Pāriet uz saturu

Manitulina

Vikipēdijas lapa
Manitulina
Manitoulin
ᒪᓂᑝᐙᓕᓐᒃ
Manitulina
Manitulina (Kanāda)
Manitulina
Manitulina
Manitulina (Ontārio)
Manitulina
Manitulina
Ģeogrāfija
Izvietojums Hūrons
Koordinātas 45°46′N 82°12′W / 45.767°N 82.200°W / 45.767; -82.200Koordinātas: 45°46′N 82°12′W / 45.767°N 82.200°W / 45.767; -82.200
Platība 2766 km²
Garums 125 km
Platums 5—45 km
Augstākais kalns Kapendsosers
352 m
Administrācija
Karogs: Kanāda Kanāda
Province Karogs: Ontārio Ontārio
Demogrāfija
Iedzīvotāji 13 255
Blīvums 4,8/km²
Pamatiedzīvotāji anišināpi
Manitulina Vikikrātuvē

Manitulina (angļu: Manitoulin Island, anišināpu: ᒪᓂᑝᐙᓕᓐᒃ, Manidoowaaling) ir Kanādai piederoša sala Hūrona ezerā. Administratīvi pieder Ontārio provinces Ziemeļaustrumu Ontārio reģionam, veido atsevišķu Manitulinas distriktu. Pēc platības lielākā ezeru sala pasaulē. Nosaukums cēlies no odžibvu valodas Manidoowaaling — ‘Gara ala’ — pēc zemūdens alas, kurā mītot varens gars.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sala izvietojusies Hūrona ziemeļrietumos, izstiepta austrumu—rietumu virzienā gar ezera ziemeļu krastu 125 km garumā. No ziemeļu krasta salu atdala 12 līdz 22 km platais Nortčenela šaurums, bet austrumos salas krastus apskalo Džordža līcis. Sala veidota galvenokārt no dolomītiem, reljefs līdzens, augstākais paugurs ir Kapendsosers 352 m vjl (176 m virs Hūrona līmeņa). Uz salas vairāki ezeri, no kuriem lielākais ir Manitu ezers (106,42 km²), kurš savukārt ir pasaulē lielākais ezers, kas atrodas uz ezera salas. Vairākos salas ezeros savukārt ir salas, no kurām lielākā ir Trežerailenda (33 ha) Mindemojas ezerā.[1]

Sala ar tiltu savienota ar ezera ziemeļu krastu. Vasarā kursē prāmis.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka sala bijusi apdzīvota vismaz 10 000 gadu tālā senatnē. Pirms eiropiešu ierašanās salu, tāpat kā pārējo Lielo ezeru piekrasti, apdzīvoja anišināpi (odžibvi). Pirmais no eiropiešiem, kas apmetās salā, bija franču jezuītu misionārs Žozefs Ponsē (Joseph Poncet), kurš 1648. gadā pie Vikvemikongas uzbūvēja misiju. Jezuīti nodēvēja salu par Svētās Marijas salu (Isle de Ste. Marie). Eiropiešu ievazātās slimības izraisīja epidēmijas, kurās mira ievērojams daudzums salas iedzīvotāju. Ap 1700. gadu indiāņi salu pameta (saskaņā ar mutvārdu nostāstiem — lai tā attīrītos) un līdz 1825. gadam tā palika neapdzīvota.

1826. gadā uz salu, bēgot no kara ASV, pārcēlās vairākas anišināpu ciltis, lielākoties britu sabiedrotās. 1836. gadā Augškanādas gubernators Frensiss Bond Heds (Francis Bond Head) pasludināja salu par anišināpu teritoriju, bet jau 1862. gadā sala tika atvērta eiropiešu kolonistiem.

Mūsdienās no 13 tūkstošiem salas iedzīvotāju 59 % ir baltie, bet 40,6 % — indiāņi.[2] Pēc konfesionālās piederības 42 % iedzīvotāju ir protestanti, bet 37 % — katoļi. Izplatītākā ir angļu valoda (80,8 %), bet 11,2 % runā kādā no anišināpu valodas dialektiem. Lielākā apdzīvotā vieta ir Litlkarenta salas ziemeļu krastā. Salā pastāv arī sešas indiāņu rezervācijas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]