Ārija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ārija (itāļu: aria — 'gaiss') ir noslēgts lirisks skaņdarbs solo balsij (retos gadījumos vairākām balsīm) ar instrumentālo pavadījumu operai, oratorijai, kantātēm vai citam lielam skaņdarbam.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis termins ticis lietots arī instrumentālajā mūzikā, īpaši 17. un 18. gadsimtā, norādot uz skaņdarbu, kas ticis veidots pēc vokāla modeļa. Galvenā tēma var tikt izmantota variācijās, termins var tikt attiecināts arī uz vieglu deju mūzikas skaņdarbu. Vārda ārija blakus formas aer, aere ir aizgūtas no latīņu aer (ar nozīmi gaiss, atmosfēra), kas ir transliterācija no grieķu valodas. Izteicienu aer ytalicus anonīms itāļu teorētiķis lietojis jau 14. gadsimtā. Arī 15. gadsimtā literatūrā Venēcijas dziesmas tiek apzīmētas kā aere, šajā gadījumā tās ir strofiskas dziesmas. 16. gadsimtā sākumā izmantoja vārdu salikumu aria napolitana, homofonas melodijas sauca par madrigale ariozo. Gadsimta beigās par āriju sauca arī trīs vai četrbalsīgus strofiskus skaņdarbus, ko itāliski sauc par canzonetta. 17. gadsimta sākumā liela nozīme ir Džulio Kačīni darbiem:

  • 1601/2. gadā iznāk "Le nuove musiche", kurā iekļautās ārijas solo balsij ar pavadījumu pats autors sauc par canzonette a uso di aria. Ārijās izmantotā dzeja nosaka metroritmu, jo viena dzejas rindiņa sastāv no 7 vai 11 zilbēm. Izdevumā iekļauti arī madrigāli, kas nav strofu formā.
  • 1614. gadā iznāk grāmata "Nuove musiche e nuova maniera di scrivele", kurā iekļautās ārijas ir „vienkāršotas”, jo tiek izmantota dzeja ar 5 vai 8 zilbēm vienā rindiņā. Atšķirība starp solo madrigālu un āriju bija tā, ka ārijā tika izmantoti atkārtojumi un strofu forma. 17. gadsimta vidū komponista Frančesko Kavalli darbos balsi pavada instrumentāls ansamblis. Rodas arie concertate. Balsi pavadīja stīgu instrumenti, pirmais pūšamais instruments, kas tika izmantots šādā pavadījumā, bija trompete. Vienlaikus pastāvēja arī ciparotais bass. 17. gadsimta beigās da capo ārija ieņem dominējošu pozīciju, šī tendence nāk no Venēcijas. Lielākā daļa no šajā laikā sarakstītajām ārijām ir īsas un vienkāršas. Mūsdienu vokālās mākslas zinātnieki šī ārijām (arī dažām no 18. gadsimta) un nelieliem vokāliem skaņdarbiem ir izveidojuši speciālu terminu arie antiche.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]