Šļahta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Poļu šļahtičs tradicionālajā sarmatu tērpā (17. gs.).

Šļahta bija kopējs apzīmējums Polijas-Lietuvas kopvalsts dižciltīgo ģimeņu piederīgajiem.

Vārda izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzskata, ka vārds šļahta ir cēlies no senvācu vārda slahta (vācu: Geschlecht - "dzimta"). Šo dzimtu vīriešus sauca par šļahtičiem.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji poļu šļahta bija vienīgi karavīru sociālais slānis, kuram, līdzīgi senajām stepju nomadu tautām (sarmatiem un skitiem), bija tiesības tiešā veidā izlemt savas valsts svarīgākos jautājumus un ievēlēt savu karali lielās sanāksmēs (seimos), kas parasti notika zem klajas debess.

Šļahtas politiskā nozīme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Zelta brīvība". Pirmās Polijas-Lietuvas karaļa vēlēšanas 1573. gadā. (Jans Matejko).

Polijas-Lietuvas kopvalstī pat visnabadzīgākajiem šļahtičiem bija tiesības vēlēt karali. Tāpat ikvienam šļahtičam bija veto tiesības seimā un vaivadiju seimikos. Bieži vien šlahtiču balsis pirms vēlēšanām tika iegūtas par naudu un alkoholu. Neapmierinātie šļahtas pārstāvji veidoja konfedrācijas, kas reizēm noveda pie ilgstošiem pilsoņu kariem.

Dižciltīgo dzimtu uzvārdu veidošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poļu šļahtičiem nebija uzvārdu līdz pat 16. gadsimta sākumam, viņi tika saukti kristītajā varādā, tam pievienojot zemes īpašuma vārdu, piemēram, Marcins no Siečinas (poļu: Siecinski). Īpašumam mainoties, mainījās arī uzvārds, piemēram, pēc Krasičinas muižas iegūšanas uzvārds Siečinskis kļuva par Krasickis. 1578. gadā tiesības pacelt dižciltīgajos varēja vienīgi ar Seima lēmumu.

Latgales šļahta[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales dižciltīgo dzimtas bija vai nu cēlušās no pārpoļotiem vācbaltiešiem, kā Borhi (Borchowie), Brunovi (Brunnowie), Hilzeni (Hylzenowie), Manteifeļi (Manteufflowie), Broeli-Plāteri (Broel-Platerowie), Moli (Mohlowie), Rēmeri (Romerowie), Riki (Rykowie), Tīzenhauzeni (Tyzenhauzowie) un Zībergi (Zyberkowie) vai arī no vēlāk ieceļojušajām poļu, lietuviešu un baltkrievu dižciltīgo dzimtām, kā Gračinski (Graczyński), Beļinski (Bielińscy), Benislavski (Benisławscy), Hodkeviči (Chodkiewiczowie), Čapski (Czapscy), Gosevski (Gosiewscy), Pocejovi (Pociejowie), Sapehas (Sapiehowie), Šadurski, Komorovski (Komorowscy), Soltani (Sołtanowie), Skirtmanti (Skirmunttowie) un citas. Latgales vēsturnieks Gustavs Manteifelis savā darbā "Polijas Inflanija" Latgales muižniekus raksturoja šādi: "šejienes šļahta runā tīrā poļu valodā, kas nav tik cieta kā Žemaitijā vai tik stiepta kā Lietuvā vai tik samaisīta ar krievu valodu kā daudzviet Baltkrievijā. Tos raksturo izcila viesmīlība, izpalīdzība, patiesums, bez veltīgas lielīšanās un citiem defektiem un pseidoaristokrātiskiem aizspriedumiem" ... [1]. Pēc Pirmā Pasaules kara vairums no viņiem izceļoja uz Poliju.

Ebreju cilmes šļahtiči[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vairāku Podolijas ebreju dzimtu pāriešanas kristietībā 1759. gadā Polijas-Lietuvas karalis Augusts III viņiem piešķīra dižciltīgo statusu un dzimtas ģērboņus. Pie šīm dzimtām pieder Kwiecinski, Majewski, Krzyzanowski, Krysinski un Wolowski.

Šļahta pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Polijas-Lietuvas starp Vāciju, Austriju un Krieviju 18. gadsimta beigās šļahtas dzimtām vajadzēja uzrādit dižciltību apliecinošus dokumentus. Tā kā daudzi nabadzīgie šļahtas pārstāvji to nevarēja, viņu dižciltība netika atzīta. Kaut arī novājināta, šļahtiči bija galvenie poļu un lietuviešu 1830. gada un 1863. gada sacelšanās organizatori. Viņu īpašumi tika konfiscēti, viņi paši bieži vien tika izsūtīti uz Sibīriju.

Polijas dižciltīgie pēc neatkarības atjaunošanas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1921. gada Polijas konstitūcija paredzēja šļahtas likvidāciju un titulu noliegšanu, tomēr viņiem bija tiesības paturēt savas muižas. 1935. gada konstitūcijas noņēma titulu lietošanas noliegumu, arī oficiālajos dokumentos tika ieviesta dižciltīgo uzvārdu rakstība pēc vācu parauga, piemēram, "Bogdans Grāfs Hutens-Čapskis".


Polijas-Lietuvas dižciltīgie mūsdienās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lēš, ka kopējais dižciltīgo dzimtu skaits vēl mūsdienās sasniedz 25 000.
  • Viņu vidū ir ne tikai poļu, lietuviešu, baltkrievu, vācbaltiešu un ukraiņu cilmes dzimtas, bet arī vācu, čehu, slovāku, itāļu, franču, holandiešu, skotu, tatāru, angļu, armēņu un ebreju cilmes dzimtas.

Magnātu dzimtas mūsdienās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rurika dinastijas dzimtas: Czetwertynski, Drucki-Lubecki, Massalski, Oginski, Puzyna;
  • Gedimina dinastijas dzimtas: Czartoryski, Sanguszko, Woroniecki;
  • lietuviešu dinastiju dzimtas: Gedroic, Radziwiłł, Sapieha;
  • vācu un austriešu firstu dzimtas: Lubomirski, Poniatowski, Sułkowski;
  • krievu kņazu dzimta: Swiatopełk-Mirski;
  • prūšu firstu dzimta: Radolin.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Manteuffel, Gustaw. Inflanty Polskie poprzedzone ogólnym rzutem oka na siedmiowiekową przeszłość całych Inflant. Poznań : Żupański, 1879. 166 lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]