Cietfāzes enzīmu imunosorbences tests

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no ELISA)
Šis raksts ir par bioķīmisko analīzi. Par uzņēmumu skatīt rakstu Elisa.

Cietfāzes enzīmu imunosorbences tests[1] (angļu: enzyme-linked immunosorbent assay jeb ELISA) ir plaši izmantota analītiskā bioķīmiskā analīze, ko pirmo reizi aprakstīja Engvall un Perlmann 1971. gadā.[2] Analīzē izmanto cietās fāzes enzīmu imūnanalīzes (EIA) veidu, lai noteiktu liganda (parasti proteīna) klātbūtni šķidrā paraugā, izmantojot antivielas, kas vērstas pret mērāmo proteīnu. ELISA izmanto kā diagnostikas līdzekli medicīnā, augu patoloģijā un biotehnoloģijā, kā arī kā kvalitātes kontroles pārbaudi dažādās rūpniecības nozarēs.

Vienkāršākajā ELISA formā antigēni no pārbaudāmā parauga tiek piestiprināti pie virsmas. Pēc tam uz virsmas uzklāj atbilstošu antivielu, lai tā varētu saistīt antigēnu. Šī antiviela tiek savienota ar enzīmu, un pēc tam visas nesaistītās antivielas tiek noņemtas. Pēdējā posmā pievieno vielu, kas satur enzīma substrātu. Ja ir notikusi saistīšanās, turpmākā reakcija rada nosakāmu signālu, visbiežāk - krāsas maiņu.

Veicot ELISA testu, ir nepieciešama vismaz viena antiviela, kas ir specifiska konkrētam antigēnam. Paraugu ar nezināmu antigēna daudzumu imobilizē uz cietā pamata (parasti polistirola mikrotitrēšanas plates) nespecifiski (adsorbējot uz virsmas) vai specifiski (uztverot ar citu pret to pašu antigēnu specifisku antivielu, veicot "sendviča tipa" ELISA). Pēc antigēna imobilizācijas pievieno noteikšanas antivielu, veidojot kompleksu ar antigēnu. Noteikšanas antiviela var būt kovalenti saistīta ar enzīmu vai arī to var noteikt ar sekundāro antivielu, kas ir saistīta ar enzīmu, izmantojot biokonjugāciju. Starp katru posmu plati parasti mazgā ar vieglu mazgāšanas šķīdumu, lai atdalītu nespecifiski saistītos proteīnus vai antivielas. Pēc pēdējā mazgāšanas soļa plāksnīti attīsta, pievienojot fermentatīvo substrātu, lai radītu redzamu signālu, kas norāda antigēna daudzumu paraugā.

Jāatzīmē, ka ELISA var veikt cita veida ligandu saistīšanas testus, nevis tikai "imūno" testus, lai gan nosaukumā sākotnēji bija "imūno", jo šī metode tika plaši lietota un izstrādāta vēsturiski. Šai metodei būtībā ir nepieciešams jebkurš ligatējošais reaģents, ko var imobilizēt uz cietās fāzes, kopā ar noteikšanas reaģentu, kas specifiski saistās un izmanto enzīmu, lai radītu signālu, kuru var pienācīgi kvantitatīvi noteikt. Starp mazgāšanas reizēm uz cietās fāzes paliek tikai liganda un tās specifiskās saistīšanās ekvivalenti, kas ir specifiski saistīti vai "imunosorbēti" ar antigēna un antivielas mijiedarbību, bet nespecifiskie vai nesaistītie komponenti tiek izskaloti. Atšķirībā no citiem spektrofotometrisko mitro laboratorijas testu formātiem, kur to pašu reakcijas iedobi (piemēram, kiveti) pēc mazgāšanas var izmantot atkārtoti, ELISA plāksnītēs reakcijas produkti ir imūnsorbēti uz cietās fāzes, kas ir plāksnītes daļa, un tāpēc tos nav viegli izmantot atkārtoti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Nacionālais terminoloģijas portāls - ELISA, termini.gov.lv.
  2. Engvall, E (1972-11-22). "Enzyme-linked immunosorbent assay, Elisa". The Journal of Immunology 109 (1): 129–135. ISSN 0022-1767. PMID 4113792.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]