Ērces

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ērces
Suņu ērce (Ixodes hexagonus)
Suņu ērce (Ixodes hexagonus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Zirnekļveidīgie (Arachnida)
Apakšklase Ērces (Acari)
Sinonīmi
Acarina
Iedalījums

Ērces (Acari) ir zirnekļveidīgo helicerātu apakšklase. Ērces ir sīki, 0,1 —10 mm gari zirnekļveidīgie. To lielum lielajam vairumam ķermenī nav skaidri izšķiramu nodalījumu un segmentu. Galva, krūtis un vēders saplūduši, un robežas starp tiem nav izšķiramas. Heliceras un pedipalpas, izvirzoties ķermeņa priekšgalā, veido tā saukto gnatosomu jeb snuķi. Barība un barošanās veids ērcēm ir visai dažāds; tām ir dūrēja-sūcēja tipa žokļu aparāts, pie kam heliceras pārveidojušās par sariem, vai arī grauzēja-sūcēja tipa ar spīļveida helicerām. Pedipalpu pamata posmi un to žokļu izaugumi saplūduši kopā un veido apakšlūpu jeb hipostomu.

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ērču attīstībā parasti ir divas fāzes: kāpuru un nimfu fāze. Kāpuram nav ceturtā (pakaļējā) kāju pāra, nav arī elpošanas orgānu (stigmu, traheju), kā arī dzimumatveres.

Nimfai ir visi četri kāju pāri, kā arī elpošanas orgāni, bet dzimumatvere tai var arī nebūt. Nimfālā vecuma stadijas viena līdz trīs. Ārēji tās var būt līdzīgas, bet var arī atšķirties cita no citas.

Tā, piemēram, miltu un siera ērcēm (Tyroglyphidae) atšķirīga ir viena nimfālā vecuma stadija, tā sauktais hipops (hypopus) - miera stadija. Hipopam ķermeņa pakaļgalā ir piestiprināšanās orgāni piesūcekņu un āķu veidā, bet nav mutes piedēkļu; dažkārt nav arī kāju vai tās ir rudimentāras. Ar āķiem un piesūcekņiem hipops piestiprinās pie kāda posmkāja, visbiežāk pie [kukaiņi|kukaiņa]], kas to tādējādi izplata. Ērces pieaug, mainot ādu. Pirms ādas mešanas ērces kļūst nekustīgas.

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ērču dzīves un barošanās veids ir ļoti daudzveidīgs: ir ūdenī, augsnē vai zemsegā brīvi dzīvojošas formas, gan dzīvnieku un augu parazīti.

Ūdens ērces ir plēsēji un barojas ar vēzīšiem un kukaiņu kāpuriem. Stāvošos ūdeņos dzīvo ērces - izveicīgas peldētājas, pie kājām tām ir garu peldsaru rindas. Tekošu ūdeņu - upju, strautu ērces ir sīkākas, daļēji zaudējušas spēju peldēt, iegūstot tās vietā citus pielāgojumus — garus nadziņus un sariņu vainagus, ar kuriem var stingri noturēties pie zemūdens priekšmetiem. Parasti spilgti krāsainās olas dēj uz zemūdens priekšmetiem slāņos un piciņās, kuras piestiprina ar īpašu sekrētu.

Skudru pūžņos atrod ļoti daudz ērču, skudru simbiontu, no kurām mirmekofilā ērce — Tyroglyphus wasmanni, kas mitinās Formica sanguinea un Camponotus ligniperdus ligzdās, barojas ar skudru atkritumiem un līķiem. To hipopi dažkārt milzīgā daudzumā (līdz 200 īpatņu) uzmetas uz vienas skudras, apgrūtinot tai kustības un barošanos.

