Sāra (ivritā: שָׂרָה, Sara; arābu: سَارَة, Sārah) jeb Zāra ir Vecās Derības personāžs, kas pazīstama kā Ābrama (jeb Abrahāma) sieva un Īzāka māte. Viņa tiek uzskatīta par pirmo ebreju matriarhu (kopā ar Rāheli, Rebeku un Leā) un ieņem nozīmīgu vietu jūdaismā, kristietībā un islāmā.[1][2] Pēc Radīšanas grāmatas, Sāra sākotnēji tika saukta par Sāraju (‘mana princese’), bet Dievs viņas vārdu mainīja uz Sāra (‘princese’) kā daļu no derības,[3] kas paredzēja viņai būt par “tautu māti” un lielā vecumā dzemdēt dēlu. Viņas dzīvesstāsts saistīts ar ticības pārbaudījumiem, neauglību, brīnumainu Īzāka piedzimšanu un ceļošanu kopā ar Ābramu uz Kanaānu.[4][5][6]
Sāra tiek godāta kā ticības un Dieva solījuma piepildīšanās simbols. Jūdaisma tradīcijās viņa tiek uzskatīta par vienu no “četriem svētajiem matriarhiem”. Kristietībā viņa bieži tiek minēta kā ticības piemērs, īpaši Pāvila vēstulēs. Islāmā viņa tiek cienīta kā pravieša Ibrahima sieva un pravieša Ichāka māte, lai arī Korānā nav pieminēta vārdā.[7]
.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sāra.
