Apskatīt Latīņu raksts izejas kodu

{{Rakstu sistēmas infokaste
 |nosaukums          = Latīņu raksts
 |tips               = [[alfabēts]]
 |valodas            = Lielākās daļa [[Eiropa]]s, [[Amerika]]s, [[Austrālija]]s un [[Okeānija]]s valodu, daļā [[Āfrika]]s un [[Āzija]]s; oficiāla rakstība 132 valstīs
 |laiks              = no 700. gadiem p.m.ē.
 |radītājs           = 
 |statuss            = 
 |virziens           = no kreisās uz labo
 |saime              = [[Ēģiptiešu hieroglifi]]
 |fam1               = [[Ēģiptiešu hieroglifi]]
 |fam2               = [[Protosīnājas raksts]]
 |fam3               = [[Feniķiešu alfabēts]]
 |fam4               = [[Grieķu alfabēts]]
 |fam5               = [[Senitāļu rakstības]]
 |atvasinājumi       = [[IPA]], [[čiroku raksts|čiroku]], [[Dezeretas alfabēts|dezeretas]], [[Okašku alfabēts|okašku]] u.c. alfabēti
 |radinieki          = [[armēņu alfabēts]], [[glagolica]], [[gruzīnu alfabēts]], [[kirilica]], [[koptu alfabēts]], [[rūnu raksts]]
 |unicode            = Latin
 |iso15924           = Latn (215)
 |sample             = Abecedarium.svg
 |caption            = 
 |image_size         = 250px
 |footnotes          = 
 |IPAChartEng        = include
 }}
'''Latīņu raksts''' ir [[fonēma|fonogrāfiska]] [[patskanis|vokāliski]] [[līdzskanis|konsonantiska]] [[rakstība]].<ref>{{LPE|51|728|Latīņu raksts}}</ref> Izveidojusies ap 7.—6. gadsimtu p.m.ē. no [[etruski|etrusku]] lietotajām no [[grieķu alfabēts|grieķiem]] aizgūtajām [[senitāļu rakstības|senitāļu rakstībām]]. Lietots [[Senā Roma|Senajā Romā]] [[latīņu valoda]]s pierakstam un izplatījies līdz ar [[Romas Impērija|Romas Impēriju]], kļūstot par pamatu lielākajai daļai [[Eiropa]]s valodu rakstību.<ref>[https://termini.gov.lv/kolekcijas/93/skirklis/417082 Termini.gov.lv Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. R.: Valsts valodas aģentūra, 2007.]</ref> Latīņu raksts ir visplašāk lietotā rakstu sistēma pasaulē (ap 39% pasaules iedzīvotāju); to izmanto lielākā daļa starptautisko organizāciju. Sākotnēji [[latīņu valoda]]s alfabēts dažādos laikos iekļāvis 21—24 burtus, [[ISO bāzes latīņu alfabēts]] iekļauj 26 burtus (katrs majuskuļu un minuskuļu formās), bet [[Unikods|Unikodā]] iekļauta 1481 latīņu raksta [[grafēma]] <small>(2021)</small>.

== Nosaukums ==
Latviešu valodā latīņu raksts bieži tiek dēvēts vienkārši par '''latīņu alfabētu''', šajā nozīmē iekļaujot gan klasisko [[latīņu valoda]]s alfabētu, gan arī standartizēto [[ISO bāzes latīņu alfabēts|ISO bāzes latīņu alfabētu]], gan arī jebkuru no modificētajām un paplašinātajām konkrētām valodām pielāgotajām latīņu raksta variācijām.

Starptautiski latīņu raksts bieži tiek dēvēts arī par '''romiešu rakstu''', atsaucoties uz izcelsmes vietu [[Senā Roma|Seno Romu]]; no šī nosaukuma tiek atvasināts termins [[romanizācija]] — citu (nelatīnisko) rakstu sistēmu [[transliterācija|transliterēšana]] latīņalfabētiskā vidē.

== ISO bāzes latīņu alfabēts ==
[[Starptautiskā standartizācijas organizācija]]s bāzes latīņu alfabēts ir starptautisks [[standarts]] (sākot no [[ISO/IEC 646]]) latīņu raksta [[alfabēts|alfabēta]]m, kas iekļauj 26 [[grafēma]]s (burtus) to majuskuļu (lielo burtu) un minuskuļu (mazo burtu) formā. Pirmoreiz pieņemts 1967. gadā. Standarta 26 burtu formā, bez iekļautiem papildburtiem vai [[Diakritiskās zīmes|diakritiskām zīmēm]], tas tiek lietots tikai [[angļu valoda|angļu]], [[indonēziešu valoda|indonēziešu]] un [[malajiešu valoda|malajiešu]] valodu alfabētiem.

{|class="wikitable" style="margin:1em auto; text-align:center; table-layout:fixed"
|+ ISO bāzes latīņu alfabēts
|-
!Majuskuļi
|[[A]]||[[B]]||[[C]]||[[D]]||[[E]]||[[F]]||[[G]]||[[H]]||[[I]]||[[J]]||[[K]]||[[L]]||[[M]]||[[N]]||[[O]]||[[P]]||[[Q]]||[[R]]||[[S]]||[[T]]||[[U]]||[[V]]||[[W]]||[[X]]||[[Y]]||[[Z]]
|-
!Minuskuļi
|a||b||c||d||e||f||g||h||i||j||k||l||m||n||o||p||q||r||s||t||u||v||w||x||y||z
|}

== Vēsture ==
[[Attēls:Duenos inscription.jpg|thumb|upright=1.15|Senākais zināmais sen[[latīņu valoda]]s paraugs no 6. gadsimta p.m.ē.]]
Tiek uzskatīts, ka latīņu raksts izveidojies 7. gadsimtā pirms mūsu ēras no [[etruski|etrusku]] [[Senitāļu rakstības|alfabēta]], kurš savukārt aizgūts no [[Itālijas pussala]]s dienviddaļā pastāvējušās [[Kūmas]] kolonijas [[grieķi|grieķu]] [[Eiboja|eibojiešu]] alfabēta. Grieķu alfabēts attīstījies no [[feniķiešu alfabēts|feniķiešu alfabēta]], kurš savukārt cēlies no [[ēģiptiešu hieroglifi]]em.