Tīklērces - Tetranuchidae ir augēdājas, tās barojas ar šūnu plazmu un hlorofila graudiņiem un tāpat kā zirnekļi izdala tīmekļa pavedienu, tikai ne ķermeņa pakaļgalā, bet priekšgalā. No tīmekļa pavediena, ar kuru tās blīvi aptin augu lapu apakšpusi un pa kuru strauji skrien, ērces ceļ arī ziemas paslēptuves uz koku stumbriem utt. Starp augēdājām ne mazums ir tādu ērču, kas barojas ar sēņu micēlijiem. Tādas ir arī siera ērces (Tyroglyphus casei, Tyroglyphus farris), kas barojas speciāli ar sēņu micēliju uz siera mizas.

Lielākā daļa pangērču (Eriopfiyidae) veido uz saimniekaugu orgāniem izaugumus - pangas vai matiņu spilventiņus. Šajās pangās ērces parazitē.

Saimnieciskā un medicīniskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miltu, matainā un iegarenā ērce (Tyroglyphidae) ir visbīstamākie graudu, to pārstrādes produktu un skāb­barības kaitēkļi. Labības noliktavās, arī elevatoros, bieži vien ir graudu ērces, tomēr tās var ienest arī no tīru­miem, kur tās bieži sastopamas. Grau­dos ērces mitinās vismitrākajās vietās, kur augsta temperatūra; mitrums ir graudu ērces vairošanās galvenais no­sacījums; graudos, kur mitruma mazāk par 13,5%, ērces nevairojas. Graudu no­liktavās ērces apkaro divējādi: pirm­kārt, graudus žāvē; otrkārt, ērces apkaro ar ķīmisko dezinfekciju. Šim nolūkam lieto benzolu, hlorpikrīnu vai sēroglekli.

Dažas ērces pārnes cilvēka un māj­dzīvnieku dažādas slimības, piemēram, vīrusu slimības, ja, ērcei kožot, pārnesti filtrējošie vīrusi, riketsiozes, ja pārnes­tas riketsijas - baktērijām radniecīgi mikroorganismi, bakteriozes, piemēram, tularēmiju (bez divspārņiem to var pār­nest arī dažas ganību ērces) un, bei­dzot, spirohetozes, kuru ierosinātājas ir spirohetes. Minēto slimību ierosinātāju (spirohetu, baktēriju, filtrējošo vīrusu) pri­mārie saglabātāji ir savvaļas dzīv­nieki - grauzēji, kukaiņēdāji, putni; no tiem uzņemtie slimību ierosinā­tāji ērcēs saglabājas dažkārt pat gadiem ilgi, un tos pārnes tālāk māj­dzīvniekiem vai cilvēkam, sūcot to asinis. Sevišķi nozīmīgas infekcijas slimību pārnešanā ir iksoīdu jeb ganību ērces (Ixodoidea). Tās ir vislielākās ērces un pieder pie Argasidae un Ixodidae dzimtām. Izsalkušām argazīdu ērcēm ķermenis ir dorsoventrāli saplacināts; pa­ēdušām tas kļūst gandrīz lodveidīgs. Argazīdiem uz ķermeņa nav vairogu. Katra suga mitinās īpaša tipa paslēptuvē, piemē­ram, zīdītāju alās, sikspārņu apdzīvotās alās utt. Tā kā argazīdi saistīti ar slēptuvi, tiem grūtāk aktīvi uzmeklēt saimnieku, tādēļ šīm ērcēm izveido­jusies spēja ilgi iztikt bez barības: argazīdu kāpurs var badoties vairāk nekā gadu, bet pieaugušās ērces 9 gadus un pat vairāk. Šī badošanās paildzina un aizkavē attīstību, kas var ilgt pat 20—25 gadus. Sakarā ar ilgo dzīves laiku argazīdi, kas dzīvo cilvēku mītnēs, sastopami pēdējās vēl ilgi pēc tam, kad cilvēks šīs mītnes ir pametis. Argazīdi pārnes ērču atguļas tīfu; cilvēkam šo slimību pārnes Alectorobius (sin. Ornithodorus) ģints ērces. Ar Alectorobius un Argas invazētās telpās šīs ērces izturas tāpat kā blaktis un uzbrūk cilvēkam naktī. Ixodidae ārēji, starp citu ar žokļu aparāta uzbūvi, ir līdzīgas Argasidae. Ixodidae īpatnība ir vairodziņi jeb sklerīti.

