Venēcija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Venezia
Valsts Karogs: Itālija Itālija
Reģions Veneto
Province Venēcija
Reljefs 0 m
Platība 412 km²
Iedzīvotāji
 - Kopā (2004) 271 251
 - Blīvums 646/km²
Laika zona CET, UTC+1
Koordinātas {{{koordinātes}}}
Tālsarunu kods 041
Pasta indekss 30100
Patrons Sv. Marks Evaņģēlists
Italy Regions 220px (including Pelagie Islands).png
Red pog.svg

Venēcijas atrašanās vieta Itālijā
Mājaslapa: www.comune.venezia.it

Venēcija (itāļu: Venezia) ir pilsēta Itālijā, Veneto reģiona un Venēcijas provinces galvaspilsēta. Venēcijas dzimšana vēsturiski saistās ar dramatiskiem notikumiem Romas impērijā 4. gs., kad tai novājinoties, Apenīnu pussalu arvien biežāk pārpludināja iekarotāju karapūļi.

Apraksts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Venēcijas lagūnas karte

Mūsdienu Venēcija ar 458 km² lielo platību un pāri par 270 tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju, ir viens no populārākajiem tūrisma centriem Eiropā. Pilsēta ir izvietojusies uz 117 nelielām salām, kuras savieno 378 tilti, lielākā to daļa ir no akmens. Venēcijai un lagūnai, kurā tā izvietojusies, UNESCO 1987. gadā piešķīra Pasaules kultūras mantojuma statusu [1].

Autotransportam lietojams tilts, kas savieno Venēciju ar cietzemi, papildus dzelzceļa tiltam tika uzbūvēts tikai 20. gs., Benito Musolīni (1883.-1945.) valdīšanas laikā. Taču pilsētas dzīvi un tās tālāko pastāvēšanu apdraud arī virkne problēmu. Viena no nopietnākajām ir tās applūšanas draudi, kuru nopietnību apliecināja katastrofiski plūdi 1966. gadā.

Galvenais draudu faktors ir seklā Veneto lagūna, kuras ūdens līmenis spēcīga vēja iespaidā var būtiski paaugstināties. Līdz ar to ūdens pa daudzajiem Venēcijas kanāliem var viegli nonākt jebkurā pilsētas vietā.

Venēciju daudzās saliņās, no kurām daļa ir mākslīgas, sadala lielāku un mazāku kanālu tīkls. Relatīvi lielāki ir trīs kanāli - Lielais Kanāls, kas "S" burta veidā šķērso visu pilsētu, Džideka (Giudecca) un Sv.Marka kanāls.

Taču no mūsdienu kultūrvēsturiskā viedokļa lielākā nozīme ir Venēcijas Sv.Marka laukumam (Piazza San Marco) un ansamblim ar Sv.Marka baziliku un Dodžu pili (Palazzo Ducale), kur apbrīnojami integrētā veidā saplūst itāļu renesanses [2] un Bizantijas arhitektūra.

Sv. Marka laukuma savdabīgs turpinājums ir Piazzetta - mazāks laukums, kas robežojas ar Dodžu pili un izbeidzas krastmalā. Tā vidū paceļas divas granīta kolonas, starp kurām smagus noziegumus izdarījušiem venēciešiem senatnē izpildīja nāves sodus. Starplaikos starp tiem Pieazzetta kalpoja kā pārtikas tirgus laukums.

Ne mazāka Venēcijas vērtība ir Rialto tilts, kurš mūsdienu izskatā tika uzbūvēts 1591. g., lai gan koka variantā tas pastāvēja ilgi pirms tam. Jau Venēcijas pirmsākumā šī bija dzīvākā pilsētas daļa. Tāda tā ir arī mūsdienās ar neskaitāmiem tirdziņiem, veikaliņiem, kafejnīcām un gondolu piestātnēm.

Viens no senākajiem un interesantākajiem, tūristus piesaistošajiem pasākumiem Venēcijā ir regate, kas notiek Lielajā kanālā katru gadu septembra pirmajā svētdienā. Šai tradīcijai ir ap 700 gadu sena vēsture un tā aizsākusies kā slaveno Venēcijas gondoljēru sacensība. Venēcieši apgalvo, ka vienmēr šo sacensību laikā ir spīdējusi saule un nav bijis nevienas reizes, kad būtu uzlijis lietus.

Pie Lielā kanāla ietekas lagūnā atrodas vēl viena Venēcijas pērle - balta marmora Madonna della Salute baznīca. Tā uzbūvēta 16. gs. Baznīcā apskatāmi daudzi slavenu itāļu mākslinieku gleznojumi, ikonas un skulptūras, tai skaitā arī Ticiāna darbi.