{| class="wikitable"
|+ Senitāļu alfabēts
|-
!Burts
| 𐌀 || 𐌁 || 𐌂 || 𐌃 || 𐌄 || 𐌅 || 𐌆 || 𐌇 || 𐌈 || 𐌉 || 𐌊 || 𐌋 || 𐌌 || 𐌍 || 𐌎 || 𐌏 || 𐌐 || 𐌑 || 𐌒 || 𐌓 || 𐌔 || 𐌕 || 𐌖 || 𐌗 || 𐌘 || 𐌙 || 𐌚 
|-
!Transliterācija
| A || B || C || D || E || V || Z || H || Θ || I || K || L || M || N || Ξ || O || P || Ś || Q || R || S || T || Y || X || Φ || Ψ || F
|}

{| class="wikitable"
|+ Senais latīņu alfabēts
|-
!Senitāļu
| 𐌀 || 𐌁 || 𐌂 || 𐌃 || 𐌄 || 𐌅 || 𐌆 || 𐌇 || 𐌉 || 𐌊 || 𐌋 || 𐌌 || 𐌍 || 𐌏 || 𐌐 || 𐌒 || 𐌓 || 𐌔 || 𐌕 || 𐌖 || 𐌗 
|-
!Latīņu
| A || B || C || D || E || F || Z || H || I || K || L || M || N || O || P || Q || R || S || T || V || X
|}

[[Attēls:Carving in Rome.jpg|thumb|250px|Klasiskā perioda latīņu raksta paraugi]]
Senais latīņu alfabēts sastāvēja no 21 [[majuskuļu raksts|majuskuļu]] burta. Vēlākos gadsimtos alfabēts nedaudz mainījās: 
* 312. gadā p.m.ē. no tā tika izņemts ⟨Z⟩, 
* 234. gadā p.m.ē. ⟨Z⟩ burta pozīcijā tika iekļauts ⟨G⟩, burtam ⟨C⟩ pievienojot horizontālu svītru balsīga līdzskaņa apzīmēšanai,
* 1. gadsimtā p.m.ē., pēc [[Grieķija]]s iekarošanas, alfabētā iekļāva burtus ⟨Y⟩ un ⟨Z⟩ grieķu valodas skaņu apzīmēšanai. ⟨Y⟩ burts saucās ''ī Graeca'' — ‘grieķu ī’.

[[Attēls:I littera in manuscripto.jpg|thumb|250px|Latīņu imperatora [[Klaudijs|Klaudija]] laika majuskuļu ātrraksta paraugs]] 
Izmaiņu rezultātā izveidojās tā sauktais klasiskais [[latīņu valoda]]s alfabēts ar 23 burtiem.
{| class="wikitable IPA" style="text-align:center"
|+ Klasiskais latīņu alfabēts
|-
! style="text-align:left" | Burts
! style="width:5em"| [[A]]
! style="width:5em"| [[B]]
! style="width:5em"| [[C]]
! style="width:5em"| [[D]]
! style="width:5em"| [[E]]
! style="width:5em"| [[F]]
! style="width:5em"| [[G]]
! style="width:5em"| [[H]]
|-
! style="text-align:left" | Latīņu nosaukums
| ''ā'' || ''bē'' || ''cē'' || ''dē'' || ''ē'' || ''ef'' || ''gē'' || ''hā''
|- class="IPA"
! style="text-align:left" | Latīņu izruna
| /aː/ || /beː/ || /keː/ || /deː/ || /eː/ || /ɛf/ || /ɡeː/ || /haː/
|-
| colspan="8" style="font-size:3px; line-height:1px;;"|
|-
! style="text-align:left" | Burts
! [[I]] !! [[K]] !! [[L]] !! [[M]] !! [[N]] !! [[O]] !! [[P]] !! [[Q]]
|-
! style="text-align:left" | Latīņu nosaukums
| ''ī'' || ''kā'' || ''el'' || ''em'' || ''en'' || ''ō'' || ''pē'' || ''qū''
|- class="IPA"
! style="text-align:left" | Latīņu izruna
| /iː/ || /kaː/ || /ɛl/ || /ɛm/ || /ɛn/ || /oː/ || /peː/ || /kʷuː/
|-
| colspan="8" style="font-size:3px; line-height:1px;;"|
|-
! style="text-align:left" | Burts
! [[R]] !! [[S]] !! [[T]] !! [[V]] !! [[X]] !! [[Y]] !! [[Z]] !! rowspan="3"|
|-
! style="text-align:left" | Latīņu nosaukums
| ''er'' || ''es'' || ''tē'' || ''ū'' || ''ex'' || ''ī Graeca'' || ''zēta''
|- class="IPA"
! style="text-align:left" | Latīņu izruna
| /ɛɾ/ || /ɛs/ || /teː/ || /uː/ || /ɛks/ || /iː ˈɡrajka/ || /ˈzeːta/
|}

Ap 16. gadsimtu latīņu alfabētā tika nošķirti burtu ⟨I⟩ un ⟨V⟩ zilbiskās un nezilbiskās formas — pievienoti burti ⟨J⟩ un ⟨U⟩. Ap to pašu laiku [[Ziemeļeiropa|Ziemeļeiropā]] par atsevišķu alfabēta burtu sāka uzskatīt [[digrāfs|digrāfu]] ⟨VV⟩, ieviešot burtu ⟨W⟩. Šādā 26 burtu sastāvā tas tiek pieņemts mūsdienās par standarta latīņu alfabētu.

