Dalībnieks:ViktorsDuks/Smilšu kaste

Vikipēdijas lapa

Sabiedriskā organizācija Leģenda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

SO Leģenda nodarbojās ar I un II pasaules karos kritušo un bezvēsts pazudušo karavīru mirstīgo atlieku meklēšanu, reģistrēšanu un pārapbedīšanu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Organizācijas pirmsākumi meklējami 1995. gadā, kad militārais arheologs Tālis Ešmits sabiedrībā centās aktualizēt jautājumu par Otrā pasaules karā kritušo un bezvēsts pazudušo karavīru mirstīgo palieku meklēšanu, atrašanu, pārapbedīšanu un reģistrāciju. 1997- 1999. gadā cits militarais arheologs Viktors Duks bezmērķīgi centās atrast organizāciju, kurai uzrādīt viņa īpašumā esošo nereģistrētos Otrā pasaules kara brāļu kapus. Ne Latvijas Aizsardzības ministrijai, ne Latvijas brāļu kapu komitejai, ne arī Krievijas un Vācijas vēstniecībām nebija nekādas pieredzes kā risināt šāda veida jautājumus. Viktors Duks: Tajā laikā es sapratu, ka šī ir milzīga problēma, kuru pašreiz neviens nerisina. Mežos, purvos māju pagalmos ir aprakti tūkstošiem nezināmo karavīru, kuri nevienam nav vajadzīgi. Tālis Ešmits: Es nodibināju kontaktus ar Krievijas vēstniecību, kuras paspārnē sāka darboties Meklēšanas vienības savienība, kuru tajā laikā vadīja Anatolijs Urtajevs. Ar to laiku arī viss sākās. 1999. gada vasarā Pienavā Tālis Ešmits izcēla divus padomju tankus ar domu, ka tajos iespējams vēl atrodas tās apkalpes. Karavīri bija vienīgais motīvs kāpēc T. Ešmits uzņēmās šo darbu. Visas spekulācijas par un ap šo bruņu tehnikas komerciālo pusi un Ešmita līdzdalību ir nepatiesas. Abi tanki uzreiz nokļuva biznesmeņu rokās, kas sponsorēja šo tanku pacelšanu. Tanku pacelšanas laikā Ešmits iepazinās ar militārās vēstures ekspertu Viktoru Leli. Viktors Duks 1999. gada rudenī kārtējo reizi informēja Krievijas vēstniecību par nezināmo karavīru kapu. Krievijas vēstniecības pārstāvis iedeva Anatolija Urtajeva tālruni. 1999. gada oktobrī/ novembrī Viktora Duka vecāku īpašumā Baldonē ieradās A. Urtajevs, T. Ešmits un V. Lelis. Šo laiku var uzskatīt par organizācijas veidošānās sākumu.

Organizācijas reģistrācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut arī militārie arheologi Ešmits, Lelis un Duks darbojās Meklēšānas vienības savienībā, kurā valdīja nerakstīti noteikumi- nemeklēt karā ideoloģiski "labos" un "sliktos"- tik un tā bija vērojama dažu organizācijas biedru strikta politiskā orientācija, kā arī biedru uzvedības pārkāpumi organizācijas iekšienē, kas bija pretrunā organizācijas noteikumiem. Tāpēc drīz tika pieņemts lēmums organizēt jau sabiedrikso organizāciju.

Viktors Lelis par organizācijas dibinašānu: Bija pienācis laiks, kad mēs nevarējām iztikt bez organizācijas, jo lai cik tas arī nebūtu formāli, mēs reģistrējām savu nodarbošanos, lai vēlāk startētu ar vienotu nosaukumu.

Kāpēc nosaukums "Leģenda"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visa organizācijas darbība balstās uz nostāstiem un atmiņām, kas bieži vien jau pirmsākumos bija kļuvušas leģendu cienīgas, bet ir arī tādi notikumi, kas ar gadiem jau ir kļuvuši leģendāri,tas ir... bagātīgi izpušķoti, kas daudz kur jau līdzinās pasakai. Un, otrkārt, viss ar ko nodarbojās militārais arheologs ir saistīts ar karu, bet karā, kā pasaule atzinusi, dzimst varoņi, bet tikai varoņi rada leģendas...