Venēcijas vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Venēcijas republika

Venēcijas pirmsākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Precīzu ziņu par Venēcijas dibināšanu nav. Daži vēsturnieki uzskata, ka pilsētas veidošanās sākusies ap 568. g., kad Itālijā iebruka langobardu ciltis. Bēgot no iekarotājiem, vietējie reģiona iedzīvotāji paglābās Veneto lagūnas salās.

Savukārt citi min 584. g., kad Veneto reģions tika pārņemts Ravennas arhibīskapijas kontrolē, tādējādi pakļaujot Bizantijas ietekmei. Taču arī Bizantijas pārvaldības loma pakāpeniski mazinājās un venēcieši sāka nostiprināt paši savu pašpārvaldi. 811. gadā tika ievēlēts pirmais Venēcijas dodžs (latīņu: dux — ‘līderis’) — Andželo Partesipacio (Angelo Partecipazio), kas veikli izmantoja formālo Bizantijas pakļautību lai pretotos pieaugošajam franku spiedienam.

Pirmās Venēcijas apmetnes, iespējams, sāka veidoties pie Lielā Kanāla (Grand Canal) ietekas lagūnā, vietā, kuru sauca par Rivo Alto, jeb mūsdienu Rialto. Drīz vien šī vieta kļuva par nākamās Venēcijas hercogistes administratīvo centru.

Bizantijas faktors[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Būtisks pavērsiens Venēcijas vēsturē notika 12. gs. vidū, kad dodži zaudēja lielu daļu savu monarhu privilēģiju, kuras līdz ar varu pārņēma Lielā Padome (Maggior Consiglio) — asambleja, kuru veidoja 45 locekļi, ievēlēti no pilsoņu vidus. Tādējādi Venēcija no hercogistes pārvērtās par republiku.

Taču kritiskos brīžos arī dodži turpināja spēlēt nozīmīgu lomu. Tā, divu izcilu dodžu - Domeniko Selvo (Domenico Selvo) (1071-1084) un Vitāles Faljēra (Vitale Falier) (1084-1096) laikā Venēcijai nācās izcīnīt smagas kaujas ar vikingiem (normaņiem), no kurām tā iznāca kā uzvarētāja. Tas ļāva republikai saglabāt ciešas tirdzniecības saites ar Itālijas pussalas dienvidu reģioniem, no kuriem tā saņēma daudzus pārtikas produktu veidus, it īpaši graudus. Savukārt no vikingu sagrāves šajā Vidusjūras reģionā ieguvēja izrādījās arī Bizantija. Atzīstot Venēcijas nopelnus, Bizantijas imperators Alesio I (Alessio I) piešķīra tai ievērojamas tirdzniecības privilēģijas.

Taču nākamais Bizantijas imperators - Manuels I (Manuele I), redzēdams Venēcijas ekonomisko un politisko nostiprināšanos un, uztverot to kā Konstantinopoles varas apdraudējumu, ne tikai atņēma tai sava priekšgājēja agrāk piešķirtās privilēģijas, bet vienojās ar Venēcijas konkurentiem - Dženovu un Pizu - par Venēcijas izslēgšanu no impērijas sastāva. Taču Venēcija nepadevās, tās ietekme Vidusjūras reģionā turpināja pieaugt. To redzēdama, Bizantija pieteica Venēcijai karu, konfiscēja visus republikas īpašumus, bet Venēcijas pilsoņus paziņoja par arestētiem.

Lai gan Venēcijai tas bija smags trieciens, tā gan izdzīvoja, gan pēc trīsdesmit gadiem deva Bizantijai atbildes triecienu. Ceturtā Krusta kara laikā, Venēcija, kura kalpoja Rietumeiropas krustnešu armijām par placdarmu karā pret musulmaņiem, kā arī lielā mērā finansēja krustnešu ekspedīcijas un apgādāja tās ar ieročiem, ar krusta karotāju palīdzību iebruka Konstantinopolē un to 1204. g. nopostīja. Tas arī bija Bizantijas impērijas norieta sākums, kas līdz ar to pavēra ceļu tālākai islāma ekspansijai Vidējos Austrumos.

Cīņas par varu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī Venēcijas ekspansija Vidusjūras reģionā turpinājās. Tai pat laikā arī ne mazāk ambiciozās Dženovas vara un ietekme turpināja paplašināties, līdz kļuva skaidrs, ka divi saimnieki mierīgi sadzīvot nevarēs. Pirmā lielā militārā sadursme starp abām republikām notika 1257. gadā, kurā Dženovas karaspēks tika sakauts. Piecdesmit nākamos gadus valdīja miers, taču XIV gs. sākumā cīņas ar mainīgām sekmēm atsākās, līdz Kjogijas (Chioggia) karu (1378-1380) iznākumā virsroku tomēr guva Venēcija. Līdz ar to sākās Dženovas varenības noriets, bet Venēcija kļuva par nedalītu Vidusjūras valdnieci.