=== Latīņu raksta evolūcija ===
[[Attēls:Evolution of minuscule lv.svg|thumb|350px|Latīņu raksta evolūcija no romiešu kvadrātraksta līdz mūsdienu antikvai]]
Latīņu raksts ir viens no diviem rakstiem, kas attīstījies no [[senitāļu raksti]]em; otrs ir [[rūnu raksts]], ko ap 11.—12. gadsimtu [[Britu salas|Britu salās]] un [[Ziemeļeiropa|Ziemeļeiropā]] aizstāja latīņu raksts.

1.-2. gadsimtā p.m.ē. izveidojās [[kaligrāfija|kaligrāfiski]] nobeigts latīņu epigrāfiskā raksta veids, ko dēvēja par monumentālo, kvadrāta vai lapidāro. Ikdienā romieši izmantoja kursīvo ātrrakstu. Dokumentiem tika izmantots aktuārais raksta paveids, bet sekulāriem tekstiem — [[rustika]].

[[Romas Impērija]]s [[Ziemeļāfrika]]s provincēs mūsu ēras 1.—3. gadsimtā izveidojās [[unciāļu raksts|unciāļu]] latīņu raksta paveids. No 4. līdz 8. gadsimtam tas attīstījās par semiunciāļu rakstu, no kura attīstījās vairāku [[minuskulis|minuskuļu]] (mazo burtu) raksti: vestgotu raksts (7.—13. gadsimts) [[Ibērijas pussala|Ibērijā]], Beneventu raksts (8.—13. gadsimts) Dienviditālijā, insulārais raksts (7.—19. gadsimts) [[Īrija (sala)|Īrijā]] un Merovingu raksts (7.—8. gadsimts) [[Gallija|Gallijā]]. No insulārā raksta ap 16. gadsimtu attīstījās gēlu raksts, kam ierobežots lietojums ir arī mūsdienās.

No Merovingu raksta 8. gadsimtā attīstījās [[Karolingu minuskulis]], kas ir pamatā mūsdienu latīņu alfabētiem. 12. gadsimtā no tā attīstījās [[gotiskais raksts]], kas lietots kā tā vēlākā versija [[fraktūra]] līdz 20. gadsimta vidum. Renesanses laikmetā Itālijā no Karolingu minuskuļa attīstījās humānistu minuskulis vai antīkva (no ''litterae antiquae'' — ‘senie burti’), kurā nostiprinājās mūsdienu latīņu raksta no romiešu kapitālraksta patapināto lielo un no Karolingu minuskuļa ņemto mazo burtu dizains, kā arī pamatortogrāfija.

== Izplatīšanās ==
[[Attēls:Latin alphabet world distribution.svg|thumb|250px|Tumši zaļā krāsā valstis, kurās latīņu raksts ir vienīgais vai dominējošais, gaiši zaļā — tiek lietots līdzās citiem rakstiem]]
[[Latīņu valoda]] un latīņu raksts izplatījās līdz ar [[Romas Impērija]]s ekspansiju un vēlāk ar rietumu [[Latīņu baznīca|kristietība]]s izplatību. Kad [[Eiropa]]s tautas sāka veidot savu nacionālo rakstību, par pamatu visbiežāk izmantoja latīņu alfabētu: [[angļi]] 7. gadsimtā, [[vācieši]] 8. gadsimtā, [[franči]] 9. gadsimtā, [[itālieši]] 10. gadsimtā, [[zviedri]] 13. gadsimtā, [[čehi]] 13. gadsimtā, [[poļi]] 14. gadsimtā un vēlākajos gadsimtos citas tautības. Koloniālisma laikmetā latīņu raksts izplatījās citos kontinentos.

=== Romiešu laiks ===
==== Itālijas latinizēšana ====
Ap 4. gadsimtu p.m.ē. latīņu raksts bija standartizējies [[Roma|Romā]] un sāka dominēt [[Latija]]s reģionā, izspiežot agrāk tur lietotos [[senitāļu raksti|senitāļu rakstus]]. Vēl līdz 3. gadsimtam [[Etrurija|Etrurijā]], [[Kampānija|Kampānijā]] un [[Umbrija|Umbrijā]] bija novērojami [[bilingvisms]] un [[digrafija]]. [[Romas Republika]]i pakļaujot apkārtējās zemes, līdz 1. gadsimtam p.m.ē. latīņu valoda un latīņu raksts kļuva dominējošais visā [[Apenīnu pussala|Apenīnu pussalā]], izņemot nelielu [[grieķi|grieķu]] apdzīvoto reģionu ap [[Kūmas|Kūmām]]. Pēc [[Pirmais pūniešu karš|pirmā pūniešu kara]] (264.–241. p.m.ē.) latīņu raksts tika ieviests arī [[Sardīnija|Sardīnijā]], [[Korsika|Korsikā]] un [[Sicīlija|Sicīlijā]], izspiežot vietējās rakstības. Pēc [[Po (upe)|Po]] ielejas pakļaušanas 222. gadā vienīgi [[Venēcija|venēcieši]] saglabāja savu rakstību līdz republikas beigām 27. gadā p.m.ē.

==== Vidusjūras rietumi un Gallija ====
[[Attēls:Inscription Theatre Leptis Magna Libya.JPG|thumb|250px|Uzraksts pie teātra ieejas [[Leptismagna|Leptismagnā]] latīņu un [[feniķiešu raksts|pūniešu]] rakstā]]
Romas Republikai pakļaujot [[Ibērijas pussala|Ibērijas pussalu]] (206.–19. p.m.ē.), latīņu raksts izspieda Ibērijas rakstības, kas bija attīstījušās no [[feniķiešu alfabēts|feniķiešu raksta]]. Pēc [[Jūlijs Cēzars|Cēzara]] [[Gallija]]s iekarošanas (50.—50. p.m.ē.) aizmirstas tika gallu cilšu no grieķiem patapinātās rakstības. Ibēriešu valoda izzuda 1. gadsimta beigās, bet [[basku valoda]] mūsdienās lieto latīņu alfabētu. Jaunā gallu elite lietoja latīņu alfabētu, lai rakstītu [[ķeltu valodas|ķeltu valodās]].

