Blaktis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Blaktis
Heteroptera (Latreille, 1810)
Zaļā vairogblakts (Palomena prasina)
Zaļā vairogblakts (Palomena prasina)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Apakšklase Spārneņi (Pterygota)
Infraklase Jaunspārņi (Neoptera)
Virskārta Blakšveidīgie (Paraneoptera)
Kārta Blakšu kārta (Hemiptera)
Apakškārta Blaktis (Heteroptera)

Blaktis (Heteroptera) ir blakšu kārtas (Hemiptera) apakškārta, kas apvieno apmēram 40 000 blakšu sugas.[1] Zinātniskais nosaukums Heteroptera cēlies no sengrieķu vārda un latviski nozīmē dažādi spārni, atspoguļojot to, ka lielākajai daļai sugu priekšspārni pie pamatnes ir cieti, bet spārnu galos membrānveidīgi. Tomēr ir daži izņēmumi, piemēram, vienkāršajām odublaktīm (Enicocephalomorpha) visi četri spārni ir membrānveidīgi.

Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanblaktis (Pyrrhocoris apterus) reizēm Latvijas parkos un dārzos pulcējas lielā skaitā pie koku saknēm
Ogu vairogblakts (Dolycoris baccarum) ir viena no visbiežāk sastopamajām blakšu sugām Latvijā

Latvijā sastopamas apmēram 360 sugas, kas pārstāv 32 dzimtas,[1] no tām Latvijā pazīstamākās ir asinsblakšu (Cimicidae), mīkstblakšu (Miridae), skorpionblakšu (Nepidae), sarkanblakšu (Pyrrhocoridae), ūdensmērītāju (Gerridae) un vairogblakšu (Pentatomidae) dzimtas. Latvijā dzīvo arī aizsargājamas blakšu sugas - slaidā kāpublakts (Chorosoma schillingi), kas pieder krāšņblakšu dzimtai (Chorizidae). Šī suga ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā.[1]

Visvairāk Latvijā mājo mīkstblakšu sugu (apmēram 135).[1] Šīs blaktis sūc augu sulu, bet dažreiz izsūc arī sīkus kukaiņus un ērces. Mīkstblaktis var pārnēsāt arī augu vīrusus. Plaši izplatīta blakts Latvijā ir spīdīgā pļavas blakts (Lygus pratensis) un zaļā dārza blakts (Lygus pabulinus). Tomēr vispazīstamākās ir vairogblaktis, kas sastopamas dažādos sauszemes biotopos. Bieži sastopama ir ogu vairogblakts (Dolycoris baccarum), bet viena no krāšņākajām blaktīm ir svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineata), bet lielākā – koku vairogblakts (Pentatoma rufipes). Krāšņa blakts ir arī vienīgā Latvijā sastopamā sarkanblakts (Pyrrhocoris apterus), kas reizēm parkos un dārzos novērojama ļoti lielā skaitā pie koku (galvenokārt liepu un vīksnu) saknēm.

Latvijā sastopamas divas asinsblakšu sugas un abas ir siltasiņu dzīvnieku ektoparazīti. Gultas blakts (Cimex lectularius) pamatā sūc cilvēka, nereti arī putnu un sikspārņu asinis. Savukārt bezdelīgu blakts (Oeciacus hirundinis) dzīvo putnu ligzdās.

Atšķirībā no mīkstblaktīm stāvošos ūdeņos dzīvojošās skorpionblaktis jeb cauruļblaktis pārtiek tikai no dzīvnieku izcelsmes barības. Piemēram, ūdens skorpions (Nepa cinerea) barojas ar kukaiņiem, vēžiem, nereti arī ar zivju mazuļiem. Turklāt cauruļblakts (Ranatra linearis) ir lielākā Latvijas blakts. Tās ķermeņa garums var sasniegt 4 cm. Savukārt ūdensmērītāji sastopami uz ūdens virsmas. Tie barojas, izsūcot kukaiņus un to kāpurus. Lielākais Latvijas ūdensmērītājs ir Gerris rufoscutellatus. tā ķermeņa garums ir līdz 17 mm.[1]

Morfoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Blakts uzbūve

Blaktis ir mazi vai vidēji lieli, retāk lieli kukaiņi. Viena no raksturīgākajām blakšu pazīmēm ir posmots snuķis, kas nesūcot tiek paliekts zem ķermeņa. Daudzām blaktīm ir smirddziedzeri.

Blakts anatomija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

A - galva; B - krūtis; C - vēders. 1 - nagi; 2 - pēda; 3 - apakšstilbs; 4 - augšstilbs; 8 - saliktā acs; 9 - tausteklis; 10 - sejas plātnīte (latīņu: clypeus); 23 - vēdera atloki; 25 - priekškrūšu vairogs (latīņu: pronotum); 26 - V veida muguras plāksnīte (latīņu: scutellum); 27 - priekšspārnu daļa, kas iekļauj muguras plāksnīti, kad spārni ir sakļauti (latīņu: clavus);[2] 28 - priekšspārnu cietā daļa (neietver clavus); 29 - priekšspārna cietās daļas mala (latīņu: embolium);[3] 30 - membrānveida spārni.

Ekoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Blaktis sastopamas gan uz sauszemes, gan ūdenī. Lielākā daļa ūdenī vai daļēji ūdenī dzīvojošo sugu pieder ūdensmērītājveidīgo (Gerromorpha) un cauruļblakšveidīgo (Nepomorpha) infrakārtām, bet lielākā daļa atlikušo sugu pieder asinsblakšveidīgo (Cimicomorpha) un vairogblakšveidīgo (Pentatomomorpha) infrakārtām.

Blakšu sugas pārtiek no augu sulas un dzīvnieku šķidrajiem audiem, tos izsūcot.[1]

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Blakšu apakškārta (Heteroptera)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Blaktis