Digrāfs

Par digrāfu sauc burtu pāri, ar ko apzīmē vienu fonēmu vai fonēmu sekvenci, kas neatbilst šo burtu parastajai skaniskajai vērtībai. Parasti (bet ne vienmēr) tā ir skaņa, ko dotās valodas ortogrāfijā nav iespējams apzīmēt ar vienu burtu. Parasti terminu "digrāfs" lieto grafēmām, kuru izruna gandrīz vienmēr ir viena un tā pati.

Gadījumos, kad digrāfs neapzīmē speciālu skaņu, tas var būt agrāko laiku relikts, kad valodai bija atšķirīga izruna, vai arī attēlo atsevišķu dialektu atšķirības, kā tas ir gadījumā ar digrafu wh angļu valodā.

Dažu valodu ortogrāfijās digrafi tiek uzskatīti par atsevišķiem burtiem ar savu vietu alfabētā, kā piemēram ch svahili valodā, vai ij nīderlandiešu valodā. Šādos gadījumos digrāfi nav dalāmi pa atsevišķiem burtiem kārtojot pēc alfabēta, pārnesot vai saīsinot. Citos gadījumos, kā piemēram, angļu valodā, tam nav nozīmes.

Digrāfu tipi

Izšķir divus galvenos digrafu tipus: sekvences un dubultos burtus.

Sekvences digrāfi ir dažādu burtu pāri specifiskā kārtībā. Piemēram, angļu valodas ch skaņas /tʃ/ attēlošanai, indonēziešu valodas ng skaņas /ŋ/ attēlošanai, nīderlandiešu valodas ij divskaņa /ɛɪ/ attēlošanai.
Dubultburtu digrāfi ir vienādu burtu pāri, kas apzīmē savādāku skaņu, nekā šie burti paši par sevi. Piemēram, grenlandiešu valodā burts l apzīmē skaņu /l/, bet digrāfs ll - /ɬ/.

Digrāfi latviešu valodā

Latviešu valodas ortogrāfijā ir sekojoši digrāfi:

dz - balsīga dentāla afrikāta [d̪͡z̪],
dž - balsīga alveolāra afrikāta [d͡ʒ],
divskaņu digrāfi ai, au, ei, eu, ie, iu, oi, ou, ui.
pozicionālie digrāfi ds un ts galotnēs nebalsīgas dentālas afrikātas [t̪͡s̪] attēlošanai.

Skatīt arī