Pēc senās [[Kartāga]]s pakļaušanas pēc 3. pūniešu kara (149.—146. p.m.ē.) latīņu valoda un raksts ieviesās [[Ziemeļāfrika]]s pilsētās, bet laukos turpināja lietot [[berberu valoda]]s. [[Pūniešu valoda|Pūniešu valodu]] turpināja lietot publisko ēku uzrakstos līdz m.ē. 2. gadsimta beigām. Pēc Ziemeļāfrikas musulmaņu iekarošanas 7.—8. gadsimtā notika reģiona arabizēšanās un latīņu raksts tika aizvietots ar [[arābu rakstība|arābu rakstu]].

Atšķirībā no Gallijas, Ibērijas un Ziemeļāfrikas, [[Britu salas|Britu salās]] pēc to iekarošanas (42—87) latīņu valoda neguva plašu izplatību ārpus administratīvām funkcijā un vietējie iedzīvotāji turpināja runāt [[ķeltu valodas|ķeltu valodās]].

==== Vidusjūras austrumi ====
[[Romas Impērija]]s austrumdaļa — [[Grieķija]], [[Maķedonijas province|Maķedonija]], [[Mazāzija]], [[Levante]], [[Ēģipte]] — turpināja lietot [[grieķu valoda|grieķu valodu]] kā ''[[lingua franca]]''. Latīņu valodai bija tikai administratīvais un militārais pielietojums, izņemot divus reģionus:
* [[Illirija]], kas tika anektēta kā [[Dalmācija]]s province, tika pilnībā latinizēta un šajā zemē izveidojusies romāņu [[dalmāciešu valoda]] izzuda tikai 19. gadsimta beigās;
* [[Trajāns|Trajāna]] iekarotajā (101—106) [[Donava]]s lejtecē daku un trāķiešu valodas tika aizvietotas ar latīņu valodu, no kuras vēlāk attīstījās [[rumāņu valoda]].

[[Austrumromas Impērija|Austrumromas impērijā]] pēc latinizētās rietumdaļas atšķelšanās latīņu valoda saglabāja savu statusu līdz pat 7. gadsimtam, kad imperators [[Hēraklijs]] to visos līmeņos tika aizvietoja ar [[grieķu valoda|viduslaiku grieķu valodu]].

=== Viduslaiki ===
==== Lielā tautu staigāšana ====
[[Attēls:CarolingianMinuscule.jpg|thumb|250px|10. gadsimta [[Karolingu minuskuls|Karolingu minuskula]] paraugs]]
Pēc [[Rietumromas impērija]]s izjukšanas 5. gadsimta beigās un tai sekojošās [[Lielā tautu staigāšana|lielās tautu staigāšanas]] Rietumeiropā cita starpā apmetās [[ģermāņi|ģermāņu]] ciltis, kuras līdz tam bija izmantojušas [[rūnu raksts|rūnu rakstus]] galvenokārt okultiem un rituāliem mērķiem. Ģermāņu elite pieņēma latīņu valodu un latīņu rakstu un ievērojami veicināja tā izplatību. [[Anglosakši|Anglosakšu]] [[Anglija|Anglijā]] ne tikai izplatījās latīņu valoda, bet arī no [[Īrija (sala)|Īrijā]] radītā [[insulārais raksts|insulārā raksta]] tika radīts [[senangļu latīņu alfabēts]], kurš no 7. gadsimta aizstāja līdz tam lietoto [[futorks|futorku]] (rūnu raksta paveidu).

[[Franki]] majuskuļu unciāļu un pusunciāļu rakstus attīstīja sākotnēji kā [[Merovingu rakstu]] līdz 7.—8. gadsimtam un vēlāk kā [[Karolingu minuskuls|Karolingu minuskulu]] līdz 9.—12. gadsimtam.

==== Kristianizācija ====
[[Attēls:Calligraphy.malmesbury.bible.arp.jpg|thumb|250px|15. gadsimta [[Bībele]]s fragments [[gotiskais raksts|gotiskajā rakstā]]]]
[[Latīņu baznīca|Rietumu kristietība]]s [[Viduslaiki|viduslaiku]] Eiropā spēcīgi ietekmēja latīņu raksta izplatīšanos, sevišķi ārpus Romas Impērijas bijušajām robežām. Kristiešu misionāri nelatīņu rakstības asociēja ar [[pagānisms|pagānismu]] un uzstāja uz to atmešanu. [[Ķelti]] atmeta [[ogams|ogamu]] 5. gadsimtā, [[ģermāņi]] [[rūnu raksts|rūnas]] — ap 8. gadsimtu. Latīņu raksts pakāpeniski tika ieviests [[balti]]em, rietumu [[somugri]]em un [[rietumslāvi]]em. [[Svētā Romas impērija|Svētajā Romas impērijā]] no 9. līdz 13. gadsimtam tika plaši lietots Karolingu minuskuls, bet 13. gadsimtā no tā attīstījās [[gotiskais raksts]], kas [[vācieši|vācu]] zemēs kā [[fraktūra]] tika lietots līdz 20. gadsimta vidum.