Pretstatā argazīdiem iksodīdu ērces nedzīvo slēptuvēs, bet atklātās vie­tās, tāpēc tām grūtāk pieejams laupījums. Tādēļ iksodīdu ērces lielā vai­rumā iet bojā, bet to savukārt kompensē milzīgā auglība (viena mātīte var izdēt līdz 17000 olu). Nepieciešamība producēt lielu pēcnācēju skaitu ir par cēloni iksodīdu milzīgai rijībai, kas savukārt ir par iemeslu tam, ka ērces ilgi paliek uz saimnieka (pa­rasti dažas dienas). Iksodīdu at­tīstībā ir trīs fāzes: kāpura, nimfas un pieauguša īpatņa, pie tam katras fāzes laikā tie piesūcas ar asinīm tikai vienu reizi. Tādā kārtā katra ērce savas dzīves laikā trīs reizes meklē saimnieku. Tomēr ir gadījumi, kad iksodīdu ērce visu mūžu paliek uz viena saim­nieka. Iksodīdi ir dažādu mikroorga­nismu saimnieki un tāpēc pārnēsā dažādas slimības; tā, piemēram, pavasara-rudens ērču encefalītu pārnes Ixodes persulcatus. Hyalomma marginatum pārnes Krimas hemoraģisko drudzi; Ziemeļāzijas ērču izsitumu tīfu pārnes stepju ērce Dermacentor nuttali utt.

Cilvēka ādas slimības, kas rada ādas kairinājumus, var izraisīt sarka­nās ērces (Trombidi idae), vistu ērces (Dertnanyssus gallinae), žurku ērces (Bdelonyssus bacati); pēdējā ar savu kodienu cilvēkam var inokulēt arī žurku izsitumu tīfu. Cilvēka ādas slimība kašķis rodas, ja invazējas ar kašķa ērci — Acarus siro. Kašķa ērces mātīte ir apmēram 0,3 mm gara un gandrīz divas reizes lielāka par tēviņu. Tēviņi un mazuļi dzīvo uz ādas virsmas un slēpjas zem epidermas zvīņām; apaugļotās mātītes iespiežas epidermas slānī un iz­grauž tajā taisnu vai izliektu 3 mm - 2 cm garu eju, kas atrodas zem pašas ādas virsmas; ejas samanāmas ādā kā baltas vai pelēcīgas līnijas. Mātīte atrodas ejas galā; tās atrašanās vietu norāda apmēram 0,3 mm liels puslodes veida izspīlējums ādā. Mātīte ejā dēj olas, no kurām īsā laikā izšķiļas seškājaini kāpuri. Kāpuri turpat izgrauž sev izeju uz ādas virsmu, kur arī turpina attīstīties līdz pusaugušai stadijai, barojoties ar ādas izda­lījumiem. Ar kašķi aplīp, saskaroties ar kašķa slimnieku, pie kam pārnesti tiek mazuļi un apaugļotās mātītes; saskaroties ar slimnieka drānām, kašķis pielīp tikai retos gadījumos. Uz cilvēku pāriet arī mājdzīvnieku kašķa ērces, piemēram, suņa, zirga un cūkas kašķa ērces.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ērču sistemātika vēl pagaidām ir vāji izstrādāta, un daudzas grupas ir vēl maz pētītas. Pagaidām ir zināmas ap 20000 ērču sugu, taču reālais sugu skaits varētu būt daudz lielāks. Latvijā ir zināmas ap 800 ērču sugām. Ērces reizēm tiek izdalītas arī kā atsevišķā apakšklasē. Bet vēl pašlaik vienotas sistemātikas nav.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]