Jēdziens inovācija zinātniskajos pētījumos parādījās tikai 20. gadsimtā. <Ābeltiņa A., (2008). Inovācija - 20. gasimta fenomens. Rīga : Biznesa augstskola Turība. 6.lpp.>
B.Tviss inovāciju definē kā procesu, kurā izgudrojums vai ideja iegūst ekonomisku saturu. F. Niksons uzskata, ka inovācija ir tehnisku, ražošanas un komerciālu pasākumu kopums, kuru ietekmē tirgū parādās jauni vai uzlaboti ražošanas procesi un iekārtas. B. Santo uzskata, ka inovācija ir sabiedriski, tehniski ekonomisks process, kurš, praktiski izmantojot idejas un izgudrojumus, rada pēc savām īpašībām labākus produktus un tehnoloģijas un gūst peļņu. Traktējot inovāciju kā procesu, tiek atzīts, ka inovācija attīstās laikā un tai ir skaidri izteiktas stadijas.<Turpat 7.lpp.>
Inovācijas nav atkarīgas tikai no jauniem izgudrojumiem. Tās ir nevis kvalitatīvs lēciens uz priekšu, bet virkne lielāku un mazāku soļu kārotajā virzienā, tāpēc būtu jāmainās arī uzņēmumiem, iestādēm un jau esošajiem produktiem un pakalpojumiem.<Eiders, Dž. (2007). Līderība un inovācija. Rīga : Lietišķās informācijas dienests. 14.lpp.>
Tātad visas inovācijas ir pārmaiņas, bet ne visas pārmaiņas ir inovācijas. Inovācija ir apzināta un noteikta jaunā ieviešana, kas vērsta uz uzņēmuma mērķu efektīvāku sasniegšanu. Šāda veida inovācija nenotiek nejauši. Tā prasa labu līderību un vadību organizācijās un līmeņos.<Turpat 16. lpp.> inovācijām ir starpfunkcionāls raksturs, tā veido kvalitatīvu lēcienu. lauž vecos noteikumus un dod iespēju iziet ārpus vecās sistēmas.<Ābeltiņa, A. (2008).Inovācija - 20. gadsimta fenomens. Rīga : Biznesa augstskola Turība. 11.lpp.>