[[Skandināvija|Skandināvijā]] latīņu raksts kā pirmajā ieviesās [[Dānija|Dānijā]] 9. gadsimtā. [[Norvēģija|Norvēģijā]] latīņu raksts ieviesās 11. gadsimtā kā insulārais raksts valsts rietumdaļā un kā Karolingu minuskuls austrumdaļā. Līdz pat 14. gadsimtam paralēli tika lietots arī [[rūnu raksts]].

=== Koloniālais periods ===
Sākot ar 15. gadsimtu un sevišķi 16. gadsimtā [[Eiropa]]s valstis un vienlaikus kristīgā baznīca izplatīja savu varu ārpus Eiropas. Kopā ar [[spāņu valoda|spāņu]], [[portugāļu valoda|portugāļu]], [[franču valoda|franču]], [[angļu valoda|angļu]], [[nīderlandiešu valoda|nīderlandiešu]], [[itāļu valoda|itāļu]] un citām Eiropas valodām kolonijās izplatījās arī latīņu raksts.

Daļā koloniālo valdījumu līdz eiropiešu atnākšanai rakstība nebija zināma, bet citviet vietējiem iedzīvotājiem bija attīstīta kultūra ar senām rakstu tradīcijām.

Kristianizējot [[maiji|maijus]], bīskaps Djego de Landa [[Jukatana|Jukatanā]] 1562. gadā pavelēja sadedzināt visus [[maiju raksts|maiju hieroglifu]] rakstu pieminekļus, vēlāk pārrakstot maiju vēsturi spāniski. Vēlākos laikos maiju rakstība tika latinizēta, kas noveda pie pārrāvuma maiju kultūrā.

Dienvidāzijā britu koloniālā administrācija ieviesa angļu valodu kā oficiālo administratīvo valodu, bet vietējie iedzīvotāji turpināja lietot savas [[brahmiskie raksti|brahmiskos rakstus]]. Latīņu alfabēts Āzijā ieviesās tikai [[Filipīnas|Filipīnās]], [[Malaizija|Malajā]] un [[Indonēzija|Indonēzijā]], aizvietojot vietējās brahmiskās un arābiskās rakstības, kā arī [[Vjetnama|Vjetnamā]], kur latīņu raksts aizvietoja [[Ķīniešu raksts|ķīniešu rakstu]].

=== 19. gadsimts ===
{{Vairāki attēli
| align = right
| image1 = Auksa altorius latin.jpg
| width1 = 140
| alt1 =
| caption1 =
| image2 = Auksa altorius cirillics.jpg
| width2 = 135
| alt2 =
| caption2 =
| footer = Kirilicas ieviešanas mēģinājums [[lietuviešu valoda]]i latīņu alfabēta aizlieguma laikā
}}
[[Eiropa]]s koloniālo varu [[Āfrikas sadalīšana]] (1881—1914) notika vienlaikus ar metropoļu valodu un latīņu raksta strauju izplatīšanos kontinentā. Tika veicināta lasīt un rakstīt prasmes apguve, kā arī izstrādātas rakstības uz latīņu alfabēta pamata valodām, kam rakstības līdz tam nebija vai arī tā bija citos rakstos. Piemēram, franču administrācijas laikā latīņu raksts tika ieviests [[Berberi]]em [[Alžīrija|Alžīrijā]] vēsturiskā [[tifinags|tifinaga]] un [[arābu raksts|arābu raksta]] vietā, bet [[arābu valoda]]i šādas transformācija neizdevās.

1860. gados latīņu raksts tika atgriezts [[rumāņu valoda]]i, kas pēc rumāņu pāriešanas [[pareizticība|pareizticībā]] 15. gadsimtā bija pārgājuši uz [[kirilica|kirilicu]].

[[Krievijas Impērija|Krievijas Impērijā]] 19. gadsimta otrajā pusē [[Pārkrievošana|rusifikācija]]s ietvaros poļu, lietuviešu un latgaļu guberņās tika ieviests latīņu raksta aizliegums, bet vēlāk arī izglītībā pilnībā pārgāja uz [[krievu valoda|krievu valodu]] un kirilicu; tas tika atcelts 1904. gadā.

=== 20. un 21. gadsimts ===
[[Attēls:20220912 The No.6 Kindergarten of Jinshui District.jpg|thumb|250px|Izkārtne [[Vienkāršotais ķīniešu raksts|vienkāršotajā ķīniešu rakstā]] un [[piņjiņs|piņjiņā]] pie bērnudārza ieejas [[Henaņa|Henaņā]], [[Ķīna|Ķīnā]]]]
1908. gadā [[albāņi]] par [[albāņu valoda]]s oficiālo rakstību izvēlējās latīņu rakstu, izvēloties starp vairākiem lietošanā esošiem rakstības variantiem, tajā skaita grieķu un arābu rakstu variantiem.

1928. gadā [[Ataturka reformas|Ataturka reformu]] laikā [[turku valoda]] pārgāja uz latīņu rakstu, aizstājot modificēto [[Osmaņu turku valoda]]s arābu rakstu. 1930. un 1940. gados uz latīņu rakstu pārgāja arī [[kurdu valoda]] [[Turcija|Turcijā]] un [[Sīrija|Sīrijā]].

[[PSRS|Padomju Savienībā]] 1930. gados tika izstrādātas rakstības uz latīņu raksta pamata valodām, kurām līdz tam nebija savas rakstības, kā arī vairākām mazākumtautu valodām, kas līdz tam rakstīja arābu rakstā vai [[kirilica|kirilicā]]. 1940. gados visas šīs rakstības tika pārceltas uz kirilicu. Pēc PSRS sabrukuma un neatkarības iegūšanas [[Moldova]], [[Azerbaidžāna]], [[Turkmenistāna]], un [[Uzbekistāna]] pārgāja uz latīņu rakstu; pārejas procesā ir [[Kazahstāna]].

