Kauņas grautiņš
| Kauņas grautiņš | |
|---|---|
  Lietūkis garāžu atrašanās vieta  Lietūkis garāžu atrašanās vieta | |
| Koordinātas | 54°53′36″N 23°55′23″E / 54.893333°N 23.923056°EKoordinātas: 54°53′36″N 23°55′23″E / 54.893333°N 23.923056°E |
_(2).jpg)
Kauņas grautiņš bija Kauņas ebreju iedzīvotāju slaktiņš Otrā pasaules kara laikā, ko veica paramilitārās grupas no 1941. gada 25. jūnija līdz 29. jūnijam. Notika pirmajās dienās, kad vācu karaspēks bija ieņēmis pilsētu. Lai arī tiek atzīts, ka visvairāk upuru bija Vilijampoles (Slabotkas) rajonā (mūsdienās Vilijampoles seņūnijā), ko vēsturiski apdzīvoja ebreji, visvairāk liecību saglabājies par slaktiņu Lietūkis garāžās (Lietūkio garažo žudynės) pilsētas austrumu daļā, kurā publiski tika nogalināti vairāk nekā 50 ebreju vīrieši.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1941. gada 22. jūnijā, Vācijai iebrūkot PSRS kontrolētajā teritorijā, Lietuvā sākās Jūnija sacelšanās (Birželio sukilimas), kuras laikā lietuviešu nacionālie spēki pārņēma varu Kauņā un Viļņā. Kauņā tika nodibināta Lietuvas pagaidu valdība (Lietuvos laikinoji Vyriausybė) ar literātu Jozu Ambrazeviču (Juozas Ambrazevičius) vadībā un deklarēja Lietuvas neatkarības atjaunošanu. 25. jūnijā no rīta pilsētā ienāca vācu karaspēks un Einsatzgruppe A vadītājs Valters Štālekers atjaunotās lietuviešu policijas telpās uzrunāja lietuviešu aktīvistus, aicinot "atrisināt ebreju problēmu". Tomēr tas nedeva vajadzīgo rezultātu un slaktiņi sākās pēc tam, kad Štālekers iesaistīja Aļģirda Klimaiša (Algirdas Klimaitis) 600 dalībnieku lielo grupu, kas nepakļāvās Pagaidu valdībai.[1][2]
25. jūnijā sākās ebreju grautiņš Vilijampoles priekšpilsētā, kurā vēsturiski dzīvoja ebreji. Pēc aculiecinieka, rabīna Efraima Ošri (Ephraim Oshry) ziņām priekšpilsētu aplenca vācu daļas, bet tā grautiņa realizētāji bija lietuvieši.[3] Atšķirībā no pilsētas nomales — Vilijampoles, slepkavības Lietūkis garāžās notika netālu no pilsētas centra, faktiski publiski, tāpēc ir saglabājušies daudz aculiecinieku liecības un fotomateriāli.
Kopējais upuru skaits uz 28. jūniju, pēc Štālekera ziņām, bija 3800 cilvēku, kas nogalināti pilsētā un 1200 tās apkārtnē.[2] Ir ziņas, ka Štālekers pārspīlēja upuru skaitu, jo pat pēc padomju īpašās komisijas datiem, kuras dati bieži ir pārspīlēti, upuru skaits bija mazāks.[4]
Lietuvas pagaidu valdība, kaut arī vēlāk pieņēma antisemītiskus likumus, norobežojās no ebreju grautiņiem. Zaudējot jebkādu reālo varu, tā 5. augustā pašlikvidējās.
Pēc 28. jūnija ebreju iznīcināšana ieguva sistemātisku raksturu, tika noorganizēts Kauņas geto, bet iedzīvotāju iznīcināšana notika VII un IX fortā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Bubnis, Arūns (2003). "Lietuvių saugumo policija ir holokaustas (1941–1944)" (lt). Genocidas ir rezistencija 13. ISSN 1392-3463.
- ↑ 2,0 2,1 Štālekera ziņojuma izvilkumi angliski: «The Einsatzgruppen: Report by Einsatzgruppe A in the Baltic Countries (October 15, 1941)». Jewish Virtual Library. American-Israeli Cooperative Enterprise. Skatīts: 2019-02-18.
- ↑ Ephraim Oshry. Annihilation of Lithuanian Jewry. New York : Judaica Press, Inc., 1995. 3. lpp. ISBN 1-880582-18-X.
- ↑ Algirdas Martin Budreckis. The Lithuanian National Revolt. Boston : Lithuanian Encyclopedia Press, 1968. 62–63. lpp.
Again for some unknown reason, Stahlecker exaggerates his statistics. The account by L. Shauss to the Soviet Extraordinary State Commission stated that in "the first pogrom on June 25-26, in the Kaunas suburb of Slobodka (Vilijampole), 600 Jews were killed on Arbarski, Paverski, Vilyuski, Irogalski streets.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kauņas grautiņš.
