Kapitāla pieauguma nodoklis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Kapitāla pieauguma nodoklis jeb Ienākuma nodoklis no kapitāla pieauguma ir nodoklis, kuru maksā fiziskas personas un to Latvijā reglamentē likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9 pants[1].

Ienākuma no kapitāla noteikšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapitāla pieaugumu nosaka, no kapitāla aktīva atsavināšanas cenas atņemot iegādes vērtību un kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu vērtību kapitāla aktīva turēšanas laikā. Kapitāla pieaugumu no virtuālās valūtas nosaka, no kapitāla aktīva atsavināšanas cenas atņemot sākotnējo iegādes vērtību. Kapitāla aktīvi ir[2]:

  • nekustamais īpašums (ieskaitot nekustamā īpašuma iegūšanas tiesības);
  • akcijas, kapitāla daļas, pajas, ieguldījumi personālsabiedrībā un citi Finanšu instrumentu tirgus likumā minētie finanšu instrumenti;
  • ieguldījumu fondu apliecības un citi pārvedami vērtspapīri, kas apliecina līdzdalību ieguldījumu fondos vai tiem pielīdzināmos kopējo ieguldījumu uzņēmumos;
  • parāda instrumenti (parādzīmes, noguldījumu sertifikāti, komercsabiedrību emitēti īstermiņa parāda instrumenti) un citi naudas instrumenti, kas tiek tirgoti naudas tirgos;
  • uzņēmums Komerclikuma izpratnē;
  • intelektuālā īpašuma objekti;
  • ieguldījumu zelts un citi dārgmetāli, darījumu objekti valūtas tirdzniecības biržā vai preču biržā;
  • virtuālā valūta Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma izpratnē.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ienākumam no kapitāla pieauguma ir 20 %.[2] Par iedzīvotāju ienākuma nodokļa no ienākumiem no kapitāla pieauguma aprēķināšanu un maksāšanu valstij ir atbildīgs ienākuma saņēmējs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]