1940.—1950. gados pēc [[Mao Dzeduns|Mao Dzeduna]] iniciatīvas tika izstrādāta latīņu rakstība [[ķīniešu valoda]]i; reforma tika atcelta, bet 1950. gados izglītības sistēmā vienkāršākai valodas apguvei tika ieviesta [[piņjiņs|piņjiņa]] romanizācijas sistēma. Latīņu rakstā tika izstrādātas rakstības vairākām [[Ķīna]]s mazākumtautībām ([[džuani]]em, [[uiguri]]em u.c.).

== Izmantošana citās valodās ==
[[Attēls:Pronunciation of J in Europe.png|thumb|250px|[[Grafēma]]s ⟨j⟩ izruna dažādās [[Eiropa]]s valodās]]
Latīņu alfabētu ar papildinājumiem un grozījumiem lieto lielākā daļa [[Eiropa]]s tautu, izņemot [[bulgāri|bulgārus]], [[grieķi|grieķus]], [[krievi|krievus]], [[baltkrievi|baltkrievus]], [[ukraiņi|ukraiņus]], arī visās [[Amerika]]s valstīs un [[Austrālija|Austrālijā]], daļa [[Āfrika]]s valstu, izņemot [[arābi|arābu]] zemes un [[Etiopija|Etiopiju]], dažās [[Āzija]]s valstīs ([[Turcija|Turcijā]], [[Indonēzija|Indonēzijā]], [[Vjetnama|Vjetnamā]]). Latīņu alfabētu lieto apmēram 30% pasaules iedzīvotāju.

Latīņu rakstu lieto vairāki simti [[valoda|valodu]], kas pieder lielākajai daļai zināmo [[valodu saime|valodu saimju]]. Katra valoda rakstību pielāgojusi savai [[fonētika]]i, piešķirot dažādu fonēmisko vērtību standarta latīņu alfabēta [[grafēma|grafēmām]], papildinot apfabētus ar papildburtiem, [[ligatūra|ligatūrām]], [[multigrāfs|multigrāfiem]], kā arī modificējot standarta grafēmas ar [[diakritiskā zīme|diakritiskajām zīmēm]].

Nemodificētu standarta latīņu alfabētu izmanto tikai trīs dabīgās valodas — [[angļu valoda|angļu]], [[indonēziešu valoda|indonēziešu]] un [[malajiešu valoda|malajiešu]], kā arī šajās valodās multigrāfi netiek uzskatīti par atsevišķām alfabēta vienībām. Visus standarta latīņu alfabēta burtus izmanto ap 40 valodām; pārējās izmanto tikai daļu no 26 burtu komplekta.

=== Papildburti ===
Specifisku fonēmu apzīmēšanai alfabēti dažkārt tiek papildināti ar papildu grafēmām, kas var būt un var nebūt atvasināti no standarta latīņu alfabēta burtiem, piemēram:
* [[islandiešu valoda]]s alfabēts papildināts ar ⟨Þ þ⟩ no [[rūnu raksts|rūnu raksta]],
* vairāku [[sāmu valodas|sāmu valodu]] alfabēti papildināti ar grafēmām ⟨Ŋ ŋ⟩ un ⟨Ʒ ʒ⟩, kas patapinātas no viduslaiku [[minuskuls|minuskulu]] rakstībām,
* vairāku [[Āfrika]]s valodu alfabēti, tajā skaitā [[Āfrikas etalonalfabēts]], papildināti ar [[IPA|Starptautiskā fonētiskā alfabēta]] burtiem, kā ⟨Ɛ ɛ⟩, ⟨Ɣ ɣ⟩, ⟨Ɔ ɔ⟩,
* vairāku valodu alfabēti papildinātas ar burtu «[[šva]]», piemēram [[azerbaidžāņu valoda|azerbaidžāņu]] — kā ⟨Ə ǝ⟩, bet [[Pannigērijas alfabēts|pannigērijas alfabētā]] — ⟨Ǝ ǝ⟩.

Atsevišķos gadījumos kā patstāvīgi alfabēta burti tiek izmantoti simboli, kas parasti pilda citas funkcijas, kā piemēram ⟨ʻ⟩ (ʻokina), kas [[havajiešu valoda|havajiešu valodā]] apzīmē [[Glotāls slēdzenis|glotālu slēdzeni]], vai ⟨ǀ ǁ ǃ ǂ⟩, kas [[namu valoda|namu valodā]] apzīmē dažādus [[klikšķis|klikšķus]].

=== Multigrāfi ===
Bieži lietots latīņu raksta iespēju paplašināšanas veids ir [[multigrāfs|multigrāfi]] — divu vai vairāk burtu sekvence, kas kopā iegūst citu kvalitāti — apzīmē no sastāvdaļām atšķirīgu [[fonēma|fonēmu]]. Visbiežāk lietotie ir [[digrāfs|digrāfi]] — divu burtu kombinācija, piemēram [[latviešu alfabēts|latviešu alfabēta]] ⟨dz⟩, ⟨dž⟩, ⟨ei⟩, [[angļu valoda]]s ⟨ch⟩, ⟨sh⟩, [[ungāru valoda]]s  ⟨cs⟩, ⟨gy⟩, ⟨ny⟩ u.c. Retāki ir trigrāfi ([[vācu valoda|vācu]] ⟨sch⟩, [[franču valoda|franču]] ⟨eau⟩, [[itāļu valoda|itāļu]] ⟨gli⟩), tetragrāfi ([[vācu valoda|vācu]] ⟨tsch⟩, [[franču valoda|franču]] ⟨eaux⟩, [[nīderlandiešu valoda|nīderlandiešu]] ⟨ieuw⟩) un vairāku burtu sekvences.

Vieni un tie paši multigrāfi dažādās valodās var apzīmēt atšķirīgas fonēmas, piemēram ⟨ch⟩ angļu valodā apzīmē /tʃ/, franču — /ʃ/, čehu — /x/.

