Šļahta

Vikipēdijas raksts

Poļu šļahtičs tradicionālajā sarmatu tērpā (17. gs.).

Šļahta bija kopējs apzīmējums Polijas-Lietuvas kopvalsts dižciltīgo ģimeņu piederīgajiem.

[izmainīt šo sadaļu] Vārda izcelsme

Uskata, ka vārds šļahta ir cēlies no senvācu vārda slahta (vācu: Geschlecht - "dzimta"). Šo dzimtu vīriešus sauca par šļahtičiem.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Sākotnēji poļu šļahta bija vienīgi karavīru sociālais slānis, kuram, līdzīgi senajām stepju nomadu tautām (sarmatiem un skitiem), bija tiesības tiešā veidā izlemt savas valsts svarīgākos jautājumus un ievēlēt savu karali lielās sanāksmēs (seimos), kas parasti notika zem klajas debess.

[izmainīt šo sadaļu] Šļahtas politiskā nozīme

"Zelta brīvība". Pirmās Polijas-Lietuvas karaļa vēlēšanas 1573. gadā. (Jans Matejko).

Polijas-Lietuvas kopvalstī pat visnabadzīgākajiem šļahtičiem bija tiesības vēlēt karali. Tāpat ikvienam šļahtičam bija veto tiesības seimā un vaivadiju seimikos. Bieži vien šlahtiču balsis pirms vēlēšanām tika iegūtas par naudu un alkoholu. Neapmierinātie šļahtas pārstāvji veidoja konfedrācijas, kas reizēm noveda pie ilgstošiem pilsoņu kariem.

[izmainīt šo sadaļu] Dižciltīgo dzimtu uzvārdu veidošanās

Poļu šļahtičiem nebija uzvārdu līdz pat 16. gadsimta sākumam, viņi tika saukti kristītajā varādā, tam pievienojot zemes īpašuma vārdu, piemēram, Marcins no Siečinas (poļu: Siecinski). Īpašumam mainoties, mainījās arī uzvārds, piemēram, pēc Krasičinas muižas iegūšanas uzvārds Siečinskis kļuva par Krasickis. 1578. gadā tiesības pacelt dižciltīgajos varēja vienīgi ar Seima lēmumu.

[izmainīt šo sadaļu] Ebreju cilmes šļahtiči

Pēc vairāku Podolijas ebreju dzimtu pāriešanas kristietībā 1759. gadā Polijas-Lietuvas karalis Augusts III viņiem piešķīra dižciltīgo statusu un dzimtas ģērboņus. Pie šīm dzimtām pieder Kwiecinski, Majewski, Krzyzanowski, Krysinski un Wolowski.

[izmainīt šo sadaļu] Šļahta pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanas

Pēc Polijas-Lietuvas starp Vāciju, Austriju un Krieviju 18. gadsimta beigās šļahtas dzimtām vajadzēja uzrādit dižciltību apliecinošus dokumentus. Tā kā daudzi nabadzīgie šļahtas pārstāvji to nevarēja, viņu dižciltība netika atzīta. Kaut arī novājināta, šļahtiči bija galvenie poļu un lietuviešu 1830. gada un 1863. gada sacelšanās organizatori. Viņu īpašumi tika konfiscēti, viņi paši bieži vien tika izsūtīti uz Sibīriju.

[izmainīt šo sadaļu] Polijas dižciltīgie pēc neatkarības atjaunošanas

1921. gada Polijas konstitūcija paredzēja šļahtas likvidāciju un titulu noliegšanu, tomēr viņiem bija tiesības paturēt savas muižas. 1935. gada konstitūcijas noņēma titulu lietošanas noliegumu, arī oficiālajos dokumentos tika ieviesta dižciltīgo uzvārdu rakstība pēc vācu parauga, piemēram, "Bogdans Grāfs Hutens-Čapskis".

[izmainīt šo sadaļu] Polijas-Lietuvas dižciltīgie mūsdienās

• Lēš, ka kopējais dižciltīgo dzimtu skaits vēl mūsdienās sasniedz 25 000.
• Viņu vidū ir ne tikai poļu, lietuviešu, baltkrievu, vācbaltiešu un ukraiņu cilmes dzimtas, bet arī vācu, čehu, slovāku, itāļu, franču, holandiešu, skotu, tatāru, angļu, armēņu un ebreju cilmes dzimtas.

[izmainīt šo sadaļu] Magnātu dzimtas mūsdienās

• Rurika dinastijas dzimtas: Czetwertynski, Drucki-Lubecki, Massalski, Oginski, Puzyna;
• Gedimina dinastijas dzimtas: Czartoryski, Sanguszko, Woroniecki;
• lietuviešu dinastiju dzimtas: Gedroic, Radziwiłł, Sapieha;
• vācu un austriešu firstu dzimtas: Lubomirski, Poniatowski, Sułkowski;
• krievu kņazu dzimta: Swiatopełk-Mirski;
• prūšu firstu dzimta: Radolin.

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites

• Marius Zmuda: Identität und Abgrenzung. Die polnische „szlachta“ auf der Suche nach ihrem Platz in Europa. 1648–1668 (vāciski)

• Poļu dižciltīgo apvienība