Lepanto kauja

Taču arī tā nebija ilgstoša. Nopostot kopīgi ar krustnešiem Konstantinopoli un tādējādi veicinot Bizantijas bojāeju Venēcija, kā arī Eiropa kopumā, ieguva daudz draudīgāku ienaidnieku - Osmāņu impēriju. Līdzīgi tai, arī Venēcija centās saglabāt varas līdzsvaru ar teritoriālās ekspansijas palīdzību. Tā, XV gs. pirmā trešadaļa Venēcijas vēsture ir laiks, kad tika pakļauta Verona, Vičenca, Paduja, Udīne, Breskija, Bergamo un citas Itālijas pilsētas un teritorijas. Aizrāvušies ar tuvējo teritoriju sagrābšanu, venēcieši nepamanīja, ka viņu varas pieaugums rada arvien lielākas bažas kādreizējos sabiedrotos - Rietumeiropas karalistēs. Venēcijas ekspansijas apturēšanai tika izveidota Kambrejas līga, kurā apvienojās Habsburgu impērija, Francija, Spānija, Ferāras un Mantujas hercogistes, kā arī dažas citas Centrālās un Rietumeiropas zemes. Rezultātā Venēcijai turku vietā nācās vispirms stāties pretī šai līgai. Kaujā pie Agnadello pilsētas Lombardijā 1509. g., venēciešu karaspēks tika smagi sakauts. Pati Venēcija izvairījās no izpostīšanas tikai pateicoties nesaskaņām līgas dalībnieku starpā. Viens no nesaskaņu iemesliem bija tie paši pieaugošie draudi no turku puses un daži līgas dalībnieki uzstāja, ka Venēcijas pilnīga iznīcināšana sagrautu arī tās kā buferzonas statusu attiecībā pret Osmāņu impēriju.

Bažas par turku draudiem izrādījās pamatotas. Turki XVI gs. vidū bija izveidojuši iespaidīgu floti, kas arvien nopietnāk traucēja tirdzniecību visā Vidusjūrā. Sadursme starp Eiropas valstīm un Osmāņu impēriju kļuva neizbēgama un 1571. gadā abu pušu karaflotes pie Grieķijas piekrastes pilsētas Lepanto (mūsdienu Návpaktos) iesaistījās izšķirošā jūras kaujā. Šajā kaujā osmāņu karaflote tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Lai gan tā vēlāk tika samērā ātri atjaunota, turki savu virskundzību Vidusjūrā vairs nespēja nodrošināt. Lepanto jūras kauja bija arī pirmā vēsturē, kur Eiropas karaspēks guva ievērojamu uzvaru pār turku spēkiem.

Venēcijas noriets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Venēcijas republika 1796. g.

Venēcija vairākkārt vēsturē pat pēc smagas sakāves atsevišķās kaujās spēja ne tikai izdzīvot, bet arī aizdziedēt brūces un atkal uzplaukt. Tā tas notika arī pēc Agnadello kaujas. Venēcieši atguvās un guva vairākas spīdošas uzvaras gan pret Eiropas, gan turku armijām. Taču XVIII gs. laikā arvien redzamāka kļuva Venēcijas novājināšanās. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, Osmāņu impērija, nostiprinājusies Tuvējos un Vidējos Austrumos, bija paralizējusi tirdzniecību visā Vidusjūras austrumu daļā - galvenajā Venēcijas ietekmes zonā vairāku gadsimtu laikā.

Otrkārt, lielie viduslaiku ģeogrāfiskie atklājumi, Spānijas, Portugāles, Lielbritānijas un citu valstu tāljūru ekspedīcijas sāka nest savus augļus - attīstījās tirdzniecības sakari starp Atlantijas okeāna abiem krastiem. Venēcija līdz ar to arvien vairāk izrādījās nomalē no jaunajiem, Eiropas ekonomikā galveno nozīmi ieguvušajiem tirdzniecības ceļiem un saimnieciskajiem centriem. Tās kādreizējais spožums sāka arvien straujāk bālēt, līdz Napoleona impērija 1797. gadā to pārņēma savā varā un līdz ar visu Veneto reģionu iemainīja Austrijas impērijai pret Milānu un Reinas upes kreiso krastu.

Nākamo vairāk nekā piecdesmit gadu laikā Venēcija (un Veneto reģions) tika iekļauta te vienas, te citas impērijas satāvā, līdz 1866. g. tā Austrijas Prūsijas kara, kā arī Itālijas apvienošanas procesā tika iekļauta Itālijas sastāvā.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Venēcija