Multigrāfi bieži tiek pielietoti dažādu valodu ortogrāfijās, bet [[alfabēts|alfabētā]] kā patstāvīgas vienības tiek iekļautas retāk.

=== Ligatūras ===
[[Attēls:Berliner Strassenschilder.jpg|right|thumb|250px|"ß" burts "ſz" ligatūras formā ielu rādītājā [[Berlīne|Berlīnē]] ("Petersburger Straße"). Uzraksts labajā pusē ("Bersarinplatz") beidzas ar ligatūru "tz"]][[Ligatūra]]s (savienotie burti) bija plaši izplatīti [[viduslaiki|viduslaiku]] manuskriptos, kur pārrakstītājiem tās ekonomēja laiku un materiālu. Mūdienās latīņu rakstā ligatūras var iedalīt divās grupās:
* No ligatūrām atvasināti burti. Grafēma ⟨[[W]] w⟩, kas cēlusies no ligatūras 13. gadsimtā, mūsdienās iekļauta standarta latīņu alfabētā. Burts ⟨[[Æ]] æ⟩ [[Dāņu valoda|dāņu]], [[Norvēģu valoda|norvēģu]], [[Islandiešu valoda|islandiešu]] un [[Senangļu valoda|senangļu]] valodās vairs netiek uzskatīts par ligatūru. Tas ir patstāvīgs [[patskanis|patskaņa]] burts ar savu vietu alfabētā. [[Franču valoda|franču valodā]] tiek lietota ligatūra ⟨[[Œ]] œ⟩, kas vajadzības gadījumā var tikt aizstātas ar atsevišķajiem burtiem. [[Vācu valoda]]s burts ⟨[[ß]]⟩ attīstījusies no ligatūras "garais s virs apaļā s", vai, kā [[Fraktūra|fraktūrā]], "garais s un z". Kaut arī "garais s" '''ſ''' ir pazudis no vācu ortogrāfijas, ß joprojām tiek uzskatīta par ligatūru, lielo burtu rakstībā un alfabētiskajos sarakstos tiek aizvietots ar digrāfu ⟨SS ss⟩. 
* Stilistiskās ligatūras ir tipogrāfiskas burtu kombinācijas, kur saplūst atsevišķi blakus esošo burtu elementi un kas tiek praktizētas atsevišķos fontos ar ''OpenType'' atbalstu. Zināmākās ir ⟨ﬁ⟩, ⟨ﬂ⟩, ⟨ﬀ⟩, ⟨ﬃ⟩, ⟨ﬆ⟩, ⟨ﬅ⟩, kurām ir atsevišķa vieta kodu tabulā.

=== Diakritiskās zīmes ===
[[Attēls:Sidewalk sign at Vua Khô Bò & Ô Mai, San Jose, California.jpg|thumb|250px|Izkārtne [[vjetnamiešu valoda|vjetnamiešu valodā]] ar modificējošām un toni norādošām diakritiskajām zīmēm]]
[[Diakritiskās zīmes]] plaši tiek lietotas latīņu rakstu izmantojošajās [[ortogrāfija|ortogrāfijās]]. Vienīgā no Eiropas valodām, kas standarta ortogrāfijā tās neizmanto, ir [[angļu valoda]]. Diakritiskās zīmes lieto:
* uzsvara norādīšanai ([[portugāļu valoda]]s ⟨á é ó⟩),
* pozicionālas izrunas norādīšanai ([[franču valoda]]s ⟨é è ê ô ë ï ü ÿ⟩, [[kataloņu valoda]]s ⟨ü⟩),
* nazalizācijas norādīšanai ([[poļu valoda]]s ⟨ą ę⟩, [[portugāļu valoda]]s ⟨ã⟩),
* sekojošo līdzskaņu [[lenīcija]]s norādīšanai ([[īru valoda]]s vecajā ortogrāfijā ⟨ḃ ċ ḋ ḟ ġ ṁ ṗ ṡ ṫ⟩),
* patskaņu vai līdzskaņu garums ([[latviešu valoda]]s ⟨ā ē ī ū⟩, [[slovāku valoda]]s ⟨á é í ĺ ó ŕ ú ý⟩, [[velsiešu valoda]]s ⟨â ê î ô û ŵ ŷ⟩), 
* patskaņa kvalitātes maiņa ([[vācu valoda]]s ⟨ä, ö, ü⟩, [[portugāļu valoda]]s ⟨â ê ô⟩),
* [[tonis (valodniecība)|toņa]] norādīšanai ([[vjetnamiešu valoda]]s ⟨á à ả ã ạ⟩),
* fonēmiskās vērtības maiņa attiecībā pret pamatburta vērtību ([[latviešu valoda]]s ⟨č ģ ķ ļ ņ š ž⟩, [[rumāņu valoda]]s ⟨ș ț⟩, [[horvātu valoda]]s ⟨č ć đ š ž⟩).

Grafiski burtus ar diakritiskajām zīmēm iedala trijās grupās:
* burti ar integrētām diakritiskajām zīmēm, faktiski jauni burti (⟨Ħ ħ⟩, ⟨Ł ł⟩, ⟨Đ đ⟩),
* burti ar savienotām diakritiskajām zīmēm (⟨Ơ ơ⟩, ⟨Ç ç⟩, ⟨Ɓ ɓ⟩),
* burti ar nesavienotām diakritiskajām zīmēm (⟨Ē ē⟩, ⟨Ņ ņ⟩, ⟨Ŀ ŀ⟩, ⟨Ǟ ǟ⟩).