Organizācijas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2001. gadā tika dibināta organizācija par kuras biedriem kļuva Tālis Ešmits, Viktors Lelis un Viktors Duks. Darbības pirmsākumos gada laikā tika pārapbēdīti 10- 15 Sarkanās armijas karavīri, bet atrastie vācu armijas karavīri tika nodoti Vācu karavīru kapu aprūpes tautas apvienībai http://www.volksbund.de/helfen/spendenhelfen.html, (kas līdz 2010. gadam Latvijā aktīvi veica vācu karavīru kapu meklēšanu un pārapbedīšanu.)Vēlākajos gados ziņas par organizācijas darbību izplatījās arī starp citiem Latvijas militārajiem arheologiem, kas sāka nodot atrastos Sarkanās armijas karavīrus Leģendai. Par organizācijas līderi vienmēr ir bijis Tālis Ešmits, kurš arī uzņēmās atbildību par karavīru mirstīgo atlieku reģistrāciju un pārapbēdīšanas organizāciju. Pateicoties tam, ka organizācija sadarbojās ar Krievijas vēstniecību,- Leģenda nokļuva Latvijas republikas prokuratūras redzes lokā. Pastāv versija, ka to ir organizējusi kāda Latvijas nacionāli radikāli noskaņota organizācija. Četrpadsmit mēnešus prokuratūra veica izmeklēšanu, kā rezultātā visas aizdomas no Legendas tika noņemtas un lieta slēgta. Pateicoties tam, ka sākot ar 2000. gadu Latvijā militārās arheoloģijas kustība un karavīru mirstīgo atlieku jautājums tika risināts operatīvi un atbilstoši vispārcilvēciskajām vērtībām- Tālis Ešmits ieguva uzticību arī Vācu karavīru kapu aprūpes tautas apvienībā, kas viņam deva visas tiesības veikt arī vācu karavīru ekshumāciju.

Organizācijas biedri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilgus gadus Leģendā ir bijis ierobežots biedru skaits, tas izskaidrojams ar to, ka militarā arheoloģija ir saistīta ar spradzienbīstamo priekšmetu atrašanu, un tāpēc, lai mazinātu risku organizācijas rindās uzņemt biedrus, kas šos priekšmetus uzskata par "suvenīriem" vai nevainīgiem kolekcijas priekšmetiem- bija pieņemts lēmums jaunus biedrus organizācijā neaicināt. Otrkārt, organizācijas nerakstītais likums vēstī par to, ka racēji, kuri militāro arheoloģiju uzskata par komerciju nedrīkst būt organizācijas biedri. Neskatoties uz to, ka ilgus gadus organizācijas biedru skaits palika nemainīgs- šī organizācija no pašiem pirmsākumiem bija starptautiska, jo katru gadu tiek organizēta vairāku dienu ekspedīcija, kur apvienojas Lielbritānijas un Zviedrijas militārie arheologi, kā arī organizācija regulari uztur saites ar Krievijas militārās arheoloģijas pārstāvjiem. 2011. gadā organizācija biedru skaits tika papildināts un par tās biedriem kļuva: Dainis Dilba, Ralfs Kapačs.......

Karavīru meklēšana un pārapbedīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katru gadu maija sākumā organizācija Leģenda sadarbojoties ar Krievijas vēstniecības atbalstu Ropažu Sarkanās armijas brāļu kapos veic pārapbedīšanas procesiju. Vācu armijas karavīru pārapbedīšana notiek vienu reizi gadā- Saldus vai Rīgas vācu karavīru brāļu kapos.

Karavīru identifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc militāro arheologu statistikas np 100 atrastajiem konkrētās armijas karavīriem tiek atpazīti 10 karavīri no sarkanās armijas un 80 no vācu armijas. Kāpēc tik graujoša statistika? Sarkanās armijas karavīriem nebija identifikācijas žetoni, bet gan tikai papīra karavīru grāmatiņa, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies, tāpēc 99% par identifikāciju kalpo karavīru apbalvojumi, kas Sarkanās armijas pusē bija numurēti. Vācu armijas karavīri lietoja četru materiāla veida identifikācijas žetonus (dzelzs (maz), cinka, alumīnija, nerūsējošā tērauda (maz))

Karavīru personīgo mantu tālākais liktenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veicot karavīru ekshumāciju bieži tiek atrastas viņu personīgās mantas- identifikācijas žetoni, zelta zobu protēzes, apbalvojumi, kuloni vai dažādi gredzeni. Šie priekšmeti tiek ielikti kopā ar mirstīgām atliekām zārkos, atdoti Krievijas vēstniecībai vai Vācu karavīru kapu aprūpes tautas apvienībai.

Sarkanās armijas karavīrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja tiek atpazīts Sarkanās armijas karavīrs un tiek atrasti viņa radinieki, kuri izrāda par to interesi- viņa apbalvojumi tiek atdoti radiniekiem. Gadījumā, ja Sarknās armijas karavīrs tiek identificēts, bet radinieki nav pieteikušies- visi apbalvojumi nonāk Krievijas vēstniecībā,kas vēlāk nodod kara muzejā Poklonaja gora... Tas tiek darīts divu iemeslu pēc: 1. Lai kritušo karavīru apbalvojumi nenonāktu melnajā tirgū, un 2. Lai organizācijai nepārmestu, ka tā ir piesavinājusies citu militāro arheologu atrastos apbalvojumus.

Vācu armijas karavīrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas personīgās mantas tiek nodotas Vācu karavīru kapu aprūpes tautas apvienībai. Pamatojoties uz Vācijas likumu par personas datu aizsardzību- nekad un ne pie kādiem apstākļiem organizācija Leģenda nekad nav informēta par atrasto karavīru mirtīgo atlieku tālāko likteni.