Dalībnieks:Orlovaa1996/Smilšu kaste

                                               Industrializācija Liepājā.

Liepājas cukurfabrika bija jaunākā no trim Latvijas cukurfabrikām. Liepājas cukurfabrikai vajadzēja sasniegt 1932. gadā uzbūvētās Krustpils fabrikas jaudu – diennaktī pārstrādāt 600 līdz 700 tonnu cukurbiešu, saražojot ap 100 tonnu cukura. Taču jau 1938./ 1939. gada sezonā Liepājas fabrika spēja pārstrādāt diennaktī 1186 tonnas cukurbiešu. 1932. gada 8. jūnijā Liepājas pilsētas valdes sēdē Finanšu ministrijas pārstāvis ziņo, ka jaunā cukurfabrika tiks celta Liepājā. Karostā nodala 74 hektārus lielu teritoriju. Cukurfabrikas vajadzībām nolemj pārbūvēt un piemērot Karostas mīnu un zemūdens darbnīcu ēkas, kā arī  jau esošo dzelzceļa līniju, kas savienotu fabriku ar 3,5 kilometrus attālo Liepājas staciju.Būvdarbus uzsāk ļoti strauji. Strādnieki strādā divās maiņās no pulksten 4 līdz pulksten 21. Ja nepieciešams – virsstundu darbs. Liepājā trūkst kvalificētu mūrnieku. Viņus nolīgst Latgalē un Rīgā, pie cukurfabrikas būves strādā 530 strādnieku. 1933. gada 7. oktobrī notiek Liepājas cukurfabrikas iesvētīšana.2007. gadā tikusi izbeigta cukura ražošana saskaņā ar Eiropas Savienības īstenoto cukura reformu un tikusi uzsākta uzņēmuma restrukturizācija,  kas tika pabeigta 2009. gadā. Jelgavas un Liepājas cukurfabriku īpašnieki kompensācijās saņēmuši 27,2 miljonus latu. Ar ražošanas pārtraukšanu saistītais atbalsts pienākas arī pašvaldībām (Jelgavas 1,6 miljoni latu, Liepājas 0,96 miljoni, novadu pašvaldībām – 3,4 miljoni). 333 zemnieki, kuri audzēja cukurbietes, kompensācijās saņēmuši 19,1 miljonu latu.

Liepājas sērkociņu fabrika, kāda tā zināma mūsdienās, savos darbības pirmsākumos ar sērkociņu ražošanu nebūt nenodarbojās. Tolaik, 1890. gadā tika nodibināta koka līstīšu fabrika, lai savus izstrādājumus eksportētu uz ārzemēm. Saražotos skaliņus sūtīja arī uz Kuldīgu, kur apstrādāja tālāk. (Kuldīgas "Vulkāns" un Liepājas "Vulkāns" (tagadējo „Liepājas sērkociņu” agrākais priekštecis) bija viens un tas pats uzņēmums un piederēja vienam īpašniekam.) Jau nākamajā gadā ražošana tika paplašināta un izveidota sērkociņu fabrika, bet vēl pēc pāris gadiem, 1894. gadā, sērkociņu fabrikai mainījās īpašnieks, un tā piedzīvoja vēl vienu paplašināšanu, līdz, sākoties 1906. gadam, Kuldīgas un Liepājas sērkociņu fabrikas kopā ar Lapšina sērkociņu fabriku tika apvienotas akciju sabiedrībā „Vulkāns”. Toreiz, 19. gadu simteņa beigās, sērkociņu darinātāji varēja saražot 250 000 kastīšu ar sērkociņiem dienā, tātad aptuveni 91 000 000 sērkociņu kastīšu gadā. Lieli preču pasūtījumi tika izvesti arī uz ārzemēm, piemēram, caur Londonu uz Lielbritānijas kolonijām. Kad pienāca Pirmais pasaules karš, arī šī nozare, tāpat kā daudzas citas Latvijas rūpniecības nozares, piedzīvoja spēcīgas pārmaiņas. Tomēr, par spīti visam, sērkociņu ražošanas uzņēmumiem pēc kara izdevās atdzimt, bija mainījušies tikai to saimnieki. Savukārt, Otrajam pasaules karam beidzoties, 1946. gada 6. septembrī, ar lepno uzsaukumu „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” virs Jelgavā iznākošā laikraksta „Zemgales Komunists” nosaukuma var lasīt: „Sāks darbu Liepājas sērkociņu fabrika. Liepājā atjauno vācu okupantu izpostīto sērkociņu fabriku.Tagad, tāpat kā sadalās miris organisms, likumsakarīgi, ar šo „pašnodarbināto” palīdzību, no „Liepājas sērkociņu” teritorijā esošajām ēkām tiek izzagtas un izvazātas pēdējās kaut cik vērtīgās uzņēmuma inventāra paliekas: metāls, darbarīki, gigantiski papīra ruļļi, zīmogi un vēl citas lietas. Visticamāk, jau pavisam tuvā nākotnē „Liepājas sērkociņu” komplekss būs tikai kārtējā tukšā un izdemolētā fabrika, no kuras ziedu laikiem nu nav ne miņas. Skumji. Prātā nāk salīdzinājums: sērkociņu fabrika – vai topošā Liepājas Sloka?