=== Kolācija ===
Kolācijai jeb kārtošanai alfabēta secībā no standarta alfabēta atšķirīgajiem burtiem tiek piemērota dažāda pieeja atkarībā no katras valodas lokālajiem standartiem vai tradīcijas. Šādi burti var gan būt valodas standarta alfabēta daļa, kā arī tikt lietoti saskaņā ar ortogrāfijas noteikumiem, neiekļaujot alfabētā. Nereti alfabētā tiek iekļauti [[digrāfs|digrāfi]]. Modificētie burti un digrāfi alfabētā tiek iekļauti gan pozīcijā pēc pamatburta, gan pozīcijā pēc to fonēmiskās vērtības, gan arī alfabēta beigās.

{|class="wikitable" style="margin:1em auto; text-align:center; table-layout:fixed"
|+ Igauņu valodas alfabēts
|-
|[[A]]||[[B]]||([[C]])||[[D]]||[[E]]||[[F]]||[[G]]||[[H]]||[[I]]||[[J]]||[[K]]||[[L]]||[[M]]||[[N]]||[[O]]||[[P]]||([[Q]])||[[R]]||[[S]]||[[Š]]||[[Z]]||[[Ž]]||[[T]]||[[U]]||[[V]]||([[W]])||[[Õ]]||[[Ä]]||[[Ö]]||[[Ü]]||([[X]])||([[Y]])
|-
|a||b||(c)||d||e||f||g||h||i||j||k||l||m||n||o||p||(q)||r||s||š||z||ž||t||u||v||(w)||õ||ä||ö||ü||(x)||(y)
|}
[[Igauņu valoda]]s alfabētā iekavās norādītie burti tiek lietoti tikai svešvārdos. Citvalodu īpašvārdos tiek lietoti arī citi šo valodu burti (å, č, ā, ô, é, ù), bet tie tiek kārtoti alfabēta secībā kopā ar pamatburtiem.

{|class="wikitable" style="margin:1em auto; text-align:center; table-layout:fixed"
|+ Latviešu valodas alfabēts
|-
|[[A]]||''[[Ā]]''||[[B]]||[[C]]||[[Č]]||[[D]]||[[E]]||''[[Ē]]''||[[F]]||[[G]]||[[Ģ]]||[[H]]||[[I]]||''[[Ī]]''||[[J]]||[[K]]||[[Ķ]]||[[L]]||[[Ļ]]||[[M]]||[[N]]||[[Ņ]]||[[O]]||[[P]]||[[R]]||[[S]]||[[Š]]||[[T]]||[[U]]||''[[Ū]]''||[[V]]||[[Z]]||[[Ž]]
|-
|a||''ā''||b||b||č||d||e||''ē''||f||g||ģ||h||i||''ī''||j||k||ķ||l||ļ||m||n||ņ||o||p||r||s||š||t||u||''ū''||v||z||ž
|}
[[Latviešu valoda]]s kolācijas sekvencē garie patskaņi tiek kārtoti kopā ar īsajiem, izņemot gadījumus, ja pārējais burtu sastāvs ir identisks: ‘lāpa’ tiek kārtota pēc ‘lapa’. Alfabētā neiekļauti burti (q, w, x, y) un citavlodu burti ar diakritiskajām zīmēm nepieciešamības gadījumā tiek kārtoti pēc standarta latīņu alfabēta secības.

{|class="wikitable" style="margin:1em auto; text-align:center; table-layout:fixed"
|+ Lietuviešu valodas alfabēts
|-
|[[A]]||''[[Ą]]''||[[B]]||[[C]]||[[Č]]||[[D]]||[[E]]||''[[Ę]]''||''[[Ė]]''||[[F]]||[[G]]||[[H]]||[[I]]||''[[Į]]''||[[Y]]||[[J]]||[[K]]||[[L]]||[[M]]||[[N]]||[[O]]||[[P]]||[[R]]||[[S]]||[[Š]]||[[T]]||[[U]]||''[[Ų]]''||''[[Ū]]''||[[V]]||[[Z]]||[[Ž]]
|-
|a||''ą''||b||c||č||d||e||''ę''||''ė''||f||g||h||i||''į''||y||j||k||l||m||n||o||p||r||s||š||t||u||''ų''||''ū''||v||z||ž
|}
Lietuviešu valodā nazalizētie un garie patskaņi (slīprakstā) liek kārtoti kopā ar īsajiem patskaņiem, līdzīgi kā latviešu valodā, bet ⟨Y y⟩ tiek kārtots starp ⟨I i⟩ un ⟨J j⟩.

=== Lielo burtu lietošana ===
Latīņu raksts pieder pie bikamerālo rakstu saimes — tam ir divi zīmju komplekti — [[majuskulis|majuskuļi]] (lielie burti) un [[minuskulis|minuskuļi]] (mazie burti). Lielo burtu lietošanu katrā valodā regulē tās [[ortogrāfija]]s noteikumi un tie mēdz būt atšķirīgi. Izņemot specifiskus gadījumus, teksts pamatā tiek rakstīt minuskulī un majuskuļi tiek lietota tā lasāmības un saprotamības uzlabošanai. Vispārpieņemta ir majuskuļa lietošana teikuma sākumā un [[īpašvārds|īpašvārda]] sākumā. Ar lielo sākumburtu mēdz rakstīt arī atsevišķu kategoriju īpašvārdus (tautu, reliģiju u.c nosaukumus [[angļu valoda|angļu valodā]]) vai arī visus [[lietvārds|lietvārdus]], kā [[vācu valoda|vācu valodā]]. Lielie burti parasti tiek lietoti arī [[abreviatūra|abreviatūrās]] un [[akronīms|akronīmos]].

== Atsauces ==
{{atsauces}}

== Ārējās saites ==
{{sisterlinks-inline}}
{{Enciklopēdiju ārējās saites}}

== Skatīt arī ==
* [[Latīniskais alfabēts]]

{{autoritatīvā vadība}}

[[Kategorija:Latīņu alfabēts]]
[[Kategorija:Rakstības]]