Egļu astoņzobu mizgrauzis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Astoņzobu mizgrauzis uz egles

Egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus) ir smecernieku apakšgrupas vabole. Tā ir konstatēta Eiropā, Āzijā un dažviet Āfrikā.

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušajiem īpatņiem parasti ir 4,0-5,5 mm garš, cilindrisks un spēcīgs, melns vai brūns ķermenis. Segspārnu ķerīte ar 4 konusveida zobiem katrā pusē; 3. zobs ir lielākais, tā galotne pogveidīga. Olas ir dzeltenīgi baltas. Kāpuri ir balti. Arī kūniņa ir baltā krāsā.

Dzīves cikls un mijiedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mizgraužu vārds cēlies no tā, ka tie vairojas mizas iekšpusē, dzīvā vai mirušā lūksnē.[1] Pieaugušās vaboles pārziemo kritalās un saimniekkokos, ja vides apstākļi nav piemēroti, lai vairotos. Piemērotos apstākļos vaboles ceļo kilometriem tālu, lai atrastu piemērotu saimniekkoku. Kad tas atrasts, pieaugusī vabole izurbjas cauri novājinātā koka mizai, veidojot tuneļus, kur pāroties un dēt olas. Mizgrauži izdala feromonus, lai piesaistītu citus sugas īpatņus. Tie izdala feromonus, lai piesaistītu vairāk cilvēku uzņēmēja koku. Divas līdz piecas nedēļas pēc koka inficēšanas tās var doties uz citu koku un atkārtot procesu.[2] Kad kāpuri izšķiļas, tie barojas zem mizas, un turpat arī veido kūniņas. Gadā var veidoties līdz trim šo kukaiņu paaudzēm.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kirkendall, L. R. & M. Faccoli (2010). "Bark beetles and pinhole borers (Curculionidae, Scolytinae, Platypodinae) alien to Europe" (PDF). ZooKeys 56: 227–251. doi:10.3897/zookeys.56.529.
  2. Svoboda, M. (2010). "Natural development and regeneration of a Central European montane spruce forest". Forest Ecology and Management 260 (5): 707–714. doi:10.1016/j.foreco.2010.05.027.