viedokli, cilvēcei nebūtu vairāk pamata apklusināt šo vienu cilvēku, kā indivīdam, ja viņam būtu šāda vara, būtu pamats apklusināt cilvēci”.

Milla uzskatu nozīme mūsdienās un ietekme uz radošumu un inovāciju

Kens Robinsons sniedz dziļu pamatojumu, kā ir jārada izglītības sistēma, kas veicina (nevis ierobežo) izpausmes brīvību. Lai ļautu attīstīties radošām idejām un talantiem. Sers Kens Robinsons aicina uz radikālu pāreju no centralizētas uz individualizētu apmācību, kurā tiek nodrošināti apstākļi, kuros var attīstīties bērnu iedzimtie talanti.

Atsauces

———————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————