Ziemeļu karagājiens

Ziemeļu karagājiens

Sašķeltā Ķīna, 1925

Ziemeļu karagājiens, arī Ziemeļu ekspedīcija bija Ķīnas Republikas Gomiņdana partijas Nacionālās revolucionārās armijas karagājiens no 1926. līdz 1928. gadam Čana Kaiši vadībā, ar mērķi pakļaut politiski sašķeltās Ķīnas centrālās un ziemeļu piekrastes provinces Gomiņdana varai. Dienvidos bāzētais Gomiņdans, zināms arī kā Nacionālisti, vērsās pret Pekinu kontrolējošo Beijaņas valdību un provinču autonomajiem militārajiem režīmiem, formāli atjaunojot Ķīnas vienotību.

Karagājiens noritēja divos posmos, ko izraisīja Gomiņdana sašķelšanās 1927. gada aprīlī labajā un kreisajā spārnā. To izraisīja Čana Kaiši organizētie komunistu slaktiņi, kas izbeidza 1923. gadā PSRS iespaidā izveidoto Pirmo vienoto fronti ar komunistiem. Politisko un militāro neveiksmju dēļ Čans Kaiši bija spiests uz laiku atkāpties no Nacionālās revolucionārās armijas vadītāja amata, taču atguva to 1928. gada janvārī. Gomiņdana militārie panākumi lika tam pieslieties arī daļai no provinču militārajiem režīmiem, bet Pekinas Beijaņas valdību kontrolējošajam Čžanam Czoliņam bēgt uz Mandžūriju, kur viņu nogalināja japāņi. Čžana Czoliņa dēls 1928. gada jūnijā paziņoja, ka viņa kontrolētā Mandžūrija atzīs Gomiņdana Naņdzjinas valdību, tā izbeidzot Ziemeļu karagājienu.

Karagājiena sākums

Kopš Ķīnas sašķelšanās provinču militārajos režīmos, Gomiņdans nostiprinājās dienvidu Guandunas provincē, kur sāka saņemt PSRS atbalstu, un 1924. gadā izveidoja militāro akadēmiju Čana Kaiši vadībā. Pēc Gomiņdana līdera Suņa Jatsena nāves 1925. gada martā Čans Kaiši ātri kļuva par jauno partijas vadoni, atbrīvojoties no konkurentiem. 1926. gada 9. jūlijā viņu formāli iecēla par 100 000 kareivju lielās Nacionālās revolucionārās armijas komandieri. Karagājiena laikā nacionālistu pusē pārgāja vairāku reģionālo karavadoņu armijas.

Nacionālistu pirmais uzbrukums bija vērsts pret Uhaņu, ko sasniedza 31. augustā un pilsētas garnizons padevās 10. oktobrī. Uzbrukums tālāk turpinājās pret Naņčaņu Dzjansji provincē. 18. decembrī krita Fudzjaņas provinces galvaspilsēta Fudžou. Sešu mēnešu laikā Nacionālisti bija iekarojuši septiņas dienvidu provinces ar gandrīz 170 miljoniem iedzīvotāju.

1926. gada vasarā komunisti Šanhajā aktīvi gatavoja streikus un sacelšanos. Oktobrī sākto sacelšanos apspieda un vairākus simtus aktīvistu sodīja ar nāvi, nocērtot galvu. 1927. gada pavasarī Šanhajā aktivizējās komunisti Džou Eņlaja vadībā. 1927. gada 18. februārī, tuvojoties nacionālistu armijai, pilsētas strādnieki sāka plašu streiku. Komunisti gatavoja jaunu bruņotu sacelšanos, kuras militārā vadība bija uzticēta Džou Eņlajam. 21. martā 800 000 strādnieku izveidoja bruņotas vienības un pēc sīvām cīņām pārņēma varu pilsētā. Viņi vēlējās izveidot valdību kopā ar Gomiņdana kreiso spārnu. Pilsētā ienākošo nacionālistu armiju sveica pusmiljons cilvēku. Aizvien plašāk izvērsās revolucionārais terors pret iepriekšējā režīma atbalstītājiem.

Komunistu panākumi drīz izraisīja Čana Kaiši pretreakciju. 1927. gada 23. martā Nacionālisti ieņēma svarīgo Naņdzjinas pilsētu, un tālākais uzbrukums uz laiku apstājās. Čans Kaiši jutās pietiekoši spēcīgs, lai no 12. līdz 14. aprīlim pavēlētu veikt komunistu arestus un slaktiņu Šanhajā, izbeidzot politisko aliansi ar tiem. Slaktiņu nosodīja Gomiņdana kreisais spārns, kas bija bāzēts Uhaņā.

Otrā fāze

Šanhajas slaktiņa izraisītā šķelšanās nacionālistu armijā pavēra iespēju ziemeļu karaspēkam pārgrupēties un vasarā sākt pretuzbrukumu, augustā pietuvojoties Nankinai. Šo neveiksmju rezultātā 12. augustā Čans Kaiši paziņoja par atkāpšanos, pameta Nankinu un devās uz Šanhaju. Nankinā bāzētais nacionālistu labējais spārns veica sarunas ar Uhaņā bāzēto kreiso spārnu, taču vienotību neizdevās atjaunot. No 25. līdz 31. augustam ziemeļu armija veica neveiksmīgu uzbrukumu Nankinai, kuras ieņemšana nozīmētu visa Ziemeļu karagājiena izgāšanos. Pēc ziemeļnieku uzbrukuma atsišanas Nankinas nacionālistu armija devās uzbrukumā Uhaņai, kuru ieņēma 15. novembrī. Pēc kreisā spārna līderu došanās trimdā notika jauna varas dalīšana, reģionālajiem vadoņiem piešķirot politiskās un militārās pilnvaras. Čanu Kaiši 1928. gada 1. janvārī uzaicināja atkal uzņemties armijas vadītāja amatu. 16. februārī pieņēma lēmumu par Ziemeļu karagājiena atsākšanu, kas vainagojās ar Pekinas ieņemšanu 8. jūnijā.

1928. gada aprīlī Nacionālisti sasniedza Huanhe upi, jau apdraudot Pekinu, uz kuru karagājienu sāka arī Nacionālistiem pieslējies karavadonis Jans Sjišans. Pēc Ķīnas iekšpolitikā ietekmīgās Japānas paziņojuma, ka tā atzīs Nacionālistu valdību, Čžans Czoliņš izlēma pamest Pekinu, un pa ceļam uz Mandžūriju viņu nogalināja japāņi. Viņa dēls un pēctecis atzina Nacionālistu valdību, tā izbeidzot karu, taču saglabāja militāro kontroli pār Mandžūriju.

Sekas

Lai arī Ziemeļu karagājiena rezultātā Ķīna formāli bija apvienota vienas Nacionālistu valdības varā un aizsākās Nankinas desmitgade, provinču militārie vadoņi turpināja saglabāt lielu autonomo varu un savus bruņotos spēkus. Čana Kaiši centieni to samazināt un nostiprināt centrālās valdības varu izraisīja reģionu dumpjus un Centrālo līdzenumu karu 1930. gadā. Lai arī Čans Kaiši tajā uzvarēja, Nacionālistu valdībai drīz nācās karot pret komunistiem un atvairīt Japānas uzbrukumu Mandžūrijā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļu karagājiens.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)