Liepājas Metalurgs bija lielākais ražošanas uzņēmums Latvijā, kā arī uzņēmums ar senu vēsturi — tā aizsākas 1882.gadā. Liepājas Metalurgs bija vienīgais metalurģijas uzņēmums Baltijas valstīs. Galvenā produkcija — tērauda armatūras velmējumi dzelzbetona konstrukcijām. 98 procenti produkcijas tika eksportēta, nodrošinot 10 procentus no kopējā Latvijas eksporta.Rūpnīcas Liepājas Metalurgs dzimšanas diena ir 1882. gada 28. septembris. Ādolfs Bekers atbrauca uz Krieviju no Vestfāles, Šalkē (tagad Gelzenkirhena) viņa tēvam piederēja liels metalurģijas kombināts. Pirmo nelielo stiepļu un naglu fabriku Bekers uzbūvēja Vileikā, Vilenskas guberņā, bet drīz vien izlēma ievērojami paplašināt ražošanu un pārvietot to uz ostas pilsētu Libavu — Libavas-Romnas dzelzceļa maģistrāles galapunktu. Pirmās ražotnes uzsāka darbību 1883. gada februārī, tajās bija nodarbināti 260 cilvēki. Rūpnīca strauji auga.1912. gada vidū rūpnīca kļūst par vienu no lielākajām kombinētajām kompānijām visā impērijā. Tomēr pēc Pirmā pasaules kara no sešām lielajām ražotnēm Liepājā, Rīgā un Tallinā, tai skaitā divām lielām kara kuģubūvētavām, saglabājušās tikai galvenās rūpnīcas Liepājā. Jaunajai, neatkarīgajai Latvijas valstij tikko pirms kara uzceltās ražotnes bija viens no nozīmīgākajiem pamatakmeņiem valsts rūpniecības atjaunošanā. Šeit ražoja daudz un dažādas preces tautsaimniecības vajadzībām — naglas, stiepli, vīles, dakšas, lāpstas utt.2013.gada novembrī Liepājas tiesa pasludināja «Liepājas Metalurga» maksātnespēju un uzņēmums pilnībā pārgāja maksātnespējas administratora pārraudzībā. Tika sākta darbinieku masveida atlaišana, un kopumā darbu zaudēja vairāk nekā 1500 cilvēku.

Karostas jeb Kalpaka tilts pāri Karostas kanālam ir unikāls inženiertehnisks piemineklis. Tas ir vienīgais Latvijā saglabājies izgriežamais metāla konstrukciju tilts. Tilts projektēts pēc franču inženiera Aleksandra Gustava Eifela skices. Tas veidots no divām identiskām izgriežamām fermām, kuras tiek pagrieztas par 90 grādiem katra uz savu pusi. Tilta izgriešana bija paredzēta ar elektromotoru vai vinčas palīdzību un aizņēma 4-5 minūtes. Tas tika atklāts 1906. gadā.1. pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara tas tika atjaunots. Padomju laikos pāri tiltam uz Karostu varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām un tikai dažas stundas diennaktī, pārējo laiku tilts stāvēja atvērts karakuģu satiksmei. 2006. gada vasarā tilta ziemeļu balstā ieskrēja ar Gruzijas karogu peldošais tankeris "Anna", sadragājot tiltu. Tiltu atjaunoja un tas darbojas kopš 2009. gada 28. augusta. 1. pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara tas tika atjaunots. Padomju laikos pāri tiltam uz Karostu varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām un tikai dažas stundas diennaktī, pārējo laiku tilts stāvēja atvērts karakuģu satiksmei. 

Liepājas tramvajs. 1897. gada 9. Jūlijs ir tas datums, kad Liepājas valde tās galvas Hermaņa Adolfi personā noslēdz ar Kontinentālā elektrisko uzņēmumu sabiedrības Nirenbergā abpusēji izdevīgu līgumu „Par elektriskā dzelzceļa un elektriskās stacijas būvi un izmantošanu Liepājā”. Tā tramvaja ienākšana rada elektroenerģijas ieviešanu rūpniecībā un ielu apgaismošanā. 1899.gada 14.septembra rītā pilsētā oficiāli sāk kursēt tramvajs pa līniju “Pilsētas tilts – Karosta” ar maksimālo ātrumu 15 km/h. Atsaucība ir liela, cilvēki jau sen bija gribējuši atrast ātrāku un ērtāku veidu, kā no punkta a pārvietoties uz punktu b.Tramvaja vagons Nr.8 Peldu ielā, kas dodas uz Kūrmāju. Tālāk fonā redzama māja starp Liepu un Dzintara ielu, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tramvaja līnija šajā vietā nav saglabājusies. Tramvajs joprojām ir viens no galvenajiem sabiedriskā transporta veidiem Liepājā. Šobrīd tas ir ātrākais tramvajs Latvijā, jo tā vidējais ātrums sasniedz 17,25 km/h. Mūsdienās vasaras sezonā iespējams tramvaju izmantot arī kultūras redzesloka paplašināšanai, jo ir izveidots speciāls kultūras tramvajs, kurā spēlē mūziku, dejo un dzied.