Mikrodators
 | Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Mikrodators" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Mikrodators ir mazs, salīdzinoši lēts dators, kura centrālais procesors (CPU) ir mikroprocesors. Tas ietver mikroprocesoru, atmiņu un minimālu ieejas / izejas (I / O) shēmu, kas uzstādīta uz vienas iespiedshēmas plates (PCB). Popularitāti ieguva 70. un 80. gados, parādoties aizvien jaudīgākiem mikroprocesoriem. Šo datoru, lieldatoru un minidatoru, priekšgājēji bija salīdzinoši daudz lielāki un dārgāki (lai gan patiešām mūsdienu lieldatori, piemēram, IBM System z mašīnās kā CPU izmanto vienu vai vairākus pielāgotos mikroprocesorus). Daudzi mikrodatori (ja tie ir aprīkoti ar tastatūru un ekrānu ievadei un izvadei) ir arī personālie datori (vispārīgā nozīmē).
Termins mikrodators parādījās pēc minidatoru ieviešanas. Īzaks Asimovs šo terminu savā īsajā stāstā “The Dying Night” izmantoja jau 1956. gadā kas tika publicēts žurnālā Fantasy and Science Fiction. Daudzas komponentes , kas bija nepieciešamas tā laika datoriem, tika aizstātas ar mikroshēmu (centrālos procesoros).
"Micro-ordinateur" jeb "mikrodators" patents tika iesniegts 1973. gadā. To iesniedz Francijas Micral N, lai apzīmētu cietvielu iekārtu, kas projektēta ar mikroprocesoru. ASV agrākie modeļi, piemēram, Altair 8800.
Lētas loģikas mikroshēmas, piemēram, 7400 sērija, ļāva lēti atdalītas shēmas uzlabotām lietotāja saskarnēm, piemēram, tastatūras ievadei, nevis vienkārši slēdžu rindai, lai pārslēgtu bitus pa vienam.
Audiokasešu izmantošana lētai datu glabāšanai aizstāja manuālu programmas atkārtotu ievadīšanu katru reizi, kad ierīce tika ieslēgta.
Lieli lēti silīcija loģisko vārtu bloki lasāmās atmiņas un EPROM veidā ļāva utilītprogrammas un pašbootēšanas kodolus uzglabāt mikrodatoros. Šīs saglabātās programmas varētu automātiski ielādēt vēl sarežģītāku programmatūru no ārējām atmiņas ierīcēm bez lietotāja iejaukšanās, lai veidotu lētu pabeigtu sistēmu, kurai nav nepieciešams datora eksperts, lai saprastu vai lietotu ierīci.
Brīvpiekļuves atmiņa kļuva pietiekami lēta, lai atļautu aptuveni 1—2 kilobaitus atmiņas veltīt video displeja kontroliera kadru buferim 40x25 vai 80x25 teksta displejam vai bloķētai krāsu grafikai parastajā sadzīves televizorā. Tas aizstāja lēno, sarežģīto un dārgo teleteksta rakstītāju, kas iepriekš bija izplatīts kā interfeiss minidatoriem un lieldatoriem.
Visi šie izmaksu un lietojamības uzlabojumi izraisīja to popularitātes eksploziju 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā. Liels skaits datoru ražotāju iesaiņoja mikrodatorus izmantošanai mazā biznesa lietojumos. Līdz 1979. gadam daudzi uzņēmumi, piemēram, Cromemco, procesora tehnoloģija, IMSAI, North Star Computers, Southwest Technical Products Corporation, Ohio Scientific, Altos Computer Systems, Morrow Designs un citi, ražoja sistēmas, kas paredzētas atjautīgiem gala lietotājiem vai konsultāciju firmām, lai piegādātu tādas biznesa sistēmas kā grāmatvedība, datu bāzu pārvaldība un tekstapstrāde mazajiem uzņēmumiem. Tas ļāva uzņēmumiem, kas nevar atļauties minidatoru vai laika dalīšanas pakalpojumu nomu, iespēju automatizēt biznesa funkcijas, (parasti) nenoalgojot pilna laika darbiniekus datoru vadīšanai. Šī laikmeta reprezentatīvajai sistēmai būtu bijis jāizmanto S100 kopne, 8 bitu procesors, piemēram, Intel 8080 vai Zilog Z80, un vai nu CP / M, vai MP / M operētājsistēma. Personālajai lietošanai paredzēto galddatoru pieaugošā pieejamība un jauda piesaistīja vairāk programmatūras izstrādātāju uzmanību. Tā kā nozare nobrieda, personālo datoru tirgus, kas standartizēts ap IBM PC, ir saderīgs ar DOS un vēlāk Windows. Mūsdienu galddatori, videospēļu konsoles, klēpjdatori, planšetdatori un daudzu veidu rokas ierīces, ieskaitot mobilos tālruņus, kabatas kalkulatorus un rūpnieciski iegultās sistēmas, var uzskatīt par mikrodatoru piemēriem saskaņā ar iepriekš sniegto